(Turpinās no 7.novembra)
“Nez, kā viņa harēms bez sava sultāna pārdzīvoja šo laiku?” sarkastiski pie sevis pasmīnu, lai gan patiesībā tas mani nemaz neuztrauc. Jūtos pat pārsteigta, ka Haris mani vēl atceras – šo trīs nedēļu laikā nekādā veidā netiku par sevi atgādinājusi.
Haris vaicā, vai varam satikties, rīt viņam būšot brīvs laiks. Atbildu, ka padomāšu, lai gan man jau uzreiz ir skaidrs – vēlēšanās viņu satikt ir zudusi.
Pēc tam īsziņās saņemu virkni skumju smaidiņu, simboliņu, kas apliecina mīlestību, lauztu sirdi, ilgas un skumjas. Tā tas turpinās vairākas dienas, līdz es izlemju uzrakstīt tieši, ka nevēlos turpināt attiecības ar viņu. Haris to nesaprot vai ignorē un pat nevēlas noskaidrot – kāpēc, un mans telefons turpina piegādāt laba rīta un saldu sapņu vēlējumus, skumjus smaidiņus un palaikam jautājumus par iespējamo tikšanos.
Reizēm es Harim atbildu. Rakstu, ka esmu aizņemta, ka man traucē valodas barjera, ka nesaprotu viņu, un galu galā joka pēc pajautāju, vai viņš man mācīs grieķu valodu. Uz to Haris neatbild, bet atkal uz ilgāku laiku nozūd.
Kādā pievakarē, kad atkal vienatnē esmu izgājusi palīkumot pa mazajām ieliņām, pilnīga nejaušība mūs atkal saved kopā. Baltais “Subaru” piestāj man blakus, kad telefona kamerā mēģinu piefiksēt tumšsārtos bugenviliju ziedos ieskautu terasi.
– Pojehaļi? (krievu val. – braucam?) – Haris izliecas pa atvērto mašīnas logu un mani uzrunā krieviski, tā likdams saprast, ka ir centies papildināt savas zināšanas krievu valodā. Viņa smaids šķiet tik naivs un nevainīgs, it kā kopš pēdējās tikšanās nebūtu pagājuši divi mēneši. Uz brīdi saminstinos, bet tad atceros savulaik izdarītos prātīgos secinājumus, pamāju ar roku un norādu uz pulksteni – šodien man nebūs laika.
Haris tā uzreiz neatkāpjas, bet trīs valodās pārjautā:
– Zavtra? Tomorrow? Avrio? (krievu, angļu, grieķu val. – rīt?)
Paraustu plecus, papurinu galvu: varbūt, lai gan pati jau zinu, ka arī rīt man negribēsies būt par kādas kolekcijas sastāvdaļu.
Šobrīd kopš mūsu pirmās tikšanās pagājuši vairāk nekā trīs mēneši. Visu šo laiku (izņemot tās pāris dienesta nedēļas) es gandrīz katru dienu esmu saņēmusi krāsainus laba rīta un saldu sapņu vēlējumus. Reizēm – internetā atrastus, reizēm – paša fotografētus. Lai pavisam neaizmirstu viņu, Haris palaikam atsūta arī kādu pašbildi vai arī panorāmas videofailu no mūsu kopīgi apmeklētajiem skatu laukumiem.
Prasu meitai, kura labāk pārzina šejieniešu paražas un tikumus – cik ilgi vēl? Viņa prognozē, ka tā tas var turpināties mēnešiem, un smejot pajautā:
– Tev traucē?
Paraustu plecus, jo pati īsti neizprotu savas izjūtas. Galu galā izlemju – tas taču ir forši, ja kāds tevi ik rītu un vakaru vienkārši un neuzbāzīgi atceras. Kā nekā viņš tomēr ir atradis laiku, lai piemeklētu attēlu, lai uzrakstītu tos pāris vārdus… Es, protams, apzinos, ka tikpat labi Haris tos varētu pārsūtīt visām savām tuvākajām draudzenēm, bet kaut kur prātā mieru nedod doma, ka var jau būt arī citādāk – ka viņam īstenībā nav nevienas.
