(Turpinās no 29.augusta)
Jūtos gandrīz vai laimīga, ka esmu satikusi radniecīgu dvēseli. Literatūra, grāmatas, tulkošana, bērni un mazbērni, un sarunas, kas tik viegli raisās. Tur klāt vēl Ksenijas dzīves gudrība… Jūtu, ka tās viņā ir pārpārēm. Kaut tikai man būtu tik daudz laika…
Veikli izklāju smiltīs dvieļus, kur piemesties pašai un bērniem, izkrauju spēļu mantas un priecājos, ka mazdēli šorīt izturas ļoti patstāvīgi. Man pietiks laika sarunai ar Kseniju.
– Jūs šeit dzīvojat viena? – piesardzīgi jautāju, jo atceros sievietes piebildi par izpalīdzīgo kaimiņu.
Ksenija paceļ zodu, un viņas skatiens pievēršas horizontam. Tieši tobrīd mūsu redzeslokā iepeld pirmais no trijiem kruīza kuģiem.
– Tas būs skumjš stāsts, – viņa klusām nosaka. – Jūs patiešām gribat to dzirdēt? – viņa jautā.
Īsu brīdi jūtos gandrīz vai neveikli, ka esmu iztraucējusi Ksenijas prieka pilno noskaņojumu un uzvedinājusi uz skumjām atmiņām.
– Ja jums tas nav patīkami, tad labāk nevajag. Varbūt labāk pastāstiet par saviem mazbērniem, – esmu gatava mainīt sarunas tēmu. Man patīk viņas balsī dzirdēt prieku.
Tomēr sieviete pakrata galvu un kādu brīdi klusē.
– Man patīk atmiņās būt kopā ar savu vīru, lai gan tas joprojām ir mazliet skumji, – viņa klusām nosaka. – Tādu kā viņš otru vairs neatrast…
Pamājusi ar roku uz brīvo vietu sev blakus, Ksenija aicina mani iekārtoties viņai tuvāk. Pajokojusi, ka nebūs tik viesmīlīga, kā pašai gribētos, un nepiedāvās krēslu un vietu ēnā zem saulessarga, viņa pasniedz man sagriezto augļu kastīti – lai izdalu bērniem. Tad atvainojas, ka līdz šim nav devusi iespēju man nedaudz iepazīstināt ar sevi, un neuzbāzīgi apjautājas par manu ģimeni, darbu un dzimto pusi. Pamanu, ka viņu ļoti iepriecina ziņa: es esmu no Latvijas un protu latviešu valodu. Īsti gan nesaprotu – kāpēc tas tā, bet tobrīd tas liekas mazsvarīgi. Atsmeju, ka nebūšu tik uzmanīga klausītāja, kā vēlētos – mazdēli palaikam prasīs pievērst uzmanību viņiem. Pārkārtoju dvieļus un mantas tuvāk Ksenijai, brīdi parunājos ar bērniem, ierādu jaunus darbus smiltiņās un esmu gatava klausīties.
– Mēs iepazināmies ļoti agri un kopā nodzīvojām skaistu mūžu, – Ksenija iesāk. – Man patīk atcerēties šo laiku, jo ne katram tāds ir dots. Mums abiem tas bija garīgi bagāts un ģimeniski piepildīts laiks. Es mācījos astotajā klasē, kad skolotāja mums atveda papildinājumu – divus jaunus skolēnus, un vienu no viņiem pārsēdināja man blakus. Zināmā mērā – uzticēja šefību par jauniņo. Oļegs bija no daudzbērnu ģimenes, tāpēc jau agri radis pie patstāvības, un līdz ar to man daudz viņu nevajadzēja pieskatīt. Gluži otrādi – radis rūpēties par mazākajām māsām, viņš arī pret mani izturējās līdzīgi. Man tas ļoti patika, jo es ģimenē biju vienīgais bērns un tādu uzmanību nepazinu. Mēs sapratāmies ļoti labi gan skolā, gan arī pēc skolas. Kopā mācījāmies, kopā pildījām mājasdarbus. Oļegam viegli padevās matemātika, man sacerējumi. Dienās, kad bija smaga soma, viņš mani pavadīja uz mājām, lai gan pats dzīvoja pilsētas pretējā pusē.
Ir dzirdēts uzskats, ka skolas laika mīlestība reti kad turpinās veiksmīgā laulībā. Ar mums tā notika. Mūs abus jau no paša sākuma vienoja kopīgas intereses – literatūra, valodas, māksla. Mēs lasījām vienas un tās pašas grāmatas, kopā skatījāmies filmas, daudz pastaigājāmies, vēlāk visur kur kopā braucām un atkal pastaigājāmies. Oļegs prata visu ko interesantu pamanīt un apcerēt pat vissīkāko akmentiņu, kas iebiris kurpē. Egles skuja, kas pieķērusies žaketes piedurknei, spēja izraisīt garas diskusijas. Jums varbūt šķiet, ka tā bija tāda tukša buldurēšana? Nemaz ne. Tas viss trenēja domāšanu un atmiņu, mudināja apgūt nezināmo un pastāstīt otram par to.
Ilgus gadus mēs sacentāmies, kuram labāk izdosies otru pārsteigt ar kādu izlasītu jaunumu. Meklēts tika visur – populārzinātniskos žurnālos, saistošās un gudrās grāmatās. Reizēm pietika ar faktiem no dižu cilvēku dzīves un viņu gudro domu citēšanas. Tad Oļegs atklāja, ka daudz interesantāk šādas trāpīgas rindas ir atrast esejās, stāstos un romānos, un nu mums pavērās plašs literatūras lauks. Lai visu atrasto ielāgotu un nepazaudētu, nācās veidot kartotēku. Sākumā priecājāmies, cik veikli pildās katram sava kastīte, tad visu sistematizējām un apvienojām paprāvā skapītī. Tur nu gan bija ko palasīties! Līdzko Oļegs ieguva oficiāla pensionāra statusu, viņš pie šī skapja novietoja masīvu liepas koka atzveltnes krēslu un iegrima savā pasaulē. Tolaik nevienam pat neienāca prātā pajautāt – kam tas viss vajadzīgs? Mums bija interesanti. Mēs ilgus gadus bijām nodarbināti ar pasaules izzināšanu. Tikai pirms diviem gadiem ar vīra draugu atbalstu mēs tam visam atradām pielietojumu – izveidojām un izdevām vairākus tematiskus krājumus, kuros kā sastādītājs tika minēts Oļegs.
Jau skolas gados, mājup ejot, Oļegs man bieži deva roku, kad viņam šķita – man slīd kājas vai grūti iet. Kopš tā laika mēs vienmēr staigājām saķērušies rokās. Tā bija ierasts, un mums tas šķita pašsaprotami. Mums patika garas pastaigas. Roku rokā mēs izsmaržojām katru soli mežā visos gadalaikos, pirms un pēc lietus. Roku rokā mēs izstaigājām Parīzes un Romas centru… Savulaik bijām arī Tallinā, Viļņā un Rīgā.
Reizēm mēs smējāmies, ka esam kā vienas olšūnas dvīņi, lai gan dažāda dzimuma. Mēs spējām sajust otra domas, izjūtas, uzminēt neizteiktas vēlmes. Es tikko paspēju iedomāties, ka vēl vajadzētu nomizot divus ābolus, kad vīrs man tos jau sniedza pretim. Gludināju drēbes un sajutu, kā smagums ielīst kājās, bet Oļegs jau nesa man krēslu, kur apsēsties. Reizēm mums abiem vienlaikus sagribējās par kaut ko pasmieties, citreiz – blakus paklusēt. Varbūt, ka tā notiek ar visiem, kas kopā nodzīvojuši garu un piepildītu mūžu?
Mums nekad netrūka, par ko parunāt. Esmu dzirdējusi skumjus stāstus par gados veciem cilvēkiem, kuriem vecumdienas šķiet pelēkas un pašu dzīve vienmuļa un bezkrāsaina, tāpēc viņi dzīvo līdzi televīzijas seriālu varoņiem: sarunājas ar viņiem, raud kopā ar viņiem, pārdzīvo, dusmojas. Seko līdzi pulksteņa rādītājiem, pārdzīvo par katru nokavēto sērijas mirkli un vaino otru, ja tā noticis. Viņiem ar to pietiek.
Tobrīd Ksenijas somā iezvanījās telefons. Ieskatījusies displejā, viņa pasmaidīja:
– Dēls. Žeņečka. Prasīs, kā es jūtos, vai neesmu nogurusi.
Izmantoju šo momentu, lai parunātos ar mazbērniem, pieregulētu smilšu torņu pilsētu un iebristu jūrā. Bērni, protams, uzreiz ķeras pie peldriņķiem, un tā mēs diezgan ilgu laika sprīdi plunčājamies ūdenī. Kad iznākam krastā, Ksenijai blakus stāv salīcis, sirms kungs. Tikai vēlāk saprotu, ka ceļgaliem piespiestā cepure ir zemā reveransa apakšējais punkts, nevis mugurkaula problēmu diktēts žests. Pienākot tuvāk, pirmajā brīdī iedomājos – vīrietis atkārto kādas krievu klasiķa lugas tekstu, bet tad apjaušu – viņš atvainojas, turklāt – ar dziļu cieņu, paužot to kā īsts krievu muižnieks.
– Ksenija Pavlovna, ja jūsu augstlabdzimtībai nebūtu iebildumu un no tā neciestu jūsu naktsmiers, varbūt aizlienēto dārgo foliantu jūsu padevīgais kalps jūsu daiļajās rokās drīkst ielikt parīt?
Ksenija noņem no galvas platmali, piespiež to pie krūtīm un visā nopietnībā, pat neietrīsoties smaida muskulim, atbild:
– Orest Petrovič, es novērtēju jūsu patiesās bažas un jūtos pagodināta par jūsu neiztrūkstošo uzmanību. Jūs kā vienmēr esat džentlmenis! Un kā vienmēr nepārspējams! Bet es taču jums jau nez kuru reizi saku – es to grāmatu jums uzdāvināju!
Oresta Petroviča mugura noliecas vēl zemāk, un viņš Ksenijai kaut ko pusbalsī saka, tikai es neklausos sarunas turpinājumu. Atkal pievēršos bērniem, kuriem acīm redzami apnikusi mana jaunā izklaide. Kopīgi uzceļam vēl kādus desmit smilšu torņus, līdz galantais kungs, zemu paklanījies, atvadās. Īsu mirkli nogaidu, līdz sarosos, lai dotos pie Ksenijas, bet tad ievēroju vēl kādu iesirmu vīrieti, kurš sparīgā solī nāk uz šo pusi. Viņu ir pamanījusi arī Ksenija, jo priecīgā balsī izsaucas:
– Žeņečka! Tu jau tik ātri. Es jau gan teicu, ka nav jāsteidzas, bet labi vien ir, ka atbrauci. Man tev ir pārsteigums. Vēlos tevi iepazīstināt ar sievieti no Latvijas.
Šajā vietā Ksenija ietur garu pauzi, kurā laikam jau cer sadzirdēt dēla pausto izbrīnu vai sajūsmu, bet Žeņa, pienācis pie mātes, satver viņas plaukstu un pat nepaskatās uz manu pusi. Nu, nav jau arī īsti skaidrs, uz ko Ksenijas teiktais attiecas – es joprojām atrodos kopā ar bērniem liedagā un nebūt neesmu vienīgā sieviete tuvumā. Arī Ksenija to sapratusi, jo māj man ar roku, aicinot pienākt tuvāk. Redzu, ka Žeņu vēl arvien interesē tikai māte – notupies pie somas, viņš kaut ko tajā kārto. Nekas nemainās arī tad, kad nostājos blakus Ksenijai un esmu gatava viņu uzklausīt.
– Žeņečka, tu neticēsi! Kāda sagadīšanās! – Ksenija staro priekā. – Šī sieviete zina latviešu valodu. Viņa varēs tev palīdzēt.
Žeņa vēl joprojām nepagriež galvu manā virzienā. Saprotu, ka mātes centieni viņam nemaz nepatīk.
– Ak, atvainojos par dēla neaudzinātību, – Ksenija pievēršas man. – Viņš tāds ļoti kautrīgs padevies. Toties gudrs. Viņš pašlaik studē baltu valodas un ir izvēlējies tulkot garu rakstu par latviešu folkloru. Jūs taču varētu viņam palīdzēt?
Īsti neesmu pārliecināta par pareizo atbildi, jo Žeņas mugura skaidri izsaka viņa nevēlēšanos. Ksenija acumirklī saprot manas šaubas un vēlreiz uzrunā dēlu:
– Tev taču tas raksts ir līdzi, vai ne? – viņa jautā Žeņam. – Tev tas vienmēr ir līdzi. Varbūt tu varētu mums parādīt, cik tālu esi ticis?
Žeņa saminstinās. Tikai tagad pamanu vīrieša padusē iespiesto plāno mapīti.
– Nu, es īsti nezinu, vai spēšu palīdzēt, – mēģinu iet vidusceļu. – Mazbērni paņem visu brīvo laiku. Turklāt, ja ir runa par latviešu tautas dziesmām, neesmu pārliecināta, ka spēšu tās iztulkot. Tas nav tik vienkārši.
Nepamanu, kurā brīdī, bet Ksenija ir pasniegusies pēc plānās mapītes dēla padusē, un jau pēc īsa mirkļa manās rokās ir žūksnītis aprakstītu lapu. Latviski rakstītais teksts ir skaidri saprotams, ko nekādā gadījumā nevar teikt par krievisko. Raitu lasīšanu traucē gan grūti saprotamais rokraksts, gan daudzie daudzpunkti, kas acīmredzot ievietoti neiztulkotajās vietās. To ir tik daudz, ka viegli saprotu Žeņa nevēlēšanos kādam rādīt savu darbu. Manu ilgo ieskatīšanos papīros katrs iztulko pa savam. Ksenija nekavējoties steidzas mani pierunāt palīdzēt dēlam, un viņu var viegli saprast, bet Žeņa, to padzirdējis, bez liekām ceremonijām izrauj lapas man no rokām un mudina māti steidzīgi posties mājās. Vēlāk viņam nebūšot laika atbraukt pakaļ. Ksenijas sejā pamanu vieglu smaidu, taču viņa neiebilst. Ļaujas dēla steigai, palīdz somā sarindot sīkumus. Piemiegusi man ar aci, viņa šķībi palūkojas uz dēlu, viegli sarauc pieri un nosaka:
Rīt mēs turpināsim, vai ne?
(Turpinājums sekos)
