“Dzirkstelē” izlasīju novadnieces, pensionētās ārstes, rakstnieces Ievas Bērziņas pārdomas par frāzi “tantiņa gados”. Bija gan jautri, gan skumji. Taču pats galvenais – šis raksts uzjundīja manī atmiņas un lika aizdomāties.
Atcerējos, kā Tirzā 1959.gadā notika ciemu zonālās sacensības vieglatlētikā un volejbolā. Toreiz tiesnešu kolēģijai palīgos ieradās šarmanta jauna dāma. Druvēnieši zināja teikt, ka tā ir topošā ārste, studente vārdā Ieva – cienījamā skolotāja Raģeļa meita. Sacensības tuvojās noslēgumam, visiem noskaņojums bija tāds, ka vilka uz jokiem. Gribējās uzdziedāt. Mēs par godu smukajai mediķei uzdungojām: “Agrāk Ieva paradīzē matus pina garā bizē. Tagad to par skaistu skaita, kura apcirpta kā aita.” Jaunā daktere tikai nosmaidīja, bet daudz nelikās zinis par šo joku. Dziesma patiešām viņai piestāvēja, jo tirzmalietei Ievai bija skaista bize.
Gadi ir paskrējuši, bet daktere Ieva joprojām ir šarmanta dāma un cienīts cilvēks ar stāvokli sabiedrībā. Par viņu nekādi nevar teikt, ka ir “tantiņa gados”. Saprotu arī, ka Ievai Bērziņai šāds vārdu salikums ir nepieņemams. Taču – dzīve ir dzīve. Vecums mūs katru pārsteidz nesagatavotu. Tāpat kā mirklis, kad diemžēl ir laiks doties pensijā. Cilvēks, kurš no sirds dara un mīl savu darbu, labprātīgi pensija doties nevēlas. Tāpēc es saku: pensijā neiet, pensija padzen… gadi, veselības problēmas, priekšniecība, kurai gribas atjaunot kolektīva sastāvu, bieži vien pat tam ziedojot darba kvalitāti. Tāpēc ar baltu skaudību dzirdu un lasu, ka mans vienaudzis profesors, ārsts Anatolijs Danilāns 86 gadu vecumā joprojām strādā. Kaut mēs katrs pēc iespējas ilgāk spētu saglabāt sevī gara možumu un jauneklīgu skatu uz dzīvi, kā to prot A.Danilāns un arī cienījamā Ieva no Tirzas! Mums patiešām nav jāpadodas gadiem un nav jāsteidzas kļūt par “tantiņām” un “onkulīšiem”. Labāk būsim dāmas un kungi!
