Laura pirms četriem gadiem aizbrauca uz Kipru, lai pelnītu līdzekļus aizdevumu nomaksai un iztikai. Par viņas darba gaitu sākumu pirms gada jau lasījāt dienasgrāmatas un vēstuļu lappusēs, nu sakrājušies jauni ieraksti, kas atkal liek vietām ne tikai skaļi šausmināties, aizrauties elpai, bet arī noritēt asarai.
(Turpinās no 15.decembra)
Kā pierādījums tam, cik ļoti vietējie paļaujas uz personālu. Un kā skarba realitāte priekš tām meitenēm, kas domā, ka oficiantes darbs ir tik romantisks un viegls.
Kad deviņos no rīta ierodos uz savu maiņu, jūtos fantastiski spirgta uz žirgta – kopā ar draugiem sagaidīju jauno gadu, drusku pasvinēju un visai savlaicīgi aizgāju gulēt.
Rītu viesnīcā prognozēju visai klusu, zinot, ka svinēšana pilsētā turpinājusies krietni pāri pusnaktij, tuvāk uz rīta pusi. Tātad – arī tūristi vēl gulēs, ja nu vienīgi kāds ieradīsies uz agrām brokastīm. Ap to laiku es jau būšu sagatavojusi bāru, kā arī patrenējusies strādāt ar kalkulatoru, kas bufetē esošās cenas (joprojām CIP) viegli pārvērtīs EU.
Tomēr šis miers neizrādās ilgi pastāvīgs. Jau pēc pusstundas atveras ārdurvis un viesnīcas ēdamzālē no ielas viena pēc otras ierodas vairākas kipriešu ģimenes.
Fantastiski! Priekš kam viņiem gatavot mājās, ja tepat blakus durvis atvērtas trīszvaigžņu viesnīcai! Vēl daži atmodušies viesnīcas apmeklētāji – un vienā mirklī trīsdesmit astoņi viesnīcas ēdamzāles galdiņi aizņemti.
Pirmajā mirklī apjūku, jo bārā un zālē šorīt strādāju viena. Arī pavāre virtuvē viena, jo brokastu gatavošana viesnīcas apmeklētājiem lielas pūles parasti nerada. Zvanīt kādam un aicināt palīgā nav jēgas, jo labi zinu – tie, kas strādājuši naktī, pašlaik guļ ciešā miegā un nebūtu solīdi kādu no tiem modināt. Tātad – jātiek galā pašai.
Mieru tikai mieru… Ņemu pasūtījumu lapiņas un sāku no pirmā galdiņa. Pasūtījumus pieņemt – tas ir vienkārši.
Brokastu piedāvājums nav visai plašs – dažādi viegli ēdieni, omletes, sacepumi un salāti, kurus gatavo virtuvē, kā arī dažādas kafijas – ar pienu un bez, ar cukuru un bez, kā arī sulas un dzērieni, kuri jāpagatavo man kā bārmenei.
Tātad – pie trīsdesmit astoņiem galdiņiem kopā sēž vairāk nekā simts cilvēki, no kuriem gandrīz katrs izvēlas atšķirīgu dzērienu – vājāku kafiju ar vienu karotīti cukura, stiprāku kafiju ar divām karotītēm cukura, kafiju ar citronu un kafiju ar pienu; frapi (kas ir ļoti iecienīta aukstā kafija Kiprā un tiek īpaši gatavota) ar vienu karotīti cukura un frapi ar divām karotītēm cukura, melno tēju ar pienu, stipru tēju ar citronu, espresso, kapučīno un tamlīdzīgas simts dažādas vēlmes…. Pieņemot pasūtījumu, visiem atvainojos, ka uz dzērienu būs vismaz divdesmit minūtes jāgaida, jo pašlaik esmu viena… Kā par brīnumu, neviens neiebilst, no krēsla augšā neceļas un ir ar mieru gaidīt, laiski turpinot iesāktās sarunas. Bez liekiem komentāriem.
Daļu no brokastu pasūtījumiem nododot virtuvē, šoka stāvoklī novedu arī pavāri. Parasti līdz pusvienpadsmitiem nemēdz būt vairāk par pāris brokastu gribētājiem. Šorīt es Natašai liftā ielieku desmit pasūtījumus pusdienām – pamatīgiem cūkgaļas cepešiem, grilētām vistām un ceptām zivīm!
Šim pārsteigumam viņa noteikti nav gatava. Jau pēc mirkļa Nataša zvana man: „Nejoko, tas nav labs joks 1.janvāra rītā!” un atsūta man atpakaļ visus pasūtījumus, domādama, ka tas patiešām ir tikai joks. Tur klāt arī vēl kāda deserta porcija man omas uzlabošanai.
Diemžēl nav manā varā atbrīvot viņu no šiem pasūtījumiem, tāpēc – nosūtu tos viņai vēlreiz ar piebildi: „TAS ir pavisam nopietni!”
Pēc brīža dzirdu šķindam traukus, krītam katlu vākus un Natašu lamājamies: zivis sasalušas, gaļa tāpat, grils nedarbojas, nazis neass.
Kad pēc brīža liftā ielieku nākamos desmit pasūtījumus, Natašas dusmas vēl nav rimušas…
Cerībā, ka neko neesmu sajaukusi, sāku gatavot kafijas un dzērienus. Mazpamazām process virzās uz priekšu.
Sāk pienākt arī sagatavotie pasūtījumi no virtuves. Tad atklājas nākamais juceklis.
Ja es galdiņam tiku noformējusi vienu pasūtījumu, tad sagatavotās porcijas sāk pienākt diezgan haotiski – Nataša vienkāršojusi procesu, vienlaikus gatavojot, piemēram, četras zivis, neskatoties, ka tās pasūtītas dažādiem galdiņiem. Arī tas vēl!
Vandoties pa pasūtījumu kopijām, saprotu, ka zaudēju laiku, tāpēc staigāju starp galdiņiem un saucu: „Kam zivs mezē?”, „Kam grilēts šķiņķis?” Vienu otru pasūtījumu, šķiet, atceros pareizi, tomēr vispirms pārjautāju. Pēc noteikumiem par nepareizi izsniegtu pasūtījumu (un apēstu!) apmeklētājam maksu nedrīkstu prasīt.
Joprojām neviens nekur nesteidzas, neviens nesūdzas un nepieprasa viesnīcas īpašnieku, – viss norit pilnīgā angļu mierā un bez sarežģījumiem līdz brīdim, kad darboties atsakās kalkulators…
Neko daudz jaunās cenas vēl neesmu ielāgojusi, jo tām šorīt neatlika laika, un nu jūtos palikusi kā bez rokām – cik maksā tas un cik tas? Kā zināt? Kam paprasīt? Zvanu grāmatvedei, bet viņa, protams, neatbild…
Nu, pieņemot turpmākos pasūtījumus, apmeklētājus brīdinu ne tikai par divdesmit minūtēm, kuras būs jāgaida līdz kafijas pagatavošanai, bet arī par to, ka nevaru aprēķināt jaunās cenas… Solos doties meklēt grāmatvedi, bet tas aizņemtu vismaz pusstundu, uz ko saņemu daudzbalsīgu atbildi: „Nedomājiet par naudu, galvenais – lūdzu, atnesiet pasūtījumu!”
Joprojām neviens neiebilst ne vārdiņa par manu nespēju visus apkalpot vienlaikus, ne par kadru trūkumu, un maksā kā nu kurš – gan CIP, gan EU, un visi cenšas dot kādu monētu pa virsu – lai tikai man nesanāktu nepatikšanas. Nosvīdusi un sasārtusi cīnos tālāk.
Pusdienlaikā ierodas grāmatvede, lai noslēgtu kases aparātu… Viņa izskatās neizgulējusies un nevesela. Jau vairāk nekā stundu čekus esmu izsitusi pēc intuīcijas un aptuveni rēķinot galvā, – nu gaidu rezultātus. Vairāk gan baidos par iztrūkumu, tāpēc visu iegūto naudu esmu ielikusi kasē. Vēl pēc stundas, ieguvusi jaunu kalkulatoru, atkal jūtos droša.
To, ka esmu strādājusi ļoti veiksmīgi, uzzinu no bosa tikai nākamajā dienā.
Lai arī mana maiņa plānota līdz pieciem, aizeju tikai īsi pirms astoņiem – viesu pieplūdums ēdamzālē turpinās. Nu es strādāju ne tikai bārā un zālē, bet palīdzu arī mazgāt traukus.
Ko tajā laikā darīja viesnīcas īpašnieks? Labs jautājums.
Mierīgi gulēja savā dzīvoklī, kas atrodas tajā pašā viesnīcā, stāvu augstāk. Iznācis uz balkona, pamanījis mani nevaļīgi skraidām gar bāru, viņš jautāja: „Vai viss kārtībā?”
Aicināju viņu nonākt lejā un pašam apskatīties.
Jau pēc brīža, ieraudzījis pārpildīto zāli un virtuvē izlietoto trauku kalnus, viņš centās sazvanīt bārmeni, kuram naktsmiers pēc darba iepriekšējā maiņā bija iestājies īsi pirms manas atnākšanas… Vlads, protams, neatbildēja.
Darbā viņš ieradās tikai piecos, joprojām īsti neizgulējies, un izskatījās ne mazāk satriekts par milzīgo apmeklētāju pieplūdumu – ar tādu darba apjomu arī viņš nebija rēķinājies.
2008.gada 18.februāris
Vēl viena pusskriešus pavadīta diena, un ne jau bez problēmām.
Parasti brokastis viesnīcā tiek pasniegtas no septiņiem līdz pusdesmitiem, un esam pieraduši, ka daļa tūristu ceļas agri. Šorīt – līdz pusdeviņiem neviena… Tā kā no bāra aiziet nedrīkstu pat tad, ja nav neviena apmeklētāja, sēžu un garlaikojos.
Un tad – pusdeviņos viens pēc otra! It kā būtu izkāpuši no vilciena! Uz brokastīm ierodas visi 130 cilvēki reizē!
Ziemas sezonā brokastīm trauki sagatavoti 50 cilvēkiem, jo vairāk apmeklētāju vienlaikus nemēdz būt. Tātad – vispirms pietrūkst trauku.
Tad viesiem nepietiek arī galdiņu un krēslu.
Desmit minūtēs bufetē beidzas ēdiens, kas parasti tiek papildināts pakāpeniski un nesteidzoties, un tūlīt jau arī izbeidzas viss pārējais. Tā kā vieni pasūta tēju, citi – kafiju, pietrūkst mazo karotīšu; kādam vajag glāzi ūdens, citam – svaigi spiestu sulu – sāk pietrūkt glāžu; kādam piedevās gribas tomātus, citam – pupas, vēl citam – mazsālītas olīvas. Protams, neiztiek arī bez sūdzībām, jo daudzi bija ieplānojuši no rīta kaut kur doties un steidzās.
Paldies Dievam, šoreiz klāt ir arī pats viesnīcas īpašnieks, kas vispirms man atsūta divus palīgus un uzņemas sarunas ar apmeklētājiem. Divdesmit minūšu laikā stāvoklis normalizējas.
Laikam jau saimniekam šķiet, ka nu pa dienu bārā būs miers, jo viņš izdomā aiziet atpūsties savos apartamentos un mani atstāt vienu arī uz pusdienlaiku. Norādījis, kuru no virtuves man pasaukt palīgos, un pieteicis, lai viņu bez vajadzības netraucēju, viņš vēsā mierā attālinās.
Un tad sākas pusdienlaiks… “Lunch time” – no pusvieniem līdz pustrijiem, kad visi viesnīcas apmeklētāji parasti nāk pusdienās. Un es pirmo reizi viena! Esmu pārbijusies kā diegs – darba apjoms taču milzīgs!
Nezinu, no kā saimnieks izsecinājis, ka šodien būs citādāk… Tā pati cilvēku jūra, kas ēdamzālē ieplūda no rīta, kā taifūns iebrāzās arī pusdienlaikā.
It kā jau visam esmu sagatavojusies, bet – ne jau vēlreiz tādiem uzplūdiem! Cenšoties saglabāt mieru, sāku pieņemt pasūtījumus un sūtīt tos uz virtuvi.
Pēc pirmajiem pieciem galdiņiem izbeidzas pasūtījumu lapiņas… Ko nu? Tā kā iepriekš ar šo problēmu neesmu saskārusies, nezinu kur dabūt jaunas. Laikam jau jāprasa saimniekam. Bet viņš taču pieteica netraucēt!
Par laimi, tieši tobrīd viņš izdomā piezvanīt pa viesnīcas iekšējo telefonu – dzert gribot, lai es atnesot uz otro stāvu. Nepaspēju iebilst, un nav jau arī jēgas – visi zinām, ka saimnieka pavēles jāpilda acumirklīgi – viesi var pagaidīt, pretējā gadījumā tas var iespaidīgi atsaukties uz darba algu…
Cilvēku jūra, visi grib ēst, no virtuves zvana, lai saņemu gatavos pasūtījumus, un nu vēl saimnieks…
Tā nu skrienu ar viņam pagatavoto ledus tējas glāzi pa viesnīcu, skaļi bļaudama: „Fedjāā! Romāā! Teoo!” – lai izstāsta, kur dabūt pasūtījuma lapiņas.
Laikam jau sadzirdējis manā balsī stresu, saimnieks izlīdis no migas un žāvādamies nāk man pretim pa trepēm. Viņam jau viss vienkārši: „Par ko tu uztraucies? Un kas tad tik briesmīgs ir noticis? Lēnām visu nokārtosim.
(Turpmāk – vēl)
