– Tomik, nomierinies, – vīrietis pieliecas un saņem meitenes augšdelmus. Viņa strauji atraujas, un uz tēva vaiga noplīkšķ skaļa pļauka.
– Es taču teicu – negrābsties gar mani! – meitene uzkliedz.
Uz tik skaļu žestu atskatos arī es, tāpat kā vēl daži tuvumā esoši cilvēki.
Visiem par mierinājumu apkārt skraidošie bērni kā uz burvju mājienu saskrien ap tēvu un pusmāsu, un vajadzības birst cita pēc citas:
– Tomik, vai šokolāde vēl palika? Tomik, tu ieliki somā tos saldos ābolus, ko mana mamma līdzi iedeva? Tomik, bet kur ir mana cepure?
Tikai “zelta gabaliņam” Ņikitam neko nevajag, jo viņš steidzīgi raušas tēvam klēpī. Droši vien, ka noguris.
Arī mani mazdēli jau ir izbraukājušies un vedina doties tālāk. Iepakoju līdz pēdējam kumosam neapēstās sviestmaizes, ielieku somā sulas pudeles un palaikam paskatos uz tumšmataino meiteni. Izskatās, ka šīs bērnu izteiktās daudzās vajadzības viņai likušas savaldīties, jo meitene atkal ir nolīkusi pār somu un kaut ko meklē. Samīļojusi visus pēc kārtas, viņa sakārto nesamo, pasniedz tēvam un nokomandē:
– Bet tagad visi uz mājām!
Bērni paklausīgi sastājas ap Tomiku:
– Tu esi visforšākā māsa! Paliksi pie mums?
Meitene pasmaida un nosaka:
– Tagad jūs lidosiet ciemos pie manis. Es gan nespēšu jums katru dienu dot tādu kabatas naudu kā tēvs un man nebūs tik lielas mašīnas kā tajā villā, bet mēs varēsim spēlēties. Ja atbrauksiet ziemā, velsim sniegavīrus!
Laikam jau bērni neko tādu nav darījuši, jo, pieķērušies meitenei pie rokām, viņi palēkdamies dodas tālāk. Drīz vien mazais bariņš ir nozudis aiz līkuma, un es varu tikai minēt, kā viņu dzīves veidosies tālāk.
Vera un Nadežda
Jau vairākus rītus neuzkrītoši vēroju, kā divas meitenes dodas peldēties. Tas ir īpašs rituāls, kam nepieciešama koncentrēšanās un iekšējs miers, tāpēc daudz nebrīnos, ka viņas apmetušās mūsu iecienītajā nomaļajā krasta ielokā. Ikdienā tūristu tur nemēdz būt daudz, bet īsti bez kaimiņiem neiztikt – pēc nelielas savrupības tīko visdažādākie cilvēki. Daudzu iecienītās saules gultas atrodas kādus simts metrus tālāk, kur piekrastes joslu veido svaigi uzbērta smilts, liedagā skalojas neskaitāmi daudz sīku gliemežvāciņu un krastā izmestās jūras zāles ir pilnībā nokoptas. Mūsu krasta ielokā viļņi smiltis ir noskalojuši un daudzviet jau no attāluma redzamas no ūdens izslējušās lēzenas akmens muguras. Nelielajās lāmās starp tām bērniem ir ļoti ērti spēlēties – tur vieglās plastmasas mantas ir pasargātas no jūras draiskulībām. Dziļākajās “mazajās jūrās” var ielēkt ar peldriņķi un iegremdēties līdz kaklam vai arī, apguļoties visā garumā, izstiept viļņiem pretim basās pēdas un ļauties ūdens dziedinošajai masāžai.
Meitenes savu rītu sāka ar jogu. Noklājušas smiltīs līdzpaņemtos paklājiņus, viņas apsēdās, pagriezās pret sauli un kādu laiku rāmi ieelpoja mieru. Tad lēnām izstaipījās dažādās pozās, līdz bija gatavas doties ūdenī.
Sākumā viņas redzēju tieši šajos brīžos, tāpēc nemanīju blakus smiltīs novietotos kruķus. Ievēroju tikai to, ka pārdesmit metru garais ceļš pāri liedagam viņām prasīja zināmu laiku. Augumā garākā meitene cieši balstījās uz īsākās pleca un bija redzams – nopietni pieklibo. Iešana pa irdenajām smiltīm viņai noteikti sagādāja sāpes. Palaikam pacēlusi galvu uz augšu, īsākā meitene uzmundrināja garāko, un tā, gāzelējoties un sperot īsus solīšus, abas iebrida jūrā. Sākumā viņas ieslīga vienā no lielākajām lāmām. Ērti apsēdušās, meitenes izstiepa kājas un ļāvās sīko vilnīšu rotaļām. Pēc pāris nedēļām, kad garākā meitene šķita drošāka gājēja, abas, uzvilkušas gumijas kurpes, kaut kā pārvarēja apglumējušās platās akmens muguras un ieslīdēja jūrā.
No malas skatoties, bija labi redzams – ūdens viņām sniedz brīvību, ļauj atslābt nospriegotiem muskuļiem un bažīgām domām. Abas draiskojās un smējās, un, šķiet, pilnīgi aizmirsa par sāpīgajiem locekļiem.
Kādā dienā, kad mēs pludmalē bijām pirmie un puikas savus kuģus palaiduši lielākajā lāmā, meitenes ieradās stundu vēlāk un apmetās gluži tuvu mums. Tās sarunas drumslas, ko dzirdēju, ļāva saprast, ka abas runā krieviski un Pafosā uzturēsies vēl mēnesi, līdz pat jūlija beigām. Puikas, sadzirdējuši pazīstamu valodu, uzsāka draudzīgu koķetēšanu, kas ātri vien mūs noveda mūs līdz iepazīšanās brīdim.
Runātīgāka izrādījās augumā mazākā meitene, kas stādījās priekšā kā Vera. Savu draudzeni Nadjušu viņa ar smaidu raksturoja kā mūžīgu sapņotāju, kas visās (pat visabsurdākajās) situācijās cer uz labu iznākumu.
– Ko nu es, – klusi piebilda uzrunātā meitene, – mūsu trijotnē īstais balsts ir Vera. Ar savu iekšējo spēku, nosvērtību un ticību viņa spēj paveikt dižus brīnumus. Tieši pateicoties viņai, mēs abas pašlaik esam šeit.
– Bet patiesībā mēs esam trīs draudzenes, un visas turamies kopā jau kopš 3.klases, – Vera atvairīja saņemto komplimentu un steidzīgi pārņēma stāstījumu. – Daudzi par mums smīkņā un piemin ar zināmu patosu, jo kuram gan nav zināmi cēlie vārdi: Vera, Nadežda un Ļubovj (krievu valodā – ticība, cerība un mīlestība). Nezinu, vai viņus tas kaitina vai vienkārši skauž, jo mēs patiešām daudz ko darām kopā, un tad mums viss izdodas lieliski. Ļubas gan šoreiz nav ar mums, jo viņa šo vasaru izmanto, lai piepelnītos studijām, toties ar mums ir visi viņas ietaupījumi, kas ļāva noīrēt mazu dzīvoklīti tepat netālu. Mēs katru dienu sazināmies un stāstām, kā veicas Nadjai.
Vera uz brīdi pieklusa, iespējams, lai dotu iespēju kādu vārdu bilst arī draudzenei, bet Nadežda aizgrieza galvu un pievērsās apvārsnim. Viņas profilā pamanīju vieglu smaida atblāzmu.
– Es drīkstu pastāstīt par tevi? – Vera viņai jautāja, bet tas bija tikai tāds pieklājības žests. Nesagaidījusi atbildi, meitene turpināja:
– Nadjuša ne labprāt stāsta par sevi, lai gan viņas dzīve ir ļoti piesātināta un dinamiska. Viņa mums ir eksperimentētāja un riskētāja, kuras dzinējspēks ir cerība. Laikam jau ne velti vecāki viņai tādu vārdu iedevuši. Es gan teiktu: viņa tāda ir tāpēc, ka abi vecākie brāļi jau kopš bērnības nopietni aizraujas ar sportu, un māsa negrib būt “tas skuķis”.
Skolas gados viņa pieteicās visdažādākajos pulciņos, par kuru eksistenci meitenes labi, ja vispār zināja: ģeologu, alpīnistu, jauno tehniķu un ķīmiķu. Tiesa, šīs intereses izrādījās īslaicīgas, jo vecākais brālis nopirka motociklu, un arī Nadjai vajadzēja tādu pašu. Loģiski, ka tēvs tam nepiekrita, vismaz ne tikmēr, kamēr nav pabeigta vidusskola. Un tieši tad Nadja sāka izdomāt visādas neprātības, kas beidzās ar zilumiem, puniem un lauztiem kauliem: staigāšana pa jumtiem un jumtiņiem – it kā lai trenētu līdzsvara izjūtu, dažādi triki ar velosipēdu… Nadj, kas tev 5.klasē izgatavoja tās garās ķekatnieku koka kājas? Tu tā arī neesi atzinusies, lai gan tēvs solījās abus pamatīgi samizot. Tas laikam bija tavs pirmais nopietnākais kājas lūzums… Atceros viņas tēva visbiežāk uzdoto jautājumu: “Nadj, par ko tu domāji?” – un viņas kluso atbildi: “Es cerēju…”
Reizēm pašām šķiet neticami, ka Nadja arī mūs spēj iedvesmot visneprātīgākajām idejām: piedalīties peintbola spēlē, traukties pa rodeļu trasi, rāpties pa virvju takām un cīnīties izlaušanās istabās… Patiesībā Ļuba ir ļoti kluss un mierpilns cilvēks, un man arī patīk vairāk mērenas nodarbes, tomēr mēs ejam un atbalstām Nadju, jo – kamēr kaut ko darām visas trīs kopā, izklaides beidzas bez traumām. Tā nu tas ir, lai cik tas dīvaini būtu.
Vera pieklusa, un es iedomājos – cik bieži tomēr draudzenēm nācās sevi lauzt, lai tikai izdabātu Nadjai… Vai varbūt tieši tā ir īsta draudzība – būt plecu pie pleca un atbalstīt visādās situācijās?
Palūkojos uz Nadjas profilu, kas tagad pievērsies sīkajiem oļiem pie kājām. Tik ļoti gribējās dzirdēt viņas balsi! Bet meitene turpināja klusēt.
Vera, šķiet, saklausīja manas domas, jo turpināja:
– Nadja jau mūs nespiež. Viņa tikai īsi pasaka, ka darīs to un to, un mēs abas tūlīt arī piekrītam pievienoties. Kā tādi trīs musketieri, – Vera īsi iesmējās. – Tā tas mums jau kopš bērnības. Kopš tās dienas, kad mūsu trīsstāvu mājā ievācās Ļubas ģimene. Mēs ar Veru jau tad bijām tandēms, un trešā meitene mūsu kompānijā šķita svarīga. Klusā Ļuba visām mūsu idejām piekrita bez vārda runas, iespējams, tāpēc, ka viņai nebija citu draudzeņu, un tā tas notiek joprojām. Neko pārāk neprātīgu jau mēs kopā nedarām, par savām trakākajām idejām Nadja mums nemaz nepastāsta. Viņa tikai nolec no tilta ar gumiju un tā sastiepj muguru, ka nākas gulēt slimnīcā. Izmēģina parašutu un traumē plecu. Planē vertikālajā vēja tunelī un pēc tam nedēļu sūdzas par galvassāpēm. Nadj, varbūt pati pastāsti par savu pēdējo traumu?
Ar interesi paskatījos uz klusējošo meiteni – varbūt tagad, draudzenes uzrunāta, viņa pateiks kādu vārdu?
Nadežda ilgi klusēja, tomēr arī Vera nesteidzās ar stāstījumu. No visa dzirdētā jau biju secinājusi – pēdējā piedzīvojumā Nadja ir devusies viena, bez draudzenēm.
– Selfijs, – izdzirdēju mazliet aizsmakušu balsi. – Es tikai gribēju selfiju. Skaistu selfiju uz saulrieta fona. Es cerēju, ka izdosies.
– Un tas ir viss? – Veras balsī saklausīju vieglu sarkasmu. – Nadj, tu aizmirsi piebilst, ka tas notika uz skatu torņa margām! Labi, ka tikai trīs metru augstumā! Un labi, ka tikai divi lūzumi vienai kājai, nevis galvai vai mugurai!
