Kurš gan nezina šīs dziesmas piedziedājumu: “Sveika, …, dzimtā pilsēta, saulainais un skaņais rīts, skaņais rīts, tevi es it visur sev nesu līdz!” Daudzpunktes vietā, katrs var dziedāt par savu dzimto pilsētu. Kāpēc ne? Kas gan tur slikts! Dzimtā pilsēta katram ir sava un tikai viena, līdz ar to arī tik nozīmīga. Izriet loģisks skaidrojums. Lasītāji noteikti ir pamanījuši, ka laikrakstā ir rubrika “Tepat kaimiņos”. Arī es pavisam nesen apciemoju savu dzimto pilsētu – Balvus. Gulbeni un Balvus šķir tikai nepilni četrdesmit kilometri. Ar automašīnu aptuveni pusstunda ceļā, kas ir tīrais nieks, un esam jau tur. Izbraucot no Gulbenes, debesis bija nomākušās, laiks drūms, bet, tuvojoties Balviem, uzspīdēja saule un spīdēja visu dienu. Apmeklējām tur dažādas vietas un objektus, pastaigājāmies pa pilsētu, tikāmies ar dažādiem cilvēkiem. Visi bija laipni, pretimnākoši, atvērti un atsaucīgi. Iespaidi – vislabākie. Kaut gan nenoliegšu, ka, aizbraucot uz dzimto vietu, vienmēr liekas, ka tur zāle ir zaļāka, debesis – zilākas, puķes zied krāšņāk un pat putni vītero skaistāk. Vai sapņoju atvērtām acīm? Nē. Tā ir. Kas gan var man aizliegt tā domāt un just? Neviens. Tā pievelk kā magnēts. Ikviens var apliecināt, ka dzimtajai pusei piemīt sava īpaša burvība, sava īpaša aura, kādas nav un nebūs nekur citur. Prātā un sirdī mājo gadu gaitā sakrātās atmiņas, kuras tāpat vien neizgaist kaut kur nebūtībā. Tās paliek kopā ar mani un ir tikai manas.
