(Turpinās no 9.septembra laikraksta)
Nolicis pēdiņas uz saulē sasilušā koka sola, mazulis turpina klaigāt, bet pienācēja – stāvēt. Izliekos viņu neredzam, gaidu, kad aizies. Baltā šifona šalle plīvo vējā, un, nesagaidījusi jaunus raudāšanas uzplūdus, pienācēja beidzot attālinās. Izlemju nogaidīt – kamēr mazulis izpriecājas un varbūt pat samiegojas.
Pēc kāda laika bērns patiešām ir nomierinājies, neiebilst pret ratiņiem, un mēs varam doties tālāk. Atviegloti uzelpoju, pat atļaujos klusiņām sev un mazulim padziedāt, jo tuvumā neredzu nevienu citu klausītāju.
Taka maina virzienu, skats no ratiņiem paliek vienmuļš un neinteresants – tikai bezgalīgas zilas debesis. Mazulis sarosās, snaiksta kājas un rokas, un es jūtu – tūlīt atkal sāksies skaļa protestēšana pret garlaicību. Pielieku soli, lai ātrāk nokļūtu uz promenādes un pie mammas.
Raudāšana tomēr atsākas ātrāk. Īsu brīdi pirms no kārtējās nojumes atskan nikns sauciens:
„Kā tu nesaproti – viņam sāp vēders!”
Es saprotu, jo kaut kāds iemesls jau šim mazuļa nemieram ir. Tomēr vispirms mums ir jātiek pie mammas, kuras tuvums bērnu nomierinās.
Es neatbildu. Tikai pieliku soli un eju prom no niknās pamācītājas.
Kaut kur aiz muguras nopland baltā šifona šalle, man šķiet – viņa steidzas mums pakaļ.
„Tu dzirdi – viņam sāp vēders!” sieviete vēl turpina saukt no attāluma. „Es zinu! Vēders!”
Pēc īsa brītiņa veiksmīgi esam tikuši līdz promenādei. Virs ratiņiem tagad nemitīgi mainās krāsas un notikumi – gan krāsainas, vējā plīvojošas nojumes, reklāmas, uzraksti, baloni, vējā čaukst palmu lapotnes, sasaucas tūristi un automašīnas… Mazulis lielām acīm vēro un neizdveš ne skaņas. Ir tik interesanti!
Mums pretim nāk lielā Akvaparka Varde – zaļā flīsa tērpā ieģērbts lietuviešu puisis, kurš reizēm mūs sveicina. Arī tagad viņš pieliecas virs ratiņiem un amizanti kustina savu lielo plaukstu. Bērnu tas uzjautrina, un viņš smejas. Paceļu mazuli klēpī, un nu prieks kļūst vēl skaļāks. Arī Varde cenšas, kā nu prot – palaikam no platās mutes izšaujas gara, smaila mēle. Man tas nešķiet īpaši skaisti, bet bērnu sajūsmina. Mazulis smejas un smejas.
Akvaparka Varde atvadās – tai vēl jāizdala lērums reklāmas bukletu, bet mēs abi apsēžamies ēnā zem palmas – paskatīsimies, kā puisim veiksies.
Garāmgājēju ir daudz, un visi tik krāsaini.
Tad es atkal ieraugu viņu – sīkiem un naskiem soļiem, gluži kā irbīte, sieviete tipina mūsu virzienā. Vējš plivina viņas gaisīgo šifona šalli, it kā gribēdams viņu ietīt baltā mākonī, bet viņa nāk tieši pie mums.
Nostājusies mūsu priekšā, viņa ilgi pēta mani un mazuli. Gaidu, kad kaut ko teiks, pamācīs, norādīs – kas man tagad būtu jādara. No šaurās, sakrokotās sejas uz mani raugās divas, viena otrai cieši blakus novietotas acis. Tās liek domāt par dusmām.
„Viņš ir vesels?” sieviete neticīgi skatās uz mums.
Es varētu atbildēt: „Jā, protams!”
Es varētu pajautāt: „Kāpēc jūs mums sekojat?”
Es varētu arī neteikt neko, jo uz muļķīgiem jautājumiem reizēm labāk ir neatbildēt.
Bet, kamēr es domāju, ko un kā teikt, vējš sapurina balto šifona šalli, tā atraisās un gandrīz nokrīt uz ielas. Bez šalles viņa izskatās visai parasta vecvecmāmiņa – sirma un plecos salīkusi, varbūt – krietni nelaimīga un tāpēc tik aizdomīga un nikna.
Gaisīgo audumu ķerdama, sieviete izdara neveiklu kustību, kas mazulim laikam jau šķiet smieklīga, un viņš laiž vaļā lielo smējienu.
Sirmo sievieti tas acīm redzami aizvaino. Kaut ko pie sevis purpinādama, viņa vēlreiz nostājas mūsu priekšā. Tad zemu pieliecas un – parāda mazulim mēli. Un viņš atkal smejas un smejas…
5
Kādā no karstākajām pēcpusdienām mūsu ikdienas pastaigai izvēlos īsāko maršrutu – caur Pafosas centru. Tur pa ceļam uz meitas darbavietu ir gan pāris ēnaini skvēri ar soliņiem, gan klusākas ielas, gan arī lielveikals “Mols”. Pēc negadījuma ar zēnu un rotaļu mašīnas punu gan kādu laiku šai vietai metu līkumu, bet, apsverot dažādus pozitīvos faktorus, šoreiz izlemju iet tieši šo ceļu. Zinu, ka man tas prasīs vairāk uzmanības un atbildības, jo nāksies rēķināties ar krietni lielāku satiksmes plūsmu, toties mazulim, kurš pat nedomā par gulēšanu ratiņos, šis ceļš būs daudzkrāsains un interesantu vērojumu pilns. Pats galvenais – “Mola” iekštelpās valda patīkams vēsums, un mēs neesam vienīgi, kas, dienas vidum tuvojoties, tur labprāt pakavējas.
Jāpiebilst, ka Pafosas “Molu” varētu saukt arī par mazu tirdzniecības pasauli, jo, lai rūpīgi aplūkotu visu piedāvājumu, ar dienu var nepietikt. Lielāko daļu tā teritorijas aizņem veikals “Jumbo”, kura viens stāvs atvēlēts tikai rotaļlietām.
Zināmā mērā “Jumbo” man atgādina savulaik iepazīto “Bērnu pasauli” tās ziedu laikos, lai gan – ar ko es salīdzinu! Meitenēm iekārtotā Jumbo rožaino rotaļlietu sekcija ar vienu skatienu nav aptverama. Par plauktiem, kas aicināt aicina zēnus, pat neizteikšos… Pie ieejas apmeklētāju gan vispirms pārsteidz tematiskā piedāvājuma krāsainība – Lieldienās tie bija dažāda kalibra zaķi, olas un cāļi, vēlāk visu nomainīja pludmalei nepieciešamais. Kad nu esi šim raibumam neapžilbis ticis garām, sāc visu no sākuma – ar rotaļlietām pašiem mazākajiem – saistošām un attīstošām, izklaidējošām un audzinošām.
Pastaigu caur šo veikalu šad tad izmantoju, lai izklaidētu mazuli, lai vērotu viņa intereses, sarunātos. Noguris no raibās pasaules, viņš ātri vien kļūst miegains un turpmāko ceļa posmu pēc tam pavada dziļā mierā. Tad mēs, nesteidzīgi un bez kreņķiem, nokļūstam darbā pie mammas.
Tā arī šodien – mazulis manu maršruta izvēli akceptē jau pašā pastaigas sākumā – viņš laikam nojauš, ka jau pēc desmit minūtēm mēs iebrauksim milzīgā ēkā, kur gaiss zumēs no neaprakstāma skaņu un smaržu kokteiļa. Ratiņi slīdēs uz priekšu līgani un nedzirdami, pie sienām zibēs izgaismotas reklāmas, palaikam garām paskries kāds bērns, kuram pakaļ trauksies kāds no vecākiem un skaļi pieprasīs apstāties. Kāds pieskries arī pie ratiņiem, pamās mazulim un pateiks hello vai kalimera (gr.val. – sveiki!).
Brīdi vēlāk ratiņi iestūrēs stiklotā liftā un… Tā kā drusku iekutēsies pakrūtē, tā kā drusku iekņudēsies pazodē, mazulis iesmiesies un – mēs jau atradīsimies ne tikai stāvu zemāk, bet arī vismaz piecsimt metrus tuvāk mammai – tik garš būtu apkārtceļš ap Molu. To jau esmu pamanījusi – brauciens liftā ir šādas pastaigas jautrākā atrakcija.
