Ja Gulbenē darbotos kinoteātris, tā apmeklētājs būtu Gvido Kalniņš. Viņš ērti iekārtotos krēslā un ar sevišķu vērību sekotu dokumentālajām hronikām, klusībā analizējot, kas dokumentālistiem izdevies, kas atstāts aiz kadra, kas radīts mākslīgi.
Ja Gulbenē darbotos kinoteātris, tā apmeklētājs būtu Gvido Kalniņš. Viņš ērti iekārtotos krēslā un ar sevišķu vērību sekotu dokumentālajām hronikām, klusībā analizējot, kas dokumentālistiem izdevies, kas atstāts aiz kadra, kas radīts mākslīgi.
Citādāk nevar būt, ja cilvēks 26 mūža gadus veltījis dokumentālo filmu veidošanai kā režisors. Ja neskaitāmas stundas kopā ar filmēšanas grupu pavadījis lidmašīnā, dodoties no viena Padomju Savienībai nozīmīga ražošanas objekta uz otru.
“Tas bija laiks, kad valsts amatpersonas baidījās no kino,” saka Gvido, tinot atmiņu filmu. “Viss sākās ar kinoamatieru kustību, kas vērsās plašumā. Amatieru kustība Rīgā veidojās pie lielākajiem kultūras namiem. Aktīvākā rosība valdīja VEF kultūras namā. Veidojām dokumentālās filmas un ar panākumiem piedalījāmies Vissavienības skatēs.”
“Vago” plašo Padomju Savienību
Gvido, būdams pēc profesijas ķīmiķis, no darba brīvajā laikā attīstījis amatieru kinofilmas, līdztekus apgūstot filmēšanas un montēšanas procesu.
“Mans kolēģis – VEF kinoamatieru studijas vadītājs Valdis Rimeiks, atrazdamies izsūtījumā Sibīrijā, bija iepazinies ar Voldemāru Kronu. Radās ideja Latvijā izveidot nevis amatieru, bet profesionālu kino laboratoriju, kurā veidotu dokumentālās filmas. V.Rimeiks bija Maskavas augstākajās instancēs labi ieredzēts cilvēks, tāpēc saņēmām atļauju veidot šādu laboratoriju. To, ka tās mājvieta bija Latvija, Rīga, nevis Maskava, noteica tas, ka lielākās Maskavas kinostudijas, piemēram, “Mosfiļm”, M.Gorkija kinostudija un citas bija noslogotas, strādājot mākslas filmu uzņemšanā, tām neatlika laika dokumentālajam kino, tāpēc vajadzēja rast citas iespējas. Līdz ar citiem kinomīļiem sāku strādāt jaunajā laboratorijā par režisoru. Izveidojām četras filmēšanas grupas un krustu šķērsu “vagojām” plašo savienību,” Gvido raksturo vēsturisko darbības sākumu.
Desmit minūtes izmaksā 13 tūkstošus
Tolaik 10 minūšu dokumentālā filma valstij izmaksājusi 13 000 rubļu. Lielākos izdevumus radījuši lidojumi no pilsētas uz pilsētu. Lidmašīnā viena bagāžas nodaļa bijusi aizņemta ar filmēšanai nepieciešamo aparatūru. Šodien pietiktu ar nelielu videokameru un portfeli dokumentiem.
“Kāpēc augsta ranga amatvīriem bija vajadzīgas dokumentālās filmas?” jautā Gvido. “Viņi paši īpaši nekur nebrauca, bet apmierinājās ar uzfilmēto materiālu, jo labāk vienreiz redzēt, nekā simtkārt dzirdēt. Prominencēm bija būtiski pasist padusē filmas rulli un doties uz Kremli, lai atskaitītos par paveikto. Viņi gribēja “spīdēt”. Tolaik pirms svētkiem vienmēr ziņoja par priekšlaicīgu plāna izpildi, bet ne vienmēr teiktais atbilda patiesībai. Atceros, aizbraucām filmēt uz kādu ekspluatācijā nodotu objektu, kur pa speciāli ierīkotām sliedēm pārvietojas celtņi. Diemžēl tie nekustējās no vietas. Ko darīt? Nekas cits neatlika, ņēmām talkā strādniekus, kas ar striķiem vilka celtņus uz priekšu, bet mēs filmējām. Vēlāk visi bija apmierināti.”
Dokumentālās filmas tapušas arī Latvijā, piemēram, par uzņēmumu “Latvijas mēbeles”, sistemātiski filmas veidotas pēc pasūtījuma, piemēram, “Esi uzmanīgs uz ledus!”. Gvido bijusi izdevība nesen to noskatīties. Viņš atzīst, ka tajā nav nekādu konkrētu laikmeta iezīmju, jo ledus ir vienlīdz bīstams kā šodien, tā toreiz.
Visu dodas saskaņot uz Maskavu
Tolaik valdījusi barga filmu cenzūra. Gvido stāsta, ka vispirms viņš devies uz Maskavu visu saskaņot, tad apskatīt filmējamo objektu. “Vēlāk, kad bijām “iesituši” roku, objektā filmējām uzreiz. Kinolentes attīstīt devām kinostudijā. Tad sēdos pie montāžas galda, lai taptu filma, ko pēc tam atkal nesu uz kinostudiju ieskaņošanai. Ar pirmo filmas kopiju braucu uz Maskavu, ja filma guva pozitīvu vērtējumu, to pavairoja, bet kopijas nosūtīja tiem, kam tās interesēja. Saņēmām arī negaidītus pasūtījumus, piemēram, filmēt starptautiskās izstādes, kas galvenokārt notika Maskavā vai Sanktpēterburgā. Tad tehniskie darbinieki norādīja, kas konkrēti jāfilmē. Filmas bija dažādas, diemžēl tajās – daudz pašslavinošu iezīmju. Īpaši mūsu darbs patika tiem, kurus slavināja. Viņi bija gatavi mums maksāt daudz naudas.”
Gvido daudzkārt pārliecinājies, ka kino ir burvju māksla. “Ja vajadzēja, dažādi samontējām kadrus, bija arī citi paņēmieni. Vienmēr no sliktā glābos tādējādi, ka pratu rast piemērotu “ielāpu”. Gadījās, ka filmēšanai bijām iztērējuši daudz naudas, bet rezultātā – veikums vējā. Nekas cits neatlika, kā pašiem kaut ko inscinēt.”
No mums baidījās un mūs uzmanīja
“Pirmo reizi lidojām filmēt uz Kišiņevu. Iepriekš bija zināms, cikos lidmašīna nolaidīsies aerodromā, bija pieteiktas vietas viesnīcā, kurā parasti uzturējās Centrālkomitejas vīri. Atvērās lidmašīnas lūka, un mēs pārsteigumā apstulbām – no lidmašīnas trapa līdz lidostai bija izritināts sarkans paklājs. Sagaidītāji – “stīvām”, svinīgām sejām. Ejam pa paklāju un smīnam – Gogoļa “Revidentam” atbilstoši gājieni. Vēlāk sapratām, kāpēc tā. Mēs taču bijām filmēšanas grupa, ko sūtījusi Maskava. Iepriekš zinājām, ka vajadzēs filmēt tur, kur nekā filmēšanai cienīga nav.
Mūs aizveda uz viesnīcu, tās direktors aicināja iekārtoties, tad it kā nejauši palūkojies uz skapi, viņš to tikpat nejauši atvēra un izņēma dārga konjaka pudeli, sakot:” Kas tad te? Kā tā mums te gadījusies?”
Protams, tā nebija vienīgā pudele. Valsts baidījās no kino, jo varējām atklāt kaut ko tādu, ko nedrīkstēja atklāt, tāpēc mūs uzmanīja. Lai filmētu, neļāva kāpt augstāk par mājas trešo stāvu un tamlīdzīgi.”
Gvido atceras, kā iegādājies pirmo krāsaino filmu un nolēmis to izmēģināt Rīgas centrāltirgū.
“Pa ugunsdzēsējiem paredzētajām kāpnēm uzkāpu uz vienas ēkas jumta un filmēju. Tiklīdz biju nokāpis, divi vīri klāt. Saņēmu pavēli atdot filmu, ko viņi uzreiz apgaismoja. Otrreiz iekļuvu nepatikšanās tāpēc, ka amerikāņu ražojumu izstādē Maskavā iepazinos ar kādu gidi – latvieti. Šodien tas šķiet smieklīgi, toreiz – pārāk nopietni.” Gvido stāsta, ka arī filmas tekstā nedrīkstējis būt nepārdomātu vārdu.
Filmēšana iemāca cilvēku izrādīties
Pirmo reizi Gvido kino skatījies pie krusttēva, tad vēl negājis skolā. Katru svētdienu vecāki viņu veduši uz Operu, kur regulāri notikuši Bērnu rīti, tajos rādītas amerikāņu filmas ar slaveno Šērliju Templu galvenajā lomā, bet tikšanās ar lielo kino – latviešu mākslas filmu “Zvejnieka dēls” – notikusi pirmās Latvijas neatkarības gados.
“Dokumentālo filmu veidošana iemāca cilvēku izrādīties. Tas kļūst par nepieciešamību. Neesmu izņēmums. Lai parādītu, kas man ir, bet citiem nav, esmu iestādījis 40 vīnogulāju stādus un desmit podos – agaves, ko pavasarī izvietošu visapkārt balkonam. Aktīvi interesējos par politiku, uzskatot, ka demokrātija ir labākais, kas šodien izdomāts, savukārt diktatūra cilvēku ierobežo, bet īsākā laikā spēj panākt valsts uzplaukumu. Politisko partiju darbība man šodien asociējas ar Pāvila Rozīša “Cepli” un tajā aprakstīto peļu slazdu fabriku. Diemžēl,” saka Gvido Kalniņš.
