(Turpinās no 15.augusta)
Saule tikmēr jau iegrimusi jūrā. Pār mums lēnām satumst Kipras nakts, kas vēl kādu laiku debesīs krāsosies dažādos rozā un lillā toņos. Viļņi pie kājām uzbangojuši tumšāki zili, tikai to baltās putu krēpes, kas brīžiem te paceļas krietni augstu, te noplok starp piekrastes akmeņiem, atkal manā iztēlē liek skanēt simfonijai. Gribas saklausīt vijoles solo vai flautu, bet visam pāri joprojām smeldzīgi skan saksofons.
– Es tevi laikam esmu nogurdinājis ar savu bezgalīgo runāšanu, – Aleksandrs maigi saka, un viņa plauksta uzgulst manai rokai. Tas liekas tik pašsaprotami un loģiski, it kā mēs būtu mūžvecs laulāts pāris, kas kopā pavadījis veselu dzīvi.
– Ir labi, – es īsi atbildu, jo baidos iztraucēt šo mirkli. – Pastāsti vēl kaut ko. Mums taču nekur nav jāsteidzas…
Ksenija Pavlovna
Pirmais viņu ievēro mans mazdēls Saša. Kaut kas mazs, bet ļoti spožs palaikam iemirdzas pie netālu sēdošās sievietes kājām un vizuļo visās varavīksnes krāsās. Divgadīgajam bērnam šis brīnums liek aizmirst visus “nedrīkst”, un viņš teciņiem vien laižas prom pa smilšaino pludmali. Īpaši tālu gan viņam nevajag skriet – pieaugušais šo attālumu pieveiktu ar kādiem piecpadsmit vai divdesmit soļiem, taču bērnam tas prasa krietni vairāk pūļu,
Pirmajā brīdī īsti nesaprotu, tieši kas piesaistījis bērna uzmanību – citus mazuļus, kaķus vai suņus šobrīd pludmalē nemanu. Ar skatienu sekoju Sašam, un tieši tobrīd viņa intereses objekts iespīdina man acīs spožu staru. No attāluma grūti saprast, kas tik krāsaini vizuļo – somas slēdzis vai piekariņš, kurpes sprādze vai kāda līdzpaņemta trauka vāciņš?
Kamēr es vēl laiski prātoju, kas tas varētu būt, Saša jau ir notupies pie sievietes krēsla un sniedzas pēc brīnumainā mirdzētāja. Saprotu, ka bez manas kontroles šī situācija var izvērsties dažādi, tāpēc labāk laikus uztraušos no smiltīs noklātā dvieļa, nopurinu kājām pielipušos gružus un vecākajam mazdēlam paskaidroju, ka aiziešu pakaļ brālim, kurš aizskrējis pie svešas tantes. Tikmēr Saša jau pats izlēmis skriet atpakaļ. Šoreiz gan viņa gaita ir krietni apdomīgāka, jo abas rociņas piespiestas pie krūtīm, tātad – tajās ir kaut kas svarīgs un dārgs. Draisko mirdzētāju šobrīd vairs nemanu – vai tiešām puika būtu to paņēmis?
Bērns vēl nav mani sasniedzis, bet viņa sejiņā jau redzu platu smaidu. Pieskrējis viņš lepni stiepj man pretim savas plaukstas, kurās ieraugu četras ābola šķēlītes. Paskatos uz sievieti, lai pamātu viņai paldies, un redzu – pacēlusi augšup noliekto galvu un abu roku īkšķus, viņa smaida mums pretim.
Gardais cienasts bērnos ir raisījis apetīti, tāpēc, lai novērstu interesi par svešās sievietes saldajiem augļiem, sameklēju somā mūsu pusdienu kastīti. Šoreiz tajā sātīgāks ēdiens – kārtainas sviestmaizes. Tās ir iemesls, lai saldās ābola šķēlītes ātri apēstu un aizmirstu, un spēlēšanās liedaga smiltīs var turpināties. Saša gan vēl reizēm palūkojas devīgās sievietes virzienā, bet draiskais mirdzētājs ir kaut kur paslēpies un vairs nepiesaista bērnu skatienus. Iespējams, tas bija somas slēdzis, pie sevis vēlāk nodomāju.
Kad nākamajā rītā ierodamies pludmalē, brīdi neizlēmīgi minstinos – sieviete, kura bērnus vakar cienāja ar āboliem, jau iekārtojusies savā sēdvietā, tikai šoreiz krietni tuvāk mūsu iecienītajam laukumiņam ar tīrajām smiltīm. Viņas klēpī atvērts biezs žurnāls, un man šķiet – sieviete iegrimusi nopietnā darbā. Apzinos, ka bērni viņai noteikti traucēs, tāpēc labāk būs, ja mēs pameklēsim piemērotu vietu kaut kur tālāk. Nelielas lagūnas, kur abiem plunčāties, izveidojušās tālu gar krastu. Kamēr vilcinos, lēmumu manā vietā pieņēmuši bērni. Saša, pamanījis draisko mirdzētāju, jau atkal steidzas to ieraudzīt tuvāk un aptaustīt, un Stasiks šoreiz viņam naski seko. Laikam jau abi atcerējušies saldās ābolu šķēlītes.
Nolieku somu zemē, lai dotos panākt mazdēlus un atvainotos sievietei par miera traucētājiem, bet tad pamanu, ka viņa prātīgi aizver žurnālu un aicinoši māj ar roku. Īsti nedzirdu, ko sieviete saka, tāpēc tūlīt sekoju bērniem. Kad piestāju blakus mazdēliem, viņi jau pārliekušies nelielai kastītei, kura pilna ar šķēlītēs un salmiņos sagrieztiem augļiem un dārzeņiem. Redzu, ka bērnus iekārdinājušas oranžās persiku pusītes un viņi tās ņem abām rokām.
– Labrīt, – sveicinu sievieti divās valodās, bet, ieraudzījusi biezā žurnāla vāku, uz kura krievu burtiem rakstīts “Krustvārdu mīklas”, sarunu turpinu krieviski.
– Atvainojiet, mani mazdēli jūs atkal iztraucēja, – saku un cenšos ieskatīties sievietes sejā.
Pa gabalu bija grūti noteikt viņas vecumu, turklāt cepures platās malas piesedza gandrīz visu profilu.
– Neuztraucieties par to, – sieviete paceļ galvu, un viņas sīkām grumbiņām klātajā sejā uzplaukst labvēlīgs smaids. – Es zinu, ko nozīmē mazi bērni. Man ir bijuši četri. Tiesa, tagad jaunākajam ir trīsdesmit gadi, toties viņi visi mani dāsni apveltījuši ar mazbērniem. Jūs mani nemaz netraucējat. Manam prātam šodien iedota brīvdiena, – viņa draiski iesmejas.
Izbrīnīta saraucu pieri:
– Bet krustvārdu mīklas? Kā tad tās var bez prāta?
– Man tā ir atpūta. Atbildes jau ir galvā. Tik daudz vārdu savulaik ielāgots un atminēts, ka lielu daļu tukšo rūtiņu spēju aizpildīt bez domāšanas. Darbs un prāts šodien atpūšas mājās, – sieviete, joprojām smaidot, paskaidro.
– Kāds ir jūsu darbs? – ieinteresēta jautāju un mēģinu uzminēt: – Jūs esat profesore, politiķe, rakstniece?
– Gandrīz jau trāpījāt mērķī, – sieviete gaiši iesmejas. – Ikdienā es rediģēju daiļdarbu tulkojumus no angļu valodas. Pirms tam vairāk nekā četrdesmit gadus mācīju krievu literatūru.
Vēroju viņas seju un nespēju atcerēties, kam viņa tik ļoti līdzinās.
– Ksenija, – viņa saka un sniedz man pretim roku. – Nebrīnieties, ja kāds mani sauc par Pavlovnu. Padomju laiku ieradums.
Pasmaidu viņai pretim, jo labi atceros savulaik diktētās krievu kultūras pieklājības normas un neskaitāmos daiļdarbus, kur bez tēva vārdiem varoņu uzrunas nebija iespējamas.
Sulīgās persiku pusītes tikmēr gan izkusušas bērnu mutēs, gan iztecējušas gar pirkstiem, bet kārdinošā augļu kastīte vēl arvien turpat – Ksenijas klēpī. Sieviete pastiepj augļus bērniem un laipni aicina:
– Ņemiet vēl, tas viss jums! Man ir vēl, – viņa ar žestu norāda uz apjomīgo somu sev pie kājām. – Es jūs jau sen ievēroju un izrēķināju, ka būsiet šeit arī šorīt.
Pabrīnos par viņas acīgumu, jo pati viņu pamanīju tikai vakar. Bet kāds gan tur brīnums – vai tad man bija laiks vērot pludmalē zvilnošos atpūtniekus?
Sieviete laikam nojautusi manu izbrīnu, jo nekavējoties paskaidro:
– Līdz šim es sēdēju tur, – ar graciozu žestu viņa norāda uz augšējās rindas saules gultām. – Aizvakar atbrauca mans vecākais dēls un svēti apsolīja, ka tagad trīs nedēļas katru rītu mani vedīšot uz jūru. Uzstādīšot pašai savu saliekamo krēslu un saulessargu, nodrošināšot ar dzeramo ūdeni un uzkodām, un, kad man būšot apnicis, lai tikai piezvanot – tūlīt atbraukšot un aizvedīšot mājās. Tagad jūtos kā karaliene. Varu izvēlēties vietu tuvāk jūrai. Tādu klusāku, bez kaimiņiem. Reizēm tie izturas skaļi un grūti paciešami. Jūras tuvums lieliski sakārto domāšanu. Kāds varbūt iebildīs un teiks, ka tieši pie jūras visas domas aizslīd un pazūd aiz horizonta, bet man viss notiek gluži pretēji. Šo “domāšanas kursu”, – un šajā vietā Ksenija kā jauna meitene veikli ar abu roku garajiem pirkstiem gaisā iezīmē pēdiņas, – esmu praktizējusi ilgus gadus, tikai šogad ar to atnākšanu tā grūtāk. Labi gan, ka Žeņa atbrauca.
– Jūs dzīvojat Pafosā? – beidzot esmu sagaidījusi iespēju uzdot mani interesējošo jautājumu.
– Tepat, pavisam netālu. Vēl pirms sešiem gadiem no mājām līdz pludmalei spēju nokļūt stundas ceturksnī. Tagad kājas vairs neklausa, tāpēc viena baidos iziet uz ielas. Parasti lūdzu kaimiņam, lai palīdz atkļūt līdz jūrai. Labi, ka tagad atbrauca dēls. Viņam arī lieti noderētu tāda pasēdēšana pie jūras, vairs netiek galā ar savu dzīvi, – sieviete skumji nosaka.
Neuzkrītoši vēroju viņas seju, bet tāpat neizdodas noteikt Ksenijas vecumu, Gludā frizūrā pieglaustie sirmie, biezie mati un cepures platās malas sievietes sejai piešķir savādu noslēpumainību. Viņai var būt gan sešdesmit, gan tikpat labi septiņdesmit, bet tikpat labi arī astoņdesmit gadi, bet – vai gan tam kāda nozīme? Sievietes acīs staro neizmērojama laipnība un mīlestība. “Dzīvesgudrs cilvēks,” pie sevis nodomāju.
– Ziniet, man šeit ļoti patīk, – Ksenija turpina. – Pirmo reiz šurp atbraucām kopā ar vīru, pirms vienpadsmit gadiem. Tolaik vēl abiem bija stipra veselība. Vīrs noīrēja mašīnu, ātri iemācījās braukt pa ceļa kreiso pusi, un mēs apceļojām visu salu. Arī turku pusē pabijām. Tur nu gan izskatās pavisam skumji un pamesti. Protams, ja nerunā par apdzīvotajiem izklaides un spēļu namu kvartāliem… Mums tur nepatika. Šeit labāk. Apkārt tik daudz dažādu cilvēku. Es pēc dabas esmu vērotāja. Mazliet rakstu arī pati, bet tā jau tikai tāda niekošanās, – Ksenija kautri nosaka. – Es jūs neaizkavēju? – viņa pēkšņi jautā un sniedz bērniem augļu kastīti. – Ņemiet, ņemiet vēl!
Puikām divreiz nav jāsaka, viņi jau atraduši mazus vīnogu čemuriņus un priecīgi aizskrien pa liedagu.
– Ja mēs jūs netraucējam, varbūt drīkstam apmesties tepat blakus, mūsu smiltiņās? – pēkšņi jautāju.
Kaut kas vārdos nenosaucams vilina mani uzkavēties šīs sievietes klātbūtnē.
– Nē, gluži otrādi, – Ksenija sirsnīgi pasmaida. – Es labprāt ar jums parunātos. Mums varētu būt daudz kopīga, vai ne? Un man ir ļoti daudz laika.
