(Turpinās no 12.septembra)
Oļegam ļoti patika vērot kuģus. Īpaši viņš gaidīja buriniekus – tie savos spārnos nesot cerības… To pašu viņš teica arī par lidmašīnām, kas naksnīgajās debesīs ierodoties un aizlidojot dzirkstī savas uguntiņas. Mirdzina, mirdzina, līdz izgaist…
Kādu mēnesi vēlāk dēli palīdzēja šurp pārvest Oļega iekārtoto savākto faktu un gudro domu skapi, kā arī smago krēslu. Man tie šķita neatdalāmi viens no otra. Kad es tajā krēslā sēžu, es vēl joprojām ļoti tuvu sajūtu savu vīru. Es bieži dzirdu viņa balsi. Viņš joprojām mani pieskata. Reizēm pamudina, reizēm norāj. Apjautājas, kā es jūtos. Laikam jau tā notiek ar visiem, kas tik ilgu mūžu kopā nodzīvojuši…
Ksenija atkal pieliek roku pie pieres un ieskatās tālumā. Šajā laikā no krasta ieloka vajadzētu izpeldēt vienam no diviem kruīza kuģiem, kādu laiciņu vēlāk – buriniekam. Līdz brīdim, kad parādīsies pirātu kuģis ar sārtajām burām, vēl paies labs laiciņš. Nojaušu, ka Ksenija gaida tieši to.
Klusējot abas lūkojamies tālumā. Vārdi izrunāti, pieklusuši. Palikusi noskaņa – bezgalīgu skumju un neizteiktu ilgu pilna. “Tālu, tālu no šejienes sapnī es ieraudzīju tevi un ierados, lai uz visiem laikiem aizvestu uz savu valsti…”
C’est la vie!
Tam, kurš nav izbaudījās siltās dienvidu naktis kūrortos, būs grūti iedomāties, cik viegli tās izkliedē nogurumu, aizdzen miegu un vilina doties turp, kurp ved ļaužu straumes. Kā naksnīgais vēsums ielīst dzīslās, kā liek dziļāk ievilkt elpu un aizmirst par dienas svelmi. Vientuļās dāmas tad uzvelk pavedinošas kleitas, kungi uzpravī dūšu ar kaut ko stiprāku, un viņi dodas viens otru meklēt. Visbiežāk šādu pastaigu galamērķis ir pilsētas promenāde un osta, kur pusnakts stundā cilvēku tik biezs, ka viegli sajusties vienam. Tāpēc tie, kuri viens otru atraduši, aizklīst gar jūras krastu, kas arī nakts stundās ir viegli apgaismots. Citi, mīļi sadevušies rokās, nesteidzīgi pastaigājas pa ielām, bet azartiskākie izklaidi meklē viesnīcu pagalmos pie gaismas pielietajiem baseiniem, kur skan aicinoša mūzika. Tur sākotnējās klusinātās sarunas ātri vien pārvēršas pavedinošos smieklos un draiskās vārdu pārmaiņās.
Pie mūsu iekšpagalma trokšņiem esmu jau pieradusi. Atpūtnieku smiekli un sajūsmas pilnie izsaucieni baseinā, bērnu sasaukšanās un kliedzieni nojumēs līdz pat vēlai tumsai, skaļi strīdi balkonos un atvērtajos dzīvokļos pāri pusnaktij, mašīnu trokšņi un nepacietīgi signāli – tā ir tikai normāla ikdiena, pie kuras pierod, un ar laiku vairs šiem sīkumiem nepievērš uzmanību. Tāpat kā vēlām sarunām blakus esošās viesnīcas balkonos, līdz kamēr iereibušie cilvēki, kas viens otru ievērojuši tieši šeit, vienojas par kopīgu laika pavadīšanu turpmākajās stundās. Ap pulksten trijiem naktsmieru vairs traucē tikai attālināti mašīnu trokšņi.
Franču jauniešu bariņš, kas uz desmit dienām apmetas īres dzīvoklī mums kaimiņos tikai stāvu zemāk, izraisa nepatīkamu notikumu virkni visam kvartālam, lai gan pirmajās dienās izskatās – vietējiem tas nav nekas ārkārtējs.
Jauniešu ierašanos piektdienas naktī īsi pēc pusnakts piesaka skaļa mūzika, sajūsmas pilni kliedzieni un neprātīga dejošana plašajā, uz āru izvirzītajā balkonā. Pamostos ne tikai es, bet visu septiņu namu iedzīvotāji, kuru istabu logi un balkoni atvērti uz iekšpagalma pusi. Redzu, kā izgaismojas dzīvokļi, kā cilvēki iznāk lodžijās – kurš uzsmēķēt, kurš vienkārši noskaidrot, kas notiek. Lielākā daļa no viņiem skaļāk vai klusāk pauž kādam savu neapmierinātību par iztraucēto miegu. Celtniekiem un apkalpojošajam personālam rīts šeit sākas līdz ar sauli – ap pieciem. Tikai trakojošo jauniešu bariņu tas neskar. Eksaltētas sajūsmas pārņemti, viņi ritmiski izdveš gārdzošas rīkles skaņas, un man šķiet, es dzirdu ne tikai tamtamu rīboņu, bet arī mamutu smagos soļus. Bez redzēšanas grūti saprast, cik cilvēku spēj radīt šādu troksni, tāpēc arī mēs ar meitu nostājamies balkona pustumsā.
Seši. Tikai seši. Divas meitenes un četri puiši, ne vairāk kā sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus veci. Starp rēcieniem, rūcieniem un spiedzieniem izdodas saklausīt arī kādus pazīstamus izsaucienus franču valodā: “C’est la vie! La vie est belle! Vivre en liberte!” (fr.val. – Tā ir dzīve! Dzīve ir skaista! Dzīvo brīvībā!)
Kaut kas dziļi pirmatnējs ir tajā visā. Puskaili ķermeņi, plandošas krēpes, haotiskas kustības, bezjēdzīga aurošana… Grūti uztverams ritms vada šo kakofoniju, tomēr vada. Uz stikla galdiņa noliktā atskaņošanas ierīce vibrē no dobjajiem decibeliem un, šķiet, tūlīt nokritīs uz baltajām flīzēm. Tomēr neviens tai nepievērš uzmanību. Loģiski, tā taču ir no cita gadu tūkstoša…
Gaisā uzvēdī jau iepriekšējās naktīs šad tad sajustais aromāts. Pirms tas mūsu balkonā iesmaržoja pirmoreiz, viens no kaimiņiem atzinās: viņam patīkot uzpīpēt kaut ko nopietnāku. Pieliecies pie pašas auss, viņš toreiz apjautājās, vai mums arī neesot līdzīga interese, un, lai kāds viņu nepārprastu, kā pierādījumu izcēla no azotes mazu kārbiņu ar zaļu, pašrocīgi sasmalcinātu tabaku. Atverot to, nāsīs iecirtās spēcīgā kaņepju smarža – marihuāna.
Un tagad atkal šī dīvainā smarža. To zinot, nav grūti izskaidrot gan jauniešu agoniskos smieklus un rēcienus, gan eiforisko un neapvaldīto jautrību. Pilnīgi skaidrs, ka ar šo baru var nepūlēties kontaktēties. Tikpat skaidrs arī tas, ka mākslīgi uzlādētā enerģija tik āri neizsīks.
Kādu laiciņu pavērojuši šo vājprātu, kvartāla iemītnieki cits pēc cita atstāj balkonus. Viņiem tāpat kā man mierinājums ir cerība – iztrakosies, norims, un arī miegam vēl kāda stunda atliks.
Par citiem nezinu, bet es aizmiegu tad, kad debesmalu jau izgaismo saule – pēc pieciem. Pirms tam es dzirdēju un nevarēju noturēties neredzējusi, kā meitenes, muļķīgi spiegdamas, grūstīja balkonā novietotās saules gultas, jo saviem spēkiem nespēja tajās iegulties. Kā puiši, skaļi zvaigādami un rīstīdamies, locījās virs puķu podiem, līdz beidzot atbrīvoja tos no traucējošajiem augiem. Kā apgāzās stikla žurnālgaldiņš un viss, kas uz tā atradās. Tad iestājās gandrīz vai klusums. Tikai telpā iekšpusē kāds skaļi un vientuļi raudāja.
Nākamajā dienā jautāju blakusdzīvokļa kaimiņiem – vai tad šeit tādos gadījumos nesauc pašvaldības policiju?
– Pāris reizes esam to darījuši, – Nadīna bezkaislīgi paskaidro, – bet jēgas no tā nekādas. Uzraksta protokolu, atstāj soda kvīti, kas jāapmaksā mēneša laikā. Bet tie tūristi taču aizbrauc pēc nedēļas vai divām. Kāda jēga? Tikai kašķis vēl lielāks pēc tam sākas. Tagad būs tas pats. Šie jau nu nevienu neklausīs.
Neklausīs gan, jo nedzirdēs. Pašlaik dzīvoklī valda nāves klusums. Abas spriežam, vai tik nav noticis kas slikts. Tomēr vēlā pēcpusdienā kāds ir izkustējies: novācis stikla galdiņa lauskas, salauztos briļļu rāmjus un sašķaidītos mobilos telefonus un stūrī saslaucījis visu pārējo, kas atradās uz grīdas. Līdz ar trauku un puķu podu lauskām, zemi un leknajām ģerānijām tur mētājas arī saldumu kārbas, pudeles, kāda apģērba gabala driskas un vēl viss kas.
Par notikušo meita pastāsta mūsu dzīvokļa īpašniecei un jautā – kā šajā namā pieņemts rīkoties līdzīgos gadījumos? Natālija patiesi šausminās un atzīst, ka neko tamlīdzīgu neatceras dzirdējusi. Šādi tādi konflikti ar izīrējamo dzīvokļu ņēmējiem palaikam gan notikuši, bet pārsvarā tie skāruši īpašuma bojāšanu un zagšanu, un svešu personu izmitināšanu. Kad meita izsaka domu par iespējamu dzīvokļa maiņu, jo šī nebūt nav vienīgā negulētā nakts, Natālija sparīgi ķeras pie apstākļu noskaidrošanas. Vēl nav pienācis pat vakars, kad ir atrasts kaimiņu dzīvokļa īpašnieks, kurš nobīstas arī pats, jo iespējamo nepatikšanu varbūtība ir liela, un nu tie abi meklē tūrisma firmas pārstāvi, kas dzīvoklī ielaidis šo neadekvāto baru. Tad atklājas, ka dzīvokļa atslēgas iedotas kādam vietējam puisim, kurš labi runājot angliski. Atbraucēji būšot viņa draugi no Marseļas, starp tiem arī kāds ievērojama valdības darbinieka dēls, kas šeit vēlas nosvinēt savu dzimšanas dienu. Vārdus gan puisis slikti atceras un pēc grūtās nakts nespēj saprotami izrunāt arī savējo. Bet vai tad tas nav ierakstīts īres līguma pirmajā lapā? Tad tūrisma firmas pārstāvis atzinies, ka jaunieša dokumentos nemaz nav ieskatījies, vienkārši uzticējies un iedevis atslēgas. Puisis šķitis tāds valodīgs, izdarīgs, atbildīgs, nopietns un teicis, ka uztraukumam neesot pamata – viss būšot kārtībā. Nekāda oficiāla līguma par dzīvokļa izīrēšanu nemaz neesot, tātad – nav arī atbildīgās personas, turklāt izrādās, ka dzīvoklim nemaz nav šāda oficiāla statusa. Kad Natālija piedraudējusi no tūrisma firmas piedzīt summu, kāda radīsies, ja viņas dzīvokļa īrnieki vēlēsies pārvākties uz mierīgāku vietu un priekšlaikus lauzīs līgumu, firmas pārstāvis apsolījies jau šajā pašā dienā runāt ar jauniešiem.
Nedomāju, ka viņam tas izdevās, jo, tumsai iestājoties, dzīvoklī atgriezās dzīvība. Izjukušais mūzikas atskaņotājs atkal uzsāka savu tamtamu ritmu, uz balta plastmasas galdiņa rindojās vīna pudeles un saldumi. Dzīve sākās no jauna. Ap pusnakti tā atkal bija uzņēmusi tos decibelus, kādus septiņu namu iedzīvotāji klausījās jau iepriekšējā naktī. No balkona vērot šo trakojošo bariņu vairs nebija interesanti, jo viss jau bija redzēts iepriekš. Skaņas, kas atbalsojās iekšpagalmā, viegli atsauca atmiņā aizvadītajā naktī redzēto. Ja arī tūrisma firmas pārstāvim bija izdevies ar kādu no jauniešiem parunāt, tad teiktais nebija sasniedzis viņu smadzeņu centrus.
Divas negulētās naktis uz visiem kāpnēs un pagalmā sastaptajiem bija atstājušas pamanāmu iespaidu. Strupa sasveicināšanās, nevēlēšanās pārmīt kādu vārdu šai videi ir gluži neraksturīga. Kad Nadīnai jautāju, cik ilgi tas tā turpināsies, viņa bezkaislīgi atbild – vēl piecas naktis. Kādam bija izdevies noskaidrot, ka jaunieši dzīvokli izīrējuši uz nedēļu. ”C’est la vie!”
Natālija vēlreiz uzmeklē tūrisma firmas darbinieku, viņš vēlreiz sazinās ar dzīvokļa īpašnieku, tas apsola personīgi runāt ar jauniešiem. Mana meita tikmēr izdomā, ka ir vēl viens ceļš, kā noskaidrot jauniešu identitātes – noskaidrot firmu, kas viņiem izīrējusi auto. Diemžēl starp mašīnas uzlīmēm neviena nenorāda uz konkrētu piederību, tātad – arī tā ir izīrēta neoficiāli.
(Turpinājums sekos)
