Šodien bērēs satikām arī Artemis dēlu, – Temida turpināja. – Cezars ir runājis ar ķīniešu uzņēmēju, atteicis tam sen kāroto zemesgabalu un paziņojis savu lēmumu: viņš pats vēlas atjaunot vecāku māju, paplašināt to ar piebūvi un saglabāt savai ģimenei. Šī ziņa visus tik ļoti iespaidoja, ka pēc īsā bēru mielasta ikviens vēlējās paspiest Cezaram roku. Mēs esam neizsakāmi pateicīgi viņam par šo lēmumu – klusajam kvartālam nav vajadzīga ķīniešu lielveikala drūzma.
Kas vēl svarīgi – uz kapavietas plāksnes dēls izlēmis blakus Artemis vārdam rakstīt arī Kristosa vārdu. Tas šķiet loģiski – kaut kur taču arī viņam jāierāda mūža māja. Turklāt pēdējos astoņpadsmit gadus Artemis sirds pukstēja tikai ar vienu domu – sagaidīt vīru, lai atkal būtu kopā ar viņu…
Temida stāsta vēl – par Cezara sievu un bērniem, kas nu jau krietni paaugušies, par pāris zvejniekiem no Kristosa komandas, kas arī bija aicināti uz atvadu brīdi, par sava veikala dienām un nedienām… Tikai man viss sacītais aizslīd garām. Acu priekšā stāv skumjas vientulības un nolemtības pārņemtais skats ar vientuļo krēslu un apdrupušo lieveni…
Pilnīgi nejauši pirksti satausta kabatā noglabāto “Fatimas aci”, un es saprotu: ar mani vienmēr būs kāda maza daļiņa no Artemis mīlestības.
