Penelope un citi bērni
Viņa ienāk tik droši un pārliecināti, it kā būtu piederīga šai vietai. Apstājas pie nelielā plaukta ar grāmatām un puzlēm, pārlaiž tam vērtējošu skatienu un pievēršas istabas kaktā sakrautajām mantu kastēm. Mirkli šaubos, vai meitene tur ieraudzīs ko interesējošu, jo manu mazdēlu krājumi pārsvarā sastāv no dažādām mašīnām, traktoriem, motocikliem un lidmašīnām. Brīdi vērojusi raibo kaudzi, viņa iesprauž rokas sānos un vēršas pie manis ar jautājumu grieķu valodā. No tā es saprotu tikai divus vārdus – “aftokinito” un “motosikleta” (grieķu val. – mašīna un motocikls), lai gan gaidīju, ka meitene bezpersoniski secinās: “polles mihanes,” (grieķu val – daudz mašīnu) – un pievērsīsies plauktā saliktajām loto kastēm. Mēģinu uzminēt, kura mašīna piesaistījusi viņas uzmanību – zilā vai sarkanā, un bažīgi minu šīs krāsas, tajā pašā laikā cenzdamās atcerēties citu krāsu nosaukumus grieķu valodā. Meitene brīdi vēro mantu kastes un aizdomājas, tad nolaiž rokas, sakrampē tās aiz muguras un novēršas. Saprotu, ka viņas uzmanību piesaistījis nelielais grāmatu krājums, un atviegloti nopūšos – zinu, ka starp tām daudzas ir grieķu valodā, turklāt iesācēju līmenī, un ceru, ka meiteni ieinteresēs.
Apsēžos uz dīvāna un aicinu mazo viešņu nākt man blakus. Savākusi paprāvu kaudzīti grāmatu, viņa ērti iekārtojas starp spilveniem. Tad, atcerējusies labās manieres, nosauc savu vārdu – Penelope un katram gadījumam piebilst – seši gadi. Tas gan man nav pārsteigums, jo znots jau iepriekš tika brīdinājis – piektdien vakarā ciemos gaidāms viņa priekšnieks Panajotis ar meitiņu Penelopi. Toreiz mēs nopriecājāmies – būs puikām kompānija, taču tagad izrādās – viņus vairāk interesē tēva un svešā onkuļa sarunas pagalmā nekā melnīgsnējā viešņa. Iemesli tam varētu būt vairāki: dāsnie dāvanu maisiņi, ko Panajotis pasniedza bērniem, tur esošās mašīnas, kuras jau tūlīt vajag izmēģināt smilšu kaudzē, kā arī meitenes pašpietiekamība. Nesaprotot valodu, kādā puikas sarunājas savā starpā, viņa uzrunāja abus grieķiski, bet, neatrodot dzirdīgas ausis, krieviski kaut ko pateikt nepūlējās. Toties istabā meitene atrada gan grāmatas un spēles, gan mani, un man neatlika nekas cits, kā ieklausīties viņas sakāmajā un censties atbildēt.
Par sarunu gan to grūti saukt, drīzāk tie ir atsevišķi vārdi, kurus es saprotu no visa viņas teiktā, un vēl mazāk spēju atbildēt, bet šis minimums mums neliek ilgi mulst. Vidē, kur ikdienā sastopas tik daudz dažādu valodu, palīgā nāk žesti un mīmika. Turklāt meitene viegli atrod pareizo sarunas “toni” – viņa šķir grāmatu lapas, sauc tur redzamos priekšmetus, un man ir viegli visu dzirdēto atkārtot. Abas smejamies par jaunatrasto vārdu spēli – vienu tā izklaidē, otru – māca, bet galvenais – abām ir interesanti, un laiks paskrien nemanot.
Arī citas reizes, esot ciemos pie mums, Penelope uzreiz dodas pie grāmatu plaukta, ņem mani pie rokas un ved uz dīvānu. Uztveru to kā grieķu valodas mācību stundas, bet būšanu blakus nopietnajai meitenei – kā nodevas znota un viņa priekšnieka labām attiecībām. Tomēr atzīšos – ar latviešu un krievu bērniem, kuri ciemojas mūsmājās, jūtos daudz atbrīvotāk un vieglāk, kaut arī viņi ir tik dažādi un pārsteigumu pilni. Gluži tāpat kā viņu ģimenes, tajās valdošās attiecības, dzīves apstākļi, izvirzītie mērķi un iespējas.
* * *
Vistuvākās attiecības mūsu bērniem izveidojušās ar sešgadīgo latvieti Viktoriju, kuru vecāki audzina kā īstu dāmu. Ar mammu viņa sarunājas latviski, ar tēti – grieķiski, un papildus nodarbībām valsts skolā viņa apmeklē arī dejošanu. Lai arī meitene nav mazāk nopietna kā Penelope un arī bieži izvēlas pabūt tikai manā kompānijā, viņa ar prieku puikām izrāda savas mantas un atrod visu ko interesantu mūsmājās. Ne velti dažādos svētkos bērni (pareizāk – vecāki) viens otram dāvina attīstošas un noderīgas mantas: “play-dox” plastilīna komplektus, kinētiskās smiltis, krāsas un krītiņus, dažādas rokdarbu spēles un mozaīkas. Viktorijas mājās, protams, vairākumā ir meiteņu lietas, kas ietekmē arī mūsu puiku intereses. Tagad arī viņu mantās ir neliela virtuve, kur var gatavot rotaļu pusdienas. Loģiski, ka katlos un pannās nonāk arī produkti no ledusskapja, bet tas jau tikai apliecina – kaut kāda saprašana par ēdienu gatavošanu puikām ir. Dāvanā saņemtajiem ārstu piederumu komplektiem nācās iegādāties pacientus – pāris lelles, kuras ar lielu rūpību mūsmājās ārstē arī Viktorija. Vislabākā sapratne trijotnei rodas, darbojoties ar puzlēm un loto.
Kādā brīdī gan Viktorija no tā visa nogurst un pačukst man, ka grib kopā ar mani paskatīties grāmatas – gan mūsu, gan meitenes bibliotēku pamazām veido no Latvijas atvestās vai atsūtītās bērnu grāmatas, kā arī vietējos veikalos iegādātie grieķu un angļu izdevumi. Tad savācam paprāvu kaudzīti un klusu nozūdam manā istabā, tomēr jau pēc īsa laiciņa puikas mūs atrod, un man jādomā, kā visus trīs paņemt azotē. Viktorija tad savu vietu atvēl trīsgadīgajam Sašam, un to var saprast – katrā apsveikuma kartītē, ko meitene pati gatavojusi savam mazajam draugam, atrodam viņas apliecinājumu siltām jūtām. Saša to novērtē un nekad nedara viņai pāri, pat jokojoties.
Kopš mūsu ģimeni papildinājusi māsiņa Katerina, situācija nedaudz mainījusies – zīdainīša vajadzības tomēr ir pirmajā vietā. Puikas to ir pieņēmuši, lai gan reizēm viņiem ir iebildumi. To saprata arī Viktorija, kad pēdējā ciemošanās reizē no mūsu kopīgās grāmatu lasīšanas nācās atteikties, jo man klēpī nācās ņemt mazuli. Tā vietā meitene ar lielu bijību un maigumu glāstīja Katerinas mazo rociņu, un es manīju, kā viņas acīs sariesās aizkustinājuma asaras. “Es arī tādu gribu,” viņa vēlāk čukstēja mammai.
* * *
Vecākais mazdēls Anastasioss šoruden sāka apmeklēt valsts skolas sagatavošanas klasi un pamazām apgūt grieķu valodu. Viņam gan vēl tikai četrarpus gadi, tomēr klasē viņš nav jaunākais. Par skolu gan to īsti negribas saukt, drīzāk tā ir tāda organizēta laika pavadīšana kopā ar vienaudžiem, starp kuriem daži tāpat kā Stasiks mācās saprast grieķu valodu. Jorguss runā tikai pontiešu valodā, Maksimilians – angļu, Karena un Ranija saprotas arābiski… Es patiešām gribētu zināt, kā skolotāja, sarunājoties tikai grieķiski, strādā ar viņiem, bet izskatās, ka bērniem patīk – ieturēt kopīgas brokastis, zīmēt, veidot, dejot, dziedāt un vienkārši laukā paskraidīt. Laiks no pulksten 7.45 līdz 13.05, kad skolas vārti atveras un skolēni tiek izsniegti vecākiem, ir lietderīgi pavadīts, un īsā mācību diena ir beigusies.
Interesanti, ka tajā pašā laikā zvans no pēdējās stundas atskan arī lielajā skolā, un, tā kā kipriešiem ir kuplas ģimenes, bērnu sagaidītājs – māte, tēvs vai kāds no vecvecākiem – mājās vienlaikus var nogādāt visas ģimenes atvases. Protams, ja vien kāds nav izvēlējies apmeklēt papildus sporta, mūzikas vai mākslas nodarbības. Meitenes šeit labprāt apmeklē aerobikas un baleta skolas, zēni izvēlas cīņas sporta veidus, Mūsu kaimiņienes trīs meitas – Ivonna, Anna un Magdalena – pēc skolas tiek vestas uz aerobiku. Jaunākā, desmitgadīgā Magdalena, gan labprātāk dotos mājās, bet – mātei tā ir ērtāk, un neviena neatļaujas viņai iebilst. Magdu reizēm satieku pagalmā, kad viņa trenkā caur balkona margām izspraukušos miniatūro sunīti.
Reiz atļāvos viņai uzdot muļķīgu jautājumu: – Vai mājasdarbus jau izpildīji?
Meitene skatījās uz mani lielām acīm un brīnījās: – Kādus darbus?
Tad it kā attapās un, plati smaidot, piekrītoši pamāja ar galvu: – Jā, jā, istabas izslaucīju! Un traukus arī nomazgāju. Mamma priecāsies.
* * *
Kādā vakarā znotu apciemo kolēģis kopā ar savu puiku, kas izrādās Jorguss. Vīrieši balkonā sarunājas pontiešu valodā, bet puika droši pieiet pie mašīnu kastes un izvēlas sev pašu jaunāko. Jau paredzu, ka manējie skaļi iebildīs, bet Stasiks, pazinis savu četrgadīgo klases biedru, gluži pretēji – sakrauj viņam pilnu klēpi ar mašīnām. Vēlāk izdibinu no mazdēla, ka Jorguss tā darot arī skolā – no mantu skapja savācot pilnas rokas ar mašīnām un nolienot kaktā viens pats spēlēties. Tad skolotāja ejot pie viņa, ilgi runājoties un ņemot klēpī.
“Viņš laikam tur jūtas ļoti vientuļš,” skumji nodomāju.
Arī tagad, sakampis veselu klēpi mašīnu, Jorguss iekārtojas tēvam pie kājām, bet manējie ilgi vēro zēnu un par kaut ko domā.
– Iesim pie Jorgusa paripināt mašīnītes? – piedāvāju savējiem, un viņi ar prieku piekrīt. Zēns ātri saprot mūsu spēles noteikumus un pamazām atraisās. Pāris dienas vēlāk Stasiks stāsta, ka skolā Jorguss viņam atripinājis mašīnu un viņi abi atkal spēlējušies.
* * *
Juļa ir manas meitas bijušās kolēģes lietuvietes Tomas meita. Viņai tāpat kā Stasikam ir četrarpus gadi, un viņa ļoti labi saprotas ar mūsu puikām. Saprašanās gan šoreiz mērāma ar citu mērauklu, jo tā nav ne kopīga grāmatu skatīšanās, ne mašīnu ripināšana. Šīs kompānijas mīļākās rotaļas ir dejošana un ķeršana, ko pavada azartiska spiegšana un kliegšana, un bumbu dzenāšana. Kopš mūsu mājās parādījušies dažāda kalibra velosipēdi, pagalmā atbrīvota vieta velotrasei.
Juļa ir ļoti emocionāla, un savu nepatiku vai patiku meitene pauž tieši un skaļi. Viņas mammai tas, protams, sagādā daudz nepatīkamu brīžu. Pirmajā sākumskolas apmeklēšanas dienā meitenei kaut kas nepatika skolotājā un viņa nekavējoties iesitusi. Skolotāja tikai noteikusi: “Tas nekas, tā notiek bieži…” Par laimi, pāris dienas vēlāk Juļa bija pieņēmusi skolā noteikto kārtību un pret skolotāju viņai vairs nebija nekādu iebildumu.
Attiecībā uz mūsu pagalma jandāliņiem varam tikai priecāties, ka lielai daļai kaimiņu pašiem ir bērni, tāpēc sūdzību par periodiskajiem jautrības uzplūdiem nav. Gluži otrādi – ukrainiete Jeļena apjautājās, vai savu piecgadīgo puiku arī nevar atvest pie mums izskrieties. Mūsu ģimenei atvēlētais pagalms mājas galā patiešām ir ideāla vieta, kur kārtīgi izkustēties, netraucēt citiem un nebaidīties no dzīvokļu īrnieku automašīnām.
