(Turpinās no 18.jūlija)
Noprotu, ka vīrietis atkal stāsta par savu „megalo” (grieķu val. – lielo) dārzu kādā kalnu ciematiņā. Viņš gribot, lai mēs to apskatāmies, kā arī paņemam sev pašus lielākos arbūzus.
Savulaik pirms trim gadiem es no šī viņa piedāvājuma atteicos, jo nejutos droša. Arī pašlaik neesmu gatava doties viņam līdzi, tāpēc atvainojos un norādu uz bērniem, kuriem pietuvojies pusdienlaiks.
Kriss saprotoši smaida un klusē. Tad sadūšojas un jautā:
“Let’s drink beer in the evening? Right here, in the tavern,” (angļu val. – Iesim abi vakarā dzert alu? Tepat, tavernā.) viņš, lēnām prātā meklēdams, sarindo vārdus saprotamā teikumā un norāda uz ielas galā redzamo krodziņu. Viņa ieinteresētajā skatienā saskatu vārdos neizteiktu lūgumu, kas liek man padoties. Pasvārstu rokās apjomīgo aprikožu maisiņu un saprotu, ka vismaz tik daudz, kā pāris glāzes alus esmu Krisam parādā. Turklāt – ja man apniks “klusēšana divatā”, es jebkurā brīdī varu aiziet.
Vienojamies par tikšanos septiņos un atvadāmies. Kriss, acīmredzami iepriecināts, veikli apgriež mašīnu un priecīgi atvadījies nozūd aiz pagrieziena.
Vakars pienāk neticami ātri. Manām iecerēm pirms tam ieskatīties grieķu valodas vārdnīcā un atsvaidzināt reiz apgūto vārdu minimumu pa dienu laika neatliek, tāpēc paļaujos uz saprašanos bez vārdiem. Tāpat neatliek laika arī satraukumam par to, kā viss notiks.
Norunātajā laikā esmu krodziņā un redzu, ka Kriss jau aizņēmis vietu pie galdiņa vislabākajā vietā – ēnainā vietā zem gumijkoka ar skatu uz iekoptām pelargoniju un rožu dobēm. Īsi sasveicināmies, sasmaidāmies un Kriss man iespiež rokās ēdienkarti.
“We need to eat!” (angļu val. – mums vajag paēst!) Kriss stingri nosaka.
“But beer? (angļu val. – bet alus?) es šķelmīgi pasmaidu. Meita gan mani brīdināja, ka ar vienu alus glāzi vakariņas nebeigsies. Sātīga paēšana kipriešiem ir liela vājība.
Kriss iesmejas un norāda ar pirkstu uz ēdienkarti – skaties!
Atceros, ka meita mani iepriekš brīdināja: ar vienu alus glāzi vakariņas nebeigsies. Sātīga paēšana kipriešiem ir liela vājība, turklāt – šis taču tomēr ir randiņš, un savas sirdsdāmas pienācīga uzcienāšana ir katra vīrieša goda jautājums.
Par izvēli vienojamies ātri – zivju mezē un, protams, alus. Kriss gan apjautājas, vai es tomēr nevēlos vīnu, un nosauc virkni Kiprā populāru šķirņu “Aphrodite”, “Othello”, “Olympus”, “Santa Marina”, “Commandaria St.John” “Saint-Pantelemon”, “Olympus” u.c. , bet – vai tad es netiku aicināta iedzert alu?
Jāpaskaidro, ka mezē ir uzkodu kopums, asorti, kas sastāv no vismaz desmit – divdesmit produktiem. Zivju mezē – tās ir marinētas, grilētas vai ceptas garneles, mīdijas, kalmāri, astoņkāji, cipuras, zivju suflē u.c.. Tā kā ēdiens tiek gatavots bez sāls, to pasniedz komplektā ar dažādām garšvielām un mērcēm. Esmu iecienījusi tzatziki – to gatavo no jogurta (krējuma), sarīvētiem jeb smalki sagrieztiem skābiem gurķiem, zaļumiem un ķiploka. Šīs mērces īsto garšu var izjust tikai šeit, Kiprā.
Kamēr gaidām starteri jeb vieglu uzkodu pirms pamatēdiena – siltu grauzdētu maizīti ar sviestu, sarunu mums tā arī neizdodas uzsākt. Redzu, ka Kriss nervozē, tāpēc cenšos izskatīties mierīga un ieinteresēti vēroju apkārtni.
Neko daudz jau tur nav ko redzēt. Bez iepriekš minētajām puķēm nelielajā dārza stūrītī aug milzīgs kaktuss, bet tam blakus – miniatūra, klusējoša skulpturāla strūklaka – četras gleznas meitenes ar skaistiem augumiem un graciozi pieliektām galvām rezignēti skatās pie kājām esošajā nekustīgajā ūdens lāmā. Iespējams, lai kompensētu dzīvā ūdens klātbūtni, saimnieki tajā iepeldinājuši baltus ziedus. Patiesībā tā īsti redzu tikai vienu meiteni, tāpēc gribas piecelties un aplūkot arī pārējās, tomēr zemais dzīvžogs mani no šī nodoma attur.
Kriss tikmēr vēlreiz ir paņēmis ēdienkarti un, šķiet, lasa to kā pašu saistošāko grāmatu. Ceru, ka viņš tur atrod daudz interesanta.
Es tikmēr pamatīgi esmu izpētījusi tavernas tuvākos stūrus, kā arī neuzkrītoši aplūkojusi nedaudzos apmeklētājus – divus vecākus angļu pārus. Pusizdzertās alus glāzes liek nojaust, ka angļi šeit atrodas ilgāk par stundu. Kungi, apsēdušies ar skatu pret ielu, nekustīgi vēro retos garāmgājējus, tikai reizēm, mūzikas atskaņotājā atskanot straujākai melodijai, ritmiski pakustina uz augšstilbiem noliktās plaukstas. Iespējams, ka līdzi mūzikai dzīvo arī sirmās kundzes, kuru sejās reizēm uzplaiksna tikko pamanāms smaids. Viņas redzu tikai daļēji, jo, ērti atslīgušas pret koka solu atzveltnēm, sievietes noslēpušās manam skatienam. Angļi sarunājas vēl mazāk nekā mēs. Astoņdesmit mūža gados viss būtiskais noteikti jau izrunāts. Viņus vērojot, arī mani pārņem laisks miers un vairs nemaz neuztrauc neveiklais klusums starp maniem un Krisa retajiem vārdiem: “Patīk? – Jā. – Skaisti? – Jā. – Smaržo. – Garšīgi. – Vējš. – Jā. – Skaisti. – Jā.” Aiz muguras palikusī straujā ikdiena pēkšņi noplakusi kā balons, un domās ienācis miers.
“Gift to you!” (anglu val. – dāvana tev!) pēkšņi pieskardamies manai rokai, Kriss pārtrauc manu apcerīgo klusumu. Pārsteigta pievēršos viņam. Uz Krisa atvērtās plaukstas – maza bēšas krāsas kārbiņa ar stilizētu pušķīti.
Instinktīvi papurinu galvu, jo nejūtos pelnījusi dāvanas no šī vīrieša, bet viņš sniedz plaukstu tuvāk un mudina atvērt kastīti. Neizlēmīgi pastiepju roku, jo nespēju atcerēties, kā grieķiski paprasīt: “Kas tas tāds?”
Uzmanīgi knibinos ap kārbiņas vāku, līdz izdodas to atvērt. Izrādās, ka tā slēpj sevī patiesu skaistumu – rokassprādzi no baltas, bēšas un maigi rozā krāsas gliemežvākiem. Jūtu, ka Kriss mani vēro, bet es joprojām mulstu no negaidītās dāvanas un vārdu trūkuma.
“Efharisto, poli efharisto!” (grieķu val. – paldies, liels paldies!). “Beautiful!” (angļu val.– skaisti!) cenšos izteikt savu sajūsmu un pateicību.
Tad pēkšņi atceros piemirsto vārdu grieķiski: “Giati? (grieķu val. – kāpēc?), tomēr šaubos, vai pajautāju pareizi. Nopietni lūkojos vīrieša sejā. Kriss neatbild, tikai smaida, jo manās acīs ir saskatījis gaidīto atbildi – ļoti patīk. Ar žestu norādījis, ka vēlas, lai rokassprādzi pielaikoju, viņš sniedzas man palīgā, tomēr tas nav nepieciešams – aizdare ir ļoti vienkārša. Prieks par to, cik labi izskatās dāvana, ir abpusējs.
Tikmēr oficiante atnesusi Krisa pasūtītās vakariņas. Zivju mezē pirmā uzkodu paplāte ir marinēti kalmāri, mīdijas, astoņkāji un, protams, četrās daļās sagriezts citrons. Zinu, ka pakāpeniski tam sekos grilētas un ceptas zivis, līdz pat pēdējai – milzīgai cipurai. Pieredze rāda, ka tās pieveikšanai reti kuram pietiek apetītes un spēka.
“Omorfa,” (grieķu val.- skaisti) atceros vēl vienu, no vārdnīcas mācītu vārdu, lai gan meita ne reizi vien ir teikusi: “Tos labāk neizmanto. Viņi te runā savādāk.”
Bažīgi paskatos uz Krisu – viņa sejas izteiksme pēkšņi ir izmainījusies. Vai tiešām es būtu pateikusi ko neiederīgu? Pieliecies uzkodu paplātei, vīrietis to cieši pēta un ošņā. Tad noraizējies sarauc pieri un pamāj oficiantei.
No abu sarunas grieķiski maz ko saprotu, tikai sekoju žestiem un klausos, kā mainās Krisa balss tonis, kas sākumā šķita laipns un miermīlīgs. Saprotu, ka kaut kas nav tā, kā vīrietim ierasts. Oficiante ir iecietīga un gatava paplāti apmainīt pret citu, uz ko viņš arī pastāv. Visai drīz tās vietā tiek nolikta manuprāt tāda pati, tik vien, ka produktu kārtojums varētu būt nedaudz izmainījies. Kriss vērīgi aplūko arī šo, tad apmierināti pasmaida un novērtē ar augšup izslietu īkšķi.
Katru kumosu izgaršoju lēnām un nesteidzīgi. Zinu, ka līdz ceptajiem kalmāru riņķiem un citiem gardumiem vēl ir vismaz piecpadsmit minūtes laika.
Krisa sejā redzu vieglu smaidu, tomēr nojaušu, ka to nav izraisījusi mana klātbūtne, bet drīzāk garšas kārpiņām radītā bauda. Es par marinējumiem neesmu lielā sajūsmā, daudz vairāk gaidu vakariņu turpinājumu.
Kad pēc krietnas pusstundas tiek atnesta nākamā paplāte, Kriss demonstratīvi izstiepj roku, uz kuras platā zeltītā aprocē iestrādāts masīvs pulkstenis, un norāda uz laiku.“Kiria” (grieķu val. – dāma, kundze) neesot vienkārši “touristas” (grieķu val. – tūrists), bet gan “episkeptis”(grieķu val. – viesis), tāpēc… Un Kriss atkal un atkal baksta pirkstu sava pulksteņa zeltītajā ciparnīcā, ar katru nākamo teikumu kļūdams skaļāks.
Oficiante pieklājīgi atvainojas ar man zināmo “signomi” (grieķu val. – piedodiet, atvainojiet) un izplūst garā sarunā ar Krisu, kurš uzsāk apnicīgu izskaidrošanos par ceptajām un grilētajām zivīm, turklāt viņa balss tonis atkal aug skaļumā. Meitenes vaigi piesarkst, un redzu, ka viņa sāk justies arvien neveiklāk. Kriss toties iejūtas “lomā” un žestikulē arvien kaislīgāk. Jūtos ļoti neērti, jo biežā vārda “kiria” lietošana man liek domāt, ka sūdzības izvirzu es. Tajā pašā laikā apzinos, ka var jau būt arī savādāk – “iepeldējis labi zināmos ūdeņos”, vīrietis vienkārši izrādās, sak’, dāmai visu to labāko.
Izlemju iejaukties un iespraucos viņu dialogā, vēršoties pie oficiantes ar labvēlīgu smaidu un bieži daudzinātajiem “poli kala” un “efharisto” (grieķu val.- ļoti labi, paldies). Pieļauju, ka Krisam šāda mana rīcība varētu nepatikt, tāpēc uz īsu mirkli pieskaros viņa rokai, kas joprojām stutē uz augšu paceltu dakšiņu: “Oli einai kala. Poli kala! (grieķu val. – viss ir labi, ļoti labi!)
Krisa skatiens ir grūti izprotams, un man atkal jādomā par to, ko un kā es pateicu. Tomēr viņš apklust un turpina lūkoties uz mani. Vīrieša skatiens kļūst arvien valgāks, un es jau sāku bažīties, vai neesmu atļāvusies par daudz.
