(Turpinās no 1.augusta)
– Es iepriekš dzīvoju Latvijā, tikai pirms pāris gadiem pārcēlos uz Kipru, – Aleksandrs tūlīt arī paskaidro. – Manā ģimenē visi sarunājās krieviski, bet, tā kā jau no dzimšanas esmu Latvijas pilsonis, es izlēmu iemācīties latviešu valodu. Man patīk mācīties kaut ko jaunu, tā vieglāk trenēt atmiņu. Tikpat labi varu runāt arī angļu, spāņu un vēl pāris valodās, – viņš itin lietišķi, bez mazākās lielības piebilst.
Jūtos iespaidota un atklāju, ka man patīk nelielais krievu akcents. Mierīgajā un līganajā runas manierē tas ir tik tikko samanāms. Piebilstu, ka ar savu atmiņu viņš tiešām var lepoties. Paturēt prātā tik bagātu faktu materiālu par pasaules kultūru, britiem un imigrantiem, kā arī apgūt vairākas svešvalodas spēj ne katrs.
– Latvijā man ir draugs Vladimirs, kurš savulaik ļoti vēlējās iemācīties latviešu valodu, – Aleksandrs turpina iesākto domu, – bet viņam tas tā arī neizdevās. Vladimira vecāki bija imigranti un prata tikai krievu valodu, tāpēc arī viņš nerunāja latviski. Lai arī kā Vovočkam gribējās piedalīties kopējās pagalma bērnu sarunās un spēlēs, sarežģītos latviešu valodas vārdus ielāgot viņš nespēja. Tā kā vecāki arī nebija ieinteresēti dēlam palīdzēt, viņš bieži jutās atstumts. Pārsvarā Vovočka spēlējās viens, bija nedrošs un bikls.
– Kas ar viņu notika tālāk? – jautāju brīdī, kad Aleksandrs pieklust.
– Domu par valodas apgūšanu viņš neatmeta arī skolā. Gluži otrādi – Vovočka ļoti neatlaidīgi centās mācīties gan latviešu, gan angļu valodu, bet – nekas neizdevās. Daži vārdi aizķērās prātā, bet, kā tos sasaistīt, nebija ne jausmas. Angļu valodas skolotāja teica, lai viņš velti nemoka sevi. Sen zināms, ka ir cilvēki, kuriem valodas mācīšanās ir smags un nogurdinošs process. Labāk savas pūles ieguldīt dotībās, ko var attīstīt, piemēram – zīmēšanā, kas Vladimiram padevās tīri labi. Tolaik viņš ieklausījās skolotājas teiktajā un pārtrauca lauzīties sarežģītajos latviešu valodas gramatikas likumos, tomēr, gadiem ejot, atkal un atkal atgriezās pie šī sava dzīves mērķa.
– Interesants stāsts, pareizāk – interesants draugs, – iestarpinu kādā brīdī, jo man patiešām gribas zināt – kā tas turpināsies.
– Ja vēlaties šo stāstu dzirdēt tālāk, varbūt mēs rītvakar varam sarīkot pikniku jūras krastā? – Aleksandrs piesardzīgi jautā.
Daudz nedomādama piekrītu. Iepriekš sajustā patīkamā kņudēšana saules pinumā un pacilājošais nemiers ir radis izskaidrojumu – tā ir bijusi tuva, it kā ļoti pazīstama cilvēka klātbūtne vai enerģija, kas tiekusies pie manējās. Arī agrāk, dažiem cilvēkiem pietuvojoties, esmu sajutusi ko tamlīdzīgu, tāpēc zinu: šī vīrieša klātbūtnē jutīšos viegli un nepiespiesti. Turklāt nojaušu, ka mums būs daudz par ko sarunāties.
Lietišķi apsveram iespējas un apmaināmies ar telefona numuriem, lai vēlāk vienotos par iespēju satikties, un īsi atvadāmies. Es jau tagad nojaušu, ka šī stāsta turpinājumā netrūks pārsteigumu – nopietnā balsī pasniegtajam stāstījumam cauri vijās tikko sadzirdama ironiska nots.
Sazvanāmies gan vēl tās pašas dienas vakarā. Aleksandrs vēlas mani aizvest uz tādu vietu, kur netraucēti varot vērot saulrietu. Savulaik ar meitu bieži tikām sēdējušas jūras krastā un skatījušās, kā saule sarunājas ar jūru. Nav divu vienādu saulrietu. Katrreiz tie krāsojas citās krāsās, un man šķiet – katrs izspēlē citu simfoniju. Esmu sajūsmā par šo piedāvājumu!
Kad nākamajā vakarā izkāpju no Aleksandra mašīnas, jūtos patiesi pārsteigta. Pie kājām retu vilni uzbango jūra, bet tālumā tās tumšais zilums lēnām sajaucas ar saules izlieto sārtumu. Horizonts ir tik pārskatāms kā Operas skatuve no VIP ložām, un man šķiet – es saklausu saksofona smeldzi…
Savās izjūtās padalos ar Aleksandru, kurš tikmēr no mašīnas bagāžnieka izcēlis divus saliekamos krēslus un uzstutējis miniatūru galdiņu. Uz tumši zilā galda pārklāja – divas glāzes un bagāts tumšo vīnogu ķekars.
– Es ceru, ka uzminēju – tev nebūs iebildumu pret grieķu saldo vīnu? – vīrietis jautā, un no groza dziļumiem parādās melnā kā nakts “Mavrodaphne of Patras” pudele. To ieraugot, garšas kārpiņas tūlīt atceras žāvētu rozīņu un vaniļas garšu.
– Lieliska izvēle! – no sirds novērtēju un ar to domāju visu – vietas izvēli, krēslus, galdautu… Katru sīkumu, kas šo vakaru tuvina ideāli romantiskam.
Izcēlis no groza kastīti ar kaltētiem augļiem, Aleksandrs piebilst:
– Un tas garšas pastiprināšanai.
Jūtos kā sapnī, kurā laikam jau sen esmu vēlējusies nokļūt. Tikai mazliet piepūles, un šī vieta kļuvusi par īstu lagūnu ikdienas skrējienam.
– Sapin kājas saviem sapņu zirgiem, – viņš dziedošā balsī dudina kādas man nezināmas dziesmas rindu, un es pat nepamanu, kurā brīdī galda vidū iedegusies ceriņkrāsas svece. Kā melni nogatavojušies ķirši glāzēs zaigo aromātiskais sarkanvīns. Bet varbūt tā ir saule vai jūra, kas pār mums tikko samanāmi izlej savu krāsu?
Vārda tiešā nozīmē jūtos apburta. Īsti nesaprotu, vai man to visu vajadzētu novērtēt vārdos vai drīkstu tāpat vienkārši sēdēt un baudīt – jūru, vēju un saulrietu. Tumši sārto vīnu, kas, saplūstot ar dabas piešķirtajām krāsām, dzīslās ielej nebijušu mieru. Klātbūtni, kas bez vārdiem piepilda un ļauj justies droši. Aleksandrs uzminējis manu noskaņojumu vai varbūt – jūtas tieši tāpat kā es. Mēs klusējot malkojam vīnu un vērojam, kā saule tuvojas horizontam. Tas notiek tikpat ātri, kā minūtes rit, – acīm pamanāmi. Un drīz vien sārtā diska apakšējā mala jau nodilusi…
– Vai tev nav kļuvis vēsi? – kādā brīdī atskan viņa jautājums, un es izveļos no kūniņas, kurā esmu jutusies tik ērti.
– Ar tevi ir tik labi paklusēt, – klusām izrunāju vārdus, kas izkāpuši no sirds dziļumiem.
– Man ir pleds, – viņš saka, un es nepārspīlējot jūtos kā septītajās debesīs.
Negaidītais siltums apņem tik maigi, ka samulstu. Tikai tagad pamanu, ka vējš no jūras puses kļuvis skaļāks. Tad atceros Aleksandra iepriekš iesākto stāstu par draugu un mudinu viņu to turpināt. Mani patiešām interesē, vai Vovočkam galu galā izdevās sasniegt savu mērķi – iemācīties latviešu valodu.
– Tas nav tik vienkārši, – Aleksandrs domīgi iesāk. – Patiesībā tas nav tikai stāsts par latviešu valodu, bet gan par cilvēku, kuram, kā es smejos, vajadzētu piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni.
Ziņkāri paskatos uz savu sarunu biedru – tad jau viņa draugs patiešām ir interesanta personība!
– Cik zinu, to piešķir par nopelniem tēvijas labā, – Aleksandrs nopietnā balsī turpina. – Starp citu, šī ordeņa devīze ir “Per aspera ad astra”, tātad – “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”. Mans draugs, vārda vistiešākajā nozīmē, ir ilgi un nopietni pūlējies, lai sasniegtu savu mērķi. Vispirms jau jāpiemin, ka viņš vienmēr ir lepojies ar to, ka dzīvo Latvijā. Jau bērnībā Vovočku interesēja viss latviskais – saistīja kultūra un tradīcijas, simpatizēja tauta, tomēr viņš neko daudz par to nezināja, jo neprata sarunāties. Var būt, ka nopietns šķērslis bija viņa kautrība un biklums. Viss nedaudz izmainījās pēc dienesta, kad Vladimirs iepazinās ar kādu gados vecāku sievieti. Māte viņai bijusi krieviete, tēvs – latvietis, kurš tikai neilgu laiku padzīvojis kopā ar ģimeni, līdz izšķīries un aizbraucis. Meitene skolā un mājā sarunājusies tikai krieviski, tomēr pamazām kaut kā apguvusi arī latviešu valodas minimumu. Kas viņu darījis Vladimiram pievilcīgu, grūti izskaidrot. Draugs saka, ka ļoti paticis klausīties, kā viņa runā latviski. Tas esot bijis tāds īpašs akcents…
Vēl tagad Vladimirs neprot paskaidrot, kādēļ un kā tas notika, bet, pat neņemot vērā mātes iebildumus un lūgumus nākt pie prāta, pēc neilga laika viņi apprecējās. Daudziem tā bija mīkla. Iespējams, tā sieviete viņam iemānīja kādu mīlas dziru vai kā citādi piebūra, bet vīrieša prāts apreiba, un viņš īsā laikā kļuva par pusaugu bērna tēvu.
Pēc kāda laika Vladimiram radās ideja – viņš izdomāja savu sievu uztaisīt par īstu latvieti: panākt, lai viņa raiti un pareizi runā latviski, lai skatās latviešu televīzijas kanālus, klausās latviešu dziesmas. Lai to veicinātu, Vladimirs, kuru es tieši tajā laikā iepazinu, pieprasīja sievai, lai viņa māca vīram latviešu valodu. Sākumā sieva visādi atrunājās, bet galu galā tomēr izlēma pamēģināt. Viņa patiešām centās un, saprotams, kaut ko iemācījās arī pati, tikai Vladimiram joprojām nekas nepadevās. Izruna joprojām bija tik šausmīga, ka vārdus ar grūtībām varēja saprast. Galu galā arī sieva pateica to pašu, ko savulaik angļu valodas skolotāja – lai viņš velti nemoka sevi: nu, nav viņam iedotas šīs spējas!
Draugs neklausīja un četrdesmit gados, par spīti visiem, izlēma iegūt Latvijas pilsonību. Viņš nopietni sāka apmeklēt latviešu valodas kursus. Kā zināms, šādos kursos pārsvarā sastopamas sievietes un vīrieši tur ir deficīts. Ja nu kāds arī ieklīst starp viņām, tad nonāk visu uzmanības centrā. Tad nu arī visas, kā nu kura prot, cenšas pievērst tā vienīgā uzmanību, līdz kādai arī izdodas. Ko lai dara, ja tāda situācija izveidojusies Latvijā – vīrieši mazākumā! – Aleksandrs skeptiski piebilst.
– Jā, gada sākumā, atceros, lasīju skarbu secinājumu, ka darbspējīgo sieviešu skaits Latvijā gandrīz divreiz pārsniedz vīriešu skaitu, – apstiprinot šo faktu, varu tikai piebilst. – Atvaino, ka pārtraucu, stāsti tālāk.
– Tiešām tik liels pārsvars? – Aleksandrs izbrīnījās. – Skumji…Tātad tieši šajos kursos Vladimirs satika savu pirmo mīļāko. Arī viņai nepadevās latviešu valoda, un akcents bija tikpat šausmīgs kā manam draugam. Varbūt tieši tāpēc viņam šīs sievietes izruna šķita neticami pievilcīga, un drīz vien viņi kopā sāka mācīties ne tikai latviešu valodu…
