Ģimenes galva Varlams ar fizisku darbu vairs nenodarbojas. Savulaik smagi pastrādājis celtniecībā un savainojis muguru, viņš no rītiem uzvelk baltu sporta tērpu un dodas uz jūru peldēt. To viņš dara katru rītu jau vairākus gadus, turklāt laika apstākļi un ziemas vēji šo nodarbi ietekmē minimāli – tik vien, kā veicot nobīdi par pāris stundām.
Atgriezies no jūras, Varlams ilgi uzturas balkonā, nesteidzīgi izbaudot muskuļos ielijušo vēsumu – lēnām izstaipās, izlokās, kādu brīdi pastāv uz galvas, pa druskai iemēģina dažādus spēka vingrinājumus. Tad nomazgājas dušā, pārģērbjas baltā flīsa halātā un nesteidzīgi izdzer puslitru stipras kafijas – pat stāvu augstāk to nekļūdīgi var noteikt pēc spēcīgā aromāta. Pēc vienpadsmitiem Varlams ņem rokās telefonu un nākamās stundas laikā kārto savas svarīgās “lietas”.
Visu pagājušo vasaru tās bija sarunas par “preces piegādi”, daudzumu, cenu un vietu, kur tikties. Tieši viņš bija tas, kurš savulaik, pieliecies znotam pie auss, jautāja, vai arī mums nav vēlēšanās uzpīpēt kaut ko stiprāku. Lai mēs nekļūdīgi saprastu, par ko ir runa, vīrietis piesardzīgi parādīja mazu kārbiņu ar zaļu pašrocīgi sasmalcinātu, spēcīgi pēc kaņepēm smaržojošu tabaku – marihuānu. Tolaik izskatījās, ka viņa “lietas” patiešām nes peļņu – pagalmā ik dienas grozījās šaubīgi tipiņi ar trulu ģīmi, un Varlams ilgi nelika viņiem gaidīt.
Septembrī tas viss negaidot beidzās, tāpat kā man jau galīgi apnikusī “zeku” dziesmu klausīšanās balkonā pa naktīm. Vīrišķīgo balsi, kas piesmakušā tembrā katru nakti zem mana guļamistabas loga dungoja līdzi: “Cipļonok varennij, cipļonok žarennij, cipļonok tože hočet žiķ,” (kr.val. – cālis vārīts, cālis cepts, cālis arī grib dzīvot) – vēl tagad bieži dzirdu pa miegam, kā saka – ieradumam liels spēks. Protams, tā nebija vienīgā padomju laikos kaut kur dzirdētā īpašā kontingenta dziesma, bet citas man nebija tik pazīstamas. Līdz ar to beidzās arī manis negribētā izglītošanās “zeku” slengā, lai gan es paspēju pārliecināties, ka pusmiegā dzirdētie vārdi labi paliek atmiņā.
Kopš septembra vidus divus mēnešus lejas stāva dzīvoklī valdīja aizdomīgs klusums – Varlams un viņa šaubīgie paziņas bija pazuduši no mūsu redzesloka. Dēla un viņa draugu klusinātās sarunas balkonā ļāva nojaust, ka nepatikšanas sanākušas nopietnas. Aizdomīgi pētot apkārtējos balkonus, Nugzars vairākus vakarus sašutis klaigāja: “Kas gan viņu varēja nodot?!” Daudz nevajadzēja, lai noprastu, ka svarīgo “lietu” kārtošanai pienācis loģisks fināls…
Novembra beigās Varlams atgriezās – it kā no Grieķijas, kur radiniekam palīdzējis mājas celtniecībā. Tā vismaz vīrietis stāstīja visiem, kas bija pamanījuši viņa prombūtni. Atsākās gājieni uz jūru, kūtrā staipīšanās balkonā un nesteidzīgā kafijas malkošana. Kādu laiku Varlama balss tikpat kā nebija dzirdama, līdz viņš atkal ķērās pie “lietu” kārtošanas.
Tagad mājas pagalmā apgrozās pavisam citi cilvēki. Lielai daļai no tiem ir labas automašīnas, un pēc izturēšanās var nojaust – biezi naudas maki. Sagaidījis viņus, Varlams pārmij dažus teikumus, iesēžas atbraucēja auto, un visi kaut kur aizbrauc. Reizēm viņš prom ir ļoti ilgi, tad atkal kaut kur iet un brauc, un vienmēr izturas ļoti nosvērti un svarīgi. Tā arī īsti neesmu sapratusi, ko viņš tagad tirgo, vai arī – kam uzdevies par starpnieku… Varbūt nekustamo īpašumu, varbūt apbūves gabalu tirgotājiem – pēc tiem pašlaik ir liels pieprasījums. Lai gan – varbūt ir pasācis kaut ko pavisam citu…
No viņa sievas Eleni esmu uzzinājusi, ka Varlama vecāki divās paaudzēs dzīvojuši Gruzijā, tāpat kā liela daļa pontiešu, un savos piecdesmit septiņos gados pieredzējis daudz. Vēl joprojām viņam patīk uzvilkt gaišu uzvalku, nostāties ielas malā un ilgi gaidīt piebraucam kāda paziņas mašīnu. No attāluma neredzu, cik daudzi no garāmbraucējiem atbild vīrieša sveicienam, bet viņš pamāj gandrīz katram trešajam. Bijušie slavas laiki, kad dzimtajā ciemā viņu pazina un respektēja visi, Varlamam nav aizmirsušies.
Savulaik viņš bijis pārgalvīgs un grūti savaldāms puisis, kā dēļ agri iepazinis padomju milicijas darbu. Kāda sadzīves tehnikas veikala apzagšana izrādījusies liktenīga – divus gadus nācies pavadīt aiz restēm. Pēc tam viņa raksturs it kā izmainījies, pareizāk gan būtu teikt – dzīves mērķi. Atklājis, ka darbs celtniecībā sniedz labus ienākumus, kā arī ļauj palēnām būvēt pašam savu māju, Varlams koncentrējies uz to. Iemācījies “grozīt lietas”, sapazinies ar nopietniem cilvēkiem. Kļuvis nopietns un prātīgs, kā arī sācis gudri spriest.
Nama pirmais stāvs jau bijis pilnībā pabeigts, kad viņš tēvam paziņojis, ka vēlas precēt Eleni. Tēvs to atzinis par labu izvēli un sūtījis preciniekus. Eleni vecāki pirmajā apmeklējuma reizē gan viņus uzcienājuši ar ķirbi – Varlama mājai caur jumtu varot zvaigznes skaitīt. Pēc mēneša, kad ar brāļu palīdzību bijis pabeigts arī otrais stāvs un māja kļuvusi pilnībā apdzīvojama, iemesla atlikt saderināšanos vairs nebijis.
Eleni ir mazrunīga, tāpēc neko daudz nestāsta par savu dzīvi, tomēr atzīst, ka viņai laimējies – iespēja dzīvot atsevišķi no vīra kuplās ģimenes piešķīrusi necerētu brīvību, turklāt vēlāk izrādījies, ka vīramātei esot īsti nešpetns raksturs. Pat Varlams saka, ka viņa ir “nelabais brunčos” – te muti palaiž, te rokas. Varbūt, ka tam tā arī jābūt, ja piedzemdēti seši dēli un neviens no viņiem nesteidzies pamest dzimtās mājas.
Eleni toties ir tikai divas māsas, vecākas par viņu, tāpēc tēvs sākumā negribējis piekrist precībām. Tas esot pret visām tradīcijām, jo pirmajai pie vīra jāiziet vecākajai. Ko par to teiks radi un draugi? Pati Filisa arī iebilda, tikai pa savam – ieslēdzās savā istabā un atteicās no ēdiena. Tāda nu viņa bija – klusa un ierāvusies sevī. Tikai vecāku šaubas, vai pie Filisas vispār atnāks kāds precinieks, pavēra ceļu Eleni. Vidējai māsai Izai iebildumu nebija. Viņa zināja – līdzko viņas iecerētais pabeigs celt savu māju, viņš sūtīs preciniekus.
Lai arī cik kvēla un neievainojama sākumā šķita Eleni un Varlama mīlestība, tās pietika līdz Selenas piedzimšanai. Tad Varlams pilnībā iegrima darbos un arvien mazāk uzturējās mājās. Kā viņš pats to pamatoja – naudas tagad vajagot daudz vairāk, sieva vairs nekur nepazudīšot, bet ar “īstajiem večiem” attiecības nedrīkstot pamest novārtā. Eleni gan bija pamanījusi, ka šajās kompānijās palaikam uzturējās arī jautras sievietes, bet bilst kādu vārdu par to viņa pat neuzdrošinājās. Tā nebija pieņemts, turklāt – kāda gan no tā būtu jēga… Vīrietis tāpat pats izvēlēsies, kurp iet un ko darīt. Jo īsāku pavadu gribēs pievilkt, jo vairāk viņš centīsies izrauties. Biežā sadzeršana dažādās draugu un paziņu kompānijās Varlamam ikdienas darbā netraucēja, tāpēc par materiālo stāvokli Eleni nevajadzēja sūdzēties. Viņa mierīgi varēja dzīvot mājās, rūpēties par bērnu un saimniecību.
Tad piedzima Nugzars, un Varlama interese par bērniem krasi mainījās. Tagad viņš visiem lielījās, cik varenu puiku viņš uztaisījis. Šī tēma visās “īstu veču” sarunās bija neiztrūkstoša vismaz pāris gadus, tomēr neviens pat nedomāja viņu apsaukt. Visiem gribējās saskandināt gan par pirmo zobu, gan pirmajiem soļiem un patstāvīgu iešanu uz podiņa, gan par visādiem citiem sīkumiem, kuru izdomāšanā Varlamam bija talants. Līdzko puika sasniedza triju gadu vecumu, tēvs viņu sāka ņemt līdzi uz dažādām draugu pasēdēšanām un demonstrēt viņa “neparastās” prasmes – smieklīgi runāt un rādīt mēli, mest bumbu grozā un dejot. Savādi, ka arī tas nevienam neapnika, gluži otrādi – šai rīcībai atradās pat sekotāji. Nugzaram saradās rotaļu biedri, ar kuriem vēlāk viņš kopā mācījās skolā.
Tajā pašā laikā Selena auga kā princese. Mamma viņai šuva brīnišķīgas kleitas, tēva dotā nauda ļāva iegādāties visu, ko sirds kāroja. Tolaik varēja atļauties maksāt arī par privāto baleta skolu. Selena tur pavadītu augas dienas, ja vien tas būtu iespējams.
Attiecībā uz mācībām skolā vecāku cerības neattaisnojās – bērni nevēlējās augstu uzkāpt zinību kalnā. Par Nugzaru vispār nebija skaidrs, kā viņš nolika eksāmenus un tika pie diploma. Selena izbalināja matus un izvēlējās modeles karjeru – viņas slaikais augums un skaistā seja to atļāva. Nugzars cerēja uz darbu policijā, bet bez profesionālās izglītības viņš tur nevienam nebija vajadzīgs. Vēl vairākus dzīves gadus zaudēt mācību dēļ viņš nevēlējās pat šī cēlā mērķa labad. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kāds pačukstēja: “Nepūlies. Tava tēva vētrainās jaunības dēļ tev policijā darbs nekad neatradīsies.” Varlams gan tam neticēja – tas grēks toreiz nemaz neesot bijis tik liels. Turklāt – viņš jau par to esot samaksājis pēc pilnas takses.
Tomēr kaut kāda vainas apziņa dēla priekšā viņam laikam jau bija. Aprunājies ar kādu no paziņām, Varlams vienojās: viņš izbūvēs paziņa mājai otro stāvu, bet tas iekārtos Nugzaru savā firmā. Tad arī noskaidrojās dēla patiesais aicinājums: laiska sēdēšana labiekārtotā kabinetā, dažādu tabulu aizpildīšana datorā, bukletu maketēšana un jauniņās sekretāres pavedināšana.
