(Turpinās no 3.maija)
Vēl nebiju pie vietas nolikusi šo uztraukumu, kad attapos – priekšā vēl divi biļetes pārbaudes posteņi. Kā man veiksies tur? Pirms iekāpšanas lidmašīnā tieši biļete ir vissvarīgākā. Vai manu moderno telefona biļeti arī šeit atzīs par derīgu un pratīs noskenēt? Atlika tikai cerēt, ka arī iepriekš kādam tā ir gadījies un kontrolierēm šī situācija neizraisīs apjukumu. Tā kā meita, iegādājoties ģimenei biļetes, bija izvēlējusies pozīciju “prioritārās”, iekāpšanu lidmašīnā gaidījām kopā ar vienu lietuviešu ģimeni. Bērni kopā draiskojās, strīdējās par nokritušu mantiņu, lidostas darbinieces izturējās laipni un smaidīgi, un es jutu – arī šeit man paveiksies. Noskenēt biļeti, protams, nevarēja – telefona ekrānā to nebija iespējams iestādīt precīzā identiskā lielumā, bet meitene ieskatījās biļetē, pārbaudīja reisa numuru un ar smaidu novēlēja laimīgu lidojumu. Ejot uz lidmašīnu, visi sajutām atvieglojumu – lidostas pārdzīvojumi aiz muguras. Mieles, protams, paliks, bet – vai gan šobrīd pagātni vairs var izmainīt? Stjuarti, kura kontrolēja iekāpšanas biļetes, meita uzreiz smejot pabrīdināja:
– Mana mamma un mūsu ome iet laikam pa priekšu – viņas biļete aplūkojama telefonā.
Stjuarte skaļi iesmējās, pavirši ieskatījās tālruņa ekrānā, kurā es jau biju palielinājusi reisa un sēdvietas numuru, un novēlēja patīkamu lidojumu. Iekārtojusies savā vietā, pakoķetēju ar blakus rindā sēdošo mazdēlu, vēlreiz pastāstīju par lidmašīnas skaļo pacelšanos no zemes, par mākoņiem zem mums un pievērsos logam. Ir labi. Vienkārši – ir labi.
Viss notikušais tikai vēlreiz pierādīja to, ka nenotiek tikai tas, kam patiešām nav jānotiek. Mēs sēžam lidmašīnā un jau pēc četrām stundām nolaidīsimies Pafosā. Un es jau tagad zinu, ka mūsu pasu bildes tur salīdzinās ar vēl nogurušajām sejām, uzdos kādu nenopietnu sadzīvisku jautājumu (par vakariņām, iecerēm un laika pavadīšanu) un pasmaidīs, bet znota Grieķijas pasi varbūt pat neatvērs.
Kipra mūs sagaidīja ar siltu un veldzējošu pavasari. Ar to īpatno zemes un jūras smaržu, kādu to esmu sajutusi tikai šeit. Ar sajūtu, ka šajā brīdī mums sākas vasara. Ka jau no šodienas mūs apņems dabiskā D vitamīna deva un pēc pāris dienām ieilgušo klepu varēsim aizmirst.
Kā jau paredzēju, Kipras lidosta mūs uzņēma viesmīlīgi: kontrolieris znota pasi paņēma rokā, īsu mirkli tajā ieskatījās un apsveica ar atgriešanos, bet mums, latvietēm, ieskatījās acīs un ar smaidu novēlēja skaisti pavadīt laiku. Neviens nelika rakstīt uz papīra latviešu burtus un visiem iespējamajiem veidiem pierādīt, ka mēs patiešām esam Latvijas pilsones.
Lidostas ārpusē pamanītie armijas vīri kamuflāžas tērpos un automātu uz pleca pirmajā brīdī izraisīja nepatīkamas izjūtas, tomēr jau nākamajā mirklī sev jautāju – vai viņu klātbūtne vairāk liek baidīties vai tomēr – justies drošāk? Apzināties, ka šeit ir domāts par iespējamajiem draudiem un cilvēku drošību. Garāmgājēji laikam jau pie viņiem bija pieraduši, jo armijas vīru vērīgos skatienus uzskatīja par pašsaprotamiem.
Znota Romāna kolēģis jeb bijušais un esošais priekšnieks Panajotis mūs sagaidīja ar patiesu sajūsmu un sen neizjustu cieņu. Palīdzējis iekārtoties savā darba mašīnā, apdāvināja ar vietējā telefona operatora tīkla kartēm, atvēsinātām sulas paciņām un kruasāniem. Bērniem gan tie nemaz nebija prātā – visu uzmanību paņēma neredzētie satiksmes līdzekļi, savādie koki un ziedošie krūmi, kas kā raibas sienas zibēja aiz logiem.
