Stāmerienas pagasta “Gundegu” saimnieki Gaida un Gunārs Vīksniņi pagājušajā gadā svinēja sudrabkāzas. Šajā laikā viņi abi bijuši vedēji 15 kāzās gan tuvinieku, gan paziņu ģimenēs.
Stāmerienas pagasta “Gundegu” saimnieki Gaida un Gunārs Vīksniņi pagājušajā gadā svinēja sudrabkāzas. Šajā laikā viņi abi bijuši vedēji 15 kāzās gan tuvinieku, gan paziņu ģimenēs. Būt par vedējiem jaunas ģimenes dzimšanas brīdī ir ne tikai gods un uzticēšanās, bet arī atbildība.
Ja ļaudis dzird sakām, ka tās tik bij” kāzas, jo vedējiem netrūcis izdomas, viss kārtībā. Citādāk, ja viesiem no kāzām nav saglabājušās nekādas atmiņas vai emocijas. Gaida un Gunārs vienmēr centušies, lai kāzās interesanti būtu ne tikai viesiem, bet galvenais – jaunajam pārim.
Tavuprāt, kādus cilvēkus izraugās par vedējiem?
Par vedējiem galvenokārt izraugās pazīstamus cilvēkus, tāpēc arī mēs šo pienākumu esam veikuši paziņu un radinieku kāzās. Būtu grūti, ja vajadzētu vadīt kāzas svešiem cilvēkiem. Protams, dažas reizes esam riskējuši, bet tad ir bijusi saikne vismaz ar vienu no jaunā pāra. Ir bijušas kāzas, kad mums vajadzēja runāt divās valodās, jo, piemēram, līgavainis bija krievs, bet līgava – latviete vai otrādi. Visu sacīto vārds vārdā nepārtulkojām, bet centāmies, lai arī krievu tautības cilvēki saprastu notiekošo, un negarlaikotos. Līdz šim mums nav gadījies būt par vedējiem kāzās, kuras vadīt būtu ļoti grūti, jo visās ir bijuši atsaucīgi viesi. Vismaz daži no viņiem, kas “spēlē” pretim vedējiem. Vienmēr jau atrodas kāda krustmāte vai tante, kurai netrūkst izdomas.
Vai ir gadījies, ka vienā ģimenē par vedējiem esat bijuši vairākkārt?
Jā. Tā bija radu ģimene, kurā ir seši bērni. Trim no viņiem kāzās bijām vedēji.
Tas nozīmē, ka uz katrām kāzām vajadzēja gatavoties citādāk?
Līdz šim nekad nav bijis tā, ka kāzas vadām pēc viena scenārija. Katrām kāzām es gatavoju jaunus tekstus, pasākumus un atrakcijas, ņemot vērā laiku, kad kāzas notiek, kā arī norises vietu. Nevar būt tā, ka vedēji izveido vienu scenāriju un to izmanto visur un vienmēr. Ja precas, piemēram, divi jaunieši no viena pagasta, tad jāņem vērā, ka vienmēr būs daļa viesu, kas būs visās kāzās.
Mēs aizbraucam un iepazīstamies ne tikai ar abiem jauniešiem, bet arī ar vecākiem, uzklausot viņu vēlmes un priekšlikumus, jo kāzas ir svētku diena ne tikai līgavai un līgavainim, bet arī viņu vecākiem. Atkarībā no tā, ko vēlas jaunais pāris un vecāki, veidoju kāzu programmu. Ir situācijas, kad esam likuši lietā pārliecināšanas spējas, jo saprotam, ka sākotnējā līgavaiņa vai līgavas, vai viņu vecāku iecere konkrētai vietai vai laikam nav piemērota.
To, ko teikšu es, ko runās un darīs Gunārs, noteikti uzrakstu, jo mums abiem ir jāstrādā saskaņoti. Pie viesību galda atrodamies katrs savā pusē jaunajam pārim, tāpēc nevaram aiz viņu mugurām apspriesties, ko darīsim tālāk. Tekstu nemācāmies vārds vārdā, ļaujamies arī improvizācijai. Ir dažādas situācijas, piemēram, vienās kāzās abu jaunlaulāto vecāki ilgi nodzīvojuši laulībā, otrās – šķīrušies, vēl kādās – ir tikai tēvs vai māte un tamlīdzīgi, tāpēc arī teksti ir dažādi.
Kādu vērību tu velti kāzu plakātiem, avīzēm, novēlējumu tekstiem?
Uzskatu, kāzas nav domātas tam, lai viesi tērētu laiku garu plakātu un citādas informācijas lasīšanai. Arī kāzu avīzes diemžēl neattaisnojas. Ja ir šāda avīze, tai jābūt oriģinālai, tajā nevar atkārtoties teksti, joki un karikatūras, kas pirms tam bijušas vēl desmit līdzīgos ražojumos. Cenšamies kāziniekus vairāk uzrunāt un nodarbināt dažādās atraktīvās izdarībās, jo tās palīdz viesiem savstarpēji iepazīties. Vedējiem ir jābūt gataviem tikt galā ar visnegaidītāko situāciju.
Vai izmanto arī senlatviešu kāzu rituālus?
Senlatviešiem atbilstošas kāzas var organizēt tad, ja vedēji labi zina šīs tradīcijas, ja jaunais pāris un viņu vecāki to vēlas. Abi ar Gunāru neesam tik labi latviešu folkloras pazinēji, tāpēc izmantojam tikai raksturīgākās, lai kāzas nepārvērstos par lētu šovu, bet godātu latviskās kāzu tradīcijas.
Pirmajai kāzu dienai no laulību reģistrācijas brīža līdz pulksten divpadsmitiem naktī, kad sākas mičošana, neļauju pārvērsties par smieklīgu notikumu. Man gribas, lai svinīgā noskaņa, kas valda laulību reģistrācijas pasākumā, emocionāli turpinātos. Tikai pēc mičošanas atļaujamies jautri apspēlēt jauno sievu un vīru.
Vai kopā ar līgavaini esat devušies izpirkt līgavu?
Ir gadījies izpirkt līgavu, bet to var darīt tad, ja viņa pirms kāzām nedzīvo kopā ar līgavaini. Atceros, ka mums citu pēc citas veda rādīt līgavas māsas un draudzenes. Īsto meitu sagaidīt nenācās viegli. Ar līgavas māti sarunājām, ka viņa mums spēlēs pretim.
Kādam vajadzētu būt viesu skaitam, lai viņi cits citu paspētu iepazīt?
To ir grūti pateikt. Skaitliski lielākajās kāzas, kurās bijām vedēji, bija 120 cilvēki. Tas, cik pazīstami kļūst viesi, ir atkarīgs tikai viņiem. Ja cilvēkiem ir labestīga interese citam par citu, iepazīšanās nekļūst par problēmu. Citādāk, ja kāzās ielūgtas radinieces, kas nav tikušās gadiem ilgi, tad viņām gribas no sirds savstarpēji izrunāties. Viņas neredz un nedzird pusi no apkārt notiekošā. Tā arī aizbrauc, pārējos viesus neiepazinušas. Ja cilvēks izvēlas novērotāja lomu, tad, lai kā vedēji censtos, šos ļaudis “izkustināt” neizdodas.
Kad tu ļauj rīkoties kāzu viesiem?
Viesiem ļauju būt vispusīgiem improvizētājiem, sagaidot jauno pāri vietā, kur tiek rīkots kāzu mielasts. Šīs izdarības neorganizēju. Tā nevar būt, ka vedēji “lien no ādas ārā”, bet viesi nedara neko. Vienu gan ievērojam – ka jauno pāri ar maizi un sāli sagaida viņu vecāki.
Pēc laulības reģistrācijas un kopīgas fotografēšanās kādu laiku jaunais pāris pavada kopā ar viesiem, bet tad es lūdzu mums nesekot, jo uzskatu, ka pirms mielasta ir jāļauj gan vedējiem, gan jaunajam pārim nedaudz atpūsties, sakārtoties un pabūt vieniem.
Priecājamies, ja pa ceļam jābrauc cauri vārtiem, jo ir sens ticējums, ka vārtiem ir obligāti jābūt, tad jaunajai ģimenei ir svētība. Vārti nevar kalpot tikai kā iemesls alkohola pudeles izspiešanai.
Kas ir piemērotāka vieta kāzām – lauku māja, kultūras nams vai viesu nams?
Ja viesu ir daudz, vieglāk tās vadīt kultūras namā, bet vairāk iespēju kāzu dažādošanai ir lauku mājās, kur iespējams apspēlēt pagalmā augošo ozolu vai liepu, kur sienā iespējams sist naglu vainaga kāršanai. Ne visās lauku mājās telpas ir plašas, tāpēc viesi izvietoti pa vairākām savstarpēji saistītām istabām. Tas vedēju rīcību daļēji ierobežo. Liela nozīme ir vedēju sadarbībai ar muzikantiem. Labi, ja viens otru papildinām.
Kā vērtējat līgavas vai līgavaiņa zagšanu?
Līdz šim nevienās kāzās, ko esam vadījuši, līgavainis vai līgava nav zagti. Vienu reizi nozaga mani. No viesiem to nebiju gaidījusi, jo sargājāmies no “čigāniem”. “Zagšana” man patīk līdz brīdim, kamēr tā notiek pārdomāti. Ja tā kļūst pārlieku uzmācīga un mēs kopā ar jauno pāri esam spiesti kādā telpā sēdēt stundu līdz mičošanai, lai nenozagtu, tad šī tradīcija man nav pieņemama, jo tā vairs nav ne interesanta, ne smieklīga.
Vai, tavuprāt, kāzas obligāti ir jāsvin divas dienas? Varbūt pareizi rīkojas ārzemnieki, kad viesi uzreiz pēc laulību reģistrācijas pavada jauno pāri kāzu ceļojumā, bet paši turpina līksmoties?
Dažkārt šķiet, ka divas dienas nemaz nav vajadzīgas. Varbūt pārāk lielu uzsvaru liekam mielasta galdiem, kas lūst no ēdieniem un dzērieniem. Viss atkarīgs no cilvēku iekšējās izjūtas un attiecībām viesu vidū. Tas, ka kāzās aicinām visus radus tikai tāpēc, ka tā vajag, ir aplami. Ja tomēr ir vēlēšanās parādīt radiniekiem, kas cits citam ir sveši, savus lolojumus kāzu tērpos, tad pietiek ar vienu dienu. Jaunais pāris nevar kļūt par aktieriem – galveno lomu tēlotājiem.
Kā tu vērtē citas no ārzemēm aizgūtas tradīcijas?
Man nav pieņemama līgavas ziedu pušķa mešana. Tas gatavots speciāli līgavai – vienīgajai, vismīļākajai, bet to tā – vienkārši – aizmet, lai tiek citai. Manuprāt, līgavas pušķis ir jāglabā vismaz gadu, tad to var aizpeldināt pa upi, izlūdzoties svētību turpmākajiem gadiem. Arī līgavas kleitas iznomāšana vai nodošana lietoto preču veikalā man asociējas ar jaunās ģimenes svētības atdošanu. Līgavas kleitu var darināt atbilstoši materiālajām iespējām, bet tai jābūt šūtai tikai šim gadījumam. Neesmu dēvēto “maļčišņiku” un “ģevčišņiku” baļļu piekritēja, kas veltītas līgavainim un līgavai, pirms viņi viens otram dos “jā” vārdu visam mūžam.
