Turpinās no 29.septembra. Balkona sarunas Kādu dienu izrādās, – sirmais kungs, kurš jau četrus rītus no blakus mājas balkoniņa mani sveicina, itin labi runā krieviski.
Turpinās no 29.septembra.
Balkona sarunas
Kādu dienu izrādās, – sirmais kungs, kurš jau četrus rītus no blakus mājas balkoniņa mani sveicina, itin labi runā krieviski. Viņš īstenībā esot Pontas grieķis, kurā daļēji ritot krievu asinis. Tādu Kiprā esot daudz. Vēl pirms mūsu ēras grieķi dzīvojuši Mazāzijas pilsētās pie Melnās jūras, kuras vietvārdā viens no vārdiem tad bija Ponta. Lai glābtos no genocīda, 1924.
gadā simtiem tūkstošiem grieķu nācās bēgt uz Gruziju, Kaukāzu un Krimu. Tikai astoņdesmitajos gados sākās Pontas grieķu masveida repatriācija, un daļa no viņiem apmetās Kiprā. Grieķijā Atēnās ir pat vesels Pontas grieķu rajons – Menidi, kur dzirdama krievu valoda un atvērti krievu veikali.
Īstie salinieki – kiprieši – uz pontiešiem visai bieži skatoties ar neuzticību – kā nekā tomēr bēgļi, un visai bieži par viņiem stāstot anekdotes.
Taujāts, kāpēc te neredz suņus, viņš man atbild īsi: – Kuram gan vajag liekas rūpes… Un kāds no viņiem labums?
Savās garajās pastaigās divus īsspalvainus suņus aiz augstām sētām pamanu, bet to misija acumirklī skaidra – sargāt.
Kaķu gan netrūkst – gan slinku slaistu – koptu un pieskatītu; gan kauslīgu bandītu – ar vienu aci vai ausi; gan tramīgu bēgļu – kuslu un tomēr veiklu “skeletu”. Pēdējos sastopu visur – šaurajās Kato Pafas ieliņās, pie tirgotavām un restorāniem.
Citā rītā kaimiņš apjautājas par manu miegu, bet, negribēdama izskatīties pēc “princeses uz zirņa”, atbildu ar smaidu un puspatiesi: -Paldies, gulēju!
Prātā gan summēju atslēgvārdus, kas nu nekādi neraksturo naktsmieru: vaļējs logs, balkons un rūcošs ventilators (jo citādi pat naktī istabā valda karstums un bezgaiss); pilsētas nakts dzīves spilgtās izpausmes – auto signāli, uzsaucieni un skaļās sarunas; cikādes, cikādes un cikādes, kas pirmajās dienās man nemaz nešķiet romantiskas, bet drīzāk – pārāk skaļas un traucējošas; dobji dūdojoši baloži un spalgi klaigājoši gaiļi; atkritumu savācēja mašīna, kuras motora troksnis piecos no rīta pārspēj visus man zināmos.
Kad sirmais kungs no blakus balkona atkal jautā, kā man patīk uz salas, atbildu: – Daudz tūristu un iebraucēju. Maz kipriešu.
Sirmais kungs man iebilst: – Īsto kipriešu patiešām maz. Tie īstie, kuru cilts saknes Kiprā, nemaz nav tik skaļi kā tipiskie grieķi. Drīzāk – mierīgi, lēni. Pie mums viss notiek lēnām un nesteidzīgi.
Apdomīgi! – piebilstu.
Nē… Tā vienkārši ir pamatos ieregulēta dzīve, kas ļauj nesteidzīgi dzīvot. Miermīlīgi, godīgi un viegli pārvaldāmi. Ģimenē joprojām visu nosaka vīrs, sieva neiebilst. Nav pieņemts. Protams, nu jauni laiki un vecās tradīcijas reti kurš godā, – vīrietis nopūšas.
Otrā rītā kaimiņš ierasti jautā – vai viss okey? – un piebilst, ka kipriešiem esot daudz tostu. Būdams labā omā, ar dažiem viņš padalās. Ielāgoju vienu, kurš, manuprāt, vislabāk raksturo vietējo vīriešu dzīves stilu: “Par izpriecām un meitenēm! Lai mūs iekāro bagātas un daiļas meitenes!” Un pēc garākas pauzes piebilst visai prognozējamo: “..Un lai viņām īss mūžs…”
Precētam kiprietim sānsolis ir psiholoģiski nepieciešams, lai piešķirtu dzīvei asumu, celtu savu pašapziņu un apliecinātu savu “ego”. Bet viņu sievas to klusējot pieņem – “tā jau tas dabā iekārtots”. Turpretim sievas nodevība tiek sodīta ar tūlītēju šķiršanos.
Kad citā dienā, nākot no pludmales, pie citas viesnīcas cits vīrietis atkārto to pašu, jau esmu gudrāka un atsmaidu: – Paldies, man jau ir pavadonis!
Kamakia (mednieks, harpūna) – tā apzīmē puišus un vīriešus, kas pludmalēs medī meitenes. Īpaši viņi aktivizējas tūrisma sezonas laikā un savu nodarbi uzskata par humānu un cēlsirdīgu – vēsajām, dzīves nogurdinātajām un saspringušajām kundzītēm no ziemeļiem viņi ir gatavi sniegt visu baudu buķeti. Protams, ne par brīvu…
Par nelasīšanu, intrigām
Tīri profesionālās intereses vadīta, vēlējos ieskatīties arī Pafosas bibliotēkā. Ar pirmo piegājienu vēlā pēcpusdienā izdevās noskaidrot vien darba laiku un caur loga rūtīm ievērot vienu plauktu rindu. Tomēr arī nākamajās divās apmeklējuma reizēs, laikā, kad ārdurvīm jābūt apmeklētājiem atvērtām, man tur neizdevās iekļūt. Senā, kolonnām izrotātā ēka no iekšpuses man palika noslēpums…
Arī balkona kaimiņš man pastāsta senu anekdoti kipriskā noskaņā – par tēmu: kam tev vēl viena grāmata, pirms pieciem gadiem mēs tev jau vienu uzdāvinājām!?
Ja kādai viesnīcai trūkst darbaroku, kāpēc gan nenolūkot kādu iepatikušos kalpotāju kaimiņu viesnīcā? Tad atliek vienam par to otru kaut ko pastāstīt, tā, lai uzzina trešais, un trešais tūlīt skries pie otrā: “Ak, tu, tāds un šitāds! Tu vairs te nestrādā!” Bet turpat aiz stūra pirmais priecīgi berzē rokas un otrajam izpalīdzīgi saka: “Es varu tev palīdzēt…”
Bet vietējie darba devēji daudz neuztraucas – gan jau viss nokārtosies! To, kas paliks nepadarīts, sadalīs uz atlikušajiem strādājošajiem.
Par laimi, arī tur, tāpat kā visur, ir dažādi cilvēki: godprātīgi darba devēji un savtīgi intriganti, korekti atturīgi un emocionāli nesavaldīgi kolēģi, laipni un emocionāli sirds cilvēki, mantkārīgi blēži…
Barstreet
Iela, kurā valda kontrasti. Ar šo ielu Sanita mani iepazīstina vēl pieklājīgā vakara stundā – ap deviņiem, kad bāri nesen atvērušies un gar tiem mazos pulciņos pastaigājas tūristi. Gribas pa to nesteidzoties iet un iet – tāpat, nekur nepiestājot. Izbaudīt vidi, kas, kā zināms, pēc pāris stundām iegūs citu seju.
Bet nevajag nemaz gaidīt pāris stundas. Mums ceļā nostājas jauneklis, kas nekautrīgi stiepj pretim plaukstu ar trim saveltām lodītēm un piedāvā izklaides trīs formās – vīrieti, alkoholu vai narkotikas. Saņēmis trīskārtīgu noraidījumu, viņš apvainojies novelk: “Muļķes…”
Jau pēc dažiem soļiem viņa pozīcijas ieņem cits. Šoreiz gan piedāvājums skan klusāk, bet konkrētāk – narcotic. Pēc kāda piektā piedāvājuma visai īsā laikā jūtos nobijusies un vēlos pielikt soli. Tajā brīdī kāds jauneklis pajautā – no kurienes jūs?,un tūlīt steidz no “puba” pasaukt latviešu meiteni – savējās taču! Dalītām jūtām minstinos uz vietas, vēlēdamās aizbēgt un tajā pašā laikā – arī redzēt šo meiteni – Maiju.
Bet kontrastu iela attaisno sevi – arī vārds Maija manā iztēlē, un sastaptā reālā meitene ir kontrasts. Vēl maigie sejas vaibsti paslēpti zem vulgāra krāsojuma, bet kopējo tēlu paspilgtina pārāk īsie šorti un minimāla bikini augšdaļa. Latviešu Maija starp Kipras narkomāniem un prostitūtām… Kādu brīdi jūtos kā apdullusi, bet tad apziņa ciniski komentē: tādas Maijas jau ir arī Latvijā…
Latvieši Pafosā
Kā ir būt viesstrādniekam Kiprā? Valstī, kas pagaidām nav tik attīstīta kā Lielbritānija, Francija, Īrija, Vācija, Somija un citas un tomēr spēj piedāvāt daudz?
Daļa sastapto latviešu turp devušies ar licencētu firmu starpniecību, bet, kā var
spriest no daudzu pieredzes, – tas neko negarantē. Tiem, kas braukuši uz savu roku, stāstu ir daudz un dažādi, bet neviens nav izstāstāms vienā teikumā – “aizbraucu, ieraudzīju, uzvarēju”. Daudz kas ir atkarīgs no sastaptajiem cilvēkiem, veiksmes, rakstura un dzīves prasmes. Bet daži vienkārši aizbraukuši ciemos, iemīlējuši Kipras burvību un izlēmuši tur atgriezties uz ilgāku laiku.
Turpmāk – vēl.
