(Turpinās no 5.janvāra)
Pa šiem gadiem jau esmu sapratusi, ka kipriešu domāšana ir daudz savādāka nekā mūsējā. Esmu mēģinājusi viņam ieskaidrot, ka klienta vēlmes ir primārās, bet viņš man prasa: „Un kas notiks, ja viņš pagaidīs?” Un piebilst: „Kur tev jāsteidzas? Šeit neviens nesteidzas.”
Bet to, ka es strādādama un steigdamās paspēju daudz vairāk, viņš gan pamana. Vienīgi – algas apmēru gan tas neietekmē…
2008.gada 1.aprīlis
Pirmais aprīlis arī šeit ir Pirmais Aprīlis – visi cenšas viens otru izjokot.
Rumāņu puisis Roma, ar kuru labi saprotos, pusdienlaikā beidzot savu maiņu, no manis atvadās ar sirsnīgu buču uz vaiga: „Bye, my love!”
Kādu greizsirdības scēnu pēc tam sarīko Teo! It kā jau viņam nav nekāda pamata tam, jo starp mums pastāv tikai rezervēti koleģiālas attiecības, bet viņaprāt – ja jau strādāju kopā ar viņu bārā, tad esmu viņa privātīpašums. Un citi puiši no bāra un virtuves nedrīkst ar mani sarunāties, un kur nu vēl man pieskarties. Līdz ko kāds kaut ko, tā Teo balss dzirdama pa visu pirmo stāvu. Savas domas viņš parasti pauž ar skaļām klaigām un plaši žestikulējot. Arī šoreiz viņa emocijas ir tik skaļas, ka Roma pat nobīstas – viņš taču tikai pajokoja!
Šī scēna nepaliek nepamanīta arī virtuvē strādājošajiem, un, lai solidarizētos ar Romu, arī tur puiši steidz visām meitenēm atzīties mīlestībā – kurš jokojot, jo ir taču pirmais aprīlis, kurš – visā nopietnībā. Dzirdēju, ka smiešanās tur sanāk ne mazā.
Ejot garām man, sava tiesa „virtuves mīlestības” tiek arī man. Puiši piespēlē pēc Romas piemēra. Ik pa brīdim, ejot man garām, viņi uzsauc: „Bye, my love!”
Sākumā Teo vēl vicina rokas pa gaisu, klaigā un draud, bet vēlāk, sapratis, ka pats vien šo traci ir izraisījis, tikai baltu aci šķielē uz manu pusi.
Kāds cits viņa vietā būtu pasmējies un pievienojies šai spēlei, bet tas noteikti nebūtu Teo. Viņš neprot atkāpties.
Savādi, ka saimnieks viņam visu piedod – gan melus, gan neierašanos darbā, gan disciplīnas pārkāpumus, gan dzeršanu darbā. Kolektīvā viņam draugu nav. Man vajadzēja uzaudzēt „biezu ādu”, lai strādātu kopā ar viņu, Un iemācīties rīkoties ar viņa „ieročiem”. Kad neskaitāmas reizes biju mēģinājusi ar viņu saprasties pa labam, attapu, ka ir vienkāršāka metode – rīkoties tāpat kā viņš. Tad es iemācījos kliegt viņam pretim…
Pēc tam mēs sapratāmies labāk.
Laikam no viņa esmu iemācījusies pacelt balsi par katru neizdevušos sīkumu. Roma jau teica – no malas es daudz neatšķiroties no Teo. Viņam tā ir sazināšanās metode. Man – acīmredzot – stress…
Bet kipriešiem iestājas panika, ja cilvēks psiho vai raud. Viņiem tas liekas šausmīgi traģiski. Un viņi ir gatavi darīt visu, lai tikai cilvēks nomierinātos – aizvest, kur vajag, iedot naudu, pabarot un padzirdīt, iedot mobilo telefonu pazvanīšanai, izsaukt ārstu… Tāpēc ārpus darba es atkal mācos savaldīties.
2008.gada 3.aprīlis
Šodien sākas vasaras sezona un tiek atvērts peldbaseins. Līdz ar to – arī bārs pie baseina, man – jauni pienākumi. Esmu priecīga, ka nu man būs normāls darba laiks un pati sev būšu saimniece. Tā vismaz man tiek solīts…
No priekiem četras darba stundas aizlido kā pāris minūtes. Tīru letes un plauktus, nesu preci, izkārtoju, apkalpoju pirmos klientus, kuri iznākuši saulītē pie peldbaseina. Salīdzinoši ar citām dienām – jūtos atpūtusies.
Tomēr – lai es nesapriecātos par daudz, ierodas saimnieks ar veselu papīru žūksni un iepazīstina mani ar jauniem noteikumiem. Sakarā ar to, ka strādāšu pie peldbaseina, man jāiegūst attiecīgs sertifikāts – speciālists pirmās palīdzības sniegšanā. Ja nu kāds peldot sarijas ūdeni vai slīkst, man jāglābj. Tātad – jāapmeklē kursi.
It kā jau skolā kas tāds tika apgūts, bet – par laimi – praksē nekad nav nācies šīs zināšanas pielietot. Kā būs šeit, grūti prognozēt. Angļi mēdz krietni daudz paņemt “uz krūts”… Ha, jau iztēlē redzu, kā es ar saviem 56 kilogramiem stiepju no baseina laukā 130 kilogramus smagu angli… Vai tas nav nenopietni, kramuso?
Apstrīdēt šefa prasības ir bezjēdzīgi, jo – tās ir prasības „no augšas”. Tomēr minu šo vīziju par svaru samēriem, bet viņš mani mierina, ka “tev jau pašai nav jāglābj, galvenais ir pamanīt un izsaukt glābšanas dienestu”.
Nu, nezinu gan, cik ātrs tas ir Kiprā, kurā viss ir lēns…
Noskaidrojusi, ka kursi nenotiek grieķu, bet angļu valodā, saprotu, ka no tiem vaļā netikšu. Tas nozīmē – problēmu būs daudz…
Pirmā ir tāda, ka peldēt protu minimāli, lai neteiktu – slikti… Sālsūdenī gan peldu kā delfīns, jo ūdens man palīdz noturēties virspusē, bet baseinā nav sālsūdens! Saimnieks saka – būšot jāiemācas. Teo mani pamācīšot…
Otrkārt, tas maksā 80 eiro. Pagaidām to nomaksāšot šefs, bet, ja es sadomāšot aiziet no darba pirms līguma slēgšanas laika, man atvilkšot no pēdējas algas.
Treškārt, mācības sāksies jau rīt – ar videofilmu trīs stundu garumā. Parīt nodarbības – astoņu stundu kurss, kurā ne tikai teorija, bet arī praktiskās nodarbības. Katram būšot sava dzīvā lelle un visādi instrumenti, kā arī grāmata, no kuras mācīties, par laimi – man, speciāli krievu valodā.
Un tuvākajās dienas – visai nopietns eksāmens, kurš jāliek tikmēr, kamēr nolikts. Rezultātā iegūšu sertifikātu ar fotogrāfiju un Latvijas pieraksta adresi. Un drīkstēšu strādāt pie peldbaseiniem un glābt slīcējus! Jautri…
2008.gada 6.maijs
Mani prieki izrādījās īsi un cerības neattaisnojās – jau pāris nedēļas viena pati raujos gan bārā pie baseina (nu jau ar sertifikātu, tiesa – uz peldēšanu tika pievērtas acis, jo – kurš gan gribēs zaudēt tāāādu darba spēku…), gan pēc savas maiņas – ēdamzālē un bārā viesnīcā kāda cita neatnākušā vietā, visbiežāk – Teo vietā. Vēl joprojām par to pašu algu…
Nopietni domāju par promiešanu. Vēl divi mēneši līdz līguma beigām… Pa to laiku jāatrod darbs citur. Lasu sludinājumus un minu – kā lai zina, ka citur būs labāk?
Sākumā pret tevi visur izturas augstprātīgi un neiecietīgi, neskatoties uz bagātu darba pieredzi un labām atsauksmēm. Tās gan netiek rakstītas uz papīra – šeit mutvārdiem ir lielāka vērtība. Viesnīcu īpašnieki savstarpēji viens otru pazīst, un nav brīnums, ka apspriež arī savu personālu. Par ko gan vēl viņiem runāt gandrīz katru vakaru, pulcējoties krodziņos un sēžot pāri pusnaktij pie dažām alus glāzēm? Ne jau par sievām un mīļākajām. Par saviem īpašumiem, automašīnām un naudas taisīšanu.
2008.gada12.jūlijs
Ar Dievu, “Agapinor Hotel”! Es priecājos, ka beidzot esmu brīva no šīs vietas! Patiešām priecājos!
Vēl nezinu, vai esmu izdarījusi pareizo izvēli, bet – piedāvājums bija kārdinošs… Pēc trijām konkursa kārtām esmu atzīta par piemērotu darbam augsta līmeņa kafejnīcā “Fashioncafe”! Grezna stiklota trīsstāvu ēka, kurā aicināti iegriezties tie, kas „bagāti kā Krēzs” – tātad tie, kuriem ir Nauda Tērēšanai, nevis skaitīšanai…
Pirmajā kopīgajā sarunā ar menedžeri mums, apkalpojošajam personālam – meitenēm ap 22-26 gadiem, slaidām un garkājainām – tika uzburta fantastiska vīzija: augsta ranga apmeklētāji, par ko arī liecina cenas ēdienu un dzērienu kartē; ekskluzīvi tērpti un bagāti apmeklētāji (jo tikai tādus spēju iedomāties šajās grezni iekārtotajās telpās); labas algas, krietni virs vidējās, un fantastiskas dzeramnaudas, jo potenciālie klienti būs no aprindām, kas naudu makā neskaita… Redzot abus “Fashioncafe” īpašniekus, gribas noticēt, ka viņi paši ļoti tic tam, ko sola mums, un – kāpēc gan tā nevarētu būt? Kiprā taču ir miljonāru pārbagātība!
Darbs sākas ar rītdienu, lai gan oficiālā atvēršana tikai pēc četrām dienām. Pa šo laiku mums piecām meitenēm jāpalīdz iekārtošanas darbos. Jāpieņem atvestie trauki, jāizsaiņo, jānotīra, jāizvieto skapjos, kā arī jāpalīdz telpu iekārtošanā. Drusku baidos no tā, ka vienīgā esmu ar ilgāku darba pieredzi Kiprā, un laukā pašlaik ir karstuma apogeja – katru dienu virs 30 grādiem. Lietuviešu meitene Nika jau šodien sūdzējās par nespēku…
2008.gada 16. jūlijs
Ah, “Fashioncafe”… Skaista tu esi, bet…
Varu atviegloti nopūsties, ka beigušās šīs četras briesmīgās iekārtošanas dienas, kurās visas piecas, nē, galu galā – trīs, strādājām desmit – divpadsmit stundas dienā, lai visu paspētu… Nika saļima jau pirmajā dienā, anglieti Loru otrajā dienā aizveda ar ātro palīdzību – ne katrs iebraucējs ir gatavs tādai darba slodzei un tādā karstumā. Mēs ar Olgu izrādījāmies visstiprākās, lai gan arī mūsu kājas vakarā izskatījās kā divi resni vaļi… Tad nu viss darba smagums arī tika mums.
Ko darījām? No pagalma uz pirmo un otro stāvu pa kāpnēm nēsājām neskaitāmas kastes ar glāzēm, šķīvjiem, tasītēm un citiem traukiem. Tad kādu brīdi pasēdējām, kamēr to visu noslaucījām, lai izvietotu plauktos un skapjos. Tad nēsājām sienas un griestu lampu kupolus, vāzes un dažādus greznus dekoratīvus traukus, kurus domāts izlikt apskatei stikla skapjos, un atkal slaucījām un izvietojām pēc norādēm. Vēlāk nēsājām žurnālu galdiņus, spilvenus un mīkstus pufus sēdēšanai. Un galu galā krēslus un galdus kafejnīcas zālēm… Vīriešu papildspēki? Ha!! Neesot jau tur nekā smaga!
Pēdējā dienā visām iespieda rokās mīkstas lupatiņas un aerosolus, lai uzpucējam visu, kas stiklains un spīdīgs – ne tikai galdiņus, plauktus, vāzes un spuldzes, bet arī neskaitāmos metrus sienas apdares, kas mirdzēt mirdzēja sudrabotās bumbās un spoguļos.
Papildus tam visas šīs dienas mācījāmies bez ēdienkartes palīdzības nosaukt sarežģītos ekskluzīvos ēdienus un izstāstīt par to sastāvu, dzērienu kartē katram pasūtījumam nosaukt grādus, cenu un ražotāju, traukus servēt dažādās kombinācijās, un pie visa tā vēl – pareizu dzērienu pasniegšanu… Pareizu – tas nozīmē, piemēram, šampanieša pudele jāatver ne jau nolikta uz galda, bet – turot rokā, ne jau piespiesta pie vēdera, un – BEZ paukšķa! Pamēģiniet, pamēģiniet!
Dzēriena pasniegšanas etiķeti esmu apguvusi jau sen, tāpēc tā man ir asinīs – pirmais malks no atvērtās pudeles jāpiedāvā pasūtītājam nogaršošanai, neaizmirstot visā tajā iesaistīt salveti un smaidu. Turpat arī neiztrūkstošais ledus spainītis, no kura izņemtā pudele parasti ir auksta un slidena.
Šajās dienās gan maz runājām par savu nogurumu, jo visās mūsu sarunās dominēja ekskluzīvu franču vīnu u.c. dzērienu nosaukumi, grādi, cenas, ēdienkartes nianses un – padarāmie darbi.
Šovakar gatavs ir arī mūsu formas tērps – ekskluzīvākais, kādu līdz šim esmu vilkusi. Baltas kokvilnas bikses un krekliņš, baltas siksniņkurpes un melna cepurīte. Lai baltās bikses nosargātu no iespējamajiem traipiem – pa virsu garš, melns priekšauts. Kā mēs smējāmies – tas tāpēc, lai mēs nevarētu ātri aizbēgt. Uz visām šīm lietām – zeltīti izšuvumi fashioncafe. Pie tam – visām zeltītas ķēdītes un rokassprādzes, un tām, kas nēsā auskarus, arī auskari.
Rīt kafejnīcas atklāšana – ar vairāk nekā diviem tūkstošiem pieaicinātiem viesiem, vietējām estrādes zvaigznēm un slavenībām, ar modes demonstrējumiem, limuzīniem utt.
2008.g. 27.jūlijs
Ne viss ir zelts, kas spīd… Cik bieži pati esmu izrunājusi šo frāzi… Un pēdējā nedēļā vēl biežāk kā iepriekš.
Šodien cerējām saņemt pirmo algu – par pusmēnesi – tā vismaz bija solīts… Un cerējām uz daudz vairāk, jo daudz vairāk bija skriets, iets un padarīts, kā sākumā tika norunāts.
Tā jau gluži nav, ka šajās divās nedēļās nesaņēmām itin neko – bija. Desmitā daļa no solītajām fantastiskajām dzeramnaudām. Jeb varbūt simtā? Kas nu mums ļaus to uzzināt, ko nozīmē – fantastiska dzeramnauda. Tas jau viss īpašnieku ziņā.
No mums piecām esam palikušas tikai mēs ar Oļu – ar zināmu spītību uzlādētas un nolēmušas saņemt pirmo algu. Citas meitenes jau sen ir nomainījušās pa divi lāgi. Ja godīgi – šeit slodze iznāk vēl lielāka kā Agapinor hotel – te nākas skraidīt daudz ātrāk, vairāk un ilgāk. Un laukā vēl joprojām ir jūlijs ar +30 un vairāk grādiem.
Jau atklāšanas ceremonija lika apjaust, ka šī kafejnīca kādu laiku būs uzmanības centrā, un apmeklētāju netrūks. Tikai – kurš gan varēja paredzēt, ka īpašnieki, kas kafejnīcas iekārtošanā ieguldījuši tik milzīgas summas, izdomās taupīt uz darbaspēka? Par skaistajiem solījumiem jau sen esam aizmirsušas. Lai gan – ir! Ir augsta ranga apmeklētāji, ir ekskluzīvi tērpti un bagāti kungi un dāmas, starp tiem noteikti ne viens vien ir „bagāts kā Krēzs”… Pēc rēķinu apmaksas kastītēs nevis šķind, bet čaukst banknotes. Bet, pasarg’ Dievs, ja kāda no mums tām pieskarsies!
Atklāšanas vakarā bija tik daudz limuzīnu, ka visiem to pasažieriem nepietika vietas uz paklājiem, ar kuriem bija noklātas ietves ap kafejnīcu… Pilsētas mērs un sponsori, estrādes un kino zvaigznes, Mis un Misters Kipra, sabiedrības krājums un sviests… Ar vīnu tika cienāti visi garāmgājēji, kas uz mirkli piestājās paskatīties krāšņo vakara šovu.
To vakaru man vispār negribas atcerēties – apmeklētāju tūkstoši, necaurstaigājama burzma, pasūtījumu haoss, no trokšņa dunēja galva… Un neiztika arī bez nopietniem pārbaudījumiem – šampanieša pudeles atvēršanas… Kur gadījies kur ne, kā no zemes blakus izauga Fotiss, viens no Fashioncafe īpašniekiem. Nostājies blakus, viņš saspringti raudzījās man uz rokām. Vīrietis, kurš pasūtīja šampanieti, jau pastiepās pretim, lai pats atvērtu pudeli, bet Fotiss iebilda: „Tas ir oficiantes pienākums.” Tad vīrietis izsaucās: „Nu, tad ar salūtu!”, bet Fotiss kā etiķetes cerbers: „Mums tā nav pieņemts!”
Cenzdamās nezaudēt smaidu, no satraukuma svīzdama, uzsāka iekšēju dialogu ar pudeli: „Nu, mīļā, – esi laba meitene! Lūdzu…”
Un – urrā! Izdevās! Vismaz šoreiz! Fotiss blakus atviegloti nopūtās, vīrietis pie galdiņa uzgavilēja manai prasmei, un – salējusi šampanieti glāzēs, es varēju skriet pie nākamā galdiņa…
Piecos no rīta kā atpestīta peldēju mājās… Šajā vakarā pilnīgi perfekti biju atkorķējusi divpadsmit šampanieša pudeles, kopā noskrējusi neskaitāmu kilometru distanci un nesaplēsusi nevienu trauku.
Nākamajā, jeb pareizāk – tajā pašā rītā deviņos jau atkal bija jābūt darbā. Tikai pamostoties es jutu, kā sāp plaukstas un locītavas, cik satūkušas ir kājas, un cik jūtīgas pēdas. Un pati – kā salauzta. Atkal… Es tā cerēju, ka nu viss būs savādāk… Un tā visas šīs desmit dienas.
Līdz algas dienai vēl tik tālu…
2008.g. 30.jūlijs
Šodien mani uzrunāja kāds no Fashioncafe apmeklētājiem – neuzkrītošs anglis, tā ap 40 gadiem, kas, kā redzu, katru vakaru vairākas stundas pavada šeit. Viņš esot pavērojis visu notiekošo no malas, un vēloties palīdzēt man atrast citu – vieglāku un piemērotāku darbu. Lielas ticības gan man šiem nejaušajiem piedāvājumiem nav, drīzāk – tie katru reizi liek saspringt un uzmanīties. Vienīgi šoreiz vīrietis nešķiet bīstams un vieš zināmu uzticamības devu. Tiesa, šāda poza var būt arī mānīga…
Piekritu satikties pēc darba neitrālā teritorijā, un – nu jau atkal sēžu cerīgās pārdomās…
Izskatās, man tiek piedāvāta Lielā Iespēja – strādāt nekustamā īpašuma firmā Leptos Estate. Par mākleri.
Loģisks jautājums – ar ko es tā pēkšņi esmu šo piedāvājumu izpelnījusies, piedevās nesaņemot laulību piedāvājumu vai vēl ko citu? To jautāju arī Aleksam. Ir sajūta, ka viņš ko noklusē, tomēr paskaidrojumu saņemu visai ticamu – ar valodu prasmi un raksturu. Reti kurš viesstrādnieks šeit Kiprā prot runāt angliski un krieviski, un vēl sarunu līmenī saprast grieķu valodu. Un, tā kā es piedevām izskatoties gana enerģiska un izdarīga, šis darbs man varētu patikt. Viņš esot arī pamanījis, ka es vadot auto, kas jaunajam darbam ir ļoti liels pluss. Un – firmai pašlaik esot vajadzīgi perspektīvi kadri.
Protams, šāds piedāvājums no malas liek aizdomāties – kāpēc viņš to dara un kāds viņam no tā labums? Alekss gan liedzas – nekā personiska, vienīgi simpātijas. Un vēlēšanās palīdzēt atrast manām spējām daudz piemērotāku darbu.
Līdz rītdienai padomāšu… Apjautāšos, ko domā un zina citi.
2008.g. 4.augusts
Tātad – pirmā darba diena Leptos Estate. Vienlaikus jūtos pārlaimīga un tomēr – savādi satraukta – nekur nav jāskrien! Pilnīgi neierasts dzīves ritms! Sēžu viena pati tukšā birojā un priekšā man kaudze bukletu un papīru, kas jāiepazīst.
No rīta biju pie Leptos Estate menedžera, kurš lielos vilcienos pastāstīja par maniem darba pienākumiem – iepazīt visu informāciju, kas apkopota bukletos, lai tad, kad birojā ienāk kāds apmeklētājs, esmu gatava pārliecinoši pastāstīt par jebkuru no Leptosa ēkām. Ar vārdu „informācija” jāsaprot ēkas vai dzīvokļa atrašanās vieta, telpu skaits un aprīkojums, platība, piedāvājuma plusi un, protams, – cena.
Kad jautāju, vai man pienāksies arī dators, kurā visi šie dati būs pārskatāmi apkopoti, menedžeris pasmaida un paskaidro: man kā iesācējai viss jāapgūst no bukletiem un dokumentiem. Arī tur viss esot pārskatāmi un ērti atrodams. Viņa pieredze rādot, ka dators darbiniekam aizņemot pārāk daudz tā laika, kas citkārt svarīgs firmas objektu iepazīšanai. Vēlāk…
Objektus esmu gatava iepazīt kaut tūlīt, tos apbraukājot un apskatot, bet – to mēs darīšot citā dienā, kopā ar kādu krievu pāri, kurš interesējoties par iespējamo īpašumu Pafosā. Līdz tam laikam man jāapgūst visa dokumentācija.
Manos uzdevumos pašlaik ietilpst – sēdēt birojā un gaidīt kādu ienākam. Un viss.
Tālāk – par katru sarunu, kuras rezultātā klients izteiks vēlēšanos aplūkot kādu māju, man būs piemaksa pie algas. Par katru manis ieteikto, izrādīto un pārdoto īpašumu, protams, arī man sava daļa procentu no īpašuma cenas.
Ko gan vēl labāku var vēlēties! Sen gaidīta atpūta kājām! Un beidzot pati arī varu saģērbties tā kā vēlos – svārkos un blūzē. Jūtos brīva un sievišķīga! Un piedevām vēl – katras nedēļas nogalē man būs sestdiena un svētdiena, kā visiem „baltajiem” cilvēkiem! Urrrā!!
2008.g. 16.augusts
Tad nu beidzot esmu pamatīgi iepazinusi visus sava reģiona pārdošanai domātos nekustamos īpašumus! Nedēļas laikā kopā ar menedžeri un vairākiem potenciālo pircēju pāriem esam apbraukājuši milzum lielu teritoriju un vairākkārtīgi atgriezušies pie jau redzētajiem namiem. Protams, ja kāds ir gatavs nolikt simtiem tūkstošus eiro, tad viņš nomēra septiņas reizes un vairāk. Iespēju ir daudz, un ne vienmēr tā uzreiz var izšķirties.
Pirmie, kas „iedegas” par divstāvu villu jūras krastā, ir angļi, atliek vien kārtot naudas lietas, kura pagaidām vēl citā kontinentā un citā banku tīklā. Jau sāku rēķināt, pēc cik ilga laika kāds procents no šī darījuma varētu ienākt manā kontā… Vispirms pircējiem jāiemaksā drošības nauda – trīsdesmit procenti no kopējās vērtības, kas ir tāds kā garants firmai, ka šie cilvēki patiešām īpašumu pirks. Tā kā summa nav mazā, laiciņš var paiet. Tikai tad, kad viņi ir nomaksājuši lielāko daļu, es varu sākt cerēt uz procentiem. Mēnešiem trim tāpat būs jāpaiet…
Pamanījis, ka veikli pārvaldu krievu valodu, menedžeris man piemeklējis papildus darbu – būt par gidi krievu tūristu grupām. Šodien izmēģināju, kā tas ir. Nav viegli, jo – lai arī sarunvalodā runāju brīvi, speciāla terminoloģija man vēl jāapgūst. Svīstu satraukuma sviedrus, pinos vārdos, izlīdzos ar zināmo vārdu krājumu – un man tiek piedots. Mana centība tiek novērtēta ar piedāvājumu paēst kopīgas vakariņas. Jūtos gandarīta un atalgota.
2008.g. 4.septembris
Mēnesis pagājis nemanot, lai gan arī sākumā tas vilkās bezgala garlaicīgi. Pa šo laiku esmu izlasījusi vairākas no Latvijas atsūtītās grāmatas, un arī pa kādai šeit pat nopirktai.
Neskatoties uz to, ka pirmo algu jau esmu saņēmusi, un šoreiz patiešām tādu, kāda tika solīta, interneta pieslēgumu birojā joprojām neesmu „nopelnījusi”. Tomēr nu jau man ir klēpjdators, kurā varu izveidot tabulas un rakstīt pārskatus.
Līdz šim izmantoju īrēto mašīnu, bet nu, parēķinot visus izdevumus, secinu, ka stingri pārmaksāju. Būs jādomā, kā nopirkt savu, – lietotu, ne dārgu…
Alekss, kurš arī pa reizei pie manis iegriežas ar rožu pušķi un sīriešu saldumiem, piedāvā man savu palīdzību arī šajā jomā, bet – nu jau es jūtu, ka aiz tā stāv kas vairāk. Ja arī reizēm pieņemu viņa piedāvājumu kafejnīcā paēst vakariņas, tad uz ko vairāk neesmu noskaņota. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa uzvedībā arvien biežāk pamanu bagātu cilvēku augstprātību. Un tā man derdzas. Cauri viņa neitralitātei laužas pašpārliecinātība, kas reizumis kļūst gana ciniska pret trūcīgākajiem. Kad sarunās iespraužu, ka es jau arī tāda pati, tad viņš atkāpjas ar aizbildinājumu, ka man vēl viss priekšā.
Alekss ir paliela tirdzniecības tīkla īpašnieks un viņa bizness sniedzas arī ārpus Kipras. Reizēm atļaujos pasapņot – kā būtu, ja būtu…, bet – tad atkal gadās kāda saruna, kurā viņš izmet ko riebīgu, un – man vairs negribas sapņot. Bez tam – sirds arī klusē.
Pirms dažām dienām Alekss izteica apgalvojumu, ka es ar viņu vakariņās eju tikai aiz aprēķina, kas mani nopietni sadusmoja: „Tu taču mani aicini, ne es tevi!”
Tās bija pēdējās vakariņas, kuras mēs ēdām kopā. Arī uz viņa telefona zvaniem es vairs neatbildu. Lai nedomā, ka te viss ir nopērkams par naudu. Esmu ar mieru pat aiziet no šī darba, ja jau tā ir bijusi dāsna dāvana ar tālāku nozīmi… Jau rīt meklēšu rezerves variantus – oficiantes darbu varu atrast vienmēr.
2008.g. 12.septembris
Intensīvi meklēju lietotu auto. Un rādās, ka man veicas! Labi, ka ir tik daudz draugu, kas palīdz ar padomu, ar kontaktiem – un arī ar naudu, jo no pašas uzkrājumiem pagaidām nekas labs nesanāk – bez trīs tūkstošiem eiro lietotu mašīnu braukšanas kārtībā šeit nenopirkt (minimālā alga Kiprā pašlaik – 700 Eu, īre par vienistabas dzīvokli – ap 300 Eu).
Un atkal manā dzīvē iejaucas Liktenis. Kamēr ar vienu paziņu pa telefonu runāju par mašīnas pirkšanu un skaidroju, ka tik dārgu nevarēšu atļauties, kāds cits turpat blakus labprāt piesakās palīdzēt – viņš ir gatavs tūlīt iedot iztrūkstošo summu, vien pajautā, kad varēšu atdot. Mani pārsteidz tas, ka Rodžeru līdz šim pazīstu visai maz – man viņš ir vienkāršs paziņa, tūrists, pensionēts anglis, kurš vairākas reizes gadā atpūšas Pafosā. Līdz šim viņa uzmanību vērtēju vien kā tūrista tieksmi pēc sarunām vienatnības brīžos. Izrādās, viņš šīs sarunas vērtē krietni augstāk…
Šī nu gan man ir pati vieglāka aizņemšanās dzīvē! Jau parīt tikšu pie savas mašīnas! Un varēšu piestrādāt arī otrā darbā – uz laiku kā aizvietotāja Secret Valley golfa kluba kafejnīcā. Tā atrodas kādas pusstundas brauciena attālumā no Pafosas.
2008.g. 16.septembris
Jauki. Viss notiek! Nu es mierīgi varu paspēt visur: no rīta aizbraukt uz darbu golfa klubā Secret Valley, un pēcpusdienā paspēt uz nekustamo īpašumu firmu. Vai arī otrādi, – atkarībā no grafika. Bez tam Secret Valley man piedāvā darbu arī sestdienās un svētdienās, kas mani ļoti apmierina. Šajās dienās tāpat esmu brīva. Mani pienākumi šeit pagaidām niecīgi – palīdzēt divām jau esošajām oficiantēm novākt trauktus, uzkopt galdiņus, pieņemt un aiznest uz virtuvi pasūtījumus.
Kad karstākā sezona beigusies, golfa spēlētājiem īstais laiks aktivitātēm. Pārsvarā tie ir angļi, kas stundām ilgi var sēdēt pie vienas alus glāzes un, pirkstiem bungājot pa galda virsmu, klausīties mūziku. Lai arī šajā sezonā apmeklētāju kafejnīcā un uz terases netrūkst, nejūtos pārstrādājusies, tikai nostaigājusies.
Arī Leptosā viss mierīgi rit savu gaitu, tāpēc šodien man gribas teikt – esmu apmierināta ar dzīvi!
2008.g. 18.novembris
Un vēl viens gads uz salas aizvadīts… Šo dienu svinu tāpat kā savu dzimšanas un vārda dienu, tikai ar pavisam citām emocijām – atskatoties uz šeit aizvadīto laiku. Šis gads kā kuģis ir iepeldējis mierīgākā ostā – tikai, nu jau pazīstot šejienes dzīvi, pieļauju, ka ne uz ilgu laiku – te viss mēdz pēkšņi un negaidot mainīties.
Pašlaik par dzīvi nesūdzos, lai gan arī it kā mierīgajā mākleres darbā gadās visādi. Ir bijušas dienas ar ļoti jaukiem, sirsnīgiem un pateicīgiem cilvēkiem, kuri labprāt pēc kopīgi pavadītas dienas uzaicina vakariņās. Vēlāk apmaināmies ar adresēm un bieži vien pēc laika satiekamies atkal.
Tāpat ir bijušas arī tās citas dienas – ar kreņķiem un stresiem, kurus sagādā ne viens cits, kā firmas klienti. Lai arī tādu lielu incidentu līdz šim nav bijis, katram ir savas vēlmes un sava attieksme pret notiekošo. Šos cilvēkus vairumā vada nauda, – caur to uz dzīvi viņi lūkojas savādāk. Vieniem patīk skaļi kritizēt visu notiekošo, citiem – uz katra soļa mācīt un izrīkot pēc savas taisnības. Par laimi, – tādu nav daudz.
Nu jau tas ir ierasts, ka tieku izmantota kā gide krievu tūristu grupām, un pēdējā laikā – katrā nedēļas nogalē. Pirms dažām dienām viena Krievijas tūrisma kompānija veidoja klipu par Pafosu un tās nekustamajiem īpašumiem, un, tā kā es jau atrados turpat blakus, viņi piedāvāja man filmēties klipā – pie Leptosa ēkām, pie palmām, viesnīcu vestibilos un bāros, baseinos. Divas dienas jutos kā kinozvaigzne! Sēdi tur, skaties šurp, un tagad smaidi! Visi izturējās tik laipni un draudzīgi, ka pēc divu dienu aktīvas darbošanās pat nejutos nogurusi. Tāda jauka un radoša atmosfērā kopā ar jautriem un laimīgiem cilvēkiem!
2008.g. 16.decembris
Pirms pāris dienām piezvanīja Marija – kāda no manām paziņām māklerēm. Viņa jūtoties slikti, – vai es nevarētu izvadāt ekskursijā vienu krievu pārīti.
Kāpēc gan ne? Sestdienai neko nebiju ieplānojusi, tāpēc piekritu.
Izrādījās, tas ir nevis vienkārši jauns krievu pārītis, bet pareizāk – „jauno krievu”, par ko ik uz soļa liecināja viņu plātīgā uzvedība. Domāju, – ar to vēl varētu sadzīvot, lai gan – nepatikšanu sajūta jau tuvojās…
Un rādās, – ne bez pamata. Līdz šim savā dzīvē vēl nebiju sastapusies ar tik klaju ņirgāšanos un necieņu, kādu izrādīja šie divi…
To, ka pārītis ir iedzēris, jutu jau pašā sākumā, bet – tā jau te notiek bieži – cilvēki „relaksējas”… Toties man visu laiku ir jāpatur prātā, ka viņi ir potenciālie pircēji – no viņu lēmuma atkarīgi Firmas un arī mani ienākumi. Es nedrīkstu pacelt balsi, zaudēt pacietību vai izturēties rupji.
Vispirms viņi tēloja, ka nesaprot, ko es stāstu, un visu pārprasīja vairākas reizes. Tad sāka uzdot visādus muļķīgus jautājumus un ņirgāties par manām neveiklajām atbildēm. Viņi lika braukt uz vienu villu, to izstaigāja, tad uz nākamo, lai arī to izstaigātu, tad vēlreiz uz pirmo, un vēlreiz uz otru. Puse dienas bija pagājusi, kad viņi secināja, ka nepatīk ne viena, ne otra, un jābrauc ir uz trešo un ceturto, kur viss sākās no gala. Viņu augstprātīgā un nekaunīgā izturēšanās auga augumā proporcionāli izdzertajam alkoholam. Es izmisusi skaitīju stundas, un gaidīju to mirkli, kad viņi „nolūzīs” pavisam.
Kad beidzot viņi izlēma, ka nepatīk nedz pirmā, nedz pēdējā villa, ka nepatīku arī es, ka meklējumus viņi turpinās rīt, es jutos izžmiegta sausa kā sūklis…
Pārbraukusi mājās sēdēju vannā, kamēr prāts nomierinājās. Tad zvanīju menedžerim – rīt lai brauc kāds cits… Īsumā pastāstīju notikušo, bet menedžeris, protams, visam nenoticēja, – teica, ka es pārspīlējot, un solījās pats tikt ar viņiem galā.
Aiznākamajā dienā no rīta visus sasauca uz sapulci. Biju pārbijusies kā diegs – nu mani atlaidīs…
Tomēr viss izrādījās savādāk. Pēc ļoti līdzīga scenārija piektdien ar viņiem apkārt bija braukājusi Marija, tieši tāpēc vakarā viņa bija jutusies slima un, negribēdama atzīt savu vājumu menedžerim, pēc palīdzības griezusies pie manis… Diemžēl viņa mani savlaicīgi nebrīdināja par gaidāmo teroru. Ja viņa to būtu darījusi, es iespējams jau no rīta situāciju būtu novērtējusi savādāk. Bet, – ko nu vairs.
Menedžeris, savukārt abus „teroristus” bija centies nolikt pie vietas, un, kad nu tas neizdevies, diezgan asā formā pārtraucis ekskursiju un nogādājis abus viesnīcā.
Vēlāk, ievācot informāciju, viņš bija uzzinājis, ka abiem „jaunajiem” pie dvēseles nav vairāk kā pārsimts eiro, lidmašīnas biļetes atpakaļceļam un – abi ir vienkārši krāpnieki, kas, izmantojot savu bezkaunību, dzīvo uz citu lētticības rēķina.
Atvainojies man par neticēšanu, noaudzinājis Mariju par nekoleģiālu rīcību, menedžeris beidza sapulci. Lai arī vēl joprojām jutos nevesela pēc dienas ar „teroristiem”, pieņēmu atvainošanos un ar zināmu gandarījumu devos uz darbu. Šī diena birojā bija paredzama visai garlaicīga.
2009.g. 10.janvāris
Arī Kiprā ir ziema. Arvien biežāk uznāk pēkšņi negaisi un līst stiprs lietus. Trodosa kalnos gan uzsnieg sniegs, un tam sagatavojušās daudzas slēpotāju bāzes.
Mums, lejā, šis rīts sākās ar negaisu.
Es jau pusastoņos no rīta izbraucu uz golfa klubu. Negaiss, kas sākās īsi pirms deviņiem, mani neskāra. Klubā ierados ar pirmajām lietus lāsēm, kas nozīmē – tikko paspēju ieskriet pa durvīm, kā sākās brāzmains lietus. No debesīm gāzās necaurskatāma ūdens masa, kuru pavadīja spēcīga zibeņošana un grāvieni. Toma, kurai todien vajadzēja strādāt bārā un gatavot dzērienus, vēl nebija atbraukusi. Centos sazvanīt viņu, lai brīdinātu, ka kalnos sācies negaiss, bet – „abonents atrodas ārpus uztveršanas zonas…”
Pēc dažiem mirkļiem golfa kluba zāle strauji piepildījās ar lietū izmirkušiem golfa spēlētājiem, kuri acīmredzot klubā bija ieradušies jau rīta agrumā – kad diena vēl solījās būs saulaini draudzīga. Nu pirmām kārtām viņi vēlējās pasūtīt ko siltu dzeramu.
Pieņēmusi pirmos pasūtījumus un pamanījusi, ka pulksteņa rādītāji jau tuvojas pus desmitiem, sapratu, ka Tomas nebūs un man nāksies tikt galā vienai – ar kādiem sešdesmit golferiem.
It kā jau ir bijušas vēl dramatiskākas situācijas, tikai – citos apstākļos. Šeit, golfa klubā, manos pienākumos ietilpa vienīgi pasūtījumu pieņemšana un piegāde. To, kā rīkoties ar dažādajiem kafijas un tējas automātiem, kā pagatavot citus dzērienus, ko piedāvā ēdienkarte, neviens man nebija ierādījis, – līdz šim tas neietilpa manos pienākumos. Laikam jau īpašnieks nepieļāva situācijas, ka kāda no bārmenēm varētu neierasties darbā…
Nu, ko – nāksies mēģināt… Pilnīgi skaidrs bija tas, ka katram automātam atšķirīgs ieslēgšanas veids, un atšķirīgs kafijas, tējas, šokolādes un ūdens daudzums. Kādu laiku izmisusi mēģināju pati ko ieslēgt, bet – arī frapes, espresso un kapučīno automāti mēdz būt atšķirīgi…
Skrēju pēc palīdzības uz virtuvi, cerot, ka tur vismaz kāds būs darbā. Lisa, kuru aicināju palīgā, arī nebija īsta lietpratēja, tomēr par abām uz priekšu tikām – vismaz filtru kafiju un kapučīno nu varēju pasniegt. Tā nu sanāca, ka vienam otram espresso vietā aiznesu melnu dabīgo kafiju, un, pirms vēl paspēju atvainoties, kāds jau iebilda: „Es to nepasūtīju!” Tad nu skaidroju, ka līdz espresso vēl kāda pusstunda vismaz būs jāpagaida. „Ai, nē, nē, būs labi tāpat!” Tā kā golferiem nebija kur steigties, viņi mierīgi piecieta jaunos apstākļus un pacietīgi gaidīja pasūtījumu.
Kad tiku līdz pirmajam čekam, attapos, ka nevaru ieslēgt kases aparātu – tas prasa ievadīt paroli. To visticamāk zina tikai saimnieks. Zvanīju viņam, bet sakari joprojām nebija atjaunojušies…
Atcerējos pagājušā gada sākumu un rītu, kad Kiprā mainījās valūta, un sapratu, ka vēsture mēdz atkārtoties – saimnieka vieglprātīga paļaušanās uz personālu spēj radīt lielu jucekli…
Tikai ap pusdivpadsmitiem piezvanīja saimnieks, lai pajautātu, vai mums klubā nav garlaicīgi – tādā laikā jau neviens golfu nespēlē…
Īsos vārdos raksturoju situāciju, un saimnieks jau traucās uz klubu. Pēc minūtēm desmit viņš jau bija klāt un steidzās visiem personiski atvainoties.
Vēl pēc desmit minūtēm uzspīdēja saule. Bet 13oo jau sākas pusdienlaiks.
Laikam jau sapratuši, ka tik pielijušos laukumos nav ko darīt, visi sešdesmit golfa spēlētāji atgriezās ēdamzālē…
Parasti uz pusdienām vienlaicīgi ierodas ne vairāk kā 20-30 cilvēki, jo viena daļa golferu labprātāk spēlē rīta pusē – no 6:30 – 12:oo, bet citi – no 10:30 – 16:oo.
Labi, ka saimnieks vēl joprojām bija te, „uz mirkli iegriezies”… Tā kā lietus dēļ neieradās arī otra virtuves strādniece, viņam nācās palīdzēt Lisai. Rīta kafijas deficīts laikam jau bija radījis apetītes pieaugumu, un pusdienu pasūtījumi sekoja viens otram. Pusskriešus slidinājos starp galdiņiem.
Rezultātā tās dienas ienākumi trīskārtīgi pārsniedza vidējos dienas ieņēmumus. Saimnieks plaukšķināja man uz pleca un lielīja: „Zelta gabaliņš! Visas citas varu atlaist.”
Ar šādu pozitīvu lādiņu tad nu vakarā apsēdos birojā Leptos Estates. Īpaši gan nav par ko priecāties, jo kājas ir nežēlīgi piekusušas un šķiet – visi spēki izsmelti. Vēl jānosēž sešas stundas birojā, un tad – gultā…
2009.gada 14.janvāris
Baidījos sev atzīties, ka kļūstu kaitinoši nervoza. Tas laikam no pārstrādāšanās. Jeb varbūt no bažām par krīzi, kura tikko samanāmi ienāk arī Kiprā… Celtniecības apstāšanās šajā gadalaikā nav nekas jauns – bieži līst, pasūtījumu arī mazāk. Mazāk paliek arī nekustamo īpašumu pircēju… Jau dzirdu, ka tiek plānota arī Leptos Estates nerentablāko biroju slēgšana.
Menedžeris mierina, – mani tas neskaršot – es esot neaizvietojama gide krievu grupām.
Tūristu skaits arī krietni sarucis…
Par laimi, golfa klubs vēl turas, lai gan arī tur šajās lietainajās dienās patukšs.
Kas būs tālāk??
2009.g. 16.janvāris
Šodien laikam Patīkamo Pārsteigumu diena!
Menedžeris plānojot mani nosūtīt uz kursiem, kur es apgūtu papildus zināšanas lietvedībā un grāmatvedībā. Tad man šajā firmā būtu īsti paliekoša vieta.
Kamēr klusībā pie sevi bažījos par terminoloģijas apgūšanu, menedžeris jau piebilst – tas kaut kad uz rudens pusi.
Tad jau labi – līdz tam vēl tālu. Bet tāpat izklausās cerīgi!
Pašlaik es varot dabūt divas nedēļas atvaļinājuma – neesot vērts sēdēt tukšā birojā. Meklēdama šī piedāvājuma „aisbergus”, jautāju, vai man vēl būs kur atgriezties pēc šīm divām nedēļām. Jā, protams, noteikti!
Un nu – pats galvenais! Kad par savu atvaļinājumu pastāstu Rodžeram, kurš nu jau pusgadu dzīvo Pafosā, viņš man jautā, vai es nevēloties paciemoties mājās… Bilstu, ka vēl neesmu sakrājusi money lidmašīnas biļetēm un dāvanām… Uz Latviju braukt plānoju pavasarī.
Bet – vai es tagad brauktu, ja man money būtu? Jā, protams!
Viņš man varot uzdāvināt kādu drusku – viņš saprotot, cik cilvēkam ir svarīgi pabūt mājās… Sākumā gan iebilstu, bet Rodžers nepiekāpjas – arī viņš šajā pašā laikā braukšot uz savām mājām.
Urrā! Tātad – ar domām jau esmu mājās! Tikai tagad saprotu, cik man tas ir svarīgi!
2009.gada 15.februāris
Tikko esmu atgriezusies no mājām mājās… Jā, nu vairs īsti nezinu, kur vairāk jūtos kā mājās. Šeit, mājās Kiprā, ir tuvi draugi, labs darbs un daudzmaz sakārtota dzīve, kuru pati spēju apmaksāt. Tur, mājās Latvijā, – draugi izklīduši pa pasauli, un darba deficīts tik milzīgs, kādu savā dzīvē neatceros pieredzējusi. Viss tik dārgs…
Šeit, Kiprā esot, domas un sirds velk uz Latvijas pusi. Aizbraucot uz mājām – pēc nedēļas ilgojos braukt atpakaļ, jo Kiprā jūtos stabilāk un drošāk, starp smaidīgiem un labvēlīgiem cilvēkiem. Protams – arī te gadās pa kādam īpašam eksemplāram… Tomēr te jūtos un esmu vajadzīga.
Saka jau, ka mājas esot tur, kur esot sirds. Ar sirdi es gribētu būt Latvijā, bet dzīves realitāte liek meklēt iespējas ne tikai eksistēt, bet arī dzīvot.
Šoreiz brauciens uz Latviju sagādāja daudz raižu, un pie vainas kārtējo reizi pašas citreiz tik slavējamā vēlme ietaupīt – iegādāties lētāku aviobiļeti. Pareizi jau saka – mūžu dzīvo, mūžu mācies! Un tomēr – vienmēr jau gribas kā labāk…
Kad kādam savam Leptos kolēģim ieminējos, ka uz desmit dienām vēlos aizbraukt uz mājām, viņš piedāvāja: lidostā strādājot kāds labs paziņa – pēdējā brīdī varot dabūt biļeti par puscenu. Tas mani, protams, sajūsmināja, un neradīja ne mazākās aizdomas, ka kaut kas varētu noiet greizi… Darba kolēģis tomēr, strādā solīdā firmā, draugs lidostā un pēdējā brīža piedāvājums! Viss ir tik pašsaprotams, un kāds gan tur brīnums, ka labvēlīgie apstākļi ir manā pusē! Protams!
3.februārī no rīta saņēmu rezervēto biļeti datorizdrukā, 4.februārī īsi pēc pusnakts reģistrējos Larnakā lidostā, mierīgi iesēdos lidmašīnā un domās jau jutos tikpat kā mājās. Pēc trim stundām izkāpšu Prāgā, kādas stundas pagaidīšu un – mājiņās!
Kad piecas stundas nonīkusi Prāgas lidostā, beidzot devos uz lidmašīnu, pie pasu kontroles mani palūdza sekot kontrolieriem… Esot neskaidrības ar biļeti – kur un kā esot to pirkusi?
Godīgi izstāstīju visu kā bija – paziņa piedāvāja iespēju par puscenu, es piekritu. Kāds paziņa, kam paziņa, par ko strādā, cik ilgi strādā? Cik labi es viņus pazīstu?
Jau jutu, ka briest nepatikšanas… „Kas noticis?”
Mana biļete esot apmaksāta ar zagtu kredītkarti!
Kā tas iespējams?! Kolēģis man deva lapu ar biļetes rezervāciju, es viņam pretim skaidru naudu. Biļetē taču viss ir pareizi? Tā ir apmaksāta un apmaksāta uz abām pusēm!
Sorry… Sakarā ar to, ka biļete iegādāta ar zagtu kredītkarti (kādam anglim H.H. izvilkta no kabatas maka!!), tā tiek konfiscēta šajā pat acumirklī. Un lidostā nevienu neinteresē, kur es palikšu un kā tikšu tālāk! Pati vainīga.
Izmisumā par to, ka tūlīt aizies mana lidmašīna, skrēju uz kasi, lai par kartē atlikušo naudu nopirktu biļeti līdz Rīgai!
Bet arī tur sēdēja „rīkļurāvēji” – sapratis, ka man biļete nepieciešama tūlīt un uz karstām pēdām, puisis man piedāvāja biznesa klases biļeti! Ko es te sapņojot par pēdējā brīža piedāvājumu! Ja gribot braukt, lai maksājot!
Līdz vajadzīgajai „uzskrūvētajai” summai man pietrūka 50 EU.
Pilnīgā izmisumā noslīgu uz sola, lai noklausītos kā aizlido mana lidmašīna. Uz mājām…
Tad šoks izlauzās dusmās, – es zvanīju uz Leptosu kolēģim, lai pateiktu visu, ko domāju… Viņš, protams, bija pilnīgā neizpratnē, solījās meklēt vainīgo un piedzīt manu naudu.
Bet šobrīd? Ko darīt tālāk? Atcerējos, ka vēl pirms gada strādāju kopā ar puisi no Prāgas – arī viņš strādāja par oficiantu Kiprā. Ķēru telefonu, cerībā, ka numurs vēl saglabājies. Par laimi – IR! Un par vēl lielāku laimi – arī Česlavs atbildēja. Vēl pēc stundas nauda bija man rokā, nu es mierīgi varēju nopirkt biļeti uz nākamo lidmašīnu, kura gan vairs pēkšņi nemaksāja tik dārgi, jo pirku pie cita operatora.
Tad es beidzot varēju piezvanīt mammai, lai pateiktu, ka Rīgā būšu desmit stundas vēlāk. Viņa jau bija atbraukusi gandrīz līdz lidostai…
Un tikai tad es aptvēru – laikam jau izskatos naiva un tikumiska, ja pasu kontrolē neviens MANI nenosauca par kredītkartes zagli! Man noticēja no pirmā vārda, vēl piebilstot – jā, tā gadoties bieži…
Bet varēja taču nenoticēt!! Un varēja būt tā, ka man kartē nebūtu naudas, ka kaut kur Prāgā nebūtu tāda Česlava, kuram ir 50 EU! Ko TAD?? Dzīvotu lidostā 1-2 dienas, kamēr manā Kipras kontā ienāktu nauda?
Visu šo pārdzīvojumu rezultātā, protams, cieta atkalredzēšanās prieki, kurus vēl trīs dienas vajāja sarunas ar krāpniekiem, pazaudētās naudas atgūšana un domas par to, kā nopirkt biļeti atpakaļceļam. Jā, te nu taisnība citam teicienam – skopais maksā divkārt…
Par laimi, viss norima un nokārtojās arī šoreiz, tiesa, ne bez pūlēm, un tomēr – vēl nedēļu es jutos tik laimīga starp saviem mīļajiem! Ah, kāpēc dzīvē viss ir tik sarežģīti…
Šodien satikos ar Leptos kolēģi – izskatās, ka puisis patiešām neko daudz vairāk nezina par savu lidostas paziņu, kurš naudu gan uzreiz atdevis, bet ar piebildi – „tu mani nepazīsti” pazudis nezināmā virzienā.
2009. g. 18. februāris
Naktī atkal plosījās negaiss, no jūras nāca tik draudīga skaņa, ka brīžiem likās – tuvojas cunami! Baisi… Par laimi no rīta mākoņi izklīda, un atkal parādījās saule.
Lai arī tūristu apkārt vēl daudz, Leptos Estates slēdz dažus birojus. Par laimi nevienu neatlaiž – tikai dažiem piešķir atvaļinājumus, bet vietās, kur tūristi apgrozās vairāk, pagarina biroja darba laiku.
Nu arī man jauna darba vieta – turpmāk būšu kādu gabaliņu no Pafosas – Corall bay, kur birojs atrodas blakus lielai, tūristu iecienītai viesnīcai, un aiz loga fantastisks skats uz kalniem.
Šoreiz gan biroju dalām uz divām – no rīta puses astoņas stundas tur strādāšu es, pēcpusdienās – Samija, vai arī otrādi. Par laimi, īsti blakus mums ilgstoši nenākas atrasties, vien reizēm kādu stundu, vai arī sastopamies savstarpēji mainoties.
Samija ir gracioza un izlutināta būtne no kādas Āfrikas pilsētiņas, un diezin vai savā mūžā ir kādu darbu strādājusi. Šeit viņa dzīvo greznā pārticībā pie viena no vecākajiem firmas īpašniekiem, kurš viņu noskatījis internetā, un nevienam nav īsti skaidrs, kāpēc Samijai būtu jāstrādā. Man ir aizdomas, ka šo darbu viņai izkārtojis dzīvesdraugs, – lai kādu laiku varētu atpūsties no „princeses” – neviens nespēj viņai ilgstoši izturēt blakus… Samija iedomājusies, ka viņa ir izcila aktrise, un savu talantu viņa izmanto tēlojot aizvainoto, nepatiesi aizskarto, nelaimīgo, nesaprasto un citādi žēlojamo. Savu radošo talantu viņa izmanto vijot intrigas, aprunājot cilvēkus, sarīdot viņus vienu pret otru, apmelojot. Visai bieži viņa ir „saslimusi”, un tad man nākas strādāt arī viņas maiņu.
Pusdienās parasti braucu uz Coral bay viesnīcu, bet šodien menedžeris man atved suvlaki,, jo zina, ka no Latvijas viņam esmu atvedusi šokolādi un balzāmu. Menedžeris ir no Zimbabves, un viņam ļoti patīk stāstīt par savu zemi, par dzīvniekiem, fermām, dzīvošanu tuksnešos un lietos. Toties man patīk klausīties, un tas nemaz nepagrūtina. Laikam jau tāpēc menedžeris manī atradis draugu – arī šodien mājās tieku pusstundu ātrāk.
2009.g. 23.februāris
Pats pirmais, ko uzzinu šorīt – no Leptosa atlaistas man labas paziņas Nataša un Oļa. Un ne tikai viņas – pavisam divpadsmit mākleri.
Es turpretim visu rītu birojā mokos ar statistiku un tabulām angļu valodā. Mokos laikam jau tāpēc, ka domas pie atlaistajiem kolēģiem un pie apziņas, ka Damokla zobens tur, augšā, šūpojas arī virs manas galvas.
Arī fiziskā slodze nedēļas nogalē gadījās ne pa jokam – trīs dienas slapju muguru rāvos golfa klubā.
Piektdien vakarā 18:oo tur bija pasūtīts kāzu mielasts kādai krievu ģimenei. Jau no 15:00 skrējām un steidzām, nesām un kārtojām. Gludinājām rišas un volānus, galdsegas un krēslu pārklājus, dekorējām telpas un terases, stiprinājām vītnes, pārslaucījām traukus, klājām galdus, izkārtojām ziedus. Īsi pirms 18:oo viss šķita atbilstoši sakārtots. Nu, dārgie kāzu viesi, varat nākt!
Bet – desmit minūtes jau pāri laikam, un joprojām nevienu nemanām… Saimnieks beidzot neiztur un zvana uz norādīto numuru. Uz jautājumu „Cikos būs viesi?” viņš saņem atbildi: „Nebūs, pārdomāja, neprecēsies”. Un viss. Tik vienkārši! Te viss sapirkts, sagatavots, saklāts, bet viņi, lūdzu, tā vienkārši pārdomājuši! Un piezvanīt jau nevarēja!
Pilnīgi saprotu saimnieka dusmas – tā taču ir viņa nauda, kas iztērēta! Kaut kāda vienošanās par iemaksu esot bijusi, un par visai paprāvu summu. Tad nu tagad tikai jāsameklē „bēgošā līgava”.
Par savu darbu saņemam trīsdesmit eiro no saimnieka kabatas, un pašlaik varam būt brīvas.
Sestdien no rīta par nenotikušajām kāzām uzzinām daudz vairāk. Līgava pārdomājusi! Bet ne jau precēties, tikai – kāzas svinēt citur!
Kāzu svinības golfa klubā jaunajam pārim izmaksātu ap 15000 EU (jo kāzu viesu, kā jau tas Kiprā ierasts, no 500 līdz 1000). Sākumā līgava šai summai piekritusi, bet vēlāk laikam jau apdomājusies un izlēmusi viesības rīkot turpat savā ciematā par 5000 EU. Tikai kāds sīkums – sakaunējusies piezvanīt un cienastu atteikt!
Protams, Kiprā „klusie telefoni” darbojas labāk par pārējiem, un jau sestdienas rītā golfa kluba īpašnieks sīkumos zināja visu par „nenotikušajām kāzām”. Apvainojies par tādu nodevību, viņš izsauca savu advokātu, lai izvirzītu prasību par zaudējumu piedziņu vismaz 3000 EU apmērā. Tūlīt, protams, ieradās arī jaunā sieva, pilnīgi noraudājusies un nelaimīga – neesot domājusi, ka tas viss būšot tik nopietni. Vai nu vajagot tā uzreiz? Tomēr – kāzu diena…
Bet saimnieks nepiekāpās – viņam šādi gadījies jau vairākkārt. Daudzi līdz šim izmantojuši viņa mīksto sirdi, bet – cik tad ilgi? Tā tomēr ir naudas lieta! Pašreizējos apstākļos, kad finansiālā situācija tik nedroša, atkāpties nebūtu prātīgi. Bez tam – labi zināms, ka jaunajam pārim kāzās tiek sadāvināta paprāva naudas summa. Par savu vieglprātību ir jāmaksā…
Kur likām pagatavoto mielastu? Ar dažiem ēdieniem sestdien tika papildināta golfa kluba viesu ēdienkarte, bet vairums no tā – piecstāvīgā torte, saceptās zivis, krēmi, augļu un dārzeņu salāti, kā arī vēl citi ēdieni bija zaudējuši savu svaigumu. Viesiem tos piedāvāt vairs nevarēja. Produktu uzsildīšanu atkal un atkal Kiprā nepraktizē, vispirms jau tāpēc, ka karstajā klimatā viss bojājas ātrāk, un otrkārt – tā nav pieņemts.
Par laimi svētdien vakarā klubā plānotas otras kāzas – kipriešu, un viņi cieši apsolījušies nepievilt. Lai gan ēdienkarte tur bija saplānota pavisam citāda, kaut ko no iepirktā un pagatavotā varēja izmantot arī tur.
Tātad – svētdien vakarā atkal skrējām un steidzām, nesām un kārtojām. Un šīs kāzas patiešām notika.
2009.g. 10.marts
Melnā diena.
No rīta tiku izsaukta pie Leptos Estates īpašnieka, kur – tiku atlaista no darba… No darba, kas man patika, kuru es biju apguvusi un iemīlējusi. No darba, kurā es jutos kā Baltais cilvēks.
It kā jau ne pavisam – tāds tika pasniegts mierinājums – „uz laiku, kamēr stabilizēsies situācija nekustamo īpašumu tirgū”. Bet tā jau tikai tāda atruna – visā pasaulē ir krīze, un neizskatās, ka tuvākajā laikā kas mainīsies.
Zobs, kas man smeldza jau no iepriekšēja vakara, nu iesāpējās neciešami. Nolēmu nemeklēt tabletes, bet pa taisno devos pie zobārsta. Lai izrauj. Četru gadu laikā šī ir trešā reize, kad Pafosā dodos pie zobārsta. Bez minēšanas zinu, ka zobārsts būs vīrietis, jo citādi nemaz nevar būt. Un zinu, ka tas izmaksās ļoti dārgi.
Vēl pēc trim stundām jau braucu mājup, kad, stāvot krustojumā, kāds tik tuvu nošļūc gar mašīnas sāniem, ka bez skatīšanās zinu – tur būs pamatīga švīka… Vainīgās mašīnas numuru paspēju ieraudzīt. Kad izrādās, ka tās īpašnieks ir kāda policista dēls, man tiek lūgts notikušo aizmirst apmaiņā pret palielu naudas summu, kas pilnībā segšot mašīnas nokrāsošanu.
Kam vēl jānotiek šodien…?
2009.g.15.aprīlis
Nu jau vairāk kā mēnesi skaitos bezdarbniece. Atšķirībā no Latvijas, Kiprā darbu šobrīd atrast nav problēmas – sākas tūrisma sezona, daudzām viesnīcām vajag istabenes, oficiantes, kafejnīcās – bārmenes, tā kā esmu droša – darbu atradīšu. Piedāvājums ir arī citās sfērās, vienīgi algas krietni sarukušas. Šobrīd varu atļauties sešus mēnešus saņemt bezdarbnieces pabalstu, kas man ļaus ne tikai samaksāt īri par dzīvokli, bet turpināt dzīvot, atpūsties un vienlaikus meklēt citu darbu. Esmu izlēmusi atpūsties.
Nu ir arī laiks vairāk paskatīties apkārt, satikties ar draugiem un varbūt pat – nomainīt dzīvokli. Gads jau būs pagājis, kopš dzīvoju šajā kotedžā, kas salīdzinoši ar iepriekšējo ir daudz labākā vietā – nav pilsētas centrā, un nepieciešamas tikai piecas minūtes, lai nokļūtu līdz jūras krastam. Arī cenas ziņā šī istaba tikai nedaudz dārgāka – 30 m² liela istaba Pafosā pašlaik maksā ap 350 EU, kas ir puse no minimālās algas, toties šajos maksājumos ir ietverts viss, atskaitot elektrību. Protams, par apkuri šeit vispār nav jāmaksā. Vēsākajos ziemas mēnešos tiek izmantoti kamīni ar gāzes apkuri. Tomēr arī šeit dzīvošanas apstākļus lielā mērā nosaka kaimiņi…
No iepriekšējās īres mājās atvadījos, kad tur kaimiņos ievācās arābi, pakistānieši un albāņi. Pāris nedēļas centīgi izvairījos no uzmācīgiem skatieniem, naktis pavadīju nemierīgā miegā, dienā visu dārgāko mantību nēsāju līdzi, līdz sapratu – labāk neizaicināt likteni… Pareizāk – punktu pielika atklājums, ka viens no kaimiņiem – arābs – pievakarēs stāv uz ielas stūra un it kā nevainīgi vēro visus atnācējus un aizgājējus. Turpat viņš stāvēja arī naktīs, vērojot, aiz kuriem logiem notiek uzdzīve un cikos tur nodziest gaisma… Pāris nedēļu laikā viņu joprojām neviens nebija pieķēris, tikai dzirdēju, ka dažiem maciņā sarucis banknošu skaits.
Papētot īres piedāvājumus, tolaik noskatīju šo divstāvu kotedžu, kurā tobrīd dzīvoja poļi, bulgāri un angļi, un arī saimnieks šķita lojāls pret iemītniekiem. Nu jau gandrīz gadu esmu šeit nodzīvojusi, un it kā nav par ko sūdzēties. Tomēr pēdējā mēneša laikā apstākļi ir mainījušies.
Solīdās poļu ģimenes vietā stāvu augstāk, tieši virs manis, ievācies gados jauns kiprietis Kiriakos, pie kura nedēļas nogalēs dzīvo divi viņa dēlēni, bet tieši blakus, aiz sienas, – vienā pusē gruzīns Ramils ar savu ģimeni, otrā – bulgārs Daniels.
Ar Kiriakosu iepazīšanās mums bija nepatīkama – sarunāties viņš un viņa mazgadīgie puikas prot tikai grieķu valodā, toties zēniem labi padodas aizdedzināt sērkociņus un mētāt tos visos virzienos – uz lejā stāvošajām mašīnām, uz izmazgātajām, izžautajām drēbēm, uz plastikāta krēsliem un galdiem balkonos, un tāpat vienkārši – kur pagadās. Tas parasti notiekot, kamēr tēvs gatavojot azaidu, vai atpūšoties – tā vismaz apgalvo pats Kiriakos, un bezpalīdzīgi plāta rokas. Mājas saimnieks ar viņu ir runājis daudzkārt, bet rezultātu nav. Nu jau kādu laiku Kiriakos ir bezdarbnieks, un viņam ir sakrājies ievērojams dzīvokļa maksājumu parāds. Nedēļas vidus viņam paiet laiskā bezdarbībā gulšņājot balkonā un vērojot pagalmu, tāpēc es viņu iesaucu par Mājas Aci.
Par Ramila klātbūtni uzzināju, kad aiz sienas izdzirdēju skaļas balsis, kliedzienus, sievietes raudas, tad atkal mīļu bubināšanu. Kad pēc pāris šādiem vakariem kaimiņieni satiku uz terases, viņas seja bija sadauzīta vienos zilumos. Sarunāties viņa nevēlējās, un no manas palīdzības arī atteicās. Tikai vēlāk no mājas saimnieka uzzināju, ka viņiem ir pieaudzis dēls, invalīds, bet vienīgā naudas pelnītāja ir Taisija. Var saprast, ka Ramila pašapziņai šie dzīves apstākļi ir grūti pieņemami, tomēr – ne jau ar tādām izpausmēm… Un darbu meklēt viņš arī nesteidzas. Tā vietā labāk nodarbojas ar citu kaimiņu apmelošanu, šantažēšanu un intrigu vīšanu, iedzeršanu un savas sievas iekaustīšanu. Tam laika pietika atliku likām… Par laimi mums ir Kiriakos, kurš reizēm spēj atspēkot Ramila izdomājumus, un tieši tāpēc viņi viens otru necieš. Viņu dēļ kaimiņu dzīves nesaskaņas ir kļuvušas par neatņemamām manas dzīves sastāvdaļām…
Kaimiņus gan izvēlēties nav iespējams arī Latvijā, bet te, Kiprā, viņi nereti gadās krietni temperamentīgāki, ar atšķirīgu mentalitāti un dramatiskām rakstura izpausmēm.
2009.g.17.aprīlis
Jā, es vēl neuzrakstīju par kaimiņu Danielu. Bet tikai šodien uzzināju, ka viņam ir gandrīz 40 gadi, lai gan – es nedotu vairāk par 30. Neliela auguma, platiem pleciem un slaiku torsu, kalsnu seju un brūnām acīm, gariem gaišiem matiem, kustīgs, ar savu ģērbšanās stiliņu – ne vienai vien sievietei viņš varētu šķist interesants.
Uzreiz redzams, ka Daniels ir vieglas peļņas cienītājs – vēl pirms pusgada viņam dzimtenē piederējis bārs ar spēļu automātiem, un ilgus gadus tas bijis ienesīgs rūpals. Tad sākusies ekonomiskā krīze, kas nopietni iespaidojusi arī viņa biznesu. Pēdējā brīdī visu pārdevis, Daniels ieradies Kiprā pēc „lielā naudas žūkšņa”. Taujāts par to, kā tad viņš to domā nopelnīt, Daniels tikai atsmej: „Apprecēšu bagātu francūzieti un dzīvošu Parīzē!”
Pagaidām viņš strādā celtniecībā, bet, kā pats apgalvo, – tas ir pagaidu variants. Būs, būs lielais laimests!
Pāris vakaros pēc ievākšanās mājā viņš paspēja iepazīties ar visiem tās sešu dzīvokļu iemītniekiem. Un ne tikai iepazīties, arī iepatikties. Psihologs viņš patiešām labs – gandrīz vai acumirklī katram atrod „kņopīti”, kuru vajag piespiest. Pie vieniem aiziet ar kortelīti, pie citiem ar saldumiem vai ziediem. Sākumā.
Arī man neradās iemesls viņam neuzticēties, tāpēc kopējā balkona durvis joprojām neslēdzu. Kiprā nav pieņemts zagt, un vietējie ļoti uzticas viens otram. Citāda attieksme gan ir sagaidāma no iebraucējiem, kuri ilgstoši neatrod darbu… Un tomēr – mājās, kurās dzīvoju, balkona durvis neslēdz neviens – tāpat ir skaidrs, – bez atļaujas pa tām neviens neienāks, priekš tam ir ārdurvis.
Arī par Danielu biju droša – tāpat skaidrs, ka nekā viņam interesējoša man nav, t.i.- alkohola, naudas, dārglietu, ko pārdot… Un tomēr…
Kādu vakaru pamanīju, ka balkona durvis atstātas pusvirus, lai gan skaidri atceros – no rīta tās pilnīgi aizvēru. Veikusi istabā ātru inventarizāciju, neko iztrūkstošu neatklāju.
Līdzīgi tas notika arī nākamajā vakarā, un vienīgā pazudusī lieta bija desas līkuma pusīte no ledusskapja. Tad arī atcerējos, ka iepriekšējā vakarā neatradu pāris tomātus, kuri vēl nebija apēsti.
No rīta iepirkusies pārtikas veikalā, tad tīkliņu ar pirkumiem uzskatāmi nodemonstrējusi pagalmā, ķēros pie slazda sagatavošanas istabā: gar balkona durvju apakšu novilku diegu un izbārstīju plānu miltu kārtiņu.
Nu varēju arī doties pastaigā, atstājot nelūgtajam viesim iespēju darboties. Pārāk tālu gan neaizbraucu, tikai līdz pagriezienam, kur iekārtojos novērošanas postenī.
Ilgi gaidīt nenācās – pēc īsa brīža manīju, kā no savas istabas izslīdēja Daniels un – pazuda mana dzīvokļa durvīs. Ahā!
Tā kā attālums no slēpņa līdz mājām niecīgs, pēc minūtes jau izkāpu no mašīnas. Tieši tajā pašā mirklī no manas istabas izskrēja arī Daniels – esot mani meklējis, steidzīgi vajagot zāles sirds vājuma – viņa viešņai esot kļuvis slikti…
Jā, nu viešņu viņam netrūka – kā biju pamanījusi, tās piebrauca vai katru vakaru cita. Viena salātzaļā Nissan, cita rozā Porche vai sarkanā Lamborgini, baltā kabrioletā un melnā Toyota… Cik nu manīju, neviena no viņām nebija jaunāka par gadiem piecdesmit. „Laikam jau bagātas francūzietes nemēdz būt jaunākas…” pasmīnēju pie sevis.
Šoreiz Danielam nācās atteikt, jo sirdszāļu man mājas nebija. Un pavisam striktā tonī piekodināju neizlocīties, nemelot un neņemt produktus no mana vai kāda cita ledusskapja – tas var beigties daudz sliktāk, kā šoreiz.
No tās dienas manā istabā viņš vairs nav bijis. Varbūt tāpēc, ka nu es sāku slēgt balkona durvis.
Pa vakariem pagalmā joprojām reizēm piestāj dārgas automašīnas, lai gan pēdējā laikā pie Daniela arvien biežāk pulcējas celtniecības brigādes puiši – lai piedzertos līdz nemaņai.
Mājas saimniekam ieminējos, ka meklēšu dzīvesvietu citur – šādi apstākļi mani neapmierina. Viņš solījās situāciju kontrolēt. Mani kā apzinīgu īrnieci viņš nevēloties zaudēt.
2009.g.15.augusts
Nu jau piecus mēnešus esmu atpūtusies kā bezdarbniece, saņemdama solīdu pabalstu un meklēdama labu darba vietu. Izrādās, iespēju ir krietni mazāk kā pirms gada šajā pašā laikā – pēc ievērojamā darba vietu samazinājuma gada sākumā, piedāvājums ir niecīgs. Jeb varbūt es vēlos par daudz? Ar savu pieredzi nu jau vērtēju ne tikai algu, bet arī saimniekus, kolēģus, telpu tīrību, klientus un ģeogrāfisko stāvokli.
Galu galā mana izvēle apstājas pie īru kroga, kura īpašnieki – kiprietis Aris un moldāviete Ludmila. Man viņi iepatīkas jau no pirmā acumirkļa – saprotamies abpusēji. Īru krogs ir viņu ģimenes uzņēmums, un redzams, ka tā labklājība rūp abiem. Aris un Ļuda tur raujas slapjām mugurām. Bez viņiem krogā sastapu arī jaunu anglieti Lisu. Lai arī meitene šķiet laiska un slinka, īsā saruna ar viņu nav nepatīkama.
Pēc iekārtojuma šis īru krogs izskatās kā neliela, zem nojumes ierīkota kafejnīca, ar mīkstiem krēsliem, pulētiem koka galdiem, solīdu un labi aprīkotu bāra leti, ar septiņiem lieliem televizoriem futbola cienītājiem. Sākumā īsti nesaprotu, kas futbola skatīšanos krogos padara tik saistošu – te apmeklētāji klaigā, te no sajūsmas veļas zem galdiem, te – ķeras viens otram ap kaklu un slauka asaras. Izrādās – īstais iemesls ir totalizators. Tieši šī aizraušanās pulcē pie ekrāniem ne tikai vīriešus, bet veselas ģimenes, un veiksmēm un neveiksmēm azartiski līdzi dzīvo pat mazi bērni. Likmes, protams, ir visdažādākās – sākot no 5 EU līdz pat 500 EU. Grūtākais ir prognozēt spēļu iznākumus. Ir labi jāpārzina komandu vārtu statistika, lai veiksmīgi uzminēt triju, četru vai piecu spēļu rezultātus. Kā dzirdu un redzu, dažiem veicas – vinnētās summas ir no 10 līdz pat 1000 EU. Protams, neiztiek arī bez sāpīgām neveiksmēm, jo azartiskiem spēlētājiem zaudētās summas nav mazās…
Paredzu, ka ilgāku laiku apkalpojot futbola fanus un sekojot komandu gaitām, arī es drīz vien kļūšu kaislīga futbola fane. Diezgan grūti šajā vidē ir norobežoties no tās spēcīgās aizraušanās, kas te mutuļo pārpārēm.
Manos pienākumos šoreiz ietilpst viss, ko līdzšinējā oficiantes praksē esmu apguvusi – telpas, galdiņu sakopšana un sakārtošana, pasūtījumu pieņemšana un pasniegšana, darbs bārā un reizēm arī virtuvē. Īsi sakot – raujos no sirds. Algu gan arī saņemu regulāri un tieši tādu, kāda bija solīta.
2009.g. 30.jūlijs
Šodien vietējā avīzē izlasīju stāstu par kādu trīsdesmitgadīgu tūristi no Krievijas, kura šo braucienu uz Kipru laikam gan atcerēsies līdz mūža galam. Atbraukusi paciemoties pie draudzenes, viņa kļuvusi par nolaupītāju gūstekni. Tā kā viss tracis noticis naudas dēļ, domāju – gan jau šis noziegums ticis izplānots iepriekš.
Augusta vidū Jeļena atbraukusi ciemos pie draudzenes Natālijas, kura jau labu laiku dzīvo Limasolā. Sestdien vakarā „draudzene” negaidot aizslēgusi dzīvokļa durvis un sākusi „apstrādāt” Jeļenu – vispirms ar vārdiem, tad ar dūrēm un spērieniem. Iemesls šim uzbrukumam – nauda. Jeļena paspējusi tikt pie tālruņa un piezvanīt brālim uz Krieviju, taču Natālija izrāvusi telefonu no rokām un izmetusi pa logu. Tad sagrābusi Jeļenu aiz matiem un izvilkusi uz ielas, kur viņu gaidījusi mašīna.
BMW sēdējuši divi jauni vīrieši, kas palīdzējuši Jeļenu ievilkt mašīnā un pēc tam izveduši no pilsētas. Apstājušies tukšā pludmalē un pieprasījuši no gūsteknes paprāvu naudas summu. Nobijusies no fiziskiem draudiem, Jeļena šķīrusies no 3000 EU. Tomēr, saņēmuši summu, noziedznieki pat nedomājuši atbrīvot sievieti.
Vladimirs aizvedis Jeļenu atpakaļ uz Limasolu, kur ieslēdzis savā dzīvoklī. Sievietei izdevies izbēgt vien tad, kad noziedznieks atstājis mājas. Dienu vēlāk visi trīs „draugi” jau bijuši aizturēti.
Labi, ka tā. Ka šis nav no tiem stāstiem, kur cilvēks pazūd bez pēdām. Arī tādu Kiprā nav mazums. Te pietiek kalnu, aizu, neapdzīvotu vietu, jūras…
Šajā stāstā mani vairāk pārsteidz tas, ka noziegumu izplānojusi …draudzene. Jeb varbūt tomēr tikai paziņa, kas naivo Jeļenu (ar biezu naudas maku) atvilinājusi uz teiksmaino paradīzi – Kipru?
Pēkšņi saprotu, ka dzīvoju „dziļos laukos”, kur vietējie iedzīvotāji vēl neapjauš, kas ir zagļi – joprojām netiek slēgtas māju, dzīvokļu, kiosku un mašīnu durvis. Tas gan attiecas uz Pafosas viesstrādnieku kvartāliem. Augšas Pafosā, kur nams blakus namam un cilvēki apgrozās daudz vairāk, piesardzība noteikti ir lielāka. Arī mani izmācīja dzīve – Daniels, kurš nāca pie mana ledusskapja kā pie savējā.
2009.g.4.augusts
Labi, ka mani joprojām gaida golfa klubā Secret Valley – tur sevi esmu pierādījusi, un darba tur netrūkst arī darba dienās. Labi, ka britiem vēl turas nauda, un viņi lielu daļu sava brīvā laika pavada dzenājot golfa bumbiņu. Man tas šķiet garlaicīgi un apnicīgi, bet viņu sejās redzams spirgts prieks. Varbūt tieši ar šādu sporta veidu jānodarbojas, lai iemācītos izslavēto angļu mieru?
Oficiante lietuviete Toma man tikpat kā draudzene. Viņa neklātienē mācās augstskolā, un pagaidām sesijas kārto internetā. Gala eksāmeni gan būšot jākārto klātienē, tā kā pāris mēnešus man viņa būs jāizvieto pilnībā. Jau gaidu šo laiku – te man patīk strādāt. Varētu tikai vēlēties, lai šeit būtu mans pamatdarbs. Tādas cerības ir, un pie tām es sildos.
Secret Valley saimnieks gan raizējas par krīzes sekām, un konkrētu piedāvājumu viņš man neizsaka, tāpēc joprojām peldu pa straumi ar katru kāju uz sava kuģa – viena uz kuģa „golfa klubs”, otra – „īru krogs”. Pagaidām sūce nedraud.
2009.g.6.septembris
Kārtējo reizi jūtos apmuļķota! Kāpēc? Jo atkal raujos par diviem!
Angliete Lisa kārtējo reizi atļāvās neierasties darbā. Un šoreiz viņas nekaunība sasniedza kalngalu – koleģiālas un cilvēciskas sarunas vietā viņa saimniekam atsūtīja īsziņu: „Vairs uz darbu nenākšu! Bay!”
Re, cik vienkārši! Ar īsziņu! Bez stresiem un pašpārmetumiem! Nu, reti godīgi! Un neviens neko nevar padarīt!
Un kas nomainīs mani? Vai man tagad nāksies strādāt visu diennakti? Nu zālē pie apmeklētājiem esmu palikusi viena!
Pēc pusstundas nejauši dzirdēju Arisa un Ļudas sarunu, ka sezonas beigās vēl vienu darbinieku pieņemt darbā neesot izdevīgi. Gan jau Laura tikšot galā – viņa ir stipra un viņai labi padodas. Tiesa, desmit stundu vietā viņai, t.i. man, nu gan nākšoties strādāt divpadsmit – četrpadsmit, un brīvdienas laikam arī nesanākšot…
To dzirdot, gribējās uzsprāgt! Atkal izmantos manu pacietību, izturību, centību un pašaizliedzību! Atkal man jājūtas muļķei!
Bet – ko gan es tur varu izmanīt? Pateikt, ka nestrādāšu ilgāk? Tāpat jau skaidrs – nepatīk, vari iet prom! Bet tagad, tūrisma sezonai tuvojoties beigām, darba piedāvājumu vēl mazāk… Arī Kiprā arvien biežāk dzirdu – jāturas pie tā darba, kas ir. Jautājums tikai – par kādu cenu??
Šodien pēc grafika man pienācās trīs brīvas stundas pēcpusdienā no 18oo- 21oo, un pēc tam vēl piecas stundas strādājamas nakts maiņā.
Ceturksni pirms 18oo no bāra pazuda Aris, un tikpat pēkšņi no virtuves bija izgaisusi Ļuda. Bet tieši 18oo sākās kārtējā futbola spēle… Krogs acumirklī piepildījās ar apmeklētājiem, kuri steidzīgi vēlējās pieturēties pie alus kausiem, sulas un dzērienu glāzēm. Kādam sagribējās uzkodām popkornu, kādam grauzdētus riekstiņus, vēl kādam sālītas ķirbju sēkliņas un pistācijas. Un es atkal viena! Tā gan man vairs nav sveša lieta… Un nav neviena, ar ko runāt par darba grafiku, par maniem plāniem un tiesībām. Kādām tiesībām? Līdz ko sūdzēsies, tā varēsi staigāt.
Kaut kur prātā skan mammas teiktais: „Tu nu gan tur raujies kā pa savu personīgo krogu…” Jā, laikam jau atkal esmu pārcentusies…
Interesanti, ja tas būtu MANS krogs, kā es rīkotos? Visticamāk, arī rēķinātu un kalkulētu, kas un kā izdevīgāk. Runātos ar padotajiem un lūgtu pastrādāt ilgāk. Tieši tāpat kā Ļuda. Un varbūt arī man paveiktos un pie manis strādātu kāda tikpat uzticama jauniete, kā es, kas nespētu atteikt un – uzupurētos… Bet – varbūt tas notiktu pavisam savādāk…
Jā, pati vien vainīga, ka tad, kad nācās izdarīt izvēli, izlēmu strādāt šeit. Diemžēl, ir lietas, kuras nevar paredzēt.
Viens tāpat ir skaidrs – astoņas stundas šeit Kiprā nestrādā neviens. Ir ierēdņi, kas strādā mazāk, un ir tādi, kas strādā daudz vairāk. Pirmie strādā valsts iestādēs, un tie pārsvarā ir vīrieši – ar ievērojami lielākām algām kā privātajā sektorā. Apkalpojošā sfērā strādā iebraucēji, un vairumā gadījumos par minimālajām algām. Kiprietes dzīvo mājās – viņām ir cita misija – audzināt bērnus.
2009.g. 8.septembris
Ja Latvijā zināma tendence vecākiem vīriešiem precēt uz pusi jaunākas sievietes, tad Kiprā nereti notiek arī otrādi. Domāju, ka vairumā gadījumu iemesli ir tie paši prozaiskie, kas Latvijā – patiesa „mīlestība” – uz naudu.
Jeļena man šodien izstāstīja savdabīgu stāstu par kādu kiprieti Olgu. Olgai ir 47 gadi, viņai ir trīs bērni, sava māja un arī nauda kontā.
Pēc pašas Olgas stāstītā, viņa pirms pāris mēnešiem iepazinusies ar trīsdesmitgadnieku Igoru. Pēc mēnesi ilgas pazīšanās jaunais vīrieti viņu bildinājis, un abi sākuši kalt nākotnes plānus. Reizēm Igors saņēmis dažādus zvanus, bet, attaisnojis tos ar sarežģījumiem darbā ministrijā, steidzīgi aizbraucis. Juzdamās pārliecināta par līgavaini, Olga viņam noticējusi.
Vēl pēc kāda laiciņa „nākamajam vīram” radušās finansiālas problēmas un viņš piedāvājis savai „vairāk pieredzējušai” (tomēr 17 gadus vecākajai) nākamajai sievai atvērt kopīgu bankas kontu. Olga, cenšoties palīdzēt mīļotajam, ieķīlājusi savu māju, lai kopīgajā kontā ieskaitītu 60 tūkstošus eiro.
Pēc pāris nedēļām „mīļotais” izgaisis no zemes virsas, paķerot sev līdzi no kopējā konta 54 tūkstošus eiro. Olga, protams, griezusies policijā, un tur izrādījies, ka viņi jau ir pazīstami ar profesionālo meli Igoru. Pirms dažiem gadiem viņš jau ticis iesēdināts aiz restēm par krāpniecību. Būdams cietumā, viņš administrācijai paziņojis, ka ieslodzītie gatavo bēgšanu. Momentā tika izsludināta trauksme, tomēr drīz noskaidrojās, ka tā ir tikai Igora fantāzija. Kādu laiku vēlāk viņš apgalvojis, ka ar speciālas kodu sistēmas palīdzību tiek gatavots atentāts cietuma direktoram. Abas šīs reizes administrācijai nācies attiecīgi reaģēt.
Pēc Olgas teiktā, iznākot brīvībā, vīrietis atkal pielietojis savu fantazētāja talantu, un apkrāpis viņu.
Igors ātri vien ticis aizturēts, bet – tikai uz piecām diennaktīm, jo lieta pieņēmusi pavisam citu virzienu… Piekrāptā līgava ieradusies policijas iecirknī, lai paziņotu, ka apmelojusi Igoru. Tādā veidā viņa gribējusi atriebties par attiecību pārtraukšanu…
Igors iznācis brīvībā, bet Olga par nepatiesu liecību sniegšanu un apmelošanu aizturēta. Drīzumā būšot tiesa, kurā pamestā līgava būšot apsūdzētā, bet apmelotais „vīrs”- apsūdzētājs.
Tā, lūk!
Bet latviešu puisis Guntis patiešām iekritis kādas kiprietes veiksmīgi izliktajos „mīlas valgos”. Ieradies Kiprā un aptvēris, ka darbs celtniecībā viņam ir par smagu, puisis izšķīries par darbu kādā picērijā. Sākumā arī šis darbs viņam šķitis par grūtu – karstajā vasaras tveicē izturēt virtuves svelmi ne katram ir pa spēkam. Picērijas īpašniece, izblīdusi, korpulenta četrdesmitgadīga kipriete, piedāvājusi puisim palīdzību – vieglāku darbu mājās, ko Guntis arī labprāt pieņēmis. Alga esot apsolīta pieklājīga. Tiesa, viņa piemirsa uzrakstīt līgumu, kurā viens no punktiem būtu bijis – mīlas prieki nakts stundās… Grūti iedomāties augumā sīko puisi blakus šai.. miesas būvei. Esmu pārliecināta, ka Guntim šī nebija viegla izvēle.
Labu laiku puisi neesmu redzējusi – pēdējā laikā viņš no citiem latviešiem izvairās, tāpēc viņa stāstu sīkumos nezinu. Pirms pusgada kad tikāmies, viņš neizskatījās laimīgs – saimniece gribot salaulāties, jo gaidot viņa bērnu… Tagad viņš noteikti jau ir tētis.
Šiem vārdiem piestāv lepni izslieta mugura un plats smaids sejā, bet uz Gunta pleciem es redzēju – nepanesami smagu nastu. Viņa skatiens šķita apdzisis, lai gan pavasaris dabā tobrīd mudināja uz priecīgu ziedēšanu…
2009.gada 15.septembris
Kopā ar mammu sēžam uz balkona. Fantastiska sajūta! Tagad zinu, kā man visvairāk Kiprā pietrūkst – īstā cilvēka blakus. Manējā. Tāda, kurš saprot, un kuru viegli saprast. Četrus gadus šeit burzoties ir iepazīti tik daudzi atšķirīgi cilvēki, un reti kuru no viņiem ir viegli pieņemt un saprast tā uzreiz. Par laimi, ar dažiem attiecības iztur laika pārbaudi jau gadu garumā, un man nenākas justies vienai.
Arī šeit man ir latviešu draudzene, ar kuru regulāri satiekos, un esmu pateicīga dzīvei, ka viņa ir šeit. Tā vismaz nezūd katrā mītošais latviskums, lai gan – ja regulāri sazinās ar mājām, ja lasa latviešu žurnālus un grāmatas, klausās latviešu mūziku un dzied latviešu dziesmas, domā un raksta latviski, – tas nevar notikt.
Šoreiz mamma nejautā, vai nevēlos doties mājup, jo abas zinām – pašlaik Latvija negaida atgriežamies savējos… Gluži otrādi – jau dzirdēju, ka mazajam latviešu pulciņam Pafosā piepulcēšoties vēl pāris jaunieši. Un ne tikai – vietējā avīzē lasīju sludinājumus – „Meklējam kompanjoni, slimnieka kopēju pensionārei, – latvieti, ap 50 gadiem..”, „Meklējam aukli 4 gadīgam bērnam,- latvieti, 30-50 gadus vecu..” Tātad – ne tikai uz Īriju, arī uz Kipru ir pārcēlušās veselas ģimenes, kuras vēl cenšas saglabāt savu mentalitāti. Skumji…
Tajā pašā laikā Latvijā tiek rakstīti jauni Eiropas projekti, kas rumāņiem, bulgāriem, turkiem, ķīniešiem un afrikāņiem nodrošinās darbu Latvijā – tā vietā, lai ar šiem pašiem Eiropas projektiem radītu un garantētu darbu tiem, kas aizbraukuši un – labprāt atgrieztos. Ja vien Latvijā būtu darbs specialitātē, un par algu, no kuras pietiek dzīvošanai, nevis nožēlojamai eksistencei.
Domājot šādas domas, reizēm jūtos kā nocirsts koks, kuram saknes palikušas Latvijā. Tās gaida atnākam pavasari, lai izdzītu jaunus asnus…
Bet pagaidām – tāpat kā pirms gada, abas ar mammu, sāns pie sāna, sēžam uz balkona un lūkojamies uz Polārzvaigzni – kaut kur tajā virzienā ir mājas…
(Turpmāk – vēl)
