(Turpinās no 30.septembra laikraksta)
Kā jau vairumam tūristu, arī šīs meitenes apģērbs ietilpst minimālisma programmā – šaura auduma sloksne, ko tikai kabatu pēc varētu saukt par šortiem, un jūraszils sporta krekliņš ar raibu uzdruku – bezgala daudz dažāda kalibra burtiem. Neskatoties uz satraukumu un steigu, taisnie blondie mati samērā kārtīgi klājas pār pleciem, vējš tos tikai mazdrusciņ ir papurinājis. Smalkās sudraba ķēdītes ap kaklu papildina garš, vizuļojošs auskars labajā ausī. Vai tiešām otrs būtu pazudis?
Dzirdu kā meitene mēģina atrast vārdus angļu valodā, lai pateiktu, ka viņai pazudusi māte, iespējams, krastmalā. Mēģinām saprast – kur īsti?
Atmetusi centienus kaut ko paskaidrot angliski, jauniete pēkšņi pāriet uz krievu valodu, lai gan arī – lēnām meklējot vārdus.
Tā, pinoties un mijoties divām valodām, beidzot dzirdam saraustītu notikušā skaidrojumu:
„Mēs esam no Somijas mazpilsētas, tikpat kā no laukiem, vēl pirms pāris stundām mēs ar māti tepat pāri ielai pludmalē peldējāmies, pēc tam gājām uz dušām mazgāties, es nomazgājos ātrāk, gaidīju māti, bet viņas nav. Pazudusi! Viņa reizēm tā mēdz kaut kur aiziet viena pati. Vajag ziņot policijai!”
„Jūs vēl to neizdarījāt?” esmu patiešām pārsteigta.
„Vienu policistu tepat uz ielas redzēju, viņš tobrīd autovadītājam izrakstīja soda kvīti, bet man teica, lai zvanot uz šo numuru,” meitene rāda vizītkartes lieluma lapiņu. „Tikai es nekur nevaru piezvanīt. Telefons palika pie mātes. Jūs piezvanīsiet?”
Meita jau sniedzas pēc telefona klausules, kad, reizē ar viņas vīru Romānu, pa atvērtajām biroja durvīm ienāk pašvaldības policista formā tērpies Janis. Esmu viņu jau pāris reizes sastapusi un zinu, ka Jaņa pienākums ir sodīt tos autovadītājus, kuri nevietā novieto automašīnas. „Tas ir viņš! Viņš man iedeva to numuru!” gandrīz vai priecīgi izsaucas meitene. „Jūs atradāt manu māti?”
„Lai kaut ko atrastu, vispirms ir jāzina, ko meklēt,” lēnīgi atbild Janis. „Izstāstiet sakarīgi visu no gala.”
Vēlreiz visi noklausāmies juceklīgo stāstījumu par notikušo, tikai šoreiz to papildina meitenes asaras un atzīšanās, ka viņa nezina nedz savas viesnīcas nosaukumu, nedz atrašanās vietu.
Un kā tad ar pazudušās mātes ārējām pazīmēm? Neliela auguma, gaišiem matiem, baltu sporta krekliņu, gaišās biksēs…
Ak, vai… To klausoties, jau vizualizēju ierindas tūristi – tieši tā Kiprā ģērbjas vairums iebraucēju! Ar tādām pilna visa piekraste!
Taujāta pēc īpašām pazīmēm, meitene aizdomājas, līdz piepeši priecīgi izsaucas un sāk stāstīt par mātes rozā mugursomu, kuru gan reizēm var nēsāt arī kā plecu somu.
„Nu, ko! Nevilksim laiku!” Janis lietišķi ķeras pie darba. „Es tomēr izsaukšu papildspēkus, jo nav jau zināms, uz kuru pusi māte ir devusies. Pats es tūlīt došos uz krastmalas tālāko galu un virzīšos uz šo pusi.”
Viņam līdzi aizsteidzas arī Romāns – viņš domā pabraukt mazu gabaliņu uz pretējo pusi, vai nu gluži tik tālu māte varētu būt aizklīdusi… Mēs paliekam gaidīt un ticēt, ka nekas slikts nav noticis.
Aģentūrā ienāk jauni tūristi, ar jauniem pasūtījumiem, es dodos aplūkot ratiņos iemigušo mazuli, bet meitene, acīmredzami nervozēdama, apsēžas balkonā.
Aizmaldījušos tūristi pirmais atrod Romāns. Labu ceļa gabaliņu gar krastmalu nostaigājis, viņš pamanījis rozā mugursomu. Tā atradusies blakus sievietei, kura sēdējusi ostā un skatījusies uz kuģiem.
Piegājis, sasveicinājies, pārjautājis vārdu un teicis: „Jūs meklē meita.” Uz ko viņa atbildējusi: „Man nav meitas.”
Romāns vēlreiz atkārtojis savu sakāmo, un sieviete vēlreiz apstiprinājusi savu teikto: „Man nudien nav meitas!”
Vēlreiz pārjautājis sievietes vārdu un saņēmis apstiprinošu atbildi, Romāns izlēmis izvairīties no vārda „meita” un iet vidusceļu: „Pia, es nezinu, kas jūs meklē, bet jūs meklē. Nāciet, lūdzu, man līdzi.” Šie vārdi uz sievieti iedarbosies, un jau pēc īsa laiciņa viņi abi ienāks aģentūrā. Un, kā izrādīsies – īstajā laikā. Bet tas notiks pēc desmit minūtēm.
Tikmēr tūrisma aģentūrā šī notikuma laimīgās beigas vēl nav pat nojaušamas. Gluži otrādi. Ir ieradušies vēl trīs policisti – tie, kuri pēc izsaukuma, un nu iztaujā meiteni par pazudušo māti. Jauniete atkal pinas vārdos un kļūst arvien nervozāka.
Lai reģistrētu izsaukumu, jānosauc arī savi personas dati, paziņo Demetrioss. „Kā jūs sauc?” viens no policistiem iztaujā meiteni.
„Iļja,” atskan atbilde un tai tūlīt seko piebilde: „Tā sauc manu tēvu.”
Mēs ar meitu izbrīnītas saskatāmies – bet Iļja taču nav sieviešu vārds? Tieši tobrīd pa durvīm ienāk Romāns ar Piu. „Mīļo dēliņ!” ieraudzījusi savu atvasi, māte nekavējoties metas to apskaut.
„Dēliņ?” nu brīnās arī Romāns.
„Jā, tas ir mans dēls. Iļja. Jūs domājāt, ka tā ir meitene? Es taču jums teicu – man nav meitas!”
Dzirdu kā blakus iespurdzas kāds no policistiem: „Protams, ka puika. To taču uzreiz var redzēt!”
Mēs ar meitu gan to nepamanījām, jo laikam jau nepētījām tos ķermeņa izvirzījumus, ko parasti novērtē viszinīgi vīrieši. Un – vai gan tas šoreiz bija svarīgākais? Galvenais, ka viņi viens otram atradās.
