Viena no manām iecerēm Kiprā – pagaršot astoņkāji, un piektdienas vakarā dodamies to realizēt.
Viena no manām iecerēm Kiprā – pagaršot astoņkāji, un piektdienas vakarā dodamies to realizēt.
Lielajā burzmā kāds ielas malā stāvošs oficiants patiešām neatvairāmi un profesionāli mūs pārliecina, ka tieši un vienīgi viņa darba devēja Jūras zivju restorānā ir visgaršīgākais grilētais astoņkājis.
Laiku starp pasūtījuma veikšanu un ēdienu atnešanu aizpilda kārtējais rituāls – groziņā atnestu maizes šķēļu apēšana. Tas tikai tāpēc, lai remdētu lielo izsalkumu un nesteidzoties spētu izgaršot katru pasūtītā ēdiena kumosu.
Ja jautāsit, pēc kā garšoja mana “octapus barbecy” astoņas kājas, īsti nemācēšu atbildēt. Kaut kas starp vistas fileju, zivi un citronu. Lai gan – zivs garša prātā varbūt tāpēc, ka astoņkājis dzīvo kaimiņos zivīm, bet citrons, – to kiprieši spiež pāri visam – šašlikam, gaļai, zivīm, salātiem… Un gaļa patiešām iegūst daudz patīkamāku garšu – sulīgāku un piesātinātāku. Piedevās pasūtītais noslēpumainais “jacket potatoe” izrādās nevis “kartupelis žaketē”, bet tikai cepts folijā – ēdiens, kuru nu gatavoju arī atbraukusi mājās, bet salāti – uz atsevišķa šķīvja izkārtoti, bez sāls gatavoti, dažāda veida tvaicēti dārzeņi.
Pirms promiešanas uzzinu vēl kādu kipriešu tradīciju – laikā starp rēķina saņemšanu un brīdi, kad oficiants paņem kastīti ar naudu, restorāna īpašnieks (ko pārstāv vēl viena oficiante) savus viesus “uzcienā” ar glāzi vīna – kā pateicību par klātbūtni un – uzaicinājumu atnākt vēlreiz.
Pārsteidzoši, ka Kiprā visdārgākie ir zivju ēdieni, lai arī salu no visām pusēm ieskauj jūra, bet vislētākā, gluži kā pie mums, – vistas gaļa. Un tomēr atradīsies arī kāds restorāniņš, kur krevetes, kalmārus, tunci vai zobenzivi jums uzceps tieši pludmalē.
Lai vēl vairāk izjustu Kipras kultūru, vismaz vienreiz vakariņas jāpaēd kādā mazajā restorānā. Tur pārsvarā valda grieķu virtuve, lai gan pamanām arī vietas, kur ir krievu, ķīniešu, gruzīnu un citu ēdienu piedāvājumi.
Kādā no šādām mazām ēstuvēm strādā meitas paziņa, un tas ir iemesls, lai vairākus vakarus mūsu ēdienkartē būtu kipriešiem iecienīts ēdiens “suvlaki Pork kebab” – bezsāls maize pita (līdzīga lavašam), kura pildīta ar vistas vai cūkgaļas šašliku un svaigiem dārzeņiem. Protams, tai komplektā – neiztrūkstošais citrons.
Grieķu vīrieša goda un cieņas pienākums ir izmaksāt vismaz glāzi dzēriena sievietēm, kurām nav paveicies ar pavadoni, un viņas pie galdiņa sēž bez vīrieša klātbūtnes. Turklāt – šis noteikums neattiecas tikai uz vientuļiem vīriešiem, bet arī uz tiem, kuri šo vakaru pavada ģimenes locekļu vai draugu lokā. Kā redzēju, šo žestu nepavada greizsirdības vai nesapratnes scēnas, jo – tā tur ir pieņemts.
Kiprieši ir kārumnieki. Saldus ievārījumus tur gatavo ne tikai no augļiem, bet arī no rožu ziedlapiņām, apelsīnu ziediem un cita. Uz oglēm cepta kukurūzas vālīte – lēts, bet garšīgs prieks.
“Vēlaties labu iedegumu?”
Kato Pafas centra tuvumā esošajā municipālajā pludmalē ne pārāk veiksmīgi apgūstu prasmi iegūt nevainojamu iedegumu. Viltīgā Kipras saule iedarbojas arī caur mākoņiem. Tur darbojas atpūtas krēslu un saulessargu noma, uzkodu bārs un restorāns. Vidusjūras sāļumu izbaudīt gan izdodas vien pie paša krasta, jo jau pirmais vilnis cenšas izrādīt savu varu un atsēdināt mani uz apglumējušā kaļķakmens.
Ēna, kas pēkšņi krīt pār mani, nav nekas cits kā perfekti nosauļojies slaids jauneklis, kas izpalīdzīgi jautā: “Vai vēlaties labu iedegumu? Es jums sasmērēšu muguru!” – un jau nākamajā mirklī ir gatavs to patiešām izdarīt.
Pateikusies par piedāvājumu un no tā atteikusies, turpinu domāt par sauli un neklausīties vīrieša turpmākajos piedāvājumos: atnest man ūdeni, pakavēt laiku un tamlīdzīgi.
Tagad zinu, ka šādi piedāvājumi pludmalēs tiek izteikti visai bieži – jaunie cilvēki jau laikus domā par materiāli nodrošinātu nākotni. Kas to lai zina – varbūt tieši šī ārzemju tūriste būs ar mieru izvēlēties viņa sabiedrību.
Dienā, kuru pavadu kopā ar meitu, dodamies sauļoties 15 kilometrus uz ziemeļiem no Pafosas – uz vienu no labākajām Pafosas pludmalēm Koraļļu līci – Corall bay. Tā ir pludmale, kas paliek atmiņā ar dzidri zilu, siltu (patiešām – kā piens) ūdeni, no kura negribas kāpt krastā, ar saulē uzkarsētām dedzinošām, smalkām smiltīm zem pēdām, teiksmainiem klinšainiem krastiem un, protams, neiztrūkstošu vīriešu interesi par sievietēm.
Sastopos ar vēl ko neierastu – pludmalē ieradusies ģimene kopīgi dodas peldēties jūrā, un neviens nepaliek pie mantām – fotoaparāta, telefona, naudasmaka, drēbēm. Nemanu nevienu, kuru interesētu kāda atstātās mantas.
(Turpmāk – vēl)
