(Turpinās no 12.janvāra)
Šajās dienās gan maz runājām par savu nogurumu, jo visās mūsu sarunās dominēja ekskluzīvu franču vīnu u.c. dzērienu nosaukumi, grādi, cenas, ēdienkartes nianses un – padarāmie darbi.
Šovakar gatavs ir arī mūsu formas tērps – ekskluzīvākais, kādu līdz šim esmu vilkusi. Baltas kokvilnas bikses un krekliņš, baltas siksniņkurpes un melna cepurīte. Lai baltās bikses nosargātu no iespējamajiem traipiem – pa virsu garš, melns priekšauts. Kā mēs smējāmies – tas tāpēc, lai mēs nevarētu ātri aizbēgt. Uz visām šīm lietām – zeltīti izšuvumi fashioncafe. Pie tam – visām zeltītas ķēdītes un rokassprādzes, un tām, kas nēsā auskarus, arī auskari.
Rīt kafejnīcas atklāšana – ar vairāk nekā diviem tūkstošiem pieaicināto viesu, vietējām estrādes zvaigznēm un slavenībām, ar modes demonstrējumiem, limuzīniem utt.
2008.gada 27.jūlijs
Ne viss ir zelts, kas spīd… Cik bieži pati esmu izrunājusi šo frāzi… Un pēdējā nedēļā vēl biežāk kā iepriekš.
Šodien cerējām saņemt pirmo algu – par pusmēnesi – tā vismaz bija solīts… Un cerējām uz daudz vairāk, jo daudz vairāk bija skriets, iets un padarīts, kā sākumā tika norunāts.
Tā jau gluži nav, ka šajās divās nedēļās nesaņēmām itin neko – bija. Desmitā daļa no solītajām fantastiskajām dzeramnaudām. Vai varbūt simtā? Kas nu mums ļaus to uzzināt, ko nozīmē – fantastiska dzeramnauda. Tas jau viss īpašnieku ziņā.
No mums piecām esam palikušas tikai mēs ar Oļu – ar zināmu spītību uzlādētas un nolēmušas saņemt pirmo algu. Citas meitenes jau sen ir nomainījušās pa divi lāgi. Ja godīgi – šeit slodze iznāk vēl lielāka nekā Agapinor hotel – te nākas skraidīt daudz ātrāk, vairāk un ilgāk. Un laukā vēl joprojām ir jūlijs ar +30 un vairāk grādiem.
Jau atklāšanas ceremonija lika apjaust, ka šī kafejnīca kādu laiku būs uzmanības centrā un apmeklētāju netrūks. Tikai – kurš gan varēja paredzēt, ka īpašnieki, kas kafejnīcas iekārtošanā ieguldījuši tik milzīgas summas, izdomās taupīt uz darbaspēka? Par skaistajiem solījumiem jau sen esam aizmirsušas. Lai gan – ir! Ir augsta ranga apmeklētāji, ir ekskluzīvi tērpti un bagāti kungi un dāmas, starp tiem noteikti ne viens vien ir „bagāts kā Krēzs”… Pēc rēķinu apmaksas kastītēs nevis šķind, bet čaukst banknotes. Bet, pasarg’ Dievs, ja kāda no mums tām pieskarsies!
Atklāšanas vakarā bija tik daudz limuzīnu, ka visiem to pasažieriem nepietika vietas uz paklājiem, ar kuriem bija noklātas ietves ap kafejnīcu… Pilsētas mērs un sponsori, estrādes un kino zvaigznes, “Mis Kipra” un “Misters Kipra”, sabiedrības krējums un sviests… Ar vīnu tika cienāti visi garāmgājēji, kas uz mirkli piestājās paskatīties krāšņo vakara šovu.
To vakaru man vispār negribas atcerēties – apmeklētāju tūkstoši, necaurstaigājama burzma, pasūtījumu haoss, no trokšņa dunēja galva… Un neiztika arī bez nopietniem pārbaudījumiem – šampanieša pudeles atvēršanas… Kur gadījies, kur ne, kā no zemes blakus izauga Fotiss, viens no Fashioncafe īpašniekiem. Nostājies blakus, viņš saspringti raudzījās man uz rokām. Vīrietis, kurš pasūtīja šampanieti, jau pastiepās pretim, lai pats atvērtu pudeli, bet Fotiss iebilda: “Tas ir oficiantes pienākums.” Tad vīrietis izsaucās: „Nu, tad ar salūtu!” – bet Fotiss kā etiķetes cerbers: “Mums tā nav pieņemts!”
Cenzdamās nezaudēt smaidu, no satraukuma svīzdama, uzsāku iekšēju dialogu ar pudeli: „Nu, mīļā, – esi laba meitene! Lūdzu…”
Un – urrā! Izdevās! Vismaz šoreiz! Fotiss blakus atviegloti nopūtās, vīrietis pie galdiņa uzgavilēja manai prasmei, un – salējusi šampanieti glāzēs, es varēju skriet pie nākamā galdiņa…
Piecos no rīta kā atpestīta peldēju mājās… Šajā vakarā pilnīgi perfekti biju atkorķējusi divpadsmit šampanieša pudeles, kopā noskrējusi neskaitāmu kilometru distanci un nesaplēsusi nevienu trauku.
Nākamajā vai pareizāk – tajā pašā rītā deviņos jau atkal bija jābūt darbā. Tikai pamostoties es jutu, kā sāp plaukstas un locītavas, cik satūkušas ir kājas un cik jutīgas pēdas. Un pati – kā salauzta. Atkal… Es tā cerēju, ka nu viss būs citādāk… Un tā visas šīs desmit dienas.
Līdz algas dienai vēl tik tālu…
2008.gada 30.jūlijs
Šodien mani uzrunāja kāds no Fashioncafe apmeklētājiem – neuzkrītošs anglis, tā ap 40 gadiem, kas, kā redzu, katru vakaru vairākas stundas pavada šeit. Viņš esot pavērojis visu notiekošo no malas, un vēloties palīdzēt man atrast citu – vieglāku un piemērotāku – darbu. Lielas ticības gan man šiem nejaušajiem piedāvājumiem nav, drīzāk – tie katru reizi liek saspringt un uzmanīties. Vienīgi šoreiz vīrietis nešķiet bīstams un vieš zināmu uzticamības devu. Tiesa, šāda poza var būt arī mānīga…
Piekritu satikties pēc darba neitrālā teritorijā un – nu jau atkal sēžu cerīgās pārdomās…
Izskatās, man tiek piedāvāta Lielā Iespēja – strādāt nekustamā īpašuma firmā Leptos Estate. Par mākleri.
Loģisks jautājums – ar ko es tā pēkšņi esmu šo piedāvājumu izpelnījusies, piedevās nesaņemot laulību piedāvājumu vai vēl ko citu? To jautāju arī Aleksam. Ir sajūta, ka viņš ko noklusē, tomēr paskaidrojumu saņemu visai ticamu – ar valodu prasmi un raksturu. Reti kurš viesstrādnieks šeit Kiprā prot runāt angliski un krieviski, un vēl sarunu līmenī saprast grieķu valodu. Un, tā kā es piedevām izskatoties gana enerģiska un izdarīga, šis darbs man varētu patikt. Viņš esot arī pamanījis, ka es vadot auto, tas jaunajam darbam ir ļoti liels pluss. Un – firmai pašlaik esot vajadzīgi perspektīvi kadri.
Protams, šāds piedāvājums no malas liek aizdomāties – kāpēc viņš to dara un kāds viņam no tā labums? Alekss gan liedzas – nekā personiska, vienīgi simpātijas. Un vēlēšanās palīdzēt atrast manām spējām daudz piemērotāku darbu.
Līdz rītdienai padomāšu… Apjautāšos, ko domā un zina citi.
2008.gada 4.augusts
Tātad – pirmā darba diena Leptos Estate. Vienlaikus jūtos pārlaimīga un tomēr – savādi satraukta – nekur nav jāskrien! Pilnīgi neierasts dzīves ritms! Sēžu viena pati tukšā birojā un priekšā man kaudze bukletu un papīru, kas jāiepazīst.
No rīta biju pie Leptos Estate menedžera, kurš lielos vilcienos pastāstīja par maniem darba pienākumiem – iepazīt visu informāciju, kas apkopota bukletos, lai tad, kad birojā ienāk kāds apmeklētājs, esmu gatava pārliecinoši pastāstīt par jebkuru no Leptosa ēkām. Ar vārdu „informācija” jāsaprot ēkas vai dzīvokļa atrašanās vieta, telpu skaits un aprīkojums, platība, piedāvājuma plusi un, protams, – cena.
Kad jautāju, vai man pienāksies arī dators, kurā visi šie dati būs pārskatāmi apkopoti, menedžeris pasmaida un paskaidro: man kā iesācējai viss jāapgūst no bukletiem un dokumentiem. Arī tur viss esot pārskatāmi un ērti atrodams. Viņa pieredze rādot, ka dators darbiniekam aizņemot pārāk daudz tā laika, kas citkārt svarīgs firmas objektu iepazīšanai. Vēlāk…
Objektus esmu gatava iepazīt kaut tūlīt, tos apbraukājot un apskatot, bet – to mēs darīšot citā dienā, kopā ar kādu krievu pāri, kurš interesējoties par iespējamo īpašumu Pafosā. Līdz tam laikam man jāapgūst visa dokumentācija.
Manos uzdevumos pašlaik ietilpst – sēdēt birojā un gaidīt kādu ienākam. Un viss.
Tālāk – par katru sarunu, kuras rezultātā klients izteiks vēlēšanos aplūkot kādu māju, man būs piemaksa pie algas. Par katru manis ieteikto, izrādīto un pārdoto īpašumu, protams, arī man sava daļa procentu no īpašuma cenas.
Ko gan vēl labāku var vēlēties! Sen gaidīta atpūta kājām! Un beidzot pati arī varu saģērbties tā, kā vēlos – svārkos un blūzē. Jūtos brīva un sievišķīga! Un piedevām vēl – katras nedēļas nogalē man būs sestdiena un svētdiena kā visiem „baltajiem” cilvēkiem! Urrrā!!
2008.gada 16.augusts
Tad nu beidzot esmu pamatīgi iepazinusi visus sava reģiona pārdošanai domātos nekustamos īpašumus! Nedēļas laikā kopā ar menedžeri un vairākiem potenciālo pircēju pāriem esam apbraukājuši milzum lielu teritoriju un vairākkārtīgi atgriezušies pie jau redzētajiem namiem. Protams, ja kāds ir gatavs nolikt simtiem tūkstošus eiro, tad viņš nomēra septiņas reizes un vairāk. Iespēju ir daudz, un ne vienmēr tā uzreiz var izšķirties.
Pirmie, kas „iedegas” par divstāvu villu jūras krastā, ir angļi, atliek vien kārtot naudas lietas, tā pagaidām vēl citā kontinentā un citā banku tīklā. Jau sāku rēķināt, pēc cik ilga laika kāds procents no šī darījuma varētu ienākt manā kontā… Vispirms pircējiem jāiemaksā drošības nauda – trīsdesmit procenti no kopējās vērtības, kas ir tāds kā garants firmai, ka šie cilvēki patiešām īpašumu pirks. Tā kā summa nav mazā, laiciņš var paiet. Tikai tad, kad viņi ir nomaksājuši lielāko daļu, es varu sākt cerēt uz procentiem. Mēnešiem trim tāpat būs jāpaiet…
Pamanījis, ka veikli pārvaldu krievu valodu, menedžeris man piemeklējis papildu darbu – būt par gidi krievu tūristu grupām. Šodien izmēģināju, kā tas ir. Nav viegli, jo – lai arī sarunvalodā runāju brīvi, speciāla terminoloģija man vēl jāapgūst. Svīstu satraukuma sviedrus, pinos vārdos, izlīdzos ar zināmo vārdu krājumu – un man tiek piedots. Mana centība tiek novērtēta ar piedāvājumu paēst kopīgas vakariņas. Jūtos gandarīta un atalgota.
2008.gada 4.septembris
Mēnesis pagājis nemanot, lai gan arī sākumā tas vilkās bezgala garlaicīgi. Pa šo laiku esmu izlasījusi vairākas no Latvijas atsūtītās grāmatas un arī pa kādai šeit pat nopirktai.
Neskatoties uz to, ka pirmo algu jau esmu saņēmusi, un šoreiz patiešām tādu, kāda tika solīta, interneta pieslēgumu birojā joprojām neesmu „nopelnījusi”. Tomēr nu jau man ir klēpjdators, kurā varu izveidot tabulas un rakstīt pārskatus.
Līdz šim izmantoju īrēto mašīnu, bet nu, parēķinot visus izdevumus, secinu, ka stingri pārmaksāju. Būs jādomā, kā nopirkt savu, – lietotu, ne dārgu…
