“Agapi mou (gr.val. – mana mīlestība),” Krisa balss mani sasniedz kā tikko sadzirdams čuksts, tomēr es nekļūdīgi sadzirdu šos vārdus, kas kipriešu ikdienā ir dzirdami bieži. Pirkstu galiem prātīgi atvirzījis glāzi, vīrietis nemanāmi sniedzas pieskarties manai plaukstai.
Par laimi, viņš to dara apdomīgi un lēnām, un man izdodas izvairīties no šī žesta, kas noteikti samulsinātu mūs abus. Man šie vārdi šķiet krietni pāragri un negaidīti, jo mēs taču viens otru vispār nepazīstam, tāpēc izliekos, ka viņa teikto neesmu dzirdējusi, un steidzīgi ķeros pie grilētajām garnelēm.
Ir patiešām gardi. Nesaprotu, kādas te vispār iespējamas pretenzijas? Kalmāru gredzeni paši kūst mutē, un es nezinu, kāpēc Kriss tos atliek sānis. Sāku slavēt ēdienu visās man zināmajās valodās, lai tikai vīrietis redzētu, ka man garšo viss, un vismaz tāpēc nejustos aizvainots. Apzinos – ja manas rokas būs aizņemtas ar ēdienu, viņš tās necentīsies aizkavēt pusceļā un vēlreiz ieminēties par mīlestību.
Tā arī notiek. Brīdi vērojis manu patieso aizrautību ar ēdienu, viņš pastieptajā rokā satver alus glāzi un ilgi malko vēso dzērienu. Baidos ieskatīties viņam acīs, lai skatienā neieraudzītu vilšanos, neizdošanās skumjas vai nosodījumu. Uz mana šķīvja drīz ir palikušas vien pāris asakas.
Kad oficiante atnes trešo paplāti ar dažāda lieluma ceptām zivīm un milzīgu cipuru (jūras karūsu) uz atsevišķa šķīvja, es jau jūtos nogurusi no ēšanas. Pārēdusies. Kriss turpretim, pieri saraucis, atsāk ar dakšiņu bakstīt un pētīt zeltaino zivju sānus, un es nojaušu, ka viņš atkal ir ar kaut ko neapmierināts. Lasis, zandarts, sarkanā forele, jūras ķemmīte – tādu zivju nosaukumus reiz atceros lasījusi līdzīgas tavernas ēdienkartē krievu valodā.
Pacēlis roku, Kriss pamāj oficiantei, kura jau attālinājusies, un man pēkšņi sagribas aizmirst par pieklājību – piecelties un aiziet no galda, lai Krisa izrādīšanās vienkārši beigtos. Meitene tikmēr ir atsaukusies vīrieša aicinājumam un padevīgi nostājusies pie mūsu galdiņa. Sārtie plankumi no viņas vaigiem vēl arvien nav nozuduši.
Krisa balss tonis man nepatīk jau no pirmajiem izrunātajiem vārdiem. Nemierīgi sarosos, somā atrodu mobilo tālruni un, īsi atvainojusies, pieceļos no galda. Vēl neesmu izlēmusi, kā attaisnošu savu pēkšņo aiziešanu. Varbūt ar kādu neatbildētu zvanu? Bet varbūt labāk piemiegt ar aci un norādīt “dāmu istabas” virzienā?
Krisa skatienā pavīd nesapratne. Īsu brīdi saminstinos, un mans paskaidrojums izsprūk spontāns un pašai negaidīts: “I’ll take a picture (ang.val. – es nofotografēšu)”.
Ar acs kaktiņu pamanu, ka vīrietis mēmi vēro manu attālināšanos, un saprotu, ka es patiešām gribu šo vietu nofotografēt: gumijkoka ēnu, tumšbrūnos koka solus un galdus, leknās pelargonijas uz mūra sienas fona, mūžseno kaktusu, klusējošo strūklaku… Patiesībā šeit viss ir tik vienkāršs, tuvs un pieņemams. Varbūt tieši tāpēc Kriss izvēlējās šo vietu?
Aiz muguras iestājies miers un klusums. Nedzirdu nedz iespējamo jautājumu vai aicinājumu atgriezties, nedz vīrieša skaļo un nepatīkamo sarunu ar oficianti. Caur kameras aci palūkojos, kas īsti tur aiz muguras notiek. Nekas it kā nav mainījies. Visi joprojām sēž savās vietās un turpina gremdēties vakara noskaņā. Tikai mans krēsls, strauji pieceļoties, atbīdījies no galda, izskatās pamests un vientulīgs. Bet varbūt tā tomēr ir Krisa sakumpusī mugura, kas manai sirdsapziņai liek mocīties pašpārmetumos?
Aleksandrs
Tā ir tāda savāda sajūta – iekšēja kņudēšana, trauksme un nemiers… Atskatos vēl un vēlreiz, jo jūtu – kāds mani cieši vēro. Saprotu, ka ir veltīgi starp vairākiem desmitiem tuvumā esošu cilvēku pamanīt to vienu, jo pludmale pilna ar saules gultās un uz līdzpaņemtajiem paklājiņiem zvilnošiem atpūtniekiem, kuru skatieni noslēpti aiz saulesbrillēm.
Pievēršos mazbērniem, kuri skraida gar pašu jūras malu un vēro, kā kārtējais vilnis noslēpj tikko iemītās pēdas, jo apnicis plunčāties seklajā ūdenī. Saule pamazām nosarkst un drīz vien paslēpsies virs jūras sakāpušajā miglas vālā, tomēr pludmalē vēl joprojām veldzējas daudz cilvēku. Meita ar vecāko dēlēnu iebridusi ūdenī un atrodas diezgan patālu no krasta. Lēzenā, smilšainā pludmale un siltais ūdens daudzus vilina izmērīt, cik tālu no krasta var aiziet kājām.
Mēs abi ar jaunāko mazdēlu liedagā būvējam spainīša izmēra smilšu torņus, vienlaikus veidojot arī ezeru mazākajai laiviņai. Turpat netālu kāda pusaugu meitene no smiltīm veido vismaz divus metrus garu krokodilu. Līdz pilnīgai līdzībai trūkst vienas priekšējās ķepas, tomēr Saša jau pazīst bildēs bieži redzēto rāpuli, un tas kā magnēts pievelk bērnu. Pieskrējis vienreiz, tad otrreiz viņš ieinteresēti vēro, kā meitene krokodilam lipina uz augšu izvirzītās acis. Pastiepis kāju, puika tiecas pieskarties garajai astei, kas sniedzas gandrīz līdz ūdens malai.
– Saša! – apsaucu mazdēlu. – Atnāc pie manis.
Bērns īsu mirkli paskatās manā virzienā, norāda ar pirkstu uz gandrīz gatavo smilšu veidojumu un atkal pastiepj kāju, lai pieskartos krokodila sānam.
– Saša! – paslējusies augšup, uzsaucu skaļāk.
Uz manu pusi pagriežas vairākas atšķirīga vecuma vīriešu sejas, un vismaz dažās no tām ir acīmredzama interese: “Kas mani sauc?” Pasmaidu, jo apjaušu, ka Aleksandrs patiešām ir populārs vārds, turklāt vairākās tautās.
Mazdēla uzmanību man gan nav izdevies piesaistīt. Turklāt noprotu, ka viņa interese par smilšu veidojumu nebeigsies ar vienkāršu lūkošanos no malas.
– Sašiņka! – saucu vēlreiz, šoreiz klusāk un maigāk, domājot – tā visiem būs skaidrs, ka mani interesē bērns.
Tomēr mazdēls joprojām izliekas mani nedzirdam un ne soli neatkāpjas no filigrāni veidotās krokodila astes. Turpretim vīrietis, kurš līdz šim turpat netālu zvilnējis uz strīpaina pludmales dvieļa, tagad uzslējies pussēdus un ieinteresēti vēro mūs.
Mazdēls tikmēr smilšu figūras astē atstājis savas pēdas nospiedumu, un es nojaušu, ka ar to vien viņa interese nebeigsies.
– Saša! – saucu vēlreiz un māju bērnam ar roku.
Puika beidzot mani ir sadzirdējis un steidzas šurp. Piecēlies ir arī vīrietis, kurš mūs vēroja, un jau pēc pāris soļiem atrodas tuvu blakus.
Bērns tomēr pieskrien ātrāk, mīļi apķeras ap kaklu un aizrautīgi stāsta par meiteni un krokodilu. Vīrietis pietupstas mūsu smilšu pils otrā pusē un lietišķi piebilst:
– Šeit vajadzētu mazu rekonstrukciju, – un, pastiepis roku pēc spainīša, kā cepuri uzmauc to vienam no gatavajiem torņiem un veikli pārbīda vienotā rindā. Vēl pāris rokas kustības, un ap mazo ūdens peļķīti izveidojas varens mūris.
Mazdēlam uzreiz iepatīkas jaunais rotaļu biedrs, un viņš uztic vīrietim gan savu lāpstiņu, gan jauno kravas mašīnu.
– Jums labi padodas, – izsaku savu vērtējumu un pasmaidu. Sarunājoties krievu valodā vārdi nav ilgi jāmeklē.
– Man arī ir mazbērni, – vīrietis paskaidro un piebilst: – Četri.
Tad, noskalojis plaukstu mazajā ezeriņā, ko pēc pārbūves no trim pusēm ieskauj smilšu torņi, sniedz man roku:
– Aleksandrs. Atvainojos, ka uzreiz neatsaucos uz jūsu palīgā saucienu.
Man patīk vieglums, ar kādu ir iesākusies mūsu saruna, tāpēc esmu noskaņota to turpināt.
– Jūs šajā viesnīcā atpūšaties? – jautāju un norādu uz balto ēku kalna galā.
– Nē, es šeit dzīvoju, – vīrietis pasmaida un piebilst: – Nu, ne tieši šeit, bet Pafosā. Pēc atvaļinājuma Lielbritānijā jūtos mazliet nosalis. Gribas sasildīties.
Kad apjautājos par dzīvi Anglijā, Aleksandrs kļūst nopietns un labprāt dalās savās domās. Viņam ļoti nepatīk tas, kas notiek Eiropā: bēgļu krīze, musulmaņu ieplūšana, kultūru sajaukšanās, vecās Eiropas brukšana… Ļauju viņam runāt, jo vīrieša lēnīgā runas maniere ļoti piestāv mierīgajai novakarei. Turklāt tā nav nedz tukša pļāpāšana, nedz muļķīgs flirts, bet saturīga saruna ar interesantiem vērojumiem un pamatojumiem.
Tikmēr mums ir pietuvojusies arī mana meita ar vecāko puiku, un es saprotu, ka laiks taisīties mājup. Tiesa, tā domāju tikai es, jo bērni kā tauriņi aizspurdz tālāk pa liedagu.
– Vēl neiesim? – jautāju meitai, bet viņa tikai noplāta rokas – puikas jau gabalā, un seko abiem skrējējiem.
– Lai jau bērni skraida, – Aleksandrs nosaka skaidrā latviešu valodā un piemiedz ar aci. Jūtos patiesi pārsteigta – latviešu valodu šeit negadās bieži dzirdēt.
