(Turpinās no 14.oktobra laikraksta)
9.
Es paredzēju, ka viņu satikšu atkal, bet ne to, ka vēl un vēlreiz.
Staigājot ar ratiņiem pa ierastajiem pilsētas maršrutiem un atklājot jaunas ieliņas, reiz iegriezos kādā piejūras kvartālā, un pirmais, ko ieraudzīju kādas kafejnīcas priekšā, bija baltais kabriolets.
Ziņkāri pārskatīju atklāto terasi un nemaz nebrīnījos kādā dīvāniņā pie ūdenspīpes ieraugot sievieti, kura pirms nedēļas nevēlējās atbrīvot ceļu minivenam. Viņa, protams, tur nebija viena – apkārt virmoja vīrišķās pielūgsmes spīvi piesātinātais mākonis.
Kad šo skatu manīju vēl un vēlreiz, abas ar meitu nospriedām – viņas vīrs noteikti ir šīs kafejnīcas īpašnieks, kiprietis. Viena no prasībām parasti ir – sievai jābūt viņa biznesa vizītkartei, pirmkārt – vizuālai. Vai ar to vien pietiek – tas katra paša ziņā, bet, cik nu ir nācies dzirdēt, ne vienmēr tas ir labākais attiecību pamatnosacījums.
Arī šajā stāstā pienāk rīts, kad, ejot gar kafejnīcu, es ievēroju uz ielas izmētātas lietas – sieviešu kurpes, platmales, trauku lauskas… Daļa no šīm mantām jau izklājusies uz ielas pelēkā bruģa, daļa mani pārsteidz lidojumā.
Pirms tam gan jau iztālēm saklausu skaļas klaigas un prātoju – vai negriezties atpakaļ? Tomēr izvēlēto maršrutu kāda nieka strīda pēc negribas mainīt. Mazdēliņš ratiņos ziņkāri grozās, tāpēc izlemju sekot citu kājāmgājēju paraugam – pa ielas pretējo pusi ātri tikt garām ķildniekiem.
„Kā tu man esi apnikusi! Nu kā var būt tik stulba! Kā var būt tik neaptēsta un tik slinka!” vīrieša balss sadzirdama pat ielas tālākajā galā.
Sievietes atbilde neseko. Iztēlojos, kā viņa plivina divus centimetrus garās skropstas, muļķīgi smaida un valgām acīm skatās uz savu kungu un pavēlnieku.
„Kāpēc es tevi vispār apprecēju! Būtu labāk sēdējusi uz savas mātes kakla! Tur tev īstā vieta! Viņa tevi par tādu sliņķi izaudzinājusi!”
Tikmēr manā priekšā uz ielas viena pēc otras nokrīt sārta satīna rīta čības. Tām seko salvetes un mežģīņu galdsega, ko pavada nākamā tirāde:
„Katapola! (gr.val. – vista) Tikai sēdēt tu proti! Un perēt slinkumu! Kaut reizi būtu kaut ko derīgu padarījusi! Kaut reizi vīram vakariņas pagatavojusi! Kaut reizi! Kaut gan – kas tu par vistu, ja pat olas nepazīsti!”
Uz terases kaut kas gāžas, kaut kas plīst, bet es neatskatos – veiksmīgi esam tikuši garām, nekas no mestā mums nav trāpījis.
Vēl dzirdu, kā vīrs turpina zākāt „slinko vistu”, piedraudot nopirkt biļeti vienā virzienā un sapakot viņas čemodānu, lai gan viņai jau te nekas nepieder – plika atbraukusi un neko nav nopelnījusi, jo nemaz jau nezina, ko nozīmē – strādāt un pelnīt.
Vīrieša balss sadzirdama tālu, jau esam tikuši līdz krastmalai, bet vēl arvien mūs sasniedz daži skaļāk izteikti vārdi – „katapola”, „kurica”. Atceros meitas teikto, ka lamājoties kiprieši izmanto dzīvnieku valstij piederīgus vārdus – „katapola” ir viens no skanīgākajiem, tāpat kā „kacikas” (gr.val.- kaza) un „ajelava” (gr.val. – govs).
Krastmalā sastopam paziņas un aizrunājamies tālu no dzirdētā strīda.
Tā vēl viena diena aizrit nemanot, un no rīta redzētais varbūt aizmirstos pavisam – kā nenozīmīgs strīds, ja vien nebūtu radusies vajadzība iepirkties dārzeņu veikalā.
Man patīk „Frutērija” – tur vienmēr viss ir aromātisks un svaigs, it kā tikko no dobes plūkts. Ar skatienu neaptveramais sortiments vilina uzkavēties ilgāk un, kaut vai tikai garām ejot, ievilkt nāsīs kairinošos augļu un ogu aromātus, domās izgaršot. Atsevišķā sekcijā uz ledus graudiem – svaigas zivis, kalmāri, vēži, garneles un astoņkāji, citās – plašs svaigas gaļas izstrādājumu piedāvājums, dažādu putnu olas, svaigi spiestas augļu un dārzeņu sulas…
Šovakar esam iecerējušas salātus, tāpēc, kā jau ierasts, atsevišķos maisiņos liekam dilles, sīpollokus, dažādas salātlapas, citronus, svaigo piparmētru stublājus, ko labprāt izmantojam tējai.
Tad blakus ieraugu viņu – sievieti no baltā kabrioleta, no kafejnīcas terases. Pareizāk – saožu. Sīvais aroms tik ļoti nomāc veikalam tipisko svaigo citrusu smaržu, ka negribot saraucu degunu.
Ar acs kaktiņu vēroju, kā viņa nesapratnē lūkojas uz milzīgo zaļumu klājienu un kā izskatās – neko nesajēdz. Pastiepj roku uz sīpolloku pusi, bet laikam jau ar gumiju sasietā buntīte viņai šķiet par lielu. Izvilkusi no tās divas vai trīs galviņas ar dažiem lakstiem, pārējo noliek atpakaļ. Tieši tāpat sieviete apstrādā arī drukno diļļu sainīti, atdala pāris redīsus no saišķa un ķeras pie salātu galviņas. Jūtu, kā ieplešas manas acis, gaidot pārsteiguma mirkli – vai tiešām viņa no tās arī atdalīs tikai pāris lapas?
Pasvārstījusi salāta galviņu rokā, nepraša pircēja laikam jau izlemj ar to neķēpāties – nometusi salātus atpakaļ vitrīnā, viņa pieķeras spinātu sainītim. Nu sievietes vienā rokā ir paprāva buntīte dažādu zaļumu, otra joprojām svārstās – ko vēl vajadzētu paņemt?
„Interesanti gan, ko par to teiks kasiere…” paspēju nodomāt, pirms vēl pircēja sāk cilāt kabaču ziedus, vīnogu un upeņu lapas, ko šeit izmanto dažādu pildījumu gatavošanai.
Laikam jau apvītušie kabaču ziedi viņu nepārliecina, jo, piebāzusi pie deguna un neatzinusi par gana pievilcīgiem, sieviete tos iemet atpakaļ kastē. Vīnogu lapas viņa testē uz zoba, un laikam jau arī secina – nav ēdamas.
Redzu, kā sieviete pagriežas gurķu un tomātu virzienā, savukārt mēs ar meitu iestājamies rindā pie kases. Sarindojam pirkumu maisiņus uz slīdvirsmas, aizsienam vaļējos galus, lai neizbēg sīpoli un citroni.
Slīdvirsma pārvietojas, un tās galā atbrīvojas vieta nākamajam pirkumam. Pēc spīvajām smaržām jūtu – aiz manis rindā iestājusies viņa. Uzmetusi uz letes plaukstā sažmiegto zaļumu bunti, viņa ilgi rakņājas somā, līdz izvelk mitro salvešu paku un, kaut ko pie sevis purpinādama, sāk nervozi slaucīt rokas.
Mūsu pirkums tiek ātri saskaitīts, mazie maisiņi salikti lielajā, tomēr mēs vēl knakstāmies gar pirkumu čekiem un naudas makiem, ļaujam pārdevējām parunāties ar mazuli, kas, sēdēdams man uz rokas, kļuvis svešinieku smaidiem atsaucīgs.
Tad kasiere ierauga nesašķiroto zaļumu kaudzīti… Viņa pārsteigta lūkojas uz pircēju, kura joprojām pārņemta ar savu roku tīrīšanu un laikam jau pat nenojauš, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt.
„What is it?” (angl. – kas tas ir?) kasiere sarauc pieri, un es viņas neapmierinātību saprotu.
Nepraša pircēja noplivina savas divus centimetrus garās skropstas, izstiepj lūpas smaidā un krieviski nočukst:
„Ko jūs teicāt? Es nesapratu…”
„Ti inei efto?” (gr.val. – kas tas ir?) kasiere nu jau skaļāk pārjautā grieķiski.
Pircēja turpina plivināt savus skropstu vēdekļus un muļķīgi smaidīt. Atbildes, protams, nav.
„Katapola!” (gr.val. – vista) caur zobiem nošņāc kasiere un, smagi nopūtusies, no krēsla apakšas izvelk caurspīdīgo maisiņu sauju un sāk šķirot „salātu kokteili”. Divi laksti vienā maisiņā, nosvērt, četri otrā, nosvērt, piecas lapas trešā, nosvērt… Tur klāt vēl divi tomāti un viens gurķis.
Acīmredzami samulsināta, pircēja vēro šo procesu un laikam jau nesaprot, kāpēc viņas salātu pušķis tiek izpurināts un sadalīts. Tik skaisti taču izskatījās! Zaļas un bordo salātu lapiņas, biešu lapiņas, diļļu bārkstis, jauno oranžo burkānu iesmiņi, sīpolloku šķēpi, redīsu bumbuļi…
Pārņemta ar brīnīšanos, viņa, protams, aizmirst, ka par pirkumu būs arī jāsamaksā. Kasierei divreiz nākas ar pirkstu bakstīt ekrānā, lai ieskaidrotu – divi eiro un sešdesmit centi.
„Man nav,” dzirdu sievieti nelaimīgi nočukstam.
Laikam jau kasiere tīri intuitīvi atminējusi šo vārdu jēgu, jo dzirdu kā viņa uzbrūk angliski:
„Ko tad tu nāc uz veikalu, ja nav naudas! Galīga nejēga! Īsta vista!”
Pircēju gan šī bargā tirāde nesamulsina – viņa beidzot attopas, izvelk no somas naudas maku un nedroši sniedz kasierei simts eiro naudaszīmi:
„Man ir tikai tik daudz…”
Kasieres acis uzdzalkstī: „Kādu muļķi jūs te tēlojat?”
Īsu mirkli abas cieši skatās viena uz otru: pircēja – ar nesapratni un bažām, kasiere – ar aizdomām un neticību. Banknoti nekavējoties ierij naudas pārbaudes ierīce un jau tūlīt kā derīgu izspļauj ārā. Pircēju šis zibenīgais process vārda tiešā nozīmē ir sastindzinājis – viņas lielās acis ir iepletušās vēl plašāk un skatiens nenovēršas no savādās ierīces.
Acumirklī es saprotu visu – šī baltrocīte līdz šim neko pati nav pirkusi! Viņa pat cenu neprot nolasīt no ekrāna! Summu – divi eiro un sešdesmit centi – viņa ir uztvērusi kā vienu veselu skaitli, bez komata!
Tikmēr kasiere nikni tīra slīdvirsmu – uz tās palikušas salātu zaļumu skrandas. Tīra un purpina pie sevis: „Katapola! Katapola!”
Nepraša pircēja lēnām krāmē veikala maisiņā mazos salātu sainīšus, bet mēs attopamies, ka ilgāk vairs nevaram stāvēt uz vietas. Mazdēliņa smaidi tikmēr ir nopelnījuši medaini smaržojošu meloni, un mēs atvadāmies.
Jau esam iekārtojušās mašīnā, lai brauktu mājās, kad no veikala iznāk arī jaunā sieviete. Pārvietodamās graciozā, līganā gaitā, viņa nesteidzīgi sper soļus, ļaujot vējam pēc patika plandīt jūras zilo kleitu – uz augšu uz leju…
Mirklī, kad atsedzas viņas slaidās kājas, no tuvējās mašīnas steidzīgi izlec divi vīrieši: viens pieglauž izspūrušos matus un ievelk vēderu, otrs sarausta bikšu siksnu un izriež krūtis. Abi steidzas panākt trauslo būtni, lai vēl pirms viņas iekāpšanas mašīnā piedāvātos panest „smago” pirkumu maisiņu ar pāris salātlapām un piedāvātu savu daudzsološo klātbūtni.
Vīriešu tuvošanos sieviete gan nepamana – dziļā rūpju rieva pierē liek domāt, ka viņa vēl joprojām pārdomā sarežģīto iepirkšanās procedūru. Bet tikpat labi – varbūt sāk nojaust, ka uz šķīvja uzlikta zaļumu buntīte nebūt nenozīmē pagatavotas vakariņas…
(Turpinājums – nākamajā otrdienā)
