Līdz mūsu nākamajai tikšanās reizei paiet ilgs laiks. Dažas dienas mēs pastaigā dodamies uz pretējo pusi, dažas Demetris nav redzams pārlūkojam savu saimniecību, vēl citas – saule jau rīta pusē tā karsē, ka izlemjam palikt mājās. Kad beidzot blakus kazām pamanām Demetrisa salīkušo muguru, kopš kabaču skaitīšanas pagājušas vairāk nekā četras nedēļas. Iekoptajā lauka stūrī redzamas vien nedaudzas stīgas ar dažiem zeltainiem ovāliem.
Bērni velti pūlas cauri sētas spraugām saskatīt reiz redzēto cāļu bariņu. Tie jau krietni paaugušies un kļuvuši līdzīgi vistām. Izkašājuši ejas zem neēvelēto dēļu sētas, tie atraduši brīvību ārpus žoga un rušinās divmetrīgo smilgu pudurī. Turpat netālu laiskojas kazu pulciņš, un tuvākajā apkārtnē viss izskatās tāpat, kā bijis. Tikai Demetris mūs it kā neievēro.
Vēlāk ne reizi vien pamanu dažādas izmaiņas viņa saimniecībā, bet pašu saimnieku redzu tikai iztālēm – reizēm līkņājot dārza ēnainajā malā, reizēm nozūdot aiz mājas stūra. Varu tikai minēt viņa izvairīšanās patieso iemeslu.
Vai tiešām viņš tik ļoti pārdzīvo to neveiklo skaitīšanas robu savā atmiņā? Vai arī ir sakautrējies no savas impulsīvās pateicības – slapjās bučas uz manas rokas? Bet varbūt viņam vienkārši sāk izsīkt spēki… Ievēroju, kā pamazām samazinās kazu pulciņš, – šodien pie mājas stūra ēnā gulšņā vairs tikai Demetrisa brūnā mīlule un tai blakus viena balta kaza. Pēdējā laikā nedzirdam arī ierasto tītaru buldurēšanu. Novācis atlikušos kabačus, saimnieks vispār vairs neparādās dārzā, vismaz ne mums ierastajā laikā.
Reizēm, kad bērni garāmejot snaikstās gar dēļu spraugām, lai palūkotos uz vistām un pamanītu kādu cāli, arī es paskatos pāri sētai. Demetrisa saimniecībā tomēr notiek kāda kustība. Pāris dienas pagalma vidū redzu izklātu segu, un uz tās vītinās tumši sārti vīnogu ķekari. Interesanti, tas būs aizdars vīnam vai vienkārši rozīnes? Citu dienu lekno kaņepju laukā pamanu izplūktu taciņu. Tad ievēroju, ka apgāztās mucas “piecēlušās kājās”. Nogriezts lielais vīģes zars, kas lika pieliekt galvas visiem garāmgājējiem. No visa redzētā izsecinu: tad jau ar sirmgalvi viss kārtībā. Viņam vienkārši gribas pabūt vienam. Turklāt – sabiedrības jau viņam netrūkst. Vēl pirms pāris dienām aiz sētas dzirdēju viņa balsi – vienmērīgo “ko-ko-ko”, kas aicināja uz mielastu nelielo vistu saimi.
Haris
– Ja mogu tebja otvezti. I can take you away (kr., angl.val. – es varu tevi aizvest), – viņš saka, nedaudz izliecies pa lepnas mašīnas logu. Parasti es uz šādu aicinājumu atbildu īsi: “Paldies, es dzīvoju tepat netālu,” – bet šajā vakarā situācija izveidojusies dramatiska.
Meita ar ģimeni ir aizbraukusi ciemos, un es brīvās vakara stundas izlemju pavadīt pie jūras. Vienkārši pasēdēt krastā un pavērot horizontu. Kā vēsta profesionāli ieteikumi – šī nodarbe lieliski izkliedējot uzkrāto spriedzi un domās ienesot mieru. Esmu paņēmusi līdzi bloknotu, pildspalvu un nepabeigto dzejoli un ceru, ka jūra, saulriets un klusums man patiešām palīdzēs izmainīt tās rindas, kas pašai nešķiet īpaši veiksmīgas. Lūkojos, kā saules apakšēja mala ieslīgst horizonta mākoņos, un ļauju plūst domām.
– Salom aleikum (arābu val. – miers ar tevi)! – izdzirdu sev aiz muguras.
Meita man jau sen devusi vērtīgu padomu, kas ne reizi vien sevi attaisnojis – uzmācīgiem cilvēkiem nepievērst uzmanību, izlikties neredzam, nedzirdam, nejūtam: “Citādi no viņiem vaļā netiksi!” Pāršķiru bloknota lapas un iedziļinos iepriekš rakstītajos tekstos.
– Salom aleikum! – gandrīz vai korī atkārto vairākas balsis.
Saspringstu nepatikšanu nojautās. Jau iztēlojos, ka man aiz muguras stāv bariņš arābu imigrantu, kuri tūlīt prasīs naudu, uzturu un mājvietu. Līdzīgi stāsti šajā valstī nav retums.
– Salom aleikum! – viņi atkārto vēl un vēlreiz, kamēr es, apvaldot iekšējo nemieru, nesteidzīgi apvelku sandales (jo es taču viņus neredzu, nedzirdu un nejūtu) un ielieku somā bloknotu. Sniedzoties pēc smiltīs noliktās ūdens pudeles, iesānis aizmugurē pamanu trīs kāju pārus. Vai tie būtu visi?
Tikai pieceļoties un noliecoties pēc izklātā dvieļa, ieraugu, ka runātāji ir trīs gados jauni vīrieši. Simpātiski. Sportiskiem augumiem, tumsnēji, solīdi apģērbti. No šī atklājuma man daudz vieglāk nekļūst, jo sen zināms – iebraucēji no trešajām valstīm meklē jebkāda vecuma eiropietes, lai tikai iegūtu drošu patvērumu. Kā pierāda dažu mūsu paziņu pieredze – daudziem paveicas, un vienā vakarā atrasto gultas vietu viņi nostabilizē ar oficiālu laulību. Uzreiz prātā nāk Suzana. Polietei ir piecdesmit gadi, viņas mīļotajam vīrietim – divdesmit trīs. Turklāt Pedrosa ir divus gadus jaunāks nekā Suzanas meitas vīrs, arī arābs. Visi kopā viņi jau trīs gadus dzīvo noīrētā mājā, audzina divus mazuļus un, kā izskatās, veido savu eiropeisko dzīvi.
Notvēruši to īso mirkli, kad mans skatiens pārslīd viņu sejām, vīrieši vēlreiz atkārto savu sveicienu un cenšas kaut ko savā valodā izskaidrot. Pieklājīgi, atturīgi, saglabājot mierīgu balss intonāciju. Tieši tikpat atturīgi es cenšos viņus neredzēt un, apmetusi trijotnei līkumu, attālinos no krasta. Pēc brīža secinu – es attālinos no krasta, bet ne no viņiem. “Ak, nu nevajadzēja taču uz viņiem skatīties!” dusmojos pati uz sevi. Tagad, daudzinādami savu miera vēlējumu, visi trīs seko man cieši pa pēdām.
Skaitu soļus līdz pastaigu takai un autostāvvietai. Ceru, ka tur viņi no manis atstāsies. Tomēr nedaudzie tūristi un pāris mašīnas jauno vīriešu apņēmībai nav šķērslis. Atkārtodami vienas un tās pašas frāzes, viņi turpina man sekot. Nespēju vairs sevi ierobežot lēnīgai iešanai, pielieku soli un domās skaitu: “Drīz būšu uz galvenās ielas.” Tieši tad man blakus piestāj balts “Subaru”.
– Ja mogu vas otvezti. I can take you away (kr., angl. val. – es varu jūs aizvest), – nedaudz izliecies pa mašīnas logu, mani uzrunā simpātisks vīrietis labsirdīgu seju un iesirmiem matiem. Pirmais acumirklis atstāj kulturāla cilvēka iespaidu, lai gan jau zinu – tie, kuri šādā veidā iepazīstas ar sievietēm, īpašu uzmanību pievērš tieši pirmajam iespaidam.
Mirkli saminstinos, bet tieši tik ilgi, lai pamanītu, ka arī trīs arābi ieinteresēti gaida manu lēmumu. Šaubas nekavējoties izkliedē “Subaru” vadītājs – pasniedzis man no interneta izdrukātu lapu, uz kuras redzams viņa portrets, vārds, uzvārds, ieņemamais amats, telefona numuri un elektroniskās adreses, viņš vēlreiz aicina mani sēsties mašīnā. Pirms aizveru auto durvis no iekšpuses, vēl pajautāju, vai drīkstu nofotografēt šo lapu un nosūtīt meitai. Haris neiebilst. Tagad jūtos pietiekami droši, lai ļautu mani aizvest līdz mājām. Trīs arābu vīrieši paliek uz ielas, lai meklētu savām problēmām citu risinātāju.
Uz mirkli atslābstu pateicīgā atvieglojumā, bet tad atceros, ka pilnīgi neko nezinu par savu glābēju. Ieskatos rūpīgāk man pasniegtajā izdrukātajā lapā. Izrādās, Haris ir nelielas nekustamo īpašumu firmas īpašnieks. Viņa namos dzīvokļus īrējot rumāņi, bulgāri, krievi. Greznākajā no tiem, kas atrodas Limasolā, labprāt uzturoties modeles, žurnālistes un dziedātājas no Krievijas.
Tad atklājas, ka Haris tikai nedaudz prot runāt krieviski un angļu valodu pamazām apgūst pašmācības ceļā. Tik daudz, cik nepieciešams viņa biznesam – standarta frāzes un iespējamās atbildes. Pārējie vārdi kaut kur prātā esot, tikai ne vienmēr izdodas tos pielietot. Tad jau atliek tikai apjaust mūsu kopējā vārdu krājuma apmērus.
Uzreiz atzīstos, ka grieķiski esmu ielāgojusi tikai kādu pussimtu vārdu, tāpēc viņa dzimtajā valodā sazināties mums būs grūti. Haris smaida un atkārto šeit bieži dzirdētu patiesību – labāk runāt kaut vai mazdrusciņ angliski vai grieķiski, nekā nerunāt nemaz. Pasmejos, ka tā var rasties dažādi pārpratumi, bet uz šo piebildi vīrietis nereaģē. Tā vietā viņš piedāvā man parādīt Pafosas skaistākās vietas, ja vien man ir laiks, un es neiebilstu. Varbūt gadās redzēt kaut ko tādu, ko es vēl neesmu redzējusi. Sameklējis uztvērējā kanālu “Russkoje radio”, izcēlis no auto priekšējā paneļa plauktiņa krievu šokolādi “Aļonuška”, apjautājies, vai es jūtos labi, viņš nogriežas uz Kato jeb Augšas Pafosas pusi. Tur tiešām pēdējos gados ir notikušas lielas pārmaiņas – iekārtoti skaisti skvēri, parki un bulvāri ar āra kafejnīcām. Vakarā reklāmu un skatlogu gaismas tam visam piešķir īpaši romantisku noskaņu. Tālāk ārpus pilsētas iekārtotajos skatu laukumos, no kuriem paveras plašs panorāmas skats uz izgaismoto pilsētu, reizēm mēdzam piestāt arī mēs ar meitu un bērniem.
Sarunājamies maz, jo, izrādās, Harim sarunvalodas vārdu krājums angliski ir tikai nedaudz lielāks par manējo. Iztaujājis mani par dzīvesvietu, ģimenes stāvokli un nākotnes plāniem, viņš īsi pasaka, ka ir šķīries un bauda brīvību. Tas izskan ar tādu patosu, ka nekavējoties viņu pieskaitu to vīriešu pulciņam, kas viegli iepazīstas ar sievietēm. Sarunas uzturēšanai tomēr apjautājos par viņa darbu, bērniem un mazbērniem. Atbildes ir īsas, un es secinu – vīrietis nevēlas daudz stāstīt par savu dzīvi. Uz jautājumu, vai viņš dzīvo Pafosā, saņemu atbildi: “Dažreiz.”
Apturējis mašīnu pie kādas lielas viesnīcas, Haris aicina paieties gar jūras krastu – tur esot skaista terase, no kuras paveras brīnišķs skats uz jūru. Šajā vietā iepriekš neesmu bijusi, tāpēc mana sajūsma par skaisto panorāmu ir dabiska. Atkal gribas šo mirkli apturēt fotokamerā, lai gan labi apzinos – ierāmēts kadra robežās, tas pazaudē iespaidīgo ainaviskumu. Minūtes desmit vienkārši stāvam blakus un klusējot lūkojamies uz to vietu, kur saules atvadas iekrāsojušas sārtu pamali. Tad Haris pagriežas atpakaļceļam un es sekoju. Blāvās laternu gaismas ir pietiekami spožas, lai akmens plāksnēm noklātais celiņš izskatītos aicinošs un palmu alejas ēnas atkāptos viņpus slaikajiem stumbriem.
Piedāvājis kādā kafejnīcā izdzert glāzi vīna un saņēmis manu piekrišanu, Haris pagriež mašīnu pilsētai pretējā virzienā.
