Lapenē uz sola sarindojušās mīkstās rotaļlietas, kastes un dāvanu maisi ar dažādām precēm un kārumiem. Vēl brīdis un tas viss tiks likts automašīnā, lai vestu uz Grašu bērnu ciematu Cesvaines novadā un iepriecinātu kāda bērna sirdi. Visas šīs dāvanas ir kāzu viesu sarūpētas. Tieši tāda bija Agneses un Artūra Emulovu, kuri dzīvo un strādā Anglijā, bet savas kāzas Gulbenē svinēja 19.augustā, vēlme. Ne tikai Anglijā un Polijā, bet arī Latvijā arvien vairāk jauno pāru lūdz kāzu viesus viņiem dāvināt nevis ziedus, bet tādas dāvanas, kas būtu izmantojamas labdarībai.
Viesiem to bija grūti saprast
“Man patīk puķes, bet sapratu, ka par ziediem, ko uzdāvinās kāzu viesi, varēšu priecāties īsu laiku. Mums ir paziņas, kuri laulājās un viesus lūdza ziedu vietā nest dāvanas, kas būtu noderīgas suņu patversmei. Mēs ar vīru gribējām iepriecināt bērnus. Jau iepriekš sazinājos ar Grašu bērnu ciematu, lai noskaidrotu, kas būtu vajadzīgs. Izrādījās, ka tās kancelejas preces, jo Grašu bērnu ciematā lielākā daļa ir bērni, kas apmeklē skolu. Esmu patīkami pārsteigta, ka viesi sarūpēja tik daudz dāvanu,” stāsta Agnese. Arī Anglijā viņa labprāt iesaistās labdarības pasākumos, piemēram, uz Ziemassvētkiem kopā ar citām latviešu ģimenēm palīdzējusi sarūpēt dāvanas paliatīvās aprūpes bērniem. Pirms dažiem gadiem viņa kopā ar draudzeni piedalījusies labdarības gājienā, veicot divsimt jūdzes, lai vāktu līdzekļus karavīriem. “Arī šoreiz mums ļoti gribējās izdarīt kaut ko labu citiem cilvēkiem, lai arī viņu sirdīs ielītu prieks,” piebilst Agnese un Artūrs, kuri savu laulību reģistrēja Smiltenē. “Par kāzām domājām jau pirms vairākiem gadiem, bet nevarējām vien saņemties, lai tās sarīkotu. Starp draugiem bija pāri, kuri apprecējās un jau pēc gada šķīrās, iespējams, tas mazliet biedēja. Atceros, bija svētdiena, teicu Agnesei, ka jānosaka datums un jāprecas. Laikam pa nakti biju labi izgulējies,” smejas Artūrs.
“Vecgulbenes muižā mums bija fotosesija, bet kāzu mielastu rīkojām viesu namā “Ferma”. Lai gan divpadsmit gadus abi dzīvojam un strādājam Mansfildā Anglijā, tomēr Latvija joprojām ir mūsu sirdīs. Šogad Latvijā bijām arī pavasarī, lai visu sagatavotu kāzām. Attālināti visu paveikt nav nemaz tik viegli, tāpēc sakām lielu paldies Rudītei Liepiņai. Parasti, atbraucot uz Latviju, cenšamies to apceļot kopā ar radiniekiem – brāļa ģimeni un vīra brāļa ģimeni, jo tā ir iespēja vairāk laika pavadīt kopā,” stāsta Agnese.
Ar pārliecību atgriezties
Agnese un Artūrs ir pārliecināti, ka noteikti atgriezīsies Latvijā. “Pirms divpadsmit gadiem plānojām, ka Anglijā pastrādāsim trīs mēnešus un sapelnīsim naudu, lai varētu iegādāties dzīvokli vai māju Latvijā. Nemanot pagāja trīs mēneši. Apspriedāmies un nolēmām, ka paliksim vēl trīs mēnešus. Aizlidojām oktobrī, bet nākamā gada vasarā braucām uz Latviju pakaļ dēlam Krišam, jo svešumā man nebija miera bez viņa. Dēls tad vēl gāja bērnudārzā. Rudenī Krišs uzsāka mācības pirmajā klasē. Anglijā skolā iekārtot dēlu mums palīdzēja atsaucīgs latvietis. Dēls nezināja angļu valodu un tajā skolā bija pirmais latvietis. Nu jau Krišam ir septiņpadsmit gadi. Jāatzīst, ka viņam šodien jau ir grūti izteikties latviski mazā latviešu vārdu krājuma dēļ. Anglijā ciemos pie Kriša uz mūsu māju nāca latviešu bērni. Savstarpēji visi runāja angliski, bet tad es stingri noteicu, ka mājās drīkst runāt tikai latviešu valodā. Arī ģimenē savstarpēji runājam latviski. Dēlam noteikti ir grūtāk nekā mums ar Artūru, jo mājās viņš ir latvietis, bet ārpus tām – angļu sabiedrības pārstāvis. Mansfildā, kur dzīvojam, ir aptuveni trīs tūkstoši latviešu. Tur darbību ir uzsākusi latviešu tautas deju kopa “Jumis”, kurā es arī dejoju. Tagad līdz pat novembrim ar deju kopu ir jāuzstājas astoņos pasākumos, ko rīko Anglijas latvieši. Artūrs gan tautiskajām dejām negrib piekrist. Pirmajos dzīves gados Anglijā mēs daudz apmeklējām balles. Uz tām bija patīkami iet, jo tās man ļoti atgādināja balles Latvijā. Uz Angliju koncertēt latviešiem brauc ļoti daudzas mūziķu grupas un solisti no Latvijas,” aizrautīgi stāsta Agnese.
Bija jāraud, runājoties ar dēlu
Agnese un Artūrs atzīst, ka, pirmo reizi aizbraucot uz Angliju darba meklējumos, sākums bijis ļoti grūts. To laiku atceroties, Agnese neslēpj asaras, jo bijis neizsakāmi smagi pa tālruni no svešuma sazināties ar dēliņu Latvijā. “Mēs iepazināmies ar daudziem cilvēkiem gan no labās, gan ne tik labās puses. Arī darbu man izdevās sameklēt diezgan ātri. Sēdēju pie galda un rāmīšos liku fotogrāfijas, īsti pat nesaprotot, par ko man maksā tādu algu. Pirms divpadsmit gadiem mana alga nedēļā bija 360 eiro. Anglijā iestājos koledžā, lai apgūtu angļu valodu. Mācījos kursos, kas ļauj strādāt par paramediķi, sniedzot pirmo palīdzību ekstremālās situācijās. Tagad prātoju, ka vēl jāmācās kursos, kas saistās ar uzņēmējdarbību, lai tad, kad atgriezīsimies Latvijā, varētu uzsākt savu biznesu. Nenoliegšu, ka atgriešanās Latvijā ir mazliet biedējoša, jo nāksies rēķināties ar pavisam citu darba samaksu. Anglijā, aizejot uz veikalu, tajā varu nopirkt visu, ko vēlos. Atbraucot uz Latviju, konkrēti uz Gulbeni, mums ar vīru šķiet, ka Gulbenē dzīvo miljonāri, jo te nākas izdot ārkārtīgi daudz naudas, lai gan cilvēkiem algas ir nelielas,” Agnese neslēpj izbrīnu. Anglijā viņa pa šiem gadiem ir strādājusi vairākos darbos. Artūrs šobrīd strādā uzņēmumā, kur tonē automašīnām stiklus. Viņš stāsta, ka šis darbs ir pieprasīts un labi apmaksāts. “Atšķirtībā no Latvijas Anglijā ir visas sociālās garantijas. Mēs jau šobrīd esam nopelnījuši Anglijas pensiju,” uzsver Agnese.
Lidostā vienmēr raudu
Jau rīt Agnese, Artūrs un Krišs aizlido no Latvijas, lai atkal atbrauktu ciemos tikai nākamajā gadā uz Ziemassvētkiem. Novembrī Mansfildā ciemos tiek gaidīta Agneses mamma, lai pieskatītu mazdēlu, jo Agnese un Artūrs iecerējuši doties nelielā ekskursijā. “Kad ir palikušas trīs dienas, kad jābrauc projām no Latvijas, šķiet, ka iekšēji viss tam pretojas: “Es negribu lidot projām!” Vienā gadā vairāk nekā stundu lidostā tikai raudāju. Kad lidojam ciemos uz Latviju, nevaram vien sagaidīt to brīdi, kad atkal varēsim visus satikt un samīļot. Labi, ka mana mamma katru gadu atbrauc ciemos pie mums. Artūra mamma toties atkal mūs vairāk gaida ciemos Latvijā. Jau tagad zinu, ka lidostā man atkal būs jāraud,” piebilst Agnese.
