(Turpinās no 19.augusta)
Uz garās pastaigu takas, kas ved gar jūras krastu, šādu nojumju ir daudz – ik pa simts metriem. Tās veidotas kā ērtas piestātnes katram, kam nogurst kājas un gribas piesēst vai arī paslēpties no pusdienlaika svelmainās saules. Desmit dēļu platās gala sienas un tikpat šaurais jumtiņš spēj sagādāt gan ēnu, gan patvērumu no rīta pusē itin dzestrā jūras vēja. Mūsu pastaigu maršrutā šīs nojumes iekļautas kā obligāti pieturas punkti, kur mazulim paprasīties omei uz rokām, atpūsties no ratiņu vienmuļās šūpošanās, paskatīties uz horizontu un pamanīt tur lielu, baltu kruīza kuģi vai lēni un dobji pukšķinošu zvejas traleri.
Divas no mūsu iecienītajām pieturas vietām parasti izmantojam nelielam piknikam, kad no ratiņu somas tiek izcelta līdzpaņemtā piena vai tējas pudele. Katram, kurš reiz ieturējies svaigā gaisā, zināms – tad apetītei ir pavisam citi apmēri.
Arī šoreiz apdomīgi pagatavotā launaga norma pudelē izsīkusi pavisam nemanot, un brīdī, kad tas tiek pamanīts, mazuļa sejas izteiksme savelkas neapmierinātā grimasē – „gribu vēl!”. Steidzu radušos robu aizpildīt ar tējas pudeles saturu, bet – „omi, kuru tu te gribi apmānīt?”. Te jāpiebilst, ka mana mazdēliņa attiecības ar knupi ir absolūti noliedzošas – māneklītis no viņa slēpjas, jo zina – kompromisa nebūs.
Saprotu, ka vienīgais klusais risinājums ir kārtējā saskatīšanās ar jūru, kas reizēm arī mazulim liek aizmirst sīkos kreņķus, bet – īstais brīdis ir nokavēts, un apkārtni piepilda neapmierināta bērna raudas.
Tad es pamanu viņu – puķainajai vasaras kleitai pārgalvīgi plīvojot vējā, viņa soli pa solim tuvojas nojumei, kur mēs esam patvērušies no saules.
Steidzīgiem soļiem viņa attālinās no gājēju bariņa, kas lēnā solī defilē pa akmens plāksnēm izklāto pastaigu taku. Viennozīmīgi – viņa nāk pie mums! Paslēpusi abas rokas aiz muguras, gājēja mērķtiecīgi šķērso saulē izkaltušo magoņu un limoniju audzi. Jau grasos uzsaukt, lai uzmanās – starp apvītušajiem stublājiem visniknāk dzeļ dadži, kas no attāluma ceļmalas skupsnās tikpat kā nav pamanāmi. Taču viņa, sprigani pārlēkusi tiem pāri, vienā mirklī nostājas mums blakus. Puķainās kleitas mala uz īsu brīdi pieskaras manam ceļgalam.
Sirsnīgi ieskatījusies mazulim sejā, pienācēja ieinteresēti palūkojas arī uz mani. Gaidu kādu jautājumu vai žestu, kas ļautu man noprast, kas viņai padomā. Sliktā pieredze ar četrgadīgo zēnu acumirklī liek man saspringt un būt gatavai jaunam pārbaudījumam, jo situācijas pirmajā mirklī šķiet tik līdzīgas – arī šī pienācēja rokas slēpj aiz muguras un noslēpumaini klusē… Kas to lai zina, kas viņai padomā!
Cenšos aizgaiņāt bažas, viesmīlīgi pasmaidīt un uzrunāt trīs valodās, un jūtos atvieglota, kad saņemu atbildes smaidu un pieklājīgu sveicienu krievu valodā.
Tad izdzirdu, kā no gājēju takas puses viņu sauc vairākas balsis, bet mūsu viešņa, tikai nedaudz atskatījusies, pār plecu izmet klusu „tūlīt.” Saprotu – viņa zina, ka mazuļus uztrauc skaļas balsis. To liecina arī pienācējas mīļuma pilnais smaids. Pieliekusies tuvāk mazulim, viņa sāk dudināt klusu dziesmiņu.
„Nataša, netraucē!” sauc balsis no takas, bet viņa kā apburta lūkojas uz mazuli un, joprojām dudinādama, labvēlīgi smaida. It kā zinātu – smaids viņam šobrīd vajadzīgs visvairāk. Tikai tā apklusīs skaļā raudāšana.
Redzu, kā viņas skatiens apstājas pie mana mazdēliņa iztukšotās piena pudeles, kas nolikta turpat blakus uz soliņa, tad pievēršas mazuļa asarainajiem vaigiem un atkal atgriežas pie tukšā trauka.
„Nataša, nāc šurp!” sauc balsis, bet viņa lepni iztaisno muguru un pastiepj uz priekšu aiz muguras paslēpto roku.
Jūtos tik pārsteigta, ka neprotu ne pateikties par labvēlīgo žestu, ne pajautāt – kas tas ir, lai gan tāpat labi redzams – nepilna pudele piena maisījuma, turklāt ērtākai lietošanai, kā jau bērniem pienākas, aprīkota ar knupi.
Sajuzdama manu kavēšanos, meitene uzstājīgāk pastiepj roku un savu cienastu liek tieši mazulim rokās:
„Ēd! Es taču redzu, ka tev gribas!”
Iespējams, tieši pienācējas ritmiskā dudināšana ir nomierinājusi mazuli, un nu viņš ar interesi pēta priekšā stāvētāju – viņai ir ne tikai skaista sarkana, puķaina kleita, bet arī sārta cepurīte ar platām malām.
„Nataša, ko tu dari?” arvien tuvāk skan sievietes balss. „Tā nedrīkst! Tu taču traucē!”
Man gan šķiet, ka meitene to nemaz nedzird, jo, savas misijas pārņemta, gaida, kad mazulis paņems gandrīz pilno pudeli un turpinās launagu.
„Tās ir tavas pusdienas?” jautāju, lai iesāktu sarunu.
Meitene, joprojām ar mīlestību lūkodamās uz mazuli, mēmi paloka galvu.
„Un ko tu pati ēdīsi?”
„Es iztikšu. Es taču esmu liela, man ir četri gadi, bet viņš ir maziņš. Viņam jāēd,” meitene nopietni piebilst.
„Nataša, tu nemaz mani neklausi! Tā nedrīkst!” nu jau sievietes balss skan šaipus izkaltušo magoņu, limoniju un dzelkšņu skupsnai.
„Nē, nē, viss kārtībā, mēs tikai parunājamies,” aizstāvu meiteni un ar aizkustinājumu pastāstu par viņas nesavtīgo rīcību.
„Vispār jau jūsējais to nemaz nedrīkst ēst – tur ir gan cukurs, gan speciāls sastāvs,” bilst sieviete, un uz ko es varu tikai atbildēt, ka pat netaisījos to izmantot. Pateicos par meitenes iejūtību un paskaidroju, ka mazulis jau ir paēdis.
„Mammīt, bet vai tad tu neredzi – viņam vēl gribas ēst! Pudele ir tukša! Lai puisītis paēd!” mazā nervozi iebilst un manu, kā viņas acu kaktiņos sariešas asaras. „Mans brālītis tikai tāpēc nomira, ka neēda…”
Uz mirkli šķiet apklust viss – meitenes čalas, mammas iebildumi, pat putni un jūra… Ir tikai tuksnešains, saules izkveldēts klusums. Un klusas asaras, kas nenovēršami briest acu kaktiņos…
Saņēmusi meitenei aiz rokas, sieviete klusām atvainojas un atvadās. Mazulis vēl ilgi skatās pakaļ meitenei ar sarkano kleitiņu un skaisto cepuri.
3.
Viņš pienāca nesteidzīgiem un klusiem soļiem, it kā baidīdamies mūs iztraucēt. Neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, bet nāca tieši pie mums.
Šķiet, pirms īsa brīža viņa stāvu manīju pavīdam priekšā starp leknajiem olīvkokiem, tāpēc vēlāk brīnījos – kur pazuda. Noslēpās? Viņš taču nāca mums pretim, bet tad pēkšņi pazuda. Varbūt viņam patīk sekot vai novērot, un pēc tam negaidot pārsteigt?
Turpat blakus kādas mājas pagalmā klaigāja bērni, vējš spēlējās ar savā vaļā pamestajiem sīkajiem priekšmetiem. Virzoties tuvāk jūras krastam, tas pieņēmās spēkā, un kādu brīdi šķita – mans nodoms doties ikdienišķajā pastaigā gar jūru ir neprātīgs. Vienatnē es no tā neatteiktos – man patīk, kā siltais Vidusjūras vējš plivina matus un plānos svārciņus, kā glāsta un draiskojas, vēlēdamies ieskaut cieši jo cieši. Ir labi!
Tomēr šoreiz es neesmu viena – ar mani ir mazulis, kurš, lai arī ratiņos, no brāzmām ir jāpasargā. Tāpēc vispareizāk šķiet iegriezties kādā no šaurajām piekrastes ieliņām – tur aizvēju dod gan ēkas, gan piemājas dārzi, kas savalda brāzmainās vēja rotaļas.
Tā, nesteidzīgi līkumojot, pēc brīža nonākam sākumā – ielu krustojumā, kur starp olīvkokiem manīju pavīdam viņu.
(Turpinājums –
nākamotrdien)
