Jūnija otrā puse ir atnākusi ar svelmi, tāpēc pastaigai ar mazuli jau labu laiku izvēlos rīta stundas. Šajā laikā gan mazdēliņš ir noskaņots aktīvi darboties un rosīties, tāpēc sēdēšana ratiņos sanāk visai periodiska. Aktīva ir arī interese par visu apkārt notiekošo, tāpēc manis izvēlētais pastaigas maršruts gar jūras krastu protestu izraisa jau takas sākumā. Klaigāšana, kas sākumā izklausās kā savas balss izlocīšana, drīz vien pārvēršas skaļā raudāšanā, un man neatliek nekas cits, kā meklēt tuvāko nojumi ar soliņu, kur abiem pasēdēt un, vērojot jūru, viļņus un kuģus, aizgaiņāt garlaicības radītos niķus.
Te nu jāpiebilst, ka arī uz šī pastaigu ceļa gar jūru valda sava kārtība un grafiks – par to pārliecinos jau vairākas vasaras. Tam gan ir grūti noticēt, jo – kāds gan grafiks var būt tur, kur nemitīgi mainās tūristu skaits un sastāvs? Katram taču ir savi ieradumi.
Tomēr izrādās – savu kārtību tur iedibina tieši tūristi. Vieni šurp ir atbraukuši, lai agrās rīta stundas izmantotu skriešanai, peldēšanai vai jogas nodarbībām, citi – lai gleznotu, rakstītu, tulkotu vai muzicētu, vēl citi – lai izbaudītu absolūtu mieru un sagaidītu sauli uzlecam vai norietam. Kas nu kuram tuvāks un svarīgāks.
Šo kārtību gan palaikam ieregulē arī pamatiedzīvotāju un dažādu izklaižu piedāvātāju dzīves ritms un vajadzības – pludmales bāra atvēršanās, elektrisko divriteņu segway un eniciklu braucēju grupas, kas instruktoru vadībā laiku pa laikam saprātīgi ripina pa kreiso takas malu, velosipēdistu sasaukšanās un signāli, suņi un to saimnieki, kas reizēm šķērso taku, atkritumu savācēju mašīnīte, kārtības sarga motocikla klusie pukšķi…
Pirmos mēnešus, kamēr mēs ar mazuli pastaigājāmies pēcpusdienās, jau zināju, kurus cilvēkus ik dienas satikšu ceļā. Ar kafejnīcu un Nekustīgo Džo nekas vēl nebeidzās, bet tikai sākās.
Pēcpusdienās, pirms vēl nogriezāmies uz krastmalas celiņa, pāri nepļautai pļavai parasti sasveicinājāmies ar Kazu Vīru – viņa piemājas pļavā katru pēcpusdienu lakstīja četri melni kazlēni, un man šķita, ka arī viņš gaida mūsu parādīšanos, lai vispirms pamātu ar roku un tikai tad sāktu slaukt kazu.
Kā nākamais ik pēcpusdienu mūs sveicināja pludmales bāra oficiants, vēlāk arī pludmales sargs. Pamājuši viņiem draudzīgu “hello!” , jau pēc maza gabaliņa satikām segway braucēju grupu – ieraugot mūs, instruktors parasti izplūda platā smaidā.
Vienā nojumē ikdienas sēdēja pensionēts pāris, kas mūs uzrunāja krieviski, citā – sirms kiprietis, kas parasti pēc darba ar skūteri brauca uz jūru, lai atgūtu sirdsmieru un netraucēti izlasītu avīzi. Tie vēl nebūt nav visi, kurus gadījās sastapt šajā ceļa posmā.
Tagad, kad nu jau nedēļu apgūstam rīta puses ritmu, iepazīstam arvien jaunus cilvēkus, jo Nekustīgais Džo no rīta vēl guļ, un tas nav nekāds brīnums – darbs kafejnīcā beidzas krietni pēc pusnakts. Šī paša iemesla pēc vairs nesastopam arī pludmales bāra oficiantu un sargu. Viņus aizvieto jauns bulgārs, kurš katru rītu uzkopj pludmali. Kazu Vīrs tikko izved ganībās lielās kazas un sākumā ir ļoti izbrīnīts par mūsu parādīšanos nelaikā, bet segway instruktors mūsu ceļā gadās ļoti reti – visbiežāk pirmās braucēju grupas izdodas nokomplektēt tikai ap pusdienlaiku.
Tagad kā pirmos mēs sastopam Vilu un Sigridu. Trīs reizes dienā Vils ved pastaigā savu sievu, kura ar viņu vairs nespēj sarunāties. Varbūt tāpēc viņš uzrunā mūs, kad piekto dienu pēc kārtas apstājamies pie vienas un tās pašas nojumes. Sigridai ir multiplā skleroze, un viņas ķermenis vairs neklausa prātam. Tomēr Vils cenšas – pašaizliedzīgi stumj riteņkrēslu, lasa viņai priekšā brāļu Grimmu pasakas, rāda jūru un kuģus un priecājas, kad mēs apstājamies viņiem blakus. Pateicoties Vilam, man nākas atcerēties augstskolā apgūto vācu valodu. Ak, kā viss ir aizmirsies!
Pēc pārsimts metriem uz dēļu terases trepēm ar skatu uz jūru ik rītu sēž rakstnieku pāris – vīrietim tumši brūna, vēja appūsta seja, mati saņemti ar raibu lakatiņu, sieviete seju un plecus noslēpusi zem lielas platmales. Jau kuro rītu palēninu soļus un ar interesi viņos lūkojos. Dzirdu: viņa no planšetdatora lasa tekstu un tulko krievu valodā, diktē, viņš – ieklausās, domā, pieraksta.
Drīz pēc tam mums garām paskrien kāds kiprietis un mani pasveicina angliski, bet mazuli – grieķiski. To pašu viņš dara, arī skrienot atpakaļ, kamēr mēs vēl neesam veikuši pat pusceļu. Vēlāk, citā rītā, man izdosies viņa skrējienā iespraukties ar savu atbildes sveicienu grieķu valodā, tad viņš izbrīnīts apstāsies un stādīsies priekšā kā Stavross, bet – tas būs vēlāk.
Tad no pretējās puses mums jau kuro rītu pretim skrien kāds anglis. Nedomāju, ka viņš mūs pamana, jo ir „labi aprīkots” – pleijeris ausīs atskaņo skaļu mūziku, bezvadu aproce jeb pulsometrs seko līdzi sirdsdarbībai, vēl viens hronometrs virs potītes skaita soļus… Tā ļoti nopietni izskatās. Un tomēr – reiz viņš mūs sadzirdēs…
Tomēr tas viss vēl tikai būs. Šodien mazuļa klaigāšana, kas pārvērtusies skaļā raudāšanā, ir likusi apturēt mūsu „piekrastes kuģi”, „izmest enkuru” tuvākajā nojumē un vērot jūru…
Tomēr šodien jūra mazulim nešķiet interesanta, gluži tāpat kā tējas un piena pudele. Pārliecinājusies, ka nervozuma iemesls nav arī slapjais pampers, vēlreiz ceļu rauduli klēpī.
Un tad es ieraugu viņu. Sīkiem un naskiem soļiem, gluži kā irbīte, viņa tipina mūsu virzienā. Pa-tek mazu gabaliņu un viszinīgi ieklausās. Vējš draiski plivina viņas gaisīgo šifona šalli, it kā gribēdams viņu ietīt baltā mākonī, bet viņa neskatās ne pa labi, ne pa kreisi un nāk tieši pie mums.
Turpat garām pa pastaigu taku lēnā solī pārvietojās tūristu pārīši, mums garām, skaļi sasaukdamies, uz velosipēdiem aiztraucas kāda ķīniešu ģimene, bet viņas ieinteresētais skatiens ne mirkli nenovēršas no mums.
Iekšēji saspringstu, it kā nojauzdama ko nepatīkamu…
„Kāpēc viņš raud?” pienācēja stingrā balsī jautā. „Tu neproti viņu nomierināt?”
Šis jautājums mani iedzen sprukās, jo – diezin vai es uz to prastu atbildēt pat tad, ja viņa prasītu latviski. Šobrīd es pati to gribētu zināt.
„Tu taču esi bērna māte?” nesagaidījusi manu atbildi, pienācēja aizdomīgi jautā.
„Nē, esmu vecāmāte,” atbildu angliski. „Mamma strādā.”
Ar šo atbildi izpelnos garu, neapmierinātības pilnu tirādi par valsti, iekārtu un sistēmu, par aizņemtajām mātēm un neprašām vecāmātēm. Netaisos to klausīties, tāpēc ņemu bērnu uz rokas, ar otru roku ķeros pie ratiem un steidzos attālināties.
„Pagaidi! Kur tu?! Varbūt viņš ir izsalcis?” sakļāvusi rokas pie krūtīm, viņa satraukti taujā.
„Nav izsalcis. Es viņu tikko pabaroju,” lēnīgi atbildu. Tobrīd jau esmu pārvarējusi mazo smilšu laukumiņu, rati ir uzstumti atpakaļ uz betonētā celiņa, un es steidzos attālināties.
Mazulis, iepriecināts par ērto pozu un interesanto panorāmu, kādu īsu laiciņu pieklust. Priecīgi gugina, pieklust, iesmejas, un man jau šķiet – ir gatavs vizināties tālāk. Septiņu kilogramu svars un ratiņi, kuriem palaikam gribas uzņemt savu neatkarīgo kursu, liek sevi manīt.
Mēģinu bērnu nolikt pusguļus stāvoklī, sarunāt brītiņu pasēdēt klusu, paskatīties uz mākoņiem vai samīļot balto zaķi. Tomēr mazulis nepiekrīt manam rīcības plānam – piesārtis jaunam pamatīgam bļāvienam, viņš nekavējoties izkliedz savu neapmierinātību.
Uztveru to kā niķi un kādu brīdi cenšos nedzirdēt. Vismaz tik ilgi, kamēr nokļūstam līdz nākamajai nojumei un soliņam. Tad atkal ņemu mazdēliņu klēpī, piedāvāju tēju, pienu, sausu pamperu un skatu uz jūru, tomēr jūtu, ka viņam gribas ko citu…
„Viņam gribas dzert. Iedod viņam ūdeni!” atskan pamācoša balss no takas puses.
Man nav nepieciešams atskatīties, lai redzētu – kas to saka. Tipinādama saviem sīkajiem solīšiem, viņa atkal ir mūs panākusi. Ar acu kaktiņu redzu plīvojošo šifona šalli sev aiz muguras.
„Paldies, es viņu tikko padzirdīju,” pār plecu rāmi atbildu.
Jūtu, ka pienācēja kavējas aiziet, kaut ko pie sevis domā vai varbūt gaida, kad mazulis atkal sāks raudāt, lai izmantotu nepieciešamību mani pamācīt?
Nekā nebija!
Nenolikusi mazuli ratiņos, atkal uzgriežos uz betonētā ceļa.
Kādu laiku abi ejam klusi pie sevis sarunādamies. Rati atkal sāk streipuļot, rokas atkal nogurst, es vēlreiz mēģinu bērnu noguldīt ratiņos. Viņa neapmierinātība arī šoreiz izpaužas tikpat skaļi.
Nākamais soliņš atrodas netālu. Atkal ņemu mazdēliņu klēpī, pārbaudu pamperi, piedāvāju tēju, pienu un skatu uz jūru un kuģiem. Priecīgs, ka atkal viss ir labi redzams, mazulis skaļi spiedz un klaigā.
„Tu pamperi viņam apmainīji?” atskan nikna balss no takas.
„Pamperis ir sauss,” savaldīgi atbildu.
(Turpinājums nākamajā otrdienā)
