Petja
Jautājoši paskatos uz Aņu, jo šis teikums patiešām skan satraucoši.
– Petja kļuva raudulīgs, nervozs, baidījās no jebkāda trokšņa, negribēja spēlēties un smaidīja arvien retāk, līdz sāka slimot. Kad, atnākusi no darba, gribēju dēliņu paņemt uz rokām, vīramāte nostājās man blakus ar siksnu rokās – labāk, lai bērns raudot, nekā izlutinoties! Tā siksna domāta man – roku sasiešanai… Un tad vēl tās pārspīlētās bailes, ka tik kaut kas nenotiek, jo puika var nokrist, sasisties, izmirkt un nosalt… Nemitīgā apsaukšana un ierobežošana.
Igors sākumā neko nevēlējās dzirdēt par mūsu ķīviņiem, jo neticēja manam stāstītajam par notiekošo. Māte esot labs cilvēks, es pārspīlējot! Un kur nu vēl man ar siksnu draudēt! Kāpēc es gribot sanaidot viņu ar māti? Tolaik arī mums gadījās pastrīdēties, jo es pieprasīju arī viņam skaļi izteikt savu viedokli. Tad Igors no darba mājās sāka nākt tikai tad, kad māte bija aizgājusi.
Tas, protams, nebija viss. Atklājās, ka es nepareizi gatavoju ēst, neprotu bērnam zeķes noadīt, diegus kastītē sakārtot un virtuves piederumus secīgi nolikt… Šādas sīkas neprasmes vīramāte atrada katru dienu, kad vien bija pie mums. Kā izteicās mana mamma – ar tik bagātu izdomu varētu romānus rakstīt!
Es ļoti centos paklausīt Igoram un to visu nedzirdēt, bet – cik ilgi? Nervi bija uzvilkti kā stīgas. Igoram arī. Viņš žēlojās, ka šāda ģimenes atmosfēra traucējot viņam koncentrēties darbam. Pat tās divas brīvdienas nedēļas nogalē tā īsti neļāva atslābt. Mums, par laimi, kārtējā vizītē pie bērnu ārstes daktere pavisam nopietni ieteica pamainīt klimatisko joslu, un pēc lieliem strīdiem ar vīramāti mēs izvēlējāmies Kipru, kur gandrīz visu gadu ir saule, blakus jūra, par drēgnumu var aizmirst, turklāt mēs jau šo valsti bijām iepazinuši.
Igora mammai šeit nepatīk, tāpēc ilgāk par nedēļu viņa pie mums neiztur. Tās septiņas dienas mēs kaut kā pārdzīvojam, jo vīrs mammai noīrē atsevišķu dzīvokli. Dienas lielāko daļu gan viņa tāpat pavada pie mums, bet nemitīgā rīvēšanās ir mazinājusies. Laikam jau vecums… Mani viņa vairs neaudzina, tikai Petjam neliek mieru… Tomēr es nevaru aizliegt viņiem tikties – tā tomēr ir vecmamma, kura vienīgo mazdēlu mīl, kaut arī pa savam.
Pārējā laikā es ļoti daudz strādāju ar Petju, lai viņš atkal kļūtu par veselīgu bērnu. Mēs daudz spēlējamies kopā, apmeklējam rotaļu grupu, priecājamies, ka satikām jūs. Šeit esot, arī Igoram ir daudz vairāk laika, kas puikam ir ārkārtīgi svarīgi. Pamazām viss iet uz labo pusi, – Aņa pasmaida, un es saprotu, ka to, kas nomāc, viņa ir izrunājusi.
– Tikai nepārproti – es nesūdzos un nežēlojos, – jaunā sieviete satraukti pieskaras manai rokai. – Es tikai vēlējos, lai tu saproti, cik svarīgas mums ir šīs tikšanās ar jūsu puikām.
Uzlieku savu plaukstu Aņas rokai, apstiprinoši pamāju ar galvu, un kādu brīdi mēs tā sēžam. Visi trīs puikas ir vienojušies kopīgam darbam – izrakt lielu bedri, lai vēlāk tajā ielaistu daļiņu jūras. Redzu, ka Petja tikpat droši kā mani puikas skraida pa smiltīm, iekāpj ūdenī un kaut ko cītīgi stāsta. Uzvilktās atsperes ir atslābušas, un es redzu, ka Aņa par to ir bezgala lepna.
Taņuša saldumiņš
Šis būs vēl viens no tiem stāstiem, kuram vispirms tapis fotouzņēmums, tad sekojusi saruna, kas lielākā vai mazākā mērā ļāvusi visu pamanīto salikt loģiskā secībā. Stāsts, kur visu skaisto daba uz mirkli ierakstījusi debesīs, skaidri zinot, ka jau pēc brīža garāmskrejošs vējš to var izpostīt…
Pastaigām ar bērnu ratiņiem parasti izvēlos klusākas ielas, no kurām iecienītākā ved gar jūru. Mazajai Katerinai no savas ērtās guļvietas, tāpat kā man, patīk vērot daudzveidīgos palmu lapu vēdekļus un gumijkoku biezās lapotnes, klausīties jūras balsīs un bērnu smieklos, pievakarēs vērot, kur paslēpjas saule.
Todien jūra bangoja skaļāk nekā parasti. Viļņi sniedzās pretim augstu krastā stāvošajām palmām, pa ceļam pārsteidzot ar vēsu šalti vienu otru azartisku peldētāju. Apstājusies pie kāda soliņa, vēroju jūras krāsas un gaidīju no retajiem mākoņiem izlienam sauli. Tikmēr pamanīju kādu pārīti, kas, tīkojot pēc nepārspējama kadra, manuprāt, pārāk cieši bija pietuvojušies jūrai. Atsizdamies pret betona apmali, augstākie viļņi bagātīgi apšļāca molu un līdz ar to arī pārgalvīgos piedzīvojumu meklētājus. No malas izskatījās, ka meitene neapjauš ūdens vareno spēku vai arī neatlaidīgi cenšas tam spītēt – viņa vēl arvien, palaikam saraudamās no kārtējā viļņa trieciena, soli pa solim tuvojās pašam mola galam, centās ieķerties trepju margās, tur noturēties un graciozā lokā izliekties uz putu vērpešu fona. Visi centieni skaisti sabužināt matus, kā spārnus izplest slaikās rokas beidzās ar neveiksmi – kārtējais krastā kāpjošais vilnis atsitās pret viņas kājām un iztraucēja graciozo pozu. Puisis nekavējoties steidzās savu draudzeni glābt, bet pēc žestiem varēja noprast, ka daudz vairāk viņa gribētu beidzot nofotografēties iecerētajā pozā. Palaikam ieskatījusies planšetes ekrānā, viņa dusmīgi žestikulēja un kaut ko centās ieskaidrot draugam.
Bērns ratiņos kļuva nemierīgs, un es sapratu, ka mums jāiet tālāk. Pirms aiziešanas gan vēl atskatījos uz pārīti un pamanīju, ka puisis steidzas uz krastu. Laikam jau vēsais ūdens pieticīgajā bikini ģērbto meiteni bija nosaldējis, jo brīdi vēlāk draugs viņas pleciem uzsedza košu pledu. Tomēr neizskatījās, ka meitene būtu apmierināta. Žņaudzīdama rokās samirkušo matu galus, viņa pētīja uzņemtās bildes un nemaz nesteidzās doties tālāk.
Laikam tieši šajā brīdī jaunieši pamanīja mani un iepretim pavērsto kameru, jo jau pēc trim minūtēm meitene piestāja man blakus, pasveicināja un uzrunāja:
– Es redzēju, ka jūs mūs fotografējāt. Vai nevarētu būt tā, ka kādā bildē esmu redzama arī es? Draugs nav diezin kāds pieredzējušais fotogrāfs, un tie kadri, kas redzami mūsu planšetē, nav nekas īpašs.
Tobrīd mums pietuvojās arī puisis, mīļi apņēma draudzenes plecus un klusā balsī atkārtoja iepriekš sacīto:
– Taņuša, saldumiņ… Es taču tev teicu – no šī skatpunkta mēs izskatāmies kā divi mazi punktiņi. Paskaties pati, cik tas ir tālu!
– Un tomēr – vai jūs man neparādītu, kā es tur izskatījos? – meitene nerimās.
– Es gan vairāk skatījos uz jūru, uz viļņiem, – paskaidroju. – Sev. Tā kā nedomāju, ka tur būs iznācis kas īpašs.
Meitene nepacietīgi izņēma man no rokām telefonu, veikli sameklēja galerijas ikonu un atvēra bildes. Blakus stāvot, redzēju, ka dažos kadros lejasdaļā redzami mazi cilvēciņi – pavisam sīki, bez sejām un bez strīdiem, un tikai tad es ievēroju bildē redzamos mākoņus. Baltus gubu vālus, kas, vēja dzīti, bija sabīdīti vienkopus un veidoja romantiska pārīša siluetus. Cieši apskāvušies, viņi zilajās debesīs kaislīgi grieza valsi. Prātā gan ienāca doma, ka tikai man tas tā rādās, gan jau kāds cits ieraudzītu citu bildi, bet arī meitene bija pamanījusi tieši šo līdzību un skaļi izsaucās:
– Borja, kāds kadrs! Neticami! Paskaties! Un mēs abi te tik labi izskatāmies!
Viņa abām rokām satvēra tālruni un uzspieda ekrānam īsu buču. Bilde nenodzisa, tāpēc puisis, pieliecies tuvāk telefonam, varēja piekrītoši pamāt ar galvu:
– Jā, Taņuša, saldumiņ! Mākoņi izdevušies. Bet mēs, kā jau es tev teicu, no tāda attāluma izskatāmies kā divi sērkociņi! Tev vajag tos mākoņus?
Viņa balsī nedzirdēju meitenei piemītošo eksaltēto sajūsmu, drīzāk stīvu pieklājību un vāji slēptu neieinteresētību. Lai gan – varbūt tas bija nogurums un apnikums?
Meitene kaut ko iebilda, puisim bija savs sakāmais, bet es to vairs neklausījos. Jauniešu skaļās balsis bija pamodinājušas bērnu, un es vēlējos doties tālāk. Redzēju, kā meitene veikli slidināja pirkstus pār mana telefona displeju, atrada katalogu un paziņoja:
– Es tur ierakstīju “Taņuša” un manu numuru. Atsūtīsiet man tās bildes?
Manīju, kā puisis pacēla skatienu pret debesīm un laikam jau nopūtās: “Ak, Dievs!” Arī mans skatiens nevilšus sekoja viņējam un kaut ko meklēja dzidrajā debesu zilumā. Ak! Skaistais mākoņu pārītis jau bija izretinājies – tā vietā, slinki izstiepušās, gulēja divas parastas mākoņu laivas…
– Īss gan bija tas brīdis, – puisis domīgi noteica, un viņa balsī es saklausīju milzīgas skumjas. – Ļoti īss…
– Tie taču ir tikai mākoņi, – klusi teicu. – Sīki ūdens pilieni…
Un, negribēdama jauniešus atstāt šādā noskaņojumā, piebildu: – Labāk baudiet šo dienu! Ir taču saule, jūra un palmas!
Apsolījusi meitenei nosūtīt bildes, īsi atvadījos un devos tālāk. Lai arī oktobra beigas, diena vēl pieturējās ļoti silta. Nesteidzīgā solī gribējās apiet vēl kādu līkumu.
Kad pēc nepilnas stundas iegriezos ielā, kas ved uz pilsētu, netālu priekšā atkal ieraudzīju jau satikto pārīti. Slapjie peldkostīmi abiem joprojām nebija novilkti, lai gan – tas mazumiņš drēbes, kas piesedza augumus, visdrīzāk bija jau izžuvis. Puiša peldbikses gan mani neizbrīnīja – ar tādām šeit pat pilsētā staigā daudzi tūristi, toties meitenes bikini… Tās šaurās auduma strēmelītes vairāk būtu piemērotas kādai erotiskai fotosesijai. Pat karstajās vasaras dienās ielu slīpēšanai meitenes izvēlas kaut ko mazliet korektāku! Oktobrī tik atkailināti augumi defilē tikai pludmalēs ar mērķi iepatikties kādam īpašam vīrietim…
Borja iztālēm pamāja ar roku, bet meitene mani pat nemanīja. Paņēmusi no puiša dārgo kameru, viņa fotografēja dzīvžoga ziedus – hibisku, plumēriju, oleandru, bugenviliju… Pēc tam vārtiņus visdažādākajos rakursos. Tad tuvākās dzīvojamās mājas piepildītos balkoniņus un veļu, kas žuva uz auklām.
Dzirdēju palaikam puisi aicinām:
– Taņuša, saldumiņ, iesim tālāk! Mums ir pasūtītas pusdienas! Taņuša, saldumiņ, mums uz trijiem ir pasūtīts taksis. Taņuša, saldumiņ…
Bet Taņuša tikai fotografēja un fotografēja: blakus esošā pagalma arku, ielas stūrī augošu noputējušu kaktusu, milzīgu māla krūku, kuras malām pāri karājās aplauzts gerānijas zars…
Tad no ielas stūra izjoņoja skaļi rēcošs kvadricikls, un bērns ratiņos izbailēs atvēra acis. Lai nesāktos liela raudāšana, nekavējoties ņēmu mazo uz rokām. Piestājusi ielas malā, dziedāju viņai savu „la-la-lā” dziesmiņu un palaikam paskatījos uz abiem jauniešiem. Lai arī pavirzījušies mazu gabaliņu uz priekšu, viņi joprojām atradās manā tuvumā.
Gribot negribot manu skatienu piesaistīja Taņušas dibena apaļumi, starp kuriem pietupstoties stringu šaurā strēmele pazuda pilnībā. Tad ievēroju, ka Taņuša tīšām izvēlējās pietupties. Pareizāk – tagad viņa fotografēja visu, kas atradās tuvu zemei: nelielu akmeņu krāvumu, izkaltušajā zālē ieskrējušu ķirzaku, skudru taku… Palaikam viņa savus apaļumus pagrieza drauga virzienā, un, tos pamanījis, Borja brīdinoši sauca: – Taņuša, saldumiņ, nāc, iesim pārģērbties. Taņuša, saldumiņ…
(Turpinājums sekos)
