(Turpinās no 28.oktobra laikraksta)
11.
Šajā dienā vēlreiz pārliecinos par sen zināmiem faktiem – zivju ēdieni Kiprā nepavisam nav lēti, un, lai tos patiešām varētu izbaudīt, nedomājot par naudas maka saturu un apetīti, ir jāzina, uz kurām ēstuvēm doties.
Nevainojami un daudzsološi, protams, izklausās – zivju restorāns, un noteikti ir vērts kādreiz izbaudīt tā īpašo noskaņu, tik vien, ka jārēķinās ar iespaidīgām izmaksām. Pāris reizes esmu šo piedzīvojumu atļāvusies, pareizāk – pieņēmusi uzaicinājumu, un manas garšas un sāta kārpiņas to atceras vēl šodien.
Tāpēc zinu: kur gan vēl, ja ne Kiprā, pie restorāna ieejas, uz ielas, tevi sagaidīs oficiants, pa mīkstu grīdas klājumu, galanti pieturot pie elkoņa, pavadīs pa kāpnēm uz otro stāvu, kur džentlmeniski un neuzkrītoši atvirzīs no galda tieši tevi gaidošo krēslu pie tieši tev uzklātā galdiņa. Tieši tev kā dāmai būs atvēlēta pati gleznainākā vieta uz terases, no kurienes pavērsies skats uz fantastiskāko saulrietu pasaulē! Tieši tev spēlēs saksofons un dziedās drusku aizsmacis baritons, un šķitīs – nu jau ir viss, ko vien var vēlēties, kādas vēl zivis!
Un tomēr – būs pasūtīta zivju mezē, un cits pēc cita uz galda mainīsies dažādi zivju ēdieni, kas vien būs atrodami virtuvē – sākot no marinētām, sālītām mīdijām, kalmāriem, astoņkājiem, līdz pat grilētām garnelēm un ceptai cipurai pašās beigās. Lai cik liela būtu ēstgriba, fināla izbaudīšanai parasti vairs nav spēka.
Izbaudot šo piedzīvojumu, pilnīgi nemanot būs zudusi arī laika izjūta, ko atgūt neļaus arī laika sprīdis, kamēr tiks gaidīts rēķins par ekselentajām vakariņām. Kā tagad zinu – dāmai pat nevajadzētu rasties nojausmai, ka tāds pastāv… Tikmēr restorāna personāls galanti pasniegs glāzi Kipras vīna un aicinās izgaršot to kopā ar naksnīgo Vidusjūras vēju.
Skaisti, vai ne? Pasaka… Un, kā jau rakstīju – dārgi.
Tāpēc labāk ceļu mērojam uz attālo, jau pirms vairākiem gadiem iecienīto Kipras ciematu Lači, kur kādā ostas restorānā gatavo lieliskus zivju ēdienus par krietni lētāku cenu. Protams, tur pietrūkst galantā servisa un īpašās atmosfēras, bet – vai gan tas ir galvenais? Arī šeit ir ko nesteidzīgi vērot, arī šeit saule sarkstot iegulst jūrā un vējš nav zaudējis savu maigumu. Nesteidzīgajā atmosfērā mieru ienes arī buru laivas, kas cita pēc citas pietauvojas ostā, nu jau rimtie ūdens velosipēdi, kā arī kaķi. To šeit netrūkst. Sākumā domāju, ka kaķus piesaista zivju smarža, tad sapratu, ka viņiem tā ir tik ierasta, ka uzdzen miegu.
Izvēlamies nomaļu galdiņu pie ūdens, zem laternas, kas iedegsies drīz vien pēc saules norietēšanas. Ēri atslīgstam pītajos krēslos un pievēršamies krastmalas ainavai.
Turpat blakus uz tiltiņa laiskojas rūsgans kaķis, ostā līgani ieslīd kārtējā jahta, kāda strīpaina mugura līkņā gar trošu rituļiem, mola tālākajā galā zēns izvieto vairākus makšķerkātus…
Klusumu pārtrauc skaļi smiekli no ejas pretējās puses. Tikai tagad ievērojam piecu cilvēku kompāniju, kas apmetusies pie ēdieniem un pudelēm nokrauta galdiņa un sarunājas iereibušā krievu valodā. Iereibušā, jo – neskaidrā, pārbagātā ar slengu un lamuvārdiem. Esmu pamanījusi, ka tieši šādā formā mēdz izpausties atpūsties atbraukuši un visas bremzes atlaiduši Krievzemes atpūtnieki.
Pienāk oficiants, uzsmaida mazulim, un atstāj mums trīs ēdienkartes. It kā jau zinām, ko kurš vēlas – esam to izsapņojuši šurpbraucot, un tomēr – ja nu kāds no savādajiem nosaukumiem uzrunā tieši tagad?
Izvēlamies ātri un atkal ieslīgstam nesteidzīgā apkārtnes vērošanā. Šoreiz gan, pilnīgi negribot, visu uzmanību piesaista skaļā kompānija – viņus nav iespējams nedzirdēt. Ātri vien saprotam, ka pareizāk būtu arī neredzēt. Meitai ar znotu tas padodas viegli – viņu krēsli atrodas ar mugurām pret atpūtniekiem, toties manam skatam paveras visa skatuve. Jau pirmajā mirklī saprotu – nu tik būs teātris!
Pirms tam gan jāpaskaidro, ka Lači ir apdzīvota vieta Vidusjūras krastā, kur arvien vairāk īpašumus iegādājas iebraucēji no Krievijas. Pēdējos gados šeit izveidojusies tāda kā krievu pilsēta – veikalus rotā izkārtnes krievu valodā, daudzos parādījušās krieviem iecienītās preces, arī izklaides šeit tiek piemērotas iedzīvotāju interesēm. Uz divām gaidāmo pasākumu afišām izlasu pazīstamu Krievijas estrādes zvaigžņu vārdus. Uzplaiksnī pēkšņa interese aplūkot viņus tuvāk, bet tad skatiens piefiksē koncertu biļešu cenas un prāts signalizē – tev to noteikti nevajag!
Tikmēr jautrā kompānija apjautusi, ka tukšo pudeļu skaits zem galda vēl nesasniedz galējo robežu – tām vēl var pievienot vismaz tikpat daudz, tāpēc, traukiem skaļi šķindot, tara tiek novietota pagaldē un kāds no kompānijas skaļi sauc oficiantu.
Tad apjaušu, ka brīnos nevis par to, ka viņus apkalpot steidz pats krodziņa īpašnieks, bet par to, ka es vispār brīnos. Zinot vietējās varas rīcības plānu un lēmumus – atbalstīt investorus no Krievijas, šāda rīcība ir tikai loģiska un pamatota. Ar to īsā laika posmā esmu sakārsusies daudzkārt un redzējusi, kā šis mehānisms darbojas.
Nevainojami baltā kreklā tērptais pusmūža vīrietis galanti palokās apreibušo viesu kompānijai, laipni uzsmaida, viesmīlīgi apjautājas par viņu labsajūtu un atver pasūtījuma veidlapu:
– Ko kungi vēlas?
– Izvēlas kundzes! – izsaucas viena no garkājainajam blondīnēm. – Vannu ar šampanieti!
– Un zelta zivtiņas tajā, – asprātībā cenšas neatpalikt otra.
– Dārgā, tu taču vēlējies iedzert, nevis peldēties, – situāciju vienkāršot cenšas viens no puskailajiem torsiem. – Varbūt sākumam pietiks ar pāris pudelēm visdārgākā šampanieša dāmām un divām pudelēm “Comet Vintage”?
-Nēē, gribu vannu un zivtiņas! – iespiedzas blondā viešņa. – Tu taču solīji, ka izpildīsi visas manas vēlēšanās!
– Būs, būs tev zivtiņas. Drīz brauksim mājās, būs tev džakuzi ar zelta zivtiņām, – apskāvis draudzeni, blakussēdētājs cenšas mierināt blondīni. Sieviete veikli izlokās no skavām un iesēžas draugam klēpī. Seko tik kaislīgs un intīms skūpsts, ka es novēršu skatienu.
Protams, pasūtījums ar to nav beidzies. Krodziņa īpašnieks atvainojas, ka paša dārgākā konjaka viņam krājumos gan neesot, bet tādā pašā cenā esot ļoti labs viskijs.
Tā kā “Comet Vintage” gribētāja rokas un mute ir aizņemtas ar sievieti, pasūtījuma precizēšanā iesaistās galda galā sēdošais vīrietis, kurš, kā vēlāk noprotu, ir īstais un vienīgais šīs kompānijas sponsors. Jūtams, ka viņu nedaudz aizskārusi blondīnes izrādīšanās, tāpēc viņš diezgan nikni izsaucas:
-Nesiet vienalga ko! Galvenais – lai ir pats dārgākais! Mani draugi pelnījuši pašu labāko!
Ar acu kaktiņu pamanu, kā arī otrs torss ievelk savu draudzeni klēpī, un pie galda iestājas piesātināts klusums – kaisli kunksti, skaļi lūpu šmauksti, klusināti vaidi un nopūtas…
Galda galā sēdošais vīrietis acīm redzami nepacietīgi vienojas ar krodziņa īpašnieku par dzērieniem un uzkodām, brīdi vēlāk, kad tas aizgājis, galvu rokās atspiedis, kaut ko izmisīgi murmina tukšajā šķīvī.
Mūsu galdiņš tikmēr ir sagaidījis “starteri” – tikko ceptas, smaržīgas maizes riecienus ar dzeltenu sviestu. Ar baudu izgaršojam katru kumosu un atkal pievēršamies rūsganajam kaķim, jahtām un saulrietam.
Parasti šajā ēstuvē pasūtītās vakariņas nenākas ilgi gaidīt, tomēr šoreiz oficianti vispirms steidz apkalpot tos, kuri banknotes izdāļā uz visām pusēm, tās pat neskaitot.
Līdzko uz kompānijas galda parādās pilnās pudeles, darbība uz skatuves atjaunojas – šķind trauki, paukšķ šampanieša pudeļu korķi, visi sarunājas un saskandina reizē. Galda galā sēdošajam vīrietim beidzot ir kļuvis par karstu, un sārtais īsroku krekls vienā rāvienā atsprāgst vaļā. Kā zirņi uz bruģa nobirst sārtā krekla pogas. Nu skatam atklājas biezi noaugusi melnmataina, sprogaina mugura.
„Labāk tomēr būtu to kreklu atstājis nenovilktu…” ar nepatiku nodomāju un atkal novēršu skatienu.
– Nu, pasakiet… man! Kāpēc jūs te… esat pa divi, bet es… – viens? – matainais pēkšņi skaļi izsaucas un strauji pielec no krēsla..- Kur… ir taisnība!… Man ir nauda…, man ir viss…, bet kur ir mana sieviete … ?! (daudzpunktes neatšifrēšu, tas izklausītos pārāk rupji)
– Taču ņem… un piezvani…, – noburkšķ viens no torsiem un atkal iebāž degunu blondās blakussēdētājas pakausī.
– Piezvani… Es jau zvanīju tai…
– Nu tad zvani citai! Vai tad tev viņu trūkst? – ar padomu neskopojas otrs torss.
– Es taču jau zvanīju! Neatbild!
– Zvani vēlreiz! Soli naudu, pērc! Tu taču visu pērc!
Matainā mugura kaut ko burkšķ zem deguna, tad pievēršas telefona katalogam un ilgi to pēta.
Beidzot ir atnestas arī mūsu vakariņas un, iepriecināti par aromātisko mielastu, pievēršamies tam, uz neilgu laiciņu aizmirstot par blakussēdētājiem. Ēstuve pildās ar apmeklētājiem, saules maliņa jau iebridusi jūrā, pavisam drīz iedegsies laternas. Ir skaists un kluss vakars, kuru gribas izbaudīt nesteidzoties.
Ilgi mums tas neizdodas, jo cauri citu balsu murdoņai saklausu matainā pavēlošo toni:
– Kādi vēl tev iebildumi?! Kāp lidmašīnā un brauc šurp! Tūlīt! Man ir sarkans kabriolets, divstāvu māja ar baseinu Vidusjūras krastā! Man ir nauda! Daudz naudas! Es tev nopirkšu visu, ko tu kāro! Brauc šurp! Tūlīt pat! Es pavēlu!
Pēc īsas klusuma pauzes vīrietis kaut ko ierēc klausulē un dusmīgi nomet telefonu uz krēsla.
– Nebrauks? – garlaikoti jautā blondīne.
– Kurai tu zvanīji? – prasa viens no torsiem.
– Olgai, – pēc mirkļa kavēšanās matainais izgrūž vārdu. – Viss! Viņai “hana”! Līdzko tikšu mājās, nozilināšu!
(Turpinājums – nākamajā otrdienā)
