Ar katru nākamo mirkli Hara dzīvoklī arvien vairāk sāku justies kā antikvariātā, lai gan šādu kolekciju Kiprā ikvienā mājā varētu savākt itin viegli. Atliek tikai regulāri apbraukāt nedaudzos tirgus plačus, kuros atrodams viss – sākot no vairumtirdzniecībā iegādātām neejošām precēm un pašgatavotiem gardumiem, līdz pat kājminamai “Singer” šujmašīnai un izdilušai maizes krāsns koka lizei.
Stiklotajam skapim blakus pamanu milzīgu seifu un tīri loģiski iedomājos: interesanti, kas atrodas tur? Tieši tajā brīdī plecam pieskaras Hara roka un viņš aicina mani sekot. Pievedis mani pie masīva koka galda, viņš pievērš uzmanību melnbalti rūtainai mozaīkas priekšmetu grupai – kantainām un ovālām lādītēm, cilindriskām un vēderainām vāzēm, kārtējam šaha galdiņam ar robustām figūrām. Turpat blakus, uz zemāka galdiņa, ievēroju grupu filigrāni veidotu ģipša figūriņu un aizraujos ar to pētīšanu.
Kamēr pētu šo bagātību, telpas virtuves stūrī Haris ir iedarbinājis mikseri un jau pēc brīža pasniedz man vēsu saldējuma kokteili. Pašā laikā, jo ilgstoši nevēdinātajā telpā gaiss šķiet smacīgs, tveicīgs un biezs. Nostājies man blakus, Haris sāk meklēt vārdus angļu valodā, lai pastāstītu par redzamajām lietām. Jūtu, ka tas viņam rada grūtības un liek saspringt, tāpēc piedāvāju stāstīt grieķiski. Es vienkārši paklausīšos valodas skanējumu, bet Haris varēs brīvi runāt par savu hobiju. Pietiekami daudzi grieķu vārdi asociējas ar latīņu valodu, šo to es jau esmu iegaumējusi, turklāt vietu un cilvēku vārdi tā saprotami labāk.
Sākumā patiešām cenšos ieklausīties viņa stāstījumā, sekot žestiem un norādēm. Dzirdu, kā pamazām izgaist Hara saspringums un dusmas, kā viņš pats aizraujas ar lietām, kas laika gaitā kļuvušas tuvas. No malas vēroju, kā neizprotamais vīrietis pārvēršas skrupulozā vēsturniekā, un ieraugu viņu pavisam citādāku nekā pirmajā tikšanās reizē.
Tad kādā brīdī mana uzmanība nogurst, un skatiens aizķeras pie kārtējās gleznas, kurā attēlotais bariņš bērnu spēlējas saules pielietā, stiklotā verandā. Smalki izstrādātās grimases un žesti viegli liek nojaust prieku, pārsteigumu un rotaļu. Lielisks darbs!
Manu kluso jūsmošanu pārtrauc Haris: “I’m not interested?” (angļu val. – es esmu neinteresants?) Pasmaidu, papurinu galvu un mudinu viņu turpināt. Tomēr Haris satver mani pie rokas un aizved uz blakus istabu.
“Pente lepta. Five minutes,” (grieķu, angļu val. – piecas minūtes) viņš saka un atstāj mani pie mākslas izstāžu katalogiem piekrauta senlaicīga skapja. Lēnām pārskatu izdevumu muguriņas, bet nopietni ieinteresēties par tiem nespēju. Cenšos ieklausīties blakus istabas trokšņos un minēt – ko tas viss nozīmē?
Dzirdu, kā nočīkst un pēc tam noblarkšķ masīvā seifa durvis. Klusumu pārtrauc metāliska skaņa, spalgi klikšķi un klusināti būkšķi. Kādu brīdi sajūtos pavisam neomulīgi, tomēr, kad izdzirdu trauku šķindu un ūdens krāna šļakstus, atslābstu.
Tieši pēc piecām minūtēm Haris paver durvis un aicina mani apsēsties pie galda. Uz divstāvu stikla paplātes izkārtoti dažādi grieķu saldumi, kurus man vajadzētu pagaršot. Zinu, ka daļa no tiem ir bezgala sīrupaini un lipīgi, un man pat īsti neko tādu šobrīd negribas. Haris laikam to nojauš, jo atver tradicionālo vafeļu paku. Pieklājības pēc paņemu vienu un iekožos. Pēc veldzējošā kokteiļa tā šķiet sausa un pilnīgi nelaikā. Tāpat kā klusums, kas iestājies telpā. Ar klusu švīkstu ir izslēgusies arī Lūisa Ārmstronga balss.
Haris nervozi pieceļas un pārmaina skaņuplati. Selīna Diona. Patīkami klausīties, tomēr tas nepalīdz atjaunoties mūsu sarunai. Jūtu, ka vīrieša domas jau atkal klejo viņam vien zināmās tālēs. Negribas iztraucēt, bet tajā pašā laikā – ko tad es šeit daru?
Tieši tobrīd ietrinkšķas Hara telefons, un displejā izgaismojas vārds “mama”. Saruna ir īsa, bet arī no tās es saprotu – māte gaida dēlu mājās.
Tomēr Haris nesteidzas. Pabeidzis īso sarunu, viņš pievēršas tālruņa katalogam.
Jūtos pavisam pārsteigta, kad, pievirzījies tuvāk, vīrietis ar zināmu lepnumu sāk man izrādīt sava telefona “WhatsApp” kontaktu sarakstu. Drīz vien secinu, ka tur redzamas tikai jaunu, skaistu, pārsvarā krievu meiteņu sejas, starp kurām ir arī pa kādai diplomāta, deputāta, pilsētas galvas vai žurnālista sievai, vairākas gleznotājas, mūziķes un modeles…
“Tikai bizness,” Haris palaikam atkārto un cenšas man ieskatīties sejā – vai es to saprotu? Ticu? Pamāju ar galvu, jo nestādos priekšā, kādu reakciju viņš no manis sagaida: apbrīnu, uzslavu, sajūsmu, greizsirdību vai vienaldzību…
Tad viņa stāstījuma taktika mainās, un uzsvari tiek salikti uz daiļo paziņu piederības valstīm un pilsētām, un es iepazīstu plašu bijušās Padomju Savienības teritoriju. Katalogā netrūkst arī kādas lietuvietes un igaunietes vārdu. Jūtos pavisam savādi, apjaušot, ka esmu vienīgā latviete. Pirmā. Vai es tagad būtu kļuvusi par vēl vienas kolekcijas sastāvdaļu? Vai viņa hobijiem piedēvējama arī tendence iepazīties ar dažādu valstu sievietēm? Un cik tālu šīs attiecības sniedzas?
“Viņas īrē dzīvokļus pie manis,” Haris paskaidro. “Katru gadu, kad atbrauc uz Kipru. Tikai bizness.”
Tajā vakarā mūsu saruna tā īsti arī neatsākas. Savācis uz krēsla nomesto kamuflāžas apģērba rulli, Haris sparīgi stūķē to maisiņā pie zābakiem, tad skaļi pažvadzina atslēgas, tā likdams saprast, ka ciemošanās laiks beidzies. Ar acs kaktiņu pamanu, ka, pasniedzies aizdurvē, viņš no turienes izceļ pagaru futrāli, kas liek apjaust tā saturu – ierocis. Tad jau viņam patiešām gaidāms nopietns pasākums… Uz manu it kā naivi sievišķīgo jautājumu: “Kas tas?” – Haris atbild īsi: “Mafia.”
Arī mājupceļā viņš neko daudz nepaskaidro, vien vairākas reizes atkārto, ka kādu laiku Pafosā nebūs. Tovakar to uztveru kā loģisku rezultātu randiņam, kas abiem radījis virkni neveiklu brīžu – kā izvairīšanos no turpmākas tikšanās, un gandrīz vai atviegloti nopūšos: “Un labi vien ir, ka tā.” Nespēju izprast šo vīrieti. Divās tikšanās reizēs viņš sevi parādījis tik dažādu!
Lai gūtu kaut kādu skaidrību savu domu juceklī, atgriezusies mājās, pētu viņa “Facebook” profilu. Vairāk nekā četrarpus tūkstoši draugu! Tas taču nav nopietni! Turklāt daiļās draudzenes tur raksturo kāda kopēja tendence – izteikti pavedinošas, seksuālas pozas. Izspīlētas krūtis, dziļi dekoltē, izceltas lūpas, mežģīņoti bikini… Viena par savu skaistāko ķermeņa vietu uzskata gulbja cienīgu kakla izliekumu, cita – pēcpuses apaļumus. Mana profila foto uz vispārējā fona šķiet nenozīmīga pelēcība.
Tad ievēroju vēl ko savādu. Dienā, kad mēs tikāmies pirmoreiz, Haris savā profilā vēsta: “Lidojam uz Sanktpēterburgu! Šodien! Tūlīt!”
Nākamajā dienā turpat blakus citā ierakstā kādai vārdā nenosauktai “princesei” tiek dāvināts krāšņs rožu pušķis, ko pavada skaļa atzīšanās: “I love you, my baby!” Šo ierakstu par sev adresētu un tīkamu atzinušas sešpadsmit sievietes.
Paskatoties senākus ierakstus, atrodu līdzīgus vēstījumus par lidojumiem uz dažādām pasaules vietām, uz kurām Hari nepārprotami pavadīt devušās daiļas modeles. Ar šo skaistuļu glancētajiem attēliem pilns internets. Protams, pastāv iespēja, ka kāda no viņām arī īrējusi apartamentus Harim piederošajos namos, to noliegt nevar. “Freedom!” (angļu val. – brīvība) vietām zem attēliem pamanu Hara komentāru, turklāt ar daudzām izsaukuma zīmēm galā.
Tikai pāris nedēļas sens ir ieraksts par dārga un ekskluzīva automobiļa iegādi. Pagaidām gan tas ir tikai jautājums – vai kāds nezina, kur Kiprā tādu var iegādāties? Tālāk redzu, ka tas laiku pa laikam atkārtojas, jo negūst nekādu ievērību.
Jo ilgāk turpinu iepazīt to pasauli, ko Haris cenšas parādīt citiem, jo vairāk man kļūst viņa žēl… Kas patiesībā notiek šī pusmūža vīrieša prātā, kurš acīmredzami dzīvo nerealizētu vēlmju un ilūziju gūstā? Kāds viņš ir īstenībā: aizrautīgs lietu krājējs un pētnieks vai vieglprātīgs uzdzīvotājs? Skarbs mačo vai neveiksmīgs namsaimnieks, kuram regulāri nākas dzenāt īres maksas parādniekus? Tā visai bieži šeit notiek namos, kur dzīvokļus izīrē iebraucējiem. Kas gan cits viņu mudinātu publiski izrādīt sava finansiālā stāvokļa virsotnes, ja ne tā nestabilitāte? Pārtikušie grieķi šeit ar savu bagātību nelielās. Tā dara tikai no Krievijas atbraukušie, kas šeit iegādājušies īpašumus.
Tāpat sen zināma patiesība, ka vīrietim, kurš lielās ar ievērojamo skaitu sieviešu, patiesībā nav nevienas. Viņš arī nemīl nevienu, ja nu vienīgi pats sevi. Kad mēnesi vēlāk kādā īsziņā Harim šo patiesību uzrakstu, viņš atbild: “Tie ir maldi! Ir jādzīvo šai dienai, jāizmanto katra iespēja, jāizbauda katrs mirklis, jo dzīve ir tik īsa. Mīlestība ir gūsts un sāpes. Brīvība – lūk, īstā dzīves jēga.”
Šo pēdējo atziņu Haris tika paudis arī pirmajā tikšanās reizē, tāpēc daudz nebrīnos, ka nākamās divas nedēļas no viņa nesaņemu nevienu ziņu. Tikai trešās nedēļas nogalē telefona ekrānā parādās divi fotouzņēmumi – Haris ar labi noaugušu, biezu, melnu bārdu un mirkli vēlāk – bez bārdas. Tad jau viņš patiešām ir pasvīdis armijas dienestā, nevis vienkārši izrādījies par “skarbo veci” un nozudis. Uz to norāda gan paņemtais kamuflāžas tērps, gan ierocis, gan nomāktā oma un trīs nedēļu prombūtne.
(Turpinājums sekos)
