(Turpinās no 8.augusta)
– Kursos savā starpā viņi abi sarunājās it kā latviski, – Aleksandrs turpina stāstu par savu draugu, – diemžēl skolotāja neko nesaprata un uzdeva jaunus vingrinājumus. Tad noskaidrojās, ka nesaprot arī citi. Tomēr eksāmenu viņi kaut kā nolika un pilsonību ieguva. Pa to laiku draugs bija atbrīvojies arī no saviem kompleksiem. Īsti nezinu, kādi tie sākotnēji bija, bet pēc šiem kursiem viņš kļuva pavisam cits cilvēks – īsts donžuāns. Varbūt viņš bija salasījies psiholoģijas grāmatas vai arī apguvis NLP, bet tieksme skraidīt pakaļ sievietēm kļuva neapvaldāma. Draugs pats šo vājību, protams, neatzina, dievojās, ka nekas tāds viņam neesot pat prātā, ka viss notiekot pats no sevis, ka tā vajagot. Nevienu sievieti – ne jaunu, ne vecu – viņš vairs nelaida garām, ar visām tiecās uzsākt flirtu, un viņa repertuārā parādījās arvien jauni jociņi. Kāpēc viņš tik viegli iepatikās sievietēm, īsti nezinu. Varu teikt, ka Vladimirs vienmēr ir smaidīgs, draudzīgs, laipns, uzmanīgs, patīkams, galu galā – izskatīgs. Dažas pat ir teikušas – harizmātisks, simpātisks. Pats par to spriest nevaru, man nekad vīrieši nav patikuši, – īsi iesmejas Aleksandrs un, viegli paberzējis uzaci, turpina stāstu.
– Īpaši labi viņam veicās ar latvietēm. Kāpēc tā notika? Vladimirs vienmēr centās runāt latviski, bet, tā kā viņam tas īsti nepadevās, sievietēm viņa kļuva žēl. “Nabadziņš, tā mokās, bet tik ļoti cenšas!” viņas līdzjūtīgi nodomāja un sarunu turpināja krieviski. Vladimirs uzreiz nepadevās un turpināja lauzīties latviešu valodā. Tad sievietēs parasti pamodās žēlums, kas nemanāmi pārgāja maigumā, un cik tad tur vairs tālu līdz mīlestībai.
– Tev tā šķiet? – nenoturējos nepavaicājusi. – Ka mīlestība sākas ar žēlošanu?
– Nu, izskatījās, ka vismaz ar viņu tā notika, – Aleksandrs nopietni paskaidroja. – Lai gan varbūt tur radās arī citas jūtas.
Klusējot pamāju ar galvu, atvainojos, ka pārtraucu, un lūdzu turpināt stāstu. Brīdi apdomājies, viņš turpināja:
– Tā kā man pašam patīk ceļot un palaikam pamainīt dzīvesvietu, reiz es arī Vladimiru mēģināju pierunāt palūkoties viņpus robežām. Piemēram, aizceļot pāri okeānam uz kādu valsti, kur runā spāniski. Pats nesen biju apguvis šo valodu, gribējās to pielietot dzīvē. Vladimirs par ārzemju apceļošanu līdz šim pat nebija iedomājies. Pats nesaprotu, kā man toreiz tik viegli izdevās viņu pierunāt. Iespējams, viņš piekrita tāpēc, ka es apgalvoju: tur sastopamas foršas un atraktīvas sievietes, – Aleksandrs pavīpsnā un pasniedzas pēc vīna glāzes.
– Biļetes uz Dienvidameriku nopirkām jau pusgadu iepriekš. Tas bija pietiekami ilgs laiks, lai arī viņš apgūtu spāņu valodu kaut vai primitīvā līmenī. Draugs apņēmās. Pašam tas neko labi nepadevās, tāpēc pie viņa mācīšanas ķēros es. Te nu jāpiebilst, ka iegūtās zināšanas var novērtēt gan ar pluszīmi, kad rezultāts ir pozitīvs, gan ar nulli, kad neko nav izdevies iemācīties. Kad es sāku draugam mācīt spāņu valodu, manas zināšanas ieguva mīnuszīmi, kļuva sliktākas. Tātad – radās negatīvs rezultāts.
– Kā tas iespējams? – nenoturos paust savu izbrīnu.
Aleksandrs aizdomājas:
– Es laikam to nepratīšu paskaidrot… Es vienkārši jutu, ka manas spāņu valodas zināšanas pasliktinās. Man palaikam nācās lauzīt galvu, par ko ir runa, jo draugs nepārtraukti uzdeva muļķīgus jautājumus un nojauca domu. Viņš vienmēr jautāja: kāpēc viņi runā tā, kāpēc lieto šādu vārdu, vajadzētu būt tā, tā nav pareizi… Es teicu, lai viņš ar saviem priekšlikumiem vēršas Servantesa institūtā, kas pēta spāņu valodas lietošanu un izmaiņas visā pasaulē divdesmit piecās valstīs. Lai piedāvā tur savus ieteikumus un labojumus. Tā nu iznāca, ka es kā skolotājs zaudēju savas prasmes, – ar zināmu rūgtumu balsī pasmīn Aleksandrs.
– Mūsu ceļojums pāri okeānam gan tāpēc neizjuka. Aizlidojām, paceļojām, daudz redzējām un piedzīvojām, bet tas jau būs cits stāsts. Interesanti, ka arī tur, neņemot vērā mana drauga nulles līmeni valodas zināšanās, viņš prata rast kontaktu ar sievietēm. Kā viņi sapratās? Ar tiem pašiem pāris vārdiem, ar žestiem un dažādām zīmēm uz papīra. Vladimirs vienmēr sev līdzi nēsāja bloknotiņu, kurā zīmēja dažādus cilvēciņus, un neticami viegli pierunāja viņas uz tuvību. Sākumā izteica pāris komplimentus, izrādīja nožēlu, ka neprot valodu, un pasūrojās, ka viņam pietrūkst sievietes. Pēc ceļojuma atgriezies mājās, Vladimirs daudz nopietnāk ķērās pie spāņu valodas apgūšanas – sāka sarakstīties ar tulkotāja palīdzību, sazināties skaipā, kaut ko mācīties. Nākamreiz draugs jau krietni labāk prata sazināties spāniski. Protams, vislabāk viņš bija sagatavojies saziņai par īpaši interesējošu tēmu, pati saproti, kādu, un viņam viss izdevās. Neņemot vērā visu iepriekš minēto, Vladimirs turpina dzīvot ģimenē un būt labs tēvs vecākajam dēlam. Īsti nesaprotu, kā viņš to paspēj, bet viņš atrod laiku tikties arī ar citiem saviem bērniem un viņu mātēm, ik reizi īpašu uzmanību veltot jaunākajam. Tā kā draugam ir labi atalgots darbs, viņš spēj tos atbalstīt arī materiāli. Pēc visa šī garā stāsta beidzot esmu nonācis līdz loģiskam kopsavilkumam, – Aleksandrs plati pasmaida un turpina ar zināmu patosu.
– Mans draugs dara Latvijai derīgu darbu. Laikā, kad jaunās ģimenes ar bērniem pamet Latviju un savu genofondu aizved uz ārzemēm, viņš rūpējas par iedzīvotāju skaita vairošanu šeit. Dara to, kas viņam patīk un labi padodas. Turklāt, kas ir pats galvenais – visi viņa bērni ir veseli un skaisti, un izaug par īstiem latviešiem: apmeklē latviešu bērnudārzus, mācās latviešu skolās. Starp citu, arī drauga tieksme pēc latviešu valodas nav mazinājusies. Daudz laika pavadot kopā ar bērniem, arī viņš krietni labāk ir sācis runāt latviski. Te nu arī loģisks pamatojums, kāpēc viņam vajadzētu piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni.
Aleksandrs apklust, un es nojaušu, ka viņa stāstījums par apsviedīgo un nepiesātināmo draugu ir beidzies. Saprotu, ka pat nevēlos komentēt vai izvērtēt šo dzīvesstāstu, jo diemžēl jau iepriekš esmu dzirdējusi lielākā vai mazākā mērā līdzīgus sižetus. Turklāt Vladimirs ir Aleksandra draugs, un – ne jau kopā ar viņu es šobrīd baudu romantiskus mirkļus, kurus negribas sabojāt ar piezīmēm nevietā…
No morāles viedokļa šis stāsts, protams, ir visai nosodāms, jo – kā tad ar ģimenes vērtībām? Bet, ja jau Vladimira sievietes spēj pieņemt šo situāciju, tad kāda gan man gar to daļa. Bērni aug, tēvs par viņiem rūpējas… Tā vien gribas Aleksandram pajautāt, cik bērnu šim vīrietim īsti ir, vai šie viņa donžuāna gājieni joprojām turpinās… Bet vai gan šobrīd tas ir svarīgi?
– Jautājumu nebūs? Piemēram, vai sieva par to zina? – brīdi nogaidījis, Aleksandrs taujā. – Es domāju, ka zina, bet izliekas to neredzam, jo arī ģimeni viņš nepamet novārtā. Gan rūpējas par bērniem, gan ar aizrautību dara to, kas viņam patīk. Tā tas turpinās jau vairāk nekā desmit gadus, un viņa spējas iepatikties sievietēm joprojām pilnveidojas. Es jau sen vairs nekomentēju šos drauga piedzīvojumus, lai gan viņš man par tiem turpina stāstīt. Lai pats tiek galā ar nesaskaņām, bez kurām šādā situācijā neiztikt. Sākumā es viņa rīcību nesapratu, neatbalstīju un nespēju pieņemt, un mums bija pat skaļas vārdu pārmaiņas. Tad attapos, ka mana runāšana un brīdinājumi neko nav izmainījuši, un atmetu tam visam ar roku. Galu galā – tā ir viņa dzīve, lai pats tiek galā, – Aleksandrs gari nopūšas. Ieslidinājis pirkstus īsi apgrieztajos sirmajos matus, viņš uz brīdi piever acis.
Klusiņām pie sevis atviegloti uzelpoju – vismaz uz vienu neizteiktu jautājumu es jau esmu saņēmusi atbildi: Aleksandrs neatzīst šādu dzīvesveidu.
– Cik Vladimiram ir bērnu, es nezinu, – viņš rezignēti piebilst. – Pirms pieciem gadiem bija četri, cik ir tagad, neesmu prasījis. Turklāt pēdējos gados viņš savus atvaļinājumus izmanto ārzemju braucieniem, varbūt arī tur aug kāda atvase.
Patiesībā, es jau vairs negaidu, ka Aleksandrs minēs konkrētu bērnu skaitu, tāpat iedomājos, ka gan jau vairāk par pieciem. Atceros kādas savas paziņas stāstu par bijušo vīru, kurš veiksmīgi uztur attiecības ar savām mīļotajām un sešiem paša bērniem trijās valstīs. Tāds nu ir šis divdesmit pirmais gadsimts…
– Tu vēlies jautāt, kāpēc es tev to stāstu un kā es to vērtēju? – Aleksandrs pasmīn. – Laikam jau kaut kas mani tomēr uztrauc… Kā viņa bērni uz tēvu skatīsies vēlāk? Cik ilgi draugs spēs riņķot šajā vāveres ritenī? Vai galu galā no tā necietīs viņa veselība? Tagad mēs sarunājamies daudz retāk, jo es vairs nedzīvoju Latvijā, toties viņš pat nedomā par prombraukšanu. Vladimirs ir cilvēks, ar kuru vienā darbavietā kopā esam pavadījuši ilgu laiku. Lai arī viņš ir desmit gadus jaunāks, manus brīdinājumus viņš līdz šim ir laidis gar ausīm. Bet, kā jau teicu – katrs dzīvojam savu dzīvi. Daudz vairāk mani uztrauc tas, kas notiek Latvijā. Uzņēmumus izpārdod, mežus izcērt, tauta bēg prom… Viss tiek izsaimniekots vieglu roku. Kam tas ir izdevīgi? Ja izcērt mežus, valsts pārvēršas tuksnesī. Ko tas nozīmē? Tiek veidota augsne tautām, kas radušas dzīvot tuksnesī. Lai tās atbraucot ieraudzītu pazīstamu ainavu.
Un Aleksandrs iekarsis turpina iesākto domu – par savām sāpēm par Latviju, un es ieraugu viņu pavisam citādāku – nopietnu, dziļdomīgu, atbildīgu, gudru. Ļauju viņam runāt, jo latviešu valoda un mierīgais balss tembrs ar tikko samanāmo akcentu šovakar šķiet tik tīkams. Un viņš stāsta – gan par savu bijušo darbavietu, kas tāpat kā daudzas pakāpeniski tikusi optimizēta, kamēr samazināta līdz krīzes minimumam; par neatlaidīgo ķepurošanos, kamēr izdevies savu biznesu nostādīt uz kājām; par sadarbības partneru meklēšanu ārzemēs; par pamazām atgūto stabilitāti, kas beidzot ļauj kaut uz īsu laiciņu atslābt.
