No malas vērojot šo situāciju, viss šķita skaidri saprotams – meitene tā rīkojas, spītējot draugam. Es pat teiktu – provocē strīdu. Fotografē visvisādus niekus, lai tikai pakaitinātu puisi. Tēlo, ka nedzird viņa aicinājumus. Izrāda savus apaļumus, lai tracinātu, lai liktu apjaust, ko viņš var zaudēt.
Šajā brīdī apjautu, ka no sirds jūtu līdzi Borjam. Nesaskaņas abu starpā manīju jau jūras krastā, lai gan – arī tad tā bija meitene, kas pieprasīja, iebilda un visādā veidā izrādīja savu neapmierinātību. Puisis klusēja. Acīmredzot nelielajā ceļa posmā no liedaga līdz šai šķērsielai Taņušas vīzdegunība abu attiecībās bija iedzinusi vēl dziļāku ķīli, un man atlika tikai pabrīnīties par puiša pacietību.
Un tad vēl šī uzspēlētā izrādīšanās… Tiesa, uz tik proporcionālu un nevainojamu augumu gribas atskatīties, lai gan – visam ir savs mērs. Kaut kad taču Borjam apniks šis farss!
– Taņuša, saldumiņ, iesim! – viņš nebeidza aicināt. – Mums jāpasteidzas.
Puiša balsī nedzirdēju ne dusmas, ne nepacietību. Izskatījās, ka Borju nepārsteidz tāda uzvedība.
Tad iedomājos, ka es gan šajā situācijā nelietotu vārdu “jāpasteidzas”, jo, kā jau paredzēju, tas uz meiteni iedarbojās tieši pretēji. Izstiepusi sava dibena apaļumus, viņa pārliecās nelielam mūra žogam, lai nofotografētu kaķi, kas zvilnēja milzīgu adatainu kaktusu ēnā. Smagās krūtis niecīgo peldkostīma augšējo daļu nostiepa līdz piektajam izmēram. Tieši tādu – izaicinoši kārdinošu – viņu ievēroja divi vīrieši garāmbraucošajā auto. Ievēroja un iekāroja, kas šeit notiek itin bieži. Atlika tikai noskatītajam objektam piesolīt tavernas apmeklējumu vai jauku izklaidi, un tālākais atkarīgs no meitenes izvēles.
Taņuša ilgi nedomāja. Gracioziem soļiem viņa aizdefilēja līdz mašīnai, pārmija kādu vārdu un bija gatava braucēja. Vīrietis veikli izlēca no mašīnas un piedāvāja savu vietu priekšējā sēdeklī. Pat neatskatījusies un neatvadījusies no drauga, Taņuša iesēdās melnajā “BMV”. Sagriezusi paprāvu putekļu vērpeti, motoram rēcot, auto nozuda aiz ēkas stūra.
Paskatījos uz Borju. Puisis mēmi stāvēja ielas malā, un, kāds gan tur brīnums – pat es jutos apstulbusi no šāda pēkšņa notikumu pavērsiena. Viņa pavērtajās lūpās, šķiet, bija iestrēdzis pusizteikts Taņušas vārds. Lai gan – varbūt tā bija aizturēta elpa vai sauciens?
Mazmeitiņa uz manām rokām šķita iemigusi. Ieliku bērnu ratiņos, lai dotos mājup. Borja vēl joprojām nebija izkustējies no vietas, tāpēc man nācās iet viņam garām. Klusējot aiziet, šķita nepareizi, bet īstais sakāmais nenāca prātā.
Uz mirkli piestāju viņam blakus, lai puisis sajustu, ka nav palicis pavisam viens.
– Bet es Taņušu šovakar gribēju bildināt, – Borja klusu noteica. – Saksofonistu sarunāju un rozes pasūtīju. Gredzenu jau sen nopirku… Es ļoti lielas cerības liku uz šo kopā pavadāmo mēnesi. Bet…
Nopūtāmies abi vienlaikus.
– Ja kaut kas nenotiek, tad tam tā esot jānotiek, – atcerējos sen zināmu likumsakarību. Atmiņā uzplaiksnīja debesīs pamanītie mākoņu silueti un Taņušas vēlme tos redzēt savā tālrunī. Vai viņa jau tad nojauta, ka viss ir gaistošs un aizejošs? Līdzīgi kā mākoņu deja debesīs…
Tomiks
Uz garās pastaigu takas todien nebija daudz cilvēku, tāpēc abi mazdēli, jautri klaigādami, dzenāja velosipēdus šurpu turpu. Paretam mūs apdzina steidzīgi riteņbraucēji, garām aizskrēja pāris sportisti treniņtērpos. Kad bijām nogājuši pusceļu, sastapām arī pirmos tūristus. Tad arī atcerējāmies par līdzi paņemtajām sviestmaizēm un sulas pudelēm.
Apstājāmies zemesraga lielajā laukumā, kur aktīvai atpūtai novietots vingrošanas stienis. Tam blakus – vairāki soliņi, no kuriem paveras ainavisks skats uz bezgalīgu jūru horizontā. Puikām tur patīk uzkavēties, jo plašais laukums ļauj ērti riņķot ar velosipēdiem. Iekārtojos uz viena no soliņiem un aicinu piesēst arī mazdēlus uz īsu sviestmaižu pauzi.
Mierpilnā atmosfēra, plašums un jūras tuvums ļauj plūst domām un vērot garāmgājējus. Tieši tad pamanu kādu ģimeni, kas lēnām tuvojas soliņiem. Piecu cilvēku pulciņa vidū redzu vīrieti ar iesirmiem matiem, kurš aplicis roku trauslas meitenes pleciem. Šādi pārīši tūrisma zemē nav nekas neparasts – pārticis sponsors un skaista jaunava blakus te nav retums. Blakus viņiem draiskodamies skraida četri dažāda vecuma puišeļi, kas visdrīzāk ir vīrieša bērni. To pierāda arī viņu riņķošana ap tēvu – paraustīšana aiz rokas, aiz krekliņa un somas, pīšanās ap kājām, acīmredzot kaut kā diedelēšana. Mazākais no puikām, iespējams – trīsgadnieks, palaikam pieķeras arī pie meitenes rokas, līdz beidzot paprasās klēpī. Viņa neiebilst, tomēr ilgu laiku nest kustīgos piecpadsmit kilogramus meitenei nav spēka, tāpēc viņa ir pirmā, kas apsēžas uz blakussoliņa. Viņai seko vīrietis un arī pārējie puikas. Tie gan ilgi nevar nosēdēt mierā. Tikko uzstutējuši dibenus uz soliņa, bērni atkal noslīd zemē un turpina skraidīt.
Pamanu, ka vīrietis apsēdies blakus meitenei un cieši piekļāvis savam plecam. Pirmajā brīdī viņa neiebilst, tomēr pēc brīža strauji pielec kājās un dusmīgi izspļauj:
– Beidz mani visu laiku apgramstīt! Tikai tāpēc, ka es piekritu visu nedēļu pavadīt kopā ar tevi un taviem bērniem, vēl nedod tiesības visu laiku mani apčamdīt.
Dzirdu, kā vīrietis iespurdzas, tad laiž vaļā garu smējienu.
– Tev ir jautri? – meitenē acīmredzot uzvirst dusmas. – Es jau šodien varu aizlidot mājās, un tu ar bērniem paliksi viens pats – bez visai ērtas aukles.
– Bet pirms sešiem gadiem tu neiebildi, – vīrieša smiekli ir pārgājuši greizā smīnā. – Tad pati rāpies klēpī un biji tīri priecīga, ka es tevi ucinu.
– Tomik, iedosi man šokolādi? – kāds no zēniem, iekāries jaunietes elkonī, to nepacietīgi rausta, un viņai nākas pielikties pie somas, lai atrastu prasīto. Pēc īsa brīža puika aizskrien dalīties ar citiem, bet meitene iesprauž rokas sānos un visā nopietnībā uzrunā vīrieti:
– Paklau! Toreiz man bija desmit gadi, un tu vēl dzīvoji kopā ar manu māti. Es biju tava vienīgā meita, ar kuru tu, kā pats teici, ļoti lepojies. Es biju bērns, kaut arī jau desmitgadīgs, tomēr arī šajā vecumā bērniem reizēm patīk pasēdēt klēpī.
– Tomik! – tēvs pārtrauc runātāju. – Tu joprojām esi mana vienīgā meita, ar kuru es lepojos. Kas tagad ir mainījies?
– Es esmu izaugusi! – meitene izsaucas. – Tēvs, vai tiešām tu to neesi pamanījis? Man ir sešpadsmit gadi!
– Tomik, man kurpe atsējusies! – tikmēr pie pusmāsas ir pieskrējis kāds no zēniem un gaida palīdzību. Meitene notupstas uz ietves un sasien atrisušo auklu.
– Nu, un tad? Vai tad šajā vecumā tēva mīlestība ir tabu? – vīrietis izsmējīgi taujā.
– Kā tu nesaproti! – meitene izsaucas. – Ja es tagad iesēdīšos tev klēpī un ļaušu čamdīt manus apaļumus, visi garāmgājēji domās, ka esmu tava Lolita!
“Oho! Šī jaunkundze ir ne tikai attapīga, bet arī izglītota!” nodomāju pie sevis. Nav nemaz tik daudz to meiteņu, kas savos sešpadsmit gados būtu ieinteresējušās par Vladimira Nabokova romānu “Lolita”.
Brīdi vēlāk izrādās, ka arī vīrietis saprot, par ko ir runa, jo daudz nekavējas ar trāpīgu atbildi:
– Atradusi, ar ko salīdzināt! Vai tad es līdzinos literatūras profesoram Hambertam Hambertam, kurš aizrāvies ar divpadsmitgadīgu meiču? Tūlīt atvainojies savam tēvam!
– Tomik, iedosi man padzerties? – nu jau cits puika trinas ap meiteni, un viņa bez vārda runas atkal pieliecas pie somas.
– Par ko man jāatvainojas? – atradusi prasīto, meitene atkal ir izslējusies taisni un viņas pierē ir ievilkusies dziļa rieva. – Par to, ka reiz tu kā zaglis izlavījies no mājas, līdzi savākdams visu kopējo naudu, un atstāji mūs ar māti bez kapeikas? Par to, ka turpmākos sešus gadus tu par mani neesi licies ne zinis? Vai arī par to, ka es tev tagad kalpoju par vēdera tiesu? Par ko?
– Meit, nomierinies, – tēvs klusināti bilst. – Mēs šeit neesam vieni.
– Viņi mūs nesaprot, – meitene pārliecināti atbild. – Un, ja arī saprot, kas par to? Man taču nav jākaunas!
– Tomik, man karst galva, – paziņo pats mazākais puika. – Iedosi man cepuri?
Meitene atkal pieliecas pie somas, meklē, līdz atrod prasīto, tad samīļo pusbrāli un uzliek viņam cepuri.
– Interesanti, ko tu iesāktu, ja es nebūtu piekritusi tavai iecerei par kopīgu mēnesi vasarā… Kā tu viens ar šo nevaldāmo pulciņu tiktu galā? Izskatās, ka tava ceturtā sieva par to uzzināja, tikai šeit esot, kad nejauši ieraudzīja mūs visus kopā: abus dvīņus no tavas otrās laulības un Maksimu no trešās. Es redzēju šīs primadonnas sejas izteiksmi. Man šķita, ka viņa tev acis izskrāpēs kaut vai par to, ka viņas zelta gabaliņš Ņikita ir kopā ar tiem bandubērniem! Viņa tevi pameta pavisam vai tikai aizlidoja mājās?
– Tu taču zini, ka tā savrupmāja mums noīrēta līdz mēneša beigām, – vīrietis lēnīgi paskaidro. – Viņa vēl atlidos.
– Kad mēs visi būsim prom… – meitene greizi pasmīn. – Galvenais, kad prom būšu es… Kāpēc tikai mani tu uzaicināji dzīvot savā namā? Lai būtu lēta apkalpotāja un auklīte? Es varu saprast, ka tava sieva negrib sastapt tavas iepriekšējās “lielās” mīlestības, bet bērni – viņi taču ne pie kā nav vainīgi! Lai dzīvo un spēlējas kopā.
– Iveta Krūmiņa
(turpinājums sekos)
