Kad apstājamies pie viesnīcas “Vardas”, es jau zinu – viņš izvēlējies romantiskai noskaņai piemērotu vietu. Esmu tur bijusi agrāk. Gaumīgā terase pašā jūras krastā, izgaismotās stikla bumbas, aromātiskās sveces uz galdiņiem un vieglās mēbeles ātri liek atkāpties visām bažām un ļauties mieram. Laikam jau tieši tāda noskaņa mums ir vajadzīga – tā neliek nodarbināt prātu un svešvalodās piemeklēt vārdus, kas būtu saprotami abiem.
Uz īsajiem jautājumiem atrodam lakoniskas atbildes, es paslavēju vīna izvēli, Haris – manus dabiski izspūrušos matus. Protams, vējš jūras krastā tos sakārtojis pa savam, un vēlāk es par tiem pat neiedomājos. Prātā bija tikai arābi, viņu uzmācība un turpat jau arī dilemma – sēsties vai tomēr labāk nesēsties svešā mašīnā.
Pēc neilga laiciņa jūtu – vīns atraisījis mēli gan man, gan viņam. Lai gan varbūt man tikai tā šķiet, jo, lai veicinātu sarunu, Haris vispirms uzdod jautājumu un tūlīt pats piedāvā atbilžu variantus. Man atliek tikai izvēlēties atbilstošāko un labākajā gadījumā – pakoriģēt. Tieši tad abi attopamies, ka dažus vārdus Haris atrod reiz apgūtajā vācu valodā. Tas rada zināmu jautrību, un arī es sekoju viņa piemēram. Tā, jaucoties valodām un vārdiem, mazpamazām noskaidrojam, ka mums ir dažādi priekšstati par romantiku. Ja man patīk saulriets, jūra, sveces un mierīga noskaņu mūzika, tad viņam – kalni, priežu mežs, stiprs vējš un ātrums. Ja man svarīgāka ir ģimene, meita un mazbērni, tad viņam – nesen atgūtā brīvība. Par to viņš runā ar labi pamanāmu sajūsmu: “Braucu, kur gribu; tiekos, ar ko gribu; mājās atgriežos, kad gribu.”
Neņemot vērā, ka mani nesaista šāds dzīves modelis, es tomēr ierakstu savu telefona numuru viņa tālruņa katalogā. Varbūt tāpēc, ka uzreiz nespēju izdomāt iemeslu, lai to nedarītu. Iespiedis man rokā telefonu, Haris nogaidoši smaida. Es gan mēģinu atrunāties, ka man ir tikai Latvijas numurs, bet Haris gudri pajautā: “WhatsApp, Viber?” (aplikācijas, kas, izmantojot mobilā interneta pieslēgumu, ļauj zvanīt par brīvu) – un es piekrītoši pamāju ar galvu.
Mājup braucot, noskaidrojam, ka man nav iebildumu, ja, izrunājot manu vārdu, uzsvars tiks likts uz otrās zilbes. “Princess Iveta,” Haris smaidot saka, un tajā vakarā es to dzirdu vairākkārt. Gan piestājot pie Geroskipu nesen izveidotā skulptūru parka, gan klusējot pastaigājoties pa Augšas Pafosas bulvāri. Šajā vakara stundā tas vilina ar romantiskām laternām un kārdinošiem aromātiem, kas palaikam uzvējo no mazajām tavernām.
Atvadoties Haris apsola pēc pāris dienām piezvanīt, un es piekrītoši pamāju ar galvu. Tobrīd saskatu tur tīri praktisku jēgu – mūsu tikšanās abiem radītu vajadzību plašāk apgūt angļu valodu. Par to, vai šīs attiecības kļūs ciešākas, tobrīd nedomāju. Lai arī vakars kopumā izvērtās saskanīgs un iespaidiem bagāts, es tā arī nesajutu to dzirksti, kas divos cilvēkos aizdedzina kaisli.
Nākamajā rītā savā telefonā atrodu skaistu fotoattēlu ar “Good Morning!” (angl. – labrīt) un vakarā vēl skaistāku “Good Night!” (angl. – labu nakti). Līdzīgi Haris mani atceras arī turpmākajās trīs dienās. Prātā nāk kādreiz meitas teiktais: “Tā tas var turpināties mēnešiem ilgi…” – tāpēc es nebrīnos, bet atbildu viņam ar pieklājīgu pateikšanos.
Tad pārmaiņas pēc Haris atsūta jaukas dienas vēlējumu un pēcpusdienā jautājumu: vai vakarā varam satikties? Apzinos, ka mans plāns par pastiprinātu angļu valodas apguvi pa šo nedēļu nav pavirzījies uz priekšu ne druskas – ikdienas rūpes par mazbērniem joprojām aizpilda visu laiku. Tomēr šajā vakarā ar meitu jau esam izlēmušas paciemoties citā latviešu ģimenē, tāpēc man nākas viņam atteikt.
Mēs satiekamies tieši nedēļu pēc pirmās tikšanās. Baltais “Subaru” man blakus piestāj ar piecpadsmit minūšu nokavēšanos, tomēr es nejūtos sarūgtināta. Toties Haris izskatās sapīcis, norūpējies un pavisam citādāks nekā pirmajā tikšanās reizē. Sasprindzis, nevaļīgs un… dusmīgs?
“You smile?” (angl.- tu smaidi) tik tikko paskatījies uz mani, viņš it kā izbrīnīts jautā. Un es pasmaidu vēl platāk: “Yes, I smile.”
Izskatās, ka mana spontānā atbilde viņam nepatīk, jo tālāk mēs braucam klusēdami. Vīrieša profils skaidri norāda: es nevēlos sarunāties. Tomēr brīdi vēlāk Haris uztvērējā sameklē kanālu “Russkoje radio”, no auto priekšējā paneļa plauktiņa izņem tā arī neiesākto krievu šokolādi “Aļonuška” un nogriežas uz Augšas Pafosas pusi. Tāpat klusējot mēs piestājam kādā no piekalnē iekārtotajiem skatu laukumiem un kādu laiciņu vērojam izgaismoto pilsētu. Manī šis skats iedveš mieru, tomēr vīrieša pleci neatslābst. Bikli apjautājos, vai viņam viss ir kārtībā, bet Haris tikai īsu mirkli paskatās uz mani un turpina klusēt. Redzu, ka viņa skatiens apstājies pie kāda punkta horizontā un sastindzis bezdomu pozīcijā. Tikai pēc laba brīža, saņēmis mani pie rokas, Haris vedina doties uz mašīnu. Tātad – viņa sapīkuma iemesls neesmu es. Iespējams, kādas problēmas darbā – minu klusībā pie sevis, jo vēlreiz prasīt neuzdrošinos.
Nogriezies uz Hlorakas pusi, Haris īsi paziņo – viņam jāaizbrauc uz savu īres namu un no dzīvokļa kaut kas jāpaņem. Ja es nevēlos iet viņam līdzi, drīkstu palikt mašīnā, lai gan – viņš labprāt man parādītu savu senlietu kolekciju. Ieklausos viņa teiktajā, cenšoties sadzirdēt kādu vārdos neizteiktu mājienu, bet savienojumā ar nomākto balss intonāciju šie teikumi patiešām izklausās gluži lietišķi. Mana svārstīšanās tiek pamanīta, un Haris iedrošinot piebilst, ka man ne no kā nav jābaidās. Tad arī pieņemu lēmumu viņam sekot. Piestājis pie veikala, lai nopirktu sulu un saldējumu, Haris pieved mani pie lepna, senlaicīga divstāvu nama ar gariem un šauriem balkoniņiem, arkveida logiem un plašu pagalmu. Ēka patiešām rada vēlēšanos to aplūkot no iekšpuses.
Smalki apdarinātās trepju margas pamanu tikai iztālēm, jo, saņēmis aiz rokas, Haris mani ievelk šaurā liftā, kas, klusi čīkstēdams, uzvelk mūs otrajā stāvā. Nelielā vestibila pustumsā pamanu masīvu dīvānu ar diviem atzveltnes krēsliem un žurnālu galdiņu. Man šīs mēbeles tur šķiet liekas, jo telpa jau tā ir neliela, bet tagad izskatās piebāzta un nokļūšana pie tālāko dzīvokļu durvīm – apgrūtināta. Desmit soļi uz pretējo pusi, un šaurais gaitenis aizved pie īpašnieka dzīvokļa durvīm. Uz durvju roktura uzliktā folijas bumbiņa esot visdrošākā “security” sistēma – Haris šovakar pasmaida pirmoreiz, un, uzmanīgi noņēmis spīdīgo lodīti, savu “drošības sistēmu” prātīgi noglabā kabatā.
Pārkāpjot viņa dzīvokļa slieksni, saprotu – pieblīvētais vestibils katru ienācēju jau sagatavo attiecīgās telpas uztverei. Pieļauju, ka daudz neatšķiras arī izīrējamie dzīvokļi, kurus lielā mērā pēc savas gaumes iekārto namīpašnieks. Šeit viss ir tik šaurs! Balkoni, gaiteņi, trepes, nelielās istabiņas, ejas starp mēbelēm… Hara dzīvoklī telpa, kur pārvietoties, vispār ir sarāvusies līdz minimumam. Ir palikušas tikai šauras ejas starp masīvajiem ādas dīvāniem, senlaicīgajiem krēsliem, dažāda izmēra galdiem, etažerēm un klavesīnu. Nedaudzajās brīvajās vietās starp šīm mēbelēm gar sienām iestatīti vairāki manekeni, uz kuriem uzkarināti reiz spožus laikus piedzīvojuši teātra kostīmi ar dažādām parūkām, platmalēm un gardibenēm. Pie sienām blīvi izvietoti acīmredzami sen gleznoti darbi, par kuru vērtību man grūti spriest, jo, lai arī kā cenšos salasīt mākslinieku uzvārdus, grieķu kultūra man pagaidām ir maz zināma. Skaistas gleznas, patiešām! Dažu gribas izbaudīt, atkāpjoties pāris soļus, bet telpas iekārtojums to neatļauj. Dzīvīgos atspulgus parka dīķi vēroju, iespiedusies starp masīvu dīvānu un inkrustētu koka galdiņu. Lieliski uzgleznotu dāmu, kuras ķermeņa aprises tik tikko samanāmas zem plānā šķidrauta, apbrīnoju, balansēdama starp miniatūru šaha galdiņu ar smalkām figūrām un trauslu melnkoka etažeri.
Iegrimusi lielisko darbu vērošanā, pavisam esmu aizmirsusi par dzīvokļa īpašnieka klātbūtni. Norādījis man virzienu uz viesistabu, Haris uzreiz ienākot nozuda blakus durvīs. Tagad, satrūkstoties no negaidīta trokšņa aiz muguras, atskatos un pavisam tuvu ieraugu viņa sadrūmušo seju. Padusē viņam iespiesti pamatīgi armijas puszābaki un kamuflāžas tērpa rullis. Vai Haris gatavojas doties medībās? Vai arī – pienākusi viņa kārta uz trim nedēļām atvadīties no laicīgās pasaules un pievērsties robustajai armijas dzīvei? Laiku pa laikam militāro dienestu šeit atceras daudzi grieķu vīrieši. Cik zinu, tas ir kas līdzīgs mums zināmajai zemessardzei, tikai šeit par to arī labi samaksā. Esmu gan dzirdējusi viedokli, ka tas esot viens riktīgs “veču tusiņš”, kas palaikam vīriem liek uzpravīt fizisko formu, tomēr tas notiekot saudzīgi, īpaši nespiežot kādam pārpūlēties. Kā nekā – lielākā daļa no viņiem ir ierēdņi, kuru ikdiena paiet, sēžot krēslos. Jautājoši paskatos uz Hari un norādu uz saini padusē.
“Men’s games,” (angl. – vīriešu spēles) skatienu nepacēlis, viņš īsi atbild. Konkrētu atbildi gan neesmu saņēmusi, bet nojaušu, ka ar to ir domāts dienests. Tad viņa nomāktajam garastāvoklim patiešām ir pamats. Vīrietim, kuram patīk baudīt brīvību, trīs nedēļas kazarmu dzīves ir pārbaudījums.
Paspraucies man garām, padusē iespiesto drēbju rulli un zābakus Haris nomet uz krēsla, bet man ar roku pamāj, lai turpinu skatīties. Aprautais žests norāda uz pretējo telpas sūri, kur uz maza galdiņa izvietoti ziloņkaula darinājumi: miniatūras cilvēku un zvēru skulptūras, dekoratīvi trauciņi, pildspalvas. Kamēr tos pētu, Haris ieslēdzis skaņuplašu atskaņotāju un no milzīgas disku kaudzes izvilcis Frenka Sinatra ierakstus. Ziņkāri pievirzos viņam tuvāk, lai apskatītos, kādi ieraksti vēl atrodami kaudzē, bet Haris mani pagriež pretējā virzienā, kur stiklotā skapī izvietoti laika gaitā apsūbējuša sudraba izstrādājumi: krūžu paliktņi, šķīvji, pelnu trauki, karotes, kaklarotas, diadēmas
(Turpinājums sekos)
