Tas, kurš varētu iet un darīt, nedara, bet Ainars Pūrītis, kuram ir ierobežotas kustību un runas spējas, dara
Cilvēki ar īpašām vajadzībām, kāds ir arī valsts sociālās aprūpes centra „Latgale” filiāles „Litene” iemītnieks Ainars Pūrītis, mēdz patiesi pārsteigt. Viņš vairāk nekā citi esot samierinājies ar savu dzīvi, pieņēmis to, kāds viņš ir. Ainars netur naidu vai ļaunu prātu uz pasauli vai cilvēkiem, tieši pretēji – ir labestīgs, atsaucīgs, dzīvespriecīgs un ar veselīgu humora izjūtu. Lai arī viņam ir pat ļoti ierobežotas kustību un runas spējas, labprāt dara saimnieciskos darbus. Un vēl viņam ir īsts ķēriens uz tamborēšanu un gleznošanu! Par to pārliecinājās arī “Dzirkstele”.
Aprūpes centrs ir Ainara mājas nu jau gandrīz trīs gadu desmitus. Viņš uz šejieni atnācis no Baldones, jo tur līdz 18 gadu vecumam dzīvojis bērnu pansionātā. Ainars, ar pirkstu zīmējot uz grīdas ciparus, rāda mums, ka tagad viņam ir 46 gadi.
“Tas, kurš varētu iet un darīt, nedara, bet viņš dara,” par Ainaru saka interešu pulciņa audzinātāja Anda Lūse. Viņa ir novērojusi, ka Ainars labprāt strādā ārā, ravē puķu dobes, savukārt, kad laikapstākļi ir slikti vai arī ārā ir ziema, viņš vairāk pievēršas gleznošanai un tamborēšanai. Viņa entuziasmu un vispusību apbrīno arī citi aprūpes centra darbinieki.
Kad aprūpes centrā ierodas “Dzirkstele”, Ainaram priekšā jau nolikta jauna rokdarba shēma, rokās tamboradata un turpat blakus dzija. Viņš ķeras klāt pie jauna darbiņa. Nepieciešamas tikai četras piecas dienas, un, piemēram, tamborēta sedziņa jau ir gatava, bet tas nenozīmē, ka viņš visu dienu tamborē, pa vidu tam Ainars paspēj padarīt arī citus darbus. No malas lūkojoties, neticas, ka tieši viņš to ir paveicis, bet izrādās, ka ar gribasspēku, koncentrēšanos un pacietību var paveikt daudz ko.
Aprūpes nama darbinieces atzīst, ka vīrieši nebūt nav sliktāki rokdarbnieki par sievietēm, redzot Ainara tamborētos darbus, varot teikt, ka pat labāki. Ainars tamborē ne tikai galda sedziņas, arī sieviešu plecu lakatus, čības, ir izmēģinājis tamborēt arī vesti un pat pūci. Un viss viņam ir sanācis!
Ainaram ir izdevies pārsteigt aprūpes centra darbinieci Andu, viņai nezinot un neredzot uzgleznojot viņas portretus. “Sēdēju pie sava galda, kad viens no nama iemītniekiem saka – paskat, Ainars taču tevi zīmē!” atceras Anda. Portretos patiešām var atpazīt tās aprūpes nama darbinieces, kuras Ainars ir uzzīmējis. Arī dabasskatu zīmēšana viņam padodas. Ir reizes, kad Ainars sēžas ratiņkrēslā un ar centra darbinieces palīdzību dodas lūkot ārā dabu. To, ko Ainars ir novērojis ārā, pēc tam “uzliek” uz papīra lapas. Darbi ir skaisti, un to ir ļoti daudz.
Tagad Ainars ar interesi sācis darboties arī ar mālu. Redzot viņa darinātos māla sienas dekorus, jāteic, ka arī tas viņam padodas.
“Gribas, lai par Aināru uzzina arī citi, jo viņš ar savu entuziasmu to ir pelnījis,” saka Anda.
Informācijai
Ja kāds vēlas palīdzēt, dāvinot dziju, zīmuļus, papīru vai ko citu, ir aicināts sazināties ar aprūpes centru.
