Kur sastapt “kazu vīru”, es zinu jau sen – kopš sāku braukt ciemos pie meitas uz Kipru pirms vienpadsmit gadiem. Jau agrāk par šo vīru gribēju pastāstīt, bet tikai šovasar uzzināju viņa vārdu, un līdz ar to radās arī stāsts.
Pašā Pafosas nomalē – tur, kur izsīkst pilsētas ielas un līdz jūrai ir divdesmit soļi, ir vairākas privātmājas ar paprāviem zemesgabaliem. Ne katrs šo savu īpašuma daļu ir centies iekopt un izmantot. Blakus mājai, kurai garām ejam gandrīz katru dienu, apmēram hektāru zemes klāj izkaltusi zāle un dadži.
Uzņēmīgs latvietis, kurā rit zemkopja asinis, šādam atmatas pleķītim velēnu apvērstu uz augšu un darītu visu iespējamo, lai augsni uzlabotu. Demetris savā īpašumā ir uzracis tikai nelielu daļu – tik daudz, lai izaudzētu ķirbjus un kabačus savām vajadzībām. Mājas tuvumā, blakus leknajiem kannu krūmiem, gan varētu būt iekopta arī kāda kartupeļu dobe, tieši tik liela, cik spēka pietiktu ik dienas to aplaistīt. Vietējie zina, cik sausa un skopa ir Kipras zeme, cik daudz darba tā prasa, un ar to rēķinās. Demetrisa uzraktajām vagām ūdeni no akas piegādā jaudīgs motors un melnas plastikāta caurules, kas šķērso visu dārzu. Lielam laukam būtu jāierīko vesela laistīšanas sistēma – tāda daudzviet redzama lielākās saimniecībās. Jālaista ir viss, jo Kiprā vasarā lietu neviens negaida. Kopš mūsu atbraukšanas lietus bijis tikai divas reizes – pašās aprīļa beigās un nupat nesen, astotajā oktobrī, tomēr arī tad slapjuma pietika tikai pašai zemes virskārtai.
Demetris savu dzīvi pārāk nesarežģī – viņa saimniecībā jau pirms trīs gadiem manīju tikai dažas kazas. Cik atceros, pašā sākumā klajajā laukā ganījās viena balta kaza, un tai blakus vienmēr ēnā zvilnēja suns. Jau tad man šī “kazu vīra” saimniecība šķita kā savāda sala starp moderni ierīkoto ielu krustojumu un vilinošo jūras krastu. Olīvkoku un vīģu biezajā lapotnē paslēpusies senlaicīgā vienstāva būve no trotuāra tikpat kā nebija redzama. Dārzs bija biezi aizaudzis un tikai ielas pusē garāmgājējus kārdināja ar briestošu apelsīnu un granātābolu apaļumiem.
Tagad redzu, ka, gadiem ejot, saimniecība ir paplašinājusies, un sausajā zālē, kas joprojām sniedzas pāri ceļgaliem, nu jau samanāmas sešu kazu muguras. Pieliektās galvas slinki šķirsta izkaltušās zāles stiebrus, cerot atrast vēl kādu nenoplūktu lapiņu, un tikai retu reizi paskatās uz māju pusi. Garāmgājēji viņas sen neinteresē. Ēnā, izstiepies pār būdas jumtu, visu modri vēro rūsgans suns.
Maniem mazbērniem gan kazas ir brīnums. Katru reizi tuvojoties Demetrisa mājai, viņi jau staipa kaklus, sacenšoties – kurš pirmais saskatīs kādu no kazām. Vai šoreiz tā būs baltā, kas atkal grauzīs olīvkoka zaru? Bet varbūt brūnā būs izlēmusi gar koka stumbru patrīt muguru? Jaunākais mazdēls gan izvēlējies raibo, kura vienmēr ilgi noskatās mums pakaļ. Vai viņa to dara tāpēc, ka gaida kādu gardu kumosu? Bet varbūt tāpēc, ka vienīgā no visām piecām ir piesaitēta pie mietiņa? Laikam jau ir visnerātnākā – nospriežam un skatāmies, cik paklausīgi pārējās turas vienkopus.
Retu reizi pie kazām redzam pienākam arī saimnieku. No gadu nastas salīkusī mugura vairs daudz zemāk nav jāliec – atliek tikai pastiept roku, lai pabužinātu kādu no ragainajām galvām. Tā viņš vienu pēc otras apčubina visas sešas, un, kā es nojaušu – dara to vairākas reizes dienā. Mēs viņu redzam gan tad, kad Demetrisa sētai garām ejam pēc brokastu laika, gan arī tuvojoties diendusai. Sirmgalvis bieži sarunājas ar dzīvniekiem. Varbūt tāpēc viņam pietrūcis laika un spēka iemācīties angļu valodu? Ar mums viņš sazinās grieķu valodā. Lai gan divus vārdus viņš prot arī angliski – “hello” un “bye” (angl. – sveiki, atā), un sākumā mums ar to pilnīgi pietiek. Vēlāk izrādās – tīri labi var sazināties arī žestu valodā.
Šovasar Demetrisa saimniecībā pārmaiņas. Dārzam uzlikta jauna sēta – ielas pusē sarūsējušo režģi nomainījuši neēvelēti koka dēlīši. Interesanti, kas aiz tiem slēpjas? Kazas joprojām redzamas jau zināmajā izkaltušajā pļavā. Dzirdam, ka pavisam tuvu aiz sētas kaut kas rušinās, un tas interesi tikai pastiprina. Es zinu, ka lūrēt svešā īpašumā pāri sētai nav pieklājīgi, tomēr bērnus nespēju atturēt no dabiskās ziņkārības paskatīties caur dēļu šķirbām.
Reiz mūsu klātbūtni sadzird arī mājas saimnieks, kurš rosās turpat netālu dārzā. Aicinošais mājiens pienākt tuvāk, atvērt vārtiņus un ienākt pagalmā papildināts ar grieķu vārdiem “katsika, kota, kokoras” (gr.val. – kaza, vista, gailis) mums ir viegli saprotams. Neizlēmīgi apstājos un ieklausos vīrieša teiktajā – varbūt kaut ko no klusā balsī izrunātā man izdodas sadzirdēt. Tomēr visi vārdi norimst turpat sētas viņā pusē.
Lēnām, it kā kavēdamies, kaut ko pie sevis purpinādams, sirmais vīrietis pamazām ir pietuvojies sētai un, paklanoties pieliecis galvu, skaidri izrunā savu vārdu: “Demetris.” Platais smaids, kas lēnām iegulst vaigos, viņa saules un vēja aprautajā sejā ievelk vēl vairāk sīku krunciņu.
Pieklājība prasa iepazīšanos turpināt, tāpēc nosaucu mūsu vārdus. Vecākā mazdēla vārdu Anastasios viņš atkārto vairākas reizes, un es redzu, kā sirmgalvja skatiens pielīst ar maigumu. Zinu, ka šis vārds Kiprā ir ļoti populārs. Atvasināts no grieķu vārda “anastasis” (gr.val. – augšāmcelšanās), kristiešu pasaulē tas saistās ar Lieldienu svinēšanu. Tieši tā sauc arī mana mazdēla grieķu vectētiņu.
“O gios mou” (gr.val. – mans dēls) Demetris vairākkārtīgi atkārto un baksta ar pirkstu sev krūtīs. Man rodas sajūta – viņš bažījas, vai es sapratīšu. “Anastasios, Tasos – o gios mou,” viņš paskaidro. Tad vīrietis vēl kaut ko stāsta, bet, tā kā viņš mums jau ir pagriezis muguru, svešā valoda man saplūst klusu, melodisku skaņu virknē.
Pamājis ar roku puikām, viņš paver dārza vārtiņus un aicina sekot. Brīdi šaubos, jo jau ārpusē redzams, ka pagalmā valda milzīga nekārtība. Saimnieks mūsu neizlēmību uztver kā kautrību, tāpēc, panācis pāris soļus pretim viņš vēlreiz pamāj ar roku un norāda uz sakoptāko un apdzīvotāko stūri. Tur ēnā, zem kuplā vīģes koka lapotnes, bariņš pusaugu cāļu uzlasa izkaisītos prosas un putraimu graudus. Bērni bikli nostājas maliņā un klusām vēro. Šobrīd viņiem daudz kas šķiet svešs un noslēpumains: krēslainais dārzs, kur koku paēnā kaut kas čabinās un trokšņo; pie sētas novietotās, uz sāniem apgāztās skārda mucas, kuru melnējošie vēderi šķiet pat biedējoši; nekārtīgā kaudzē samestie dēļu gali, drāts žoga ruļļi, dārza dakšas un kapļi. Tur klāt arī salīkušais sirmais vīrietis, kura seja ik pa laiciņam pietuvojas bērnu galvām, un dzīvnieki, kas neizprotami guldzina un kladzina, un kuri līdz šim redzēti tikai bildēs. Cenšos izskaidrot, ka tie pāris raibie buldurētāji, kas iesprostoti dārza stūrī, ir tītari, bet zem krūmiem kasās vistas. Vedinu bērnus pie cāļu pulciņa, bet vecākais mazdēls jau pamanījis rūsganu kaķi un visu uzmanību pievērš tam.
Jaunākajam puikam krēslainais pagalms un svešie dzīvnieki nepatīk. Savilcis apakšlūpu, viņš gatavojas lielam brēcienam. Paņemu bērnu klēpī un jau pēc īsa brīža māju atvadas saimniekam. Šai reizei jaunatklājumu pietiks.
Bērni iepriecināti izskrien uz ielas, lai no droša attāluma vēlreiz pavērotu visu pagalmā redzēto.
Citu reizi garām ejot, ilgi vērojam kazas, kas sagūlušas tuvākajā pļavas stūrī. Sadzirdējušas manu mazbērnu balsis, dažas no tām slinki izslien kaklus. Raibā gan kā vienmēr stāv kājās un lūkojas uz mūsu pusi. Retu reizi kājās pieslienas arī brūnā, kas mums šķiet vissakoptākā. Izsukātā garā spalva saulē nedaudz spīd un šķiet zīdaini mīksta. Sašiņam patīk iztālēm noglaust kazas sānu: “Paiii…” Pēc īsa laiciņa pie mājas stūra ieraugām arī Demetrisu un sasveicināmies ar rokas mājienu. Tā tas notiek visai bieži, līdz reizei, kad viņu sastopam līkņājam jau nobriedušo kabaču dobēs.
“Ena, dio, tria, tessera, pente…” (gr.val. – viens, divi, trīs, četri, pieci) viņš skaļi skaita un šķirsta jau nodzeltējušās dārzeņu lapas. Sirmgalvis ir tā aizrāvies, ka mūsu klātbūtni nemaz nemana. Negribam viņu iztraucēt, tāpēc stāvam klusiņām un vērojam kazas. Pie skaitļa “deka” (gr.val. – desmit) Demetris apstājas, ilgi lūkojas sev zem kājām, sulīgi nolamājas. Tad, galvu nepacēlis, dodas atpakaļ uz vagas sākumu. Varu tikai minēt, kas licis viņam nojaukt skaitu: negaidīts tukšums kāda dārzeņa vai visas stīgas vietā, akmens vai bedre…
Kad Demetris trešo reizi apstājas pie “desmit”, izlemju negaidīt brīdi, kad viņš mūs ievēros, un, paņēmusi bērnus pie rokas, mudinu doties tālāk.
Tikai pēc laba brīža ieklausos, ka vīrietis kaut ko sauc aiz muguras, un izrādās – mūs. Pagriežamies atpakaļ un jau pēc maza laiciņa stāvam Demetrisa priekšā. Cieši ieskatījies man acīs, viņš kaut ko lēnām stāsta, tikai es nez kāpēc nesaprotu neviena vārda. Noplātu rokas un pakratu galvu: “Den katalava” (gr.val. – nesapratu)
Demetris satver manu elkoni, izslien gaisā salīkušu rādītājpirkstu un liek man ieklausīties. Tad ieņem stabilu stāju, sakrusto pirkstus priekšā sadotajām rokām, sakoncentrējies piever acis un sāk skaitīt no “ena” līdz “deka” (gr.val. – viens, desmit). Ticis līdz skaitļu virknes liktenīgajai vietai, viņš atkal apstājas. Tad pieliek plaukstas deniņiem, brīdi klusē, pašūpo galvu, atver acis un parausta plecus. Pastiepis rādītājpirkstu uz manu pusi, kaut ko jautā, un es uz labu laimi atbildu: “Enteka” (gr.val. – vienpadsmit).
Redzu, kā Demetrisa sejas krunciņas dubultojas platā smaidā. Satvēris manu plaukstu, viņš, to pateicībā kratīdams, vēl un vēlreiz atkārto: “Enteka!” Saprotu, ka esmu atminējusi īsto vārdu. Mirkli vēlāk Demetris paceļ manu plaukstu pie lūpām un uzspiež tai slapju buču. Tad sakautrējies strauji atlaiž roku un steidzīgi atgriežas pie saviem kabačiem.
Labu laiciņu vēlāk, pirms mēs nogriežamies uz krastmalas pusi, es atskatos pār plecu. Noliecies pār četrām iekoptajām vagām, Demetris vēl arvien turpina skaitīt savus kabačus. Iedomājos: interesanti, vai tālāk aiz “enteka” viņš atceras?
