14.
Viņš ir absolūti neprognozējams! Reizēm uzvedas kā iemīlējies vīrietis, reizēm – kā mazs bērns, lai gan – kurš tad ir apstrīdējis, ka viens otru izslēdz?
Viņa valgais skatiens gūsta mani ik mirkli, līdzko iznāku balkonā. Jūtu, kā viņš ar neatslābstošu interesi seko ikvienam manam solim. Aizmirstas iesāktās nodarbes, un visa uzmanība tiek pievērsta man. Mūs šķir mazāk nekā desmit metri – tāds ir attālums starp blakus esošo māju balkoniem. Kāds nieks!
Mūsu iepazīšanās sākumā jūtos ļoti neveikli – pārāk tiešs un uzmācīgs ir tumšo acu skatiens. Tas atrod mani jebkurā balkona stūrī un gūsta un tur, līdz man izdodas aizbēgt. Jūtu, kā no tā strāvo pārgalvīga jaunība un pirmatnējs temperaments, kas laiku pa laikam izlaužas straujās kustībās, skaļās jūtu izpausmēs un galu galā – liek man atstāt balkonu. Varu tikai pie sevis pukoties: „Vai tiešām viņš nevar atrast kādu citu, ko varētu vērot?”
Tomēr ilgi izvairīties no viņa nav iespējams. Laukā taču ir vasara, un arī man gribas to baudīt. Turklāt mazdēliņš pieradis ilgu laiku uzturēties svaigā gaisā.
Tātad – atliek tikai iecietīgi pieņemt kaimiņu attiecības un pielāgoties vietējās dzīves ritmam. Tāpēc iemācos viņu no rītiem pasveicināt un uzsmaidīt, tā izrādot savu labvēlību. Saprotu, ka viņa ikdienišķajā vientulībā tam ir liela nozīme.
Viņa dienas režīms man tā arī paliek noslēpums, lai gan droši zinu – mostas viņš krietni agrāk par mums, taču tas nebūt nenozīmē, ka naktsmiers tāpēc iestājas agrāk. Kaut kur pa vidu starp šiem atskaites punktiem ir garš siestas laiks un launaga nomiedzis, un vēl daudzi snaudas mirkļi pie ieslēgta televizora, kad es viņu neredzu un nedzirdu.
Jau pirmajā dienā pamanu, cik ļoti viņam patīk izrādīties – skaļi trokšņot, līdz esmu viņu pamanījusi, laiski izstaipīties un demonstrēt sava auguma grāciju, iekārtoties un zvilnēt pievilcīgās pozās, it kā ļaujoties iedomātam fotogrāfam.
Drīz vien man nākas uzzināt, cik pēkšņi viņa skaļā un gavilējošā sajūsma spēj pārvērsties smeldzīgās un klusās skumjās. Šīs klusējošās noskaņas pakāpeniski kļūst arvien vairāk, un mana nepatika pret viņu pakāpeniski mazinās.
Kad balkonā iznāku ar mazuli uz rokām, redzu, kā viņa ilgu pilnais skatiens burtiski pielīst ar maigumu. Pierimst nemiers, apklust skaļais izrādīšanās trakums. Pieliecis galvu, viņš lūkojas uz mums un, šķiet, – pat aiztur elpu. Šādos brīžos es atļaujos noticēt, ka mēs varētu būt labi draugi.
Kamēr es ar mazdēliņu lēnām pastaigājos no viena balkona gala uz otru, savā trajektorijā no vienas vietas uz citu pārvietojas arī viņš. Laikam jau baidās pazaudēt mūs no redzesloka. Tramīgi izslējies, viņš ieinteresēti seko katrai mūsu kustībai un šķiet – kaut ko gaida. Domāju, ka es pat zinu – ko.
Visai bieži, kad vējš pūš no mājas pretējās puses, mēs ar mazuli apsēžamies krēslā balkona stūrī – tajā galā, kas vistuvāk blakus mājai. Kamēr pretējā balkona stūrī ātri vien iespējams saaukstēties, te parasti ir silta ēna. Te ir mūsu miega dziesmiņu stūrītis. Ieskāvusi mazuli klēpī, atceros savulaik dzirdēto un dziedāto miedziņa aicināšanas repertuāru. Zinu, ka tobrīd arī kāds blakus balkonā atslīgst pusguļus un ļaujas mierinošajam klusumam.
Gadās dienas, kad no kalnu puses pūš ziemeļu vējš. Tad mēs ar mazuli balkonā iznākam tikai uz īsu brīdi. Blakus mājas balkons gan vēl arvien atrodas aizvējā, tāpēc viņš nesaprot mūsu īslaicīgo klātbūtni un nemierīgi gaida parādāmies atkal. Pa istabas logu vēroju viņa nemieru, kas skraida no ēkas balkona līdz pat fasādes terasei un iekšpagalmam. Skumjas, kas izlaužas smeldzīgās skaņās. Dusmas, kas ar nagiem ieplēšas palmas stumbrā vai olīvkoka zemākajos zaros.
Uz mirkli izeju balkonā, lai redzētu, kā tas viss pēkšņi pāriet un apklust.
Pēc tam viņš atkal sabozies nekustīgi sēž, dusmīgi veras mūsu dzīvokļa logos. Iztēlojos, ka esam garām ziboši kadri viņa televizorā – reizēm saistošā un dzīvesprieka pilnā filmā, citreiz – skumjā panorāmā, kurā nekustas pat aizkaru sprauga.
Kāda diena, kad viņš nav pamanījis mūsu agrīno aizceļošanu, izvēršas visai dramatiska. Es gan neesmu šo notikumu lieciniece, tomēr, kad vēlā pēcpusdienā atgriežamies mājās, kaimiņu balkonā augošā pīnija bezcerīgi vīst starp baltā ģipša poda lauskām, turpat blakus guļ kuplo ģerāniju izpostītie stādi, baltie plastmasas krēsli izgrūstīti un apgāzti, uz grīdas mētājas vēl visvisādi trakojoša nemiera skarti priekšmeti. Dzirdu, kā mājas īpašniece, skaļi klaigājot, bargi audzina nekārtību cēlāju un piedraud ar visbargāko sodu – dzīvi pie maizes un ūdens. Viņa balsi gan nedzirdu, bet – tā jau tam jābūt.
Tad seko kaimiņu balkona sakopšanas un pārkārtošanas darbi, kurus es izvairos vērot, tomēr – nedzirdēt nav iespējams. Teresas dusmām ir plašs skanējums.
Nākamajā rītā kā ierasts blakus balkonā meklēju viņa skumjo skatienu, tomēr – to nesastopu. Nemanu viņu arī uz terases vai pagalmā. Meita saka – viņš izcieš sodu par savu ārdīšanos uz balkona, kas patiešām tā arī varētu būt, tikai – īsti nepiestāv manam stāstam. Man labāk gribas domāt, ka viņš ir apvainojies uz mani un vairs nevēlas redzēt…
Tikai pēc nedēļas es viņu ieraugu atkal – tikpat strauju un skaļu, kādu iepazinu pašā sākumā. Tikpat nesavaldīgu un azartisku. Viņa interese par notiekošo mūsu balkonā nav mazinājusies – to jūtu pēc spriganā skatiena un draiskā noskaņojuma.
Pēc balkona pārkārtošanas atpūtas laukums gan ir stipri ierobežots, tāpēc viņa nemieram ir pamatots iemesls – kā tad tā? Kur palicis ērtais atpūtas krēsls, kur pīnijas ēna? To noteikti vajag atgūt!
Vēroju, kā viņš nervozi cenšas iekārtoties balkona stūrī, un man kļūst mazliet skumji. Mūs skatieni laiku pa laikam sastopas, bet redzu, ka visa viņa uzmanība pievērsta jaunajiem ierobežojumiem. Pielaikoju attiecīgu sejas grimasi un līdzjūtīgi nopūšos.
Lai arī to daru ļoti klusu, viņš, šķiet, mani ir sadzirdējis. Kādā mirklī mūsu skatieni sastopas, un, pirms es paspēju novērsties, viņa prātā jau ir dzimis pārgalvīgs lēmums.
Izspraucies caur balkona margām, viņš mēģina nokāpt uz garāžas jumta. No tā līdz nojumei zem mana loga – tikai viens solis. Viens pieauguša cilvēka solis.
Jumts nav tik stāvs, lai no tā noslīdētu, tomēr redzu – viņš nejūtas droši. Izmēģinājis vienu kāju, tad otru, viņš šaubās. Paskatās uz mani un mēģina vēlreiz. Uzliek pēdu uz jumta un tūlīt atrauj.
Sajutusi briestam jaunas nepatikšanas, es strauji aizveru logu un aizkaru. Trakais! Pa sakarsušām skārda plāksnēm! Un – kas to lai zina, cik lielu svaru tās spēj izturēt? Varbūt tas ir tikai viegls pārsegs! Un kas vēl zem tām apakšā?
Kādu brīdi instinkti viņu vēl dzen uz priekšu – ar visām četrām nostājies uz garāžas jumta, viņš nervozi grozās, dīdās un ieklausās. Tad skumji paskatās uz logu, aiz kura tikko vīdēja mana seja, un sērīgi iesaucas. Man jau atkal kļūst viņa žēl.
Nesapratnes un neizlēmības mirkļi velkas ilgi. Tad, laikam jau apjautis, ka iesākto turpināt nevajadzētu, viņš mēģina nokļūt atpakaļ uz sava balkona.
Kājas slīd, viņš krīt, aiz kaut kā aizķeras, pieceļas un vēlreiz tuvojas balkona margām. Šoreiz citā vietā, tikai viņš to nesaprot un spītīgi mēģina plecus iestumt šaurajā spraugā. Citā.
Atkal slīd kājas, atkal kritiens, līdz pat jumta karnīzei. Ak, neprātīgais!
Aizsteidzos uz blakus istabu, atrodu telefonu, lai zvanītu mūsu mājas saimniekam – gan jau viņam ir kaimiņu nama īpašnieces telefons. Satraukumā daudz neko neprotu paskaidrot, tik vien kā: „Kaimiņienes suns uz jumta! Netiek zemē! Palīdziet!”
Viņš apsolās Teresu sazvanīt, bet es, noslēpusies aiz biezajiem dienas aizkariem, turu īkšķus un lūdzos: „Tikai neļauj viņam nokrist!”
Pēc trešā nobrauciena pa jumta slīpumu suns lēnām un prātīgi uzraušas līdz margām, līdz beidzot apguļas to ēnā. Uzlicis purnu uz priekšķepām, viņš skumju skatienu lūkojas uz manu aizvērto logu, līdz beidzot aizmieg.
