(Turpinās no 23.septembra laikraksta)
Kamēr es cenšos atcerēties kaut ko no krievu folkloras, tikmēr Nataša ķer mani aiz rokas un cenšas pierādīt savu taisnību:
„Tu netici? Klausies! Mana draudzene Ņura. Pirms diviem gadiem vasarā kopā ar draugu bija Kiprā, abi aizbrauca vizināties ar ēzelīšiem, un, vēl nebija tikuši līdz mājām, kad puisis jau viņu bildināja. Tagad dzīvo kā divi balodīši!
Vai Žanna. Pagājušajos Ziemassvētkos atbrauca uz Kipru ciemos pie attāliem radiem, un tie viņu aizveda pavizināties ar ēzelīšiem, un skaties – jau zem sievas aubes!
Bet ar Nastju pavisam traki. Viņa pirms četriem gadiem te vizinājusies ar diviem ēzelīšiem, jo tas viens vairāk stāvējis uz vietas! Pusceļu nomocījusies, tad izlēmusi griezties atpakaļ. Kājām! Un tu neticēsi! Nastjas pirmā laulība ilga tikai pusgadu, jo vīrs izrādījās nekam nederīgs – stumdāms un bīdāms! Toties ar otro vīru viss kārtībā. Nu, vai tas nav zīmīgi?”
Man jāpiekrīt – tās patiešām ir savādas sakritības.
„Tās nav vienkārši sagadīšanās, tas ir sens ticējums!” Nataša stingri nosaka. „Tas strādā! To man teikusi ne viena vien paziņa! Tāpēc arī mēs ar māsu šurp atbraucām un jau vakar jājām ar ēzelīšiem.”
Te abas sievietes saskatās un sāk skaļi smieties.
„Tā izskatās, ka jums vakar jautri gājis?” vedinu turpināt stāstījumu.
„O, jā! Visa mūsu grupa, pavisam septiņi cilvēki, jau no rīta šķita tāda… interesanta. Četras sievietes un trīs vīrieši, kuri naktī bija maz gulējuši, jo līdz rītam daudz svinējuši. Brīnos, ka viņi paši nesaprata, – ēzelis šajā dienā viņiem nav nedz transports, nedz sarunu biedrs.”
No abu sieviešu smiekliem sapratu,- nebija gan sapratuši.
„Jau džipā braucot uz ēzeļu fermu, noskaidrojām – visas četras gribam šogad apprecēties, lai gan – vienai turpat blakus bija vīrs. Viņš gan vairāk turējās manai māsai ap kaklu, un, kamēr tikām līdz ēzelīšiem, jau skaļi krāca. Pārējie divi vīrieši par tādu ticējumu neko nezināja vai varbūt vienkārši neatzinās – galu galā, uz viņiem tas neattiecas.
Galapunktā izkāpjot no mašīnas, jau zinājām, kādu kura šūs kāzu kleitu, kādas rīkos kāzas, un pat es – lai gan pie sevis smējos „manos gados!” – biju „ieskrējusies” līdz ar viņām.
Pie fermas vārtiem mūs sagaidīja saimnieks, kurš, gari nerunādams, aizveda mūs pie apseglotajiem ēzelīšiem.
Tagad domāju – pēc kā es izvēlējos savējo nastu nesēju?
Hm, viņam bija tāda koši austa, skaisti rūtaina sega pāri mugurai, smuka. Un sēdeklis izskatījās ērts. Bet varbūt tāpēc, ka man iepatikās zēns-pavadonis? Dzirdēju, kā Vaļa teica par savējo ēzeli: viņam tādas lielas un valgas acis, būs mans! Māsa, kautrīga būdama, dabūja izvēlēties vienu no diviem, kurš palika pāri.
Pirmie simts metri, ko jājām pa samērā līdzenu taku augšā kalnā, kā vēlāk izrādījās, bija tie vieglākie. Visas prasmes, kas vajadzīgas – sēdeklī saglabāt līdzsvaru un pielāgoties transporta līdzekļa gaitai. Par savu ēzeli kā kravas pārvadātāju nevaru sūdzēties – viņam acīmredzot bija liela pieredze pasažieru pārvadāšanā. Man pietika laika gan palūkoties apkārt, gan uzmundrināt pārējās ceļotājas.
Kalna korē, virzoties pa šķembām klāto ceļu līdz baznīcai, sākumā jutos nedroši – jutu, ka ēzelim reizēm paslīd kāja. Nācās sasprindzināties, un tad arī sēdeklis sāka palikt arvien cietāks un sēdēšana – neērtāka.
Tomēr visgrūtākais izrādījās ceļš otrpus kalnam. Kādu puskilometru lēnām virzījāmies pa izžuvušas upes oļiem klāto gultni. Pa brīdim nabaga lopiņam slīdēja kājas, un man arvien biežāk šķita – tūlīt, tūlīt noslīdēšu. Arī skaistā sega sāka berzt kāju stilbus.
Tad aizmugurē iespiedzās māsa. Kas tev tur īsti bija?” Nataša pagriezās pret Taņu.
„Ai,” viņai tikai atmeta ar roku. „Es taču teicu – ēzelis klupa, sēdeklis saslīdēja. Tas jau arī gurnus noberza…”
„Nu, re! Būs tev tāds vīrs, ka gurnus noberzīs,” Nataša platu muti smējās.
„Smejies vien… Labāk stāsti pati par sevi,” Taņa noburkšķēja.
Tikai tagad aptvēru, ka sieviete visu sarunas laiku stāv kājās.
„Kas nu tur par mani vairs ko stāstīt,” Nataša atmeta ar roku. „Kad galu galā bijām kalnu apskatījuši no otras puses, pa samērā līdzenu taku atgriezāmies fermā. Labi, ka saimnieks ēzeļus pieveda pie podesta – tādām stīvām kājām diezin vai prastu pati tikt uz zemes. Domāju, ka citām arī vairs smiekli nenāks, bet nē – tās abas priecājās, ka galvenais priekšnoteikums nu ir paveikts, tagad tikai jāgaida precinieki.
Nezinu, kas mani parāva aiz mēles, kad sadomāju pajautāt, kā tos ēzeļus sauc…. Kāpēc es to neiedomājos pajautāt jau pašā sākumā? Un kāpēc man to vispār vajadzēja? Ne velti saka – mazāk zināsi, mierīgāk gulēsi…”
Te Nataša ieturēja pagaru pauzi. Jutu – tūlīt sekos pats interesantākais.
„Nu, nu, stāsti, stāsti,” Taņa smīnēdama mudināja.
„Ai, nu kas tur daudz ko stāstīt. Viens laikam bija Kings, otrs Reks, tavējo sauca par Toriju…”
„Manējo – jā, bet tavējo! Kā sauca tavējo?” Taņa nelikās mierā.
„Megija,” Nataša skaļi nopūtās.
No malas izskatījās, ka tieši šī nopūta izraisīja Taņas smieklu lēkmi – līdz pat asarām.
Mēs ar meitu izbrīnītas saskatījāmies – kas gan tur smieklīgs? Bet Taņa tik smējās, un šķita pat aizmirsusi savu sāpošo dibenu.
„Megija – normāls vārds,” iebildu, uz ko atbildē saņēmu vēl vienu Natašas nopūtu un vēl vienu Taņas smieklu devu. Slaucīdama pār vaigiem ritošās asaras, viņa nespēja beigt smieties.
„Kas tad ir ar to Megiju?” meita pavisam nopietnā balsī vaicāja.
„Nu, kā jūs nesaprotat!” Nataša dramatiski izsaucās. „ Viņa ir viņa! Viņa, nevis viņš! Tas ticējums jau strādā tikai tad, ja sieviete jāj uz ēzeļa tēviņa, nevis uz ēzeļa mātītes! Un Megija piedevām vēl izrādījās ēzeļmāte ar stāžu – iznēsājusi divus mazuļus.”
Lai arī ļoti gribējās, neriskēju ieviest skaidrību savā nezināšanā – un kā tad tagad izpildīsies tas ticējums? Pirms brīža Nataša tik pārliecinoši stāstīja par savādām līdzībām viņas paziņu dzīvē…
„Tāpēc jau es arī atnācu šurp vēlreiz – gribu pieteikties nākamajam braucienam ar ēzelīšiem. Un es būtu pateicīga, ja jau iepriekš varētu rezervēt sev vislabāko sugas ēzeli – izturīgāko, darba spējīgāko, pacietīgāko un foršāko, kāds nu vien tajā fermā pieejams!” Nataša draiski sapurināja matus un iesmējās. „Otrreiz nekas nenoies greizi!”
7.
Tā kā tūrisma aģentūras durvis ikdienā stāv plaši atvērtas, es nevaru rakstīt: „Piepeši atsprāgst durvis…” jeb „Kāds spēji atrauj durvis…”, lai gan – pirms šaipus slieksnim parādās viņa, mūs pārsteidz it kā pēkšņa vēja brāzma. Abas ar meitu paceļam galvas no bukletu klājiena, kas prasās pēc labojumu ieviešanas: izmaiņas kontakttālruņu numuros, darba laikos, piedāvājumu cenās un atlaidēs, un saskatāmies – kas tad tas?
Kā svaiga jūras brīze, kā pēkšņs vilnis, kā… jaunas nepatikšanas birojā ieskrien meitene, un man prātā acumirklī uzvirmo vīzija – viņa spēji iztraucas tam cauri!
Krietni aizelsusies un nespēdama atvilkt elpu, viņa apstājas pie galda. Satrauktā žestikulēšana liek nojaust – ienācēju kaut kas ir ļoti satraucis. Viņas rokas nenomierina pat labi domātais piedāvājums apsēsties. Piemetusies uz krēsla pašas malas, pat nenoņēmusi lielās saulesbrilles, ienācēja turpina aktīvi žestikulēt, visvairāk uzsverot krastmalas virzienu.
Kamēr meita pūlas ar viņu uzsākt sarunu kādā no četrām zināmajām valodām, paspēju secināt, ka jauniete Kiprā ieradusies pavisam nesen, varbūt tikai vakar – saule ādu vēl īsti nav pat skārusi. Tātad otrai, trešai dienai raksturīgais apsārtums vēl tikai priekšā. Stūrainais augums liek domāt, ka viņai nav pat piecpadsmit gadu, lai gan – garumā izstiepusies kā smuidra priede.
