(Turpinās no 26.augusta)
Pirms šķērsot ielu, kādu laiciņu aizkavējamies pie luksofora. Pagriezusi ratiņus prom no vēja brāzmām, saskatos un sasveicinos ar blakus esošās kafejnīcas oficiantu – ik dienas staigājot pa šo ielu, esmu kļuvusi par viņa dzīves sastāvdaļu. Par vīrieti zinu visai maz, lai gan jau pirmajās pastaigas dienās meita man pavēstīja: „To brūni iedegušo, puspliko torsu uz kafejnīcas terases tu redzēsi katru dienu. Viņš ir indiānis.”
Tobrīd par to pabrīnījos, jo tipiskās spalvu galvas rotas viņam nebija, bet tās vietā – zirgastē saņemtas blondas matu cirtas.
Dažas dienas vēlāk vīrietis, kuru es domās saucu par Nekustīgo Džo, ieraugot mani un ratiņus, ar pirkstu iebakstīja lielā rokas pulkstenī un teica: „Jūs kavējat pusstundu! Bet tas nekas – indiāņi prot gaidīt.”
Acumirklī neattapu, ko atbildēt, jo mūsu pastaigas maršrutam nebija noteikts tik ļoti precīzs grafiks. Pusstunda šurp vai turp – sīkums, jo nekur jau nebija jāsteidzas. Toreiz pasmaidīju un jokojot apsolījos: „Rīt būsim precīzi četros.”
Kādu laiku centos ievērot šo nenopietno solījumu, bet tad pamanīju, ka, gluži tāpat kā Nekustīgais Džo, mūsu parādīšanos ar pulksteņa laiku salīdzina vēl bariņš kafejnīcā sēdošu vīriešu. Dažas sejas ielāgoju visai ātri – to izvietojums kopējā ainā bija nemainīgs. Jau zināju, kurš pamās ar roku, kurš it kā saskandinot pacels glāzi, kurš, noslēpies aiz tumšām brillēm, neuzkrītoši skatīsies nopakaļ.
Reiz kāds no pastāvīgajiem apmeklētājiem aicināja mūs pievienoties, un viņa blakusssēdētājs jau panācās pretim, lai palīdzētu ratiņus uzcelt uz terases. Todien es izlēmu mainīt savus ieradumus un dažādot pastaigu maršrutus. Nav droši tik daudziem novērotājiem kļūt par dzīves sastāvdaļu.
Tas gan nenozīmē, ka Nekustīgais Džo izgaisa no mana redzesloka. Šķiet, viņš tur strādā kā kafejnīcas reklāma, jo savā vietā uz terases atrodas gan no rīta desmitos, gan vakarā septiņos. Brūni iededzis, blondām, vējā plandošām, matu cirtām un vienmēr bez krekla. Arī šodien viņš uzsmaida pāri ielai un kā parasti māj, lai apciemoju. Zina, ka iešu garām, bet – tāds nu ir viņa darbs. Ja nu es kādreiz pārdomāju?
Neskatoties uz nobīdēm mūsu pastaigu grafikā, visai bieži tur manīju arī vīrieti, kurš aicināja mūs pie sava galdiņa – šķiet, arī viņam nekur nav jāsteidzas. Minu: varbūt viņš ir kafejnīcas īpašnieks, un tāpēc viņa darbs ir būt uz vietas? Tā šeit ir pieņemts.
Šodien terase ir tukša – garlaikoties, sēžot pie galdiņiem ar alus glāzi rokā šādā laikā, patiešām nav labākā izvēle. Tikai Nekustīgais Džo laipni smaida – viņam vējš un putekļi netraucē.
Luksoforā iedegas zaļā gaisma, un mēs šķērsojam ielu, lai patvertos pretējās mājas dārza aizvējā. Mūra žogs sniedzas tikai līdz pleciem, tāpēc atkal nevilšus ieskatos dārzā – pirms neilga laiciņa starp leknajiem olīvkokiem manīju cilvēka stāvu, kas nāca uz mūsu pusi, bet tad pēkšņi pazuda. Pati nesaprotu, kāpēc man šī vīzija tagad nedod miera…
Pašlaik gan dārzā nevienu neredzu, tikai kārtējā ķirzaka, asti saslējusi, žigli aiztek pa akmens žoga raupjo augšmalu. Kāda vēja pūsma atnes svaigu citrusu smaržu. Gabaliņu tālāk sētai pāris sniedzas aprikožu zari. Kad šeit gāju pirms nedēļas, tās tik tikko krāsojās. Vēl pāris dienas, un sula pati tecēs mutē.
Negaidot no nākamās šķērsielas izlaužas vēja brāzma un ieklūp ratiņu pārsegā. Tas piepūšas, tad skaļi noplakšķ un – pamodina mazuli.
Negaidītā trokšņa izbiedēts, mazdēliņš mostas ar skaļu raudāšanu. Ātri vien noskaidrojam, ka zaķis, grabulis, silta plauksta un sirsnīga parunāšanās šoreiz nelīdzēs, bet līdz nākamajam aizvēja posmam labs gabaliņš ejams. Nāksies griezties atpakaļ. Tā domāju es, bet mazulim savas vēlmes prātā. Ielu pieskandina nepārprotama raudāšana – „paņem mani klēpī!”.
Negribu sagaidīt kārtējo izpalīdzīgo iejaukšanos no malas, uz ko visai nadzīgas ir gan sirmās angļu kundzītes, gan vietējās dažāda vecuma māmiņas un vecmāmiņas, tāpēc izceļu mazuli no ratiem un aizstājos vējam priekšā. Nu abi lūkojamies pāri dārza žogam uz samtainajām aprikozēm. Skaitām koku stumbrus un dzeltenos auglīšus, dungojam dziesmiņu.
Brīdī, kad pagriežos, lai no ratiņiem izņemtu sedziņu, ieraugu viņu.
Klusiem un nesteidzīgiem soļiem viņš tuvojas, it kā baidīdamies mūs iztraucēt. Neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, bet nāk tieši pie mums. Svešinieka rokas jau atkal paslēptas aiz muguras. Vai tiešām tā šeit ir pieņemts?
Redzu, ka viņa skatiens ir pilnībā koncentrēts uz mazuli, un tas mani mazliet baida. Jūtu – atkal tuvojas kas neparedzams.
Tad viņa sejā saskatu kaut ko pazīstamu, tikai acumirklī nespēju atcerēties – kad esam tikušies?
Mums garām pa ielu aizdrāžas motocikls. Tā izpūtēja skaņas griež gaisu kā bumbvedējs. Ak, kā es to nevaru ciest!
Mazulis atkal spalgi ieraudas, un mēs pievēršamies pūkainajiem aprikožu sāniem.
„Patīk?” kāds, pavisam tuvu aiz pleca nostājies, jautā.
Es zinu – tas ir viņš, tikai negaidīju, ka mani uzrunās angliski.
„Aresi,” atbildu grieķiski. Patīk. Tas ir viens no kādiem simts vārdiem, ko esmu iemācījusies grieķu valodā. Viens no biežāk dzirdētajiem. Kiprieši to nekautrējas lietot.
„Tu runā grieķiski?” viņš izskatās patiesi pārsteigts.
Papurinu galvu un angliski atzīstos, ka zinu tikai nedaudz vārdu.
Pamazām noskaidrojam, ka pa mazai drusciņai varam sarunāties trīs valodās; ka esmu latviete; ka bērnam neesmu mama (mamma – grieķu val.), bet esmu jaja (vecmamma – grieķu val.); ka man ir ļoti grūti izrunājams vārds, bet vispār jau – viss atkarīgs no pareiza uzsvara, toties mazdēliņam ir grieķu vārds, kuru ir viegli ielāgot.
Tad pēkšņi atceros, kāpēc pienācējs man šķiet zināms. Viņa smaidā uzdzirkst kaut kas pazīstams, un es atceros stūra kafejnīcu un vīrieti, kurš pāris reizes ir aicinājis mūs būt viesiem pie viņa galdiņa.
„Kriss,” viņš pastiepj sveicienam roku mazuļa virzienā un galanti pieliec galvu.
Savdabīgi… Tūlīt gan attopos – bet kā gan citādi? Manas rokas tobrīd ir aizņemtas ar mazuli. Jūtos iespaidota no tādas asprātības.
Mazulis, protams, nelūkojas pienācēja virzienā, jo viņam nav ne sarkana puķaina kleita, ne koša cepure. Toties viņam ir balts krekls, un kāda sestā maņa liek man nojaust – iespējams, tieši viņš mūs vēroja no dārza dziļuma.
Tiesa, balts krekls kipriešiem nav nekāds retums, tomēr – Kriss te uzradās pēkšņi un tieši tad, kad mazulis ieraudājās. Savādi – kāpēc tāda interese?
Nesagaidījis mana mazdēliņa uzmanību, pienācējs maigi ieāķē pirkstu mazuļa plaukstā:
„Jasu, moro mu!” (Sveiks, mans mazais – grieķu val.)
Sajutis pieskārienu, mazulis pagriež galvu. Abi saskatās un pasmaida.
„Slikts laiks. Es varu jūs aizvest,” Kriss laipni piedāvājas un norāda uz baltu “Audi” ielas malā.
Acumirklī prātā uzplaiksnī visdažādākās filmu epizodes par nolaupītiem bērniem un sievietēm, un par vēl visu kaut ko, tomēr cenšos neizrādīt savu nepamatoti radušos satraukumu.
„Paldies, mums ir pašiem savs auto,” laipni atrunājos, soli atkāpjos un gatavojos likt mazuli ratiņos. „Mēs vēl pastaigāsimies. Dzīvojam tepat netālu.”
„Es zinu,” viņš klusi nosaka un nostājas man cieši blakus. Jūtos neomulīgi.
Noliecos virs ratiņiem, ilgi kārtoju sedziņu un mazuļa cepurīti, gaidu, kad pienācējs attālināsies.
„Skaists mazulis,” Kriss klusi jūsmo. „Man ļoti patīk mazi bērni.”
Viņa balss tonim ir salkana piegarša, un tā dara mani nervozu.
Krisa soļi vēl joprojām neatkāpjas. Ar acs kaktiņu redzu viņa gaišās kurpes cieši blakus. Pavisam mierīgas. Tās vienkārši gaida. Klusējot.
Velku laiku un klusā balsī latviešu valodā stāstu mazulim, kurp mēs tagad dosimies – gar olīvām, pāri ielai, gar luksoforu, gar augļu veikaliņu, mājās… Trīs reizes pārsienu cepurītes lentes. Sameklēju balto zaķi un iespiežu mazulim azotē.
„Es zinu…” pieliecies man pie pleca, Kriss iečukst man ausī. „Jūs dzīvojat netālu. Esmu redzējis jūs sēžam balkonā.”
Aizturu elpu, jo pēkšņi jūtos savādi nedroši. Apsveru, kā nemanāmāk izvilkt no kabatas telefonu, ja nu kas…
Iztaisnoju muguru un satveru ratiņu rokturi:
„Mēs nu brauksim. Visu labu!”
Šaurā ietve un Krisa kurpes iztraucē manu slaidi iesākto apgriešanos, un viņš to nekavējoties izmanto. Iekrampējies rokturī un pārņēmis ratiņu vadību, vīrietis sāk tos stūrēt mašīnas virzienā.
„Atvaino, es labāk pati,” kategoriski iebilstu un ieķeros ratiņos.
Tikai īss skatiens, bet laikam jau viņš tajā ir pamanījis visu – manu nedrošību, neticību, bailes un dusmas. Kriss nekavējoties atlaiž rokas.
„Atvaino, es neko sliktu negribēju. Tikai palīdzēt,” viņš klusu nosaka.
Vārdi izskan man jau aiz muguras, tāpēc visu nedzirdu. Steidzos prom. Mani neinteresē viņa atvainošanās, un man ir vienalga – patiesa vai izdomāta. Steidzos tikt tālāk no šīs vietas un garām baltajam “Audi”.
Galvu noliekusi, īsu brīdi cīnos ar pretvēju. Krustojumā sagriežas smilšu vērpete, pret metāla konteineru noplakšķ tukša alus kārbiņa. Gaišās vasaras kurpes man pietuvojas bez skaņas. Vienā mirklī tās pazib blakus, un vīrieša roka satver manu elkoni.
„Piedod. Es tikai gribēju jums iedot aprikozes,” Kriss pastiepj roku. „Mazdēliņam.”
Domās jau sarindoju vārdus, lai pateiktu: „Tu esi muļķis? Viņam taču ir tikai trīs mēneši!”
Tad attopos – bet ja nu viņš patiešām gribēja tikai iedot aprikozes?
4.
Viņa pietipina sīkiem un naskiem soļiem, gluži kā irbīte. Paskrien mazu gabaliņu un viszinīgi ieklausās. Svētdienai raksturīgajā nesteidzīgajā garāmgājēju plūsmā viņu pat grūti pamanīt – gaišas drānas, gaiša galvassega un pati arī gaiša. Neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, bet nāk tieši pie mums. Vējš draiski plivina viņas gaisīgo šifona šalli, it kā gribēdams viņu ietīt baltā mākonī. Saule tikko regulē karstuma pogu, it kā domājot – cīkstēties šodien ar vēju vai ļaut tam dzesēt? Jūra atkal mētā baltas viļņu cepures. Turpat garām pa pastaigu taku lēnā solī pārvietojās tūristu pārīši un ģimenes, kāds izvedis pastaigā savus tīrasiņu šķirnes suņus, bet viņas nodomu šie apstākļi neizmaina. Ieinteresētais skatiens ne mirkli nenovēršas no mums.
(Turpinājums – nākamotrdien)
