Maģisks brīdis! Tik trausls, caurspīdīgs un viegli gaistošs… Es aizturu elpu, jo baidos to pazaudēt. Nedaudz pieliekusies, lūkojos mazās fotokameras acī un redzu tur sīkus, baltus pieclapainus ziedus, kuru nosaukumu vēl nezinu. Zeltaina gaisma vai varbūt tik tikko saredzami putekļi vēlīgā saules starā ceļas kaut kur no iekšpagalma un ietin tos vieglā dūmakā. Kaut kur aiz ziedošajiem krūmiem vai pareizāk virs tiem skan, nē – vibrē tik tikko sadzirdama liega skaņa. Samērā vienmuļa, tomēr brīžiem tās nepārtrauktajā ritmā kāds akords iedžinkstas skaļāk.
Savādu mūziku kāds izvēlējies klausīties… Vai varbūt mājas iekštelpās kāds spēlē arfu? Vai varbūt tā ir pāna flauta? Koncentrējos, lai labāk saklausītu noslēpumainās skaņas, un šajā brīdī atceros reiz lasīto smeldzīgo leģendu par vēju un ganāmpulku dievu Pānu, kurš bijis iemīlējies nimfā, bet viņas pretmīlestību nesaņēmis. Lai izvairītos no Pāna uzmācības, nimfa sevi pārvērtusi par niedri. Pāns gan arī tad no viņas neatkāpies, bet niedri nogriezis un izgatavojis vairākas stabulītes. Turpmāk viņš savu laiku pavadījis, spēlējot stabules un pievilinot nimfas un jaunas sievietes.
Par šī instrumenta maģisko skanējumu esmu pārliecinājusies vairākkārt. Vēl pavisam nesen kopā ar bērniem kā apburti stāvējām ostā un klausījāmies kāda pusmūža vīrieša muzicēšanā. Tolaik skanēja sen dzirdēta, zināma melodija, kas pārsteidza ar neparasto izpildījumu. Tagad skaņas vienkārši klusiņām plūst, veidojot brīnumainu fonu mierpilnajai apkārtnes ainavai. Gribas te uzkavēties ilgāk, bet baltos ziedus jau esmu vairākkārtīgi nofotografējusi un cita iemesla stāvēt pie šīs mājas sētas man nav.
Nedēļu vēlāk atkal ieklīstu klusajā ieliņā, šoreiz gan ar konkrētu mērķi – saprast, kas īsti rada šo tikko sadzirdamo skaņu. Sākumā šķiet, ka nekas nav mainījies – te joprojām valda tāds pat maģisks klusums un miers. Lai gan laukā jau ir oktobris, garām aizšvirkst kāda vientuļa spāre un aizplīvo dzeltens taurenis. Mani pārņem tāda labi zināma vēsas Latvijas vasaras sajūta. Varbūt vienīgi balto ziedu krūmi saziedējuši vēl krāšņāk un līdz ar to smaržo jūtamāk. Tagad zinu – vietējie to sauc par stefanoti, citi – par Madagaskaras jasmīnu, un tas zied pat trīs reizes gadā.
Uz brīdi apstājos, lai ieklausītos noslēpumainajās skaņās. Šoreiz tās šķiet pat labāk sadzirdamas vai varbūt man tikai tā liekas, jo es jau zinu, kur tās meklēt. Ieklausos klusajā sanēšanā. Šoreiz vienmuļajā skaņu plūdumā skaidri sadzirdu iedžinkstēšanos. Kā trauslam stiklam saskaroties. Kā smalkiem zvaniņiem iezvanoties. Kā vējam ar kristāla asarām saskaroties… Nu, protams! Šādas maigas skaņas spēj radīt vēja zvani! Smalki, trausli, gaisīgi… Tā vismaz iztēlojos, jo klusā skaņa, kas tik maigi spēj noburt un ieaijāt, rodas no liegiem pieskārieniem, tieši tādiem, kādiem šobrīd noglāsta rāms pēcpusdienas vējš. Pagaidām gan varu tikai minēt, kas ir īstais skaņas avots, jo mājas pagalmu no ielas puses ieskauj ziedošu krūmu kupenas – oleandru, bugenviliju un šo balto pieclapīšu brīnums. Es varu tikai stāvēt un iztēloties, kā tur iekšpusē muzicē vējš…
Nākamajā nedēļā šo ieliņu iekļauju mūsu pastaigu maršrutā, jo arī bērniem tur atrodas daudz ko redzēt. Uz mūra sētu malām, trepītēm un palodzēm saulē gozējas labi kopti kaķi. Kādā mājas pagalmā saklausām čivinām draiskus papagailīšus. Reizēm mums pretim nāk pastaigā izvesti maza izmēra sunīši, kas puikām sagādā īpašu prieku. Un, protams, šī klusā džinkstēšana. To saklausa arī bērni un prasa: kas tas? Stāstu par maziem zvaniņiem un vēju, kas muzikāli spēlējas, bet pati ievēroju, ka skaņas kļuvušas skaļākas, it kā sētai tuvāk panākušās. Lai gan – varbūt tas ir tikai vējš, kas reizēm pieņemas spēkā?
Tad kādā rītā man paveicas. Gar šīs muzikālās mājas vārtiņiem snaikstās labi kopts, sirmi pelēks runcis. Ne mirkli nešauboties, izlemju, ka, nejauši izmucis, tas tagad vēlas nokļūt atpakaļ mājās. Paveru vārtiņus un apstājos. Kaķis glaužas man gar kājām un pat nedomā doties tālāk. Saprotu, ka man nāksies paieties kādu soli tālāk, lai liktu viņam sekot. Izgājusi cauri bugenviliju ieskautajai vārtiņu arkai, apstājos nelielas terases priekšā. Acumirklī rodas sajūta, ka esmu nokļuvusi kādā senatnīgā, romantiskā filmā.
Pat nezinu, kas īsti rada šo noskaņu. Varbūt tā ir maigā rīta gaisma, kas iesānis izgaismo terasi? Varbūt vieglais šūpuļkrēsls, kam nevērīgi pārmests gaišpelēks pleds, un miniatūrais, baltais galdiņš ar pusizdzerto tējas glāzi? Uz blakus krēsla noliktā platmale ar gaisīgo šalli? Smalkas, balti krāsotas terases margas ar iekārtiem puķu groziem? Labi kopta, daudzkrāsaina rožu dobe man pie kājām, un šis kaķis, kas cēli šķērso miniatūro karaļvalsti? Un tikai tad ieraugu to, ko sen kāroju redzēt – klusās mūzikas patieso avotu. Patiešām – vēja zvani… Viens pie otra tuvu klāt milzīgs skaits vibrējošu, caurspīdīgu un smalku elementu gar visas nojumes augšējo malu: apaļi un ovāli stikliņi, tauriņi un putniņi, tievas caurulītes un plāksnītes… Un tad vēl pa kādam skanīgam dekoram arī mājas priekšā augošā vīģeskoka zaros, pagalma stūros iestatītos laternu stabos un gan jau vēl kaut kur…
Vēju tikpat kā nejūtu, tomēr skaņa vibrē. Tā tepat dzimst un plūst, un palaikam iedžinkstas skaļāk. Paskatos apkārt un secinu, ka tāds pamatīgs ieskrējiens vējam te nemaz nav iespējams – kaimiņu pagalmos augošās cipreses, klīvijas un gumijkoki, kā arī blakus esošās, stāvu augstākās ēkas to piebremzēs visos gadalaikos. Zemā savrupmāja te iegulusi tādā norobežotā ielokā. Drošā un mierpilnā. Saprotu, ka tā tas tikai man izskatās un kādu spraugu vējš tomēr ir atradis. Par to liecina klusā, melodiskā skaņa pagalmā. Kas gan cits iešūpo smalkos pavedienos iekārtos trauslos un skanīgos stikla elementus?
Aiz muguras klusām aizveras vārtiņi, un liegā melodija mani ieskauj no visām pusēm. Atskatos pār plecu un tikai tagad ievēroju, ka vairāki vēja zvani iekārti arī ieejas arkā. Nelielā vēja plūsma, kas radusies, vārtiņiem aizveroties, smalkajām stikla caurulītēm likusi saskarties un ieskanēties kā maziem kristāla zvaniņiem. Tikai tad attopos, ka nelūgta esmu ieskatījusies svešā teritorijā, lai gan šeit uz līdzīgu ziņkārību pārāk nosodoši neskatās, drīzāk – viesmīlīgi aicina ienākt. Vismaz tā bija kādreiz, līdz dienai, kad no pagalmiem sāka pazust inventārs un sadzīvei nozīmīgas lietas. Mājas saimnieci tomēr nekur nemanu, tāpēc, pamājusi ardievas sirmi pelēkajam runcim, izeju uz ielas. Tagad, kad mūzikas avotu esmu skatījusi savām acīm, man šķiet, ka klusā melodija man seko arī šeit.
Kad pēc dažām dienām pludmalē pamanu pazīstamo saliekamo krēslu ar saulessargu, daudz nedomājot, dodos pie Ksenijas Pavlovnas. Viņa šeit dzīvo pietiekami ilgi, lai zinātu kaut ko pastāstīt par neparasto māju, kuras īpašniece prot saklausīt vēju.
– Jūs domājat Klāru? To, kuras vienstāva māja atrodas tepat blakus šķērsielā? Tas jau gandrīz man kaimiņos. Jā, es viņu pazīstu. Klāras dzīve patiešām ir romāna vērta, lai gan – ne katram tā šķitīs interesanta. Vairāk tiem, kuri zina, kas ir bērnība kara izpostītā pilsētā un dzīve bez vecāku atbalsta.
Klāra ir vāciete un uz Kipru pārcēlās jau deviņdesmito gadu sākumā. Uz to viņu pamudināja kāda angļu ģimene, kas Cīrihē pavadīja atvaļinājumu. Lēmumu pieņemt nebija grūti, jo dzimtenē viņu vairs nekas nesaistīja. Šeit toties dzīve solīja daudz – sauli, jūru, vēju, gaismas pilnu pagalmu, siltumu ikdienā un draugus. Tās ir vērtības, ko Klāra man minēja kā galvenās. Es vēl piebilstu, ka viņa bija iedzīvojusies arī lielā pašapziņas trūkumā, bet tas šeit laika gaitā pakāpeniski izzuda.
Klārai bija seši gadi, kad beidzās Berlīnes blokāde. Par savu bērnību viņa daudz nevēlas stāstīt, no tās atmiņā palikusi tikai nemitīga bada un baiļu sajūta. Tēvs gājis bojā kara laikā, māte smagi sakropļota kādā uzlidojumā. Ārēji tas gan nebija redzams, jo pašas lielākās brūces sedza drēbes un sāpju lēkmes kaut kā izdevās pārciest, citiem nemanot. Tomēr mātei izdevās iekārtoties darbā kādā slimnīcā, kas daudzējādā ziņā abām palīdzēja pārvarēt grūtāko dzīves periodu.
Visu brīvo laiku Klāra pavadīja pie mātes, apgūstot sanitāres un medmāsas darba praktisko pusi. Mājas, kas patiesībā bija viena mūžīgi auksta, šaura un tumša istaba ar aiznaglotu logu un skatu uz apdrupušu mūra sienu, meiteni nesaistīja. Tur viņa jutās kā iesprostota būrī. Tur Klāru bieži piemeklēja smakšanas lēkmes – viņai šķita, ka istabā neiekļūst pat gaiss. Šādi panikas brīži ilgus gadus palaikam viņai uznāca, arī ieejot citās mazās, tumšās telpās.
Lai arī vēlāk mātei atvēlēta viena istabiņa slimnīcas ēkā, arī tā nešķita daudz gaišāka – pa vienīgo logu izstieptas rokas attālumā bija redzama vien nesen uzslietā malkas šķūņa dēļu siena. Tomēr tur vienmēr bija silts, un plānas pusdienas no slimnīcas virtuves arī izdevās dabūt. Turklāt arī Klāras skola atradās turpat blakus.
Neņemot vērā spiedīgos dzīves apstākļus – nemitīgo bada sajūtu un mātes vājo veselību, vairākkārtīgi lāpītās drēbes un sastiķētos apavus – abas kaut kā spēja atlicināt naudu Klāras tālākai izglītošanai. Pabeigusi medmāsu skolu, meitene sāka strādāt slimnīcā un visus spēkus veltīja mātes veselības uzlabošanai. Tomēr, lai arī cik ļoti viņa pūlējās, šķembu radītie iekšējo orgānu bojājumi nebija izārstējami. Mātei kļuva arvien sliktāk, līdz viņa vairs nespēja piecelties no gultas.
Pēc mātes nāves, astoņdesmito gadu beigās, Klārai radās izdevība izceļot uz Šveici. Visu dzīvi spaidījusies pa šauriem un tumšiem vienistabas dzīvokļiem, viņa šajā iespējā saskatīja ne tikai beigas savām smakšanas lēkmēm, bet arī iespēju veidot ģimeni. Ārsts, kurš viņu aicināja sev līdzi kā protošu medmāsu, izrādīja personisku interesi, un Klārai pat šķita, ka viņa šo vīrieti nedaudz mīl. Tomēr Šveicē īslaicīgā kaislība ātri apdzisa, un pēc dramatiskas izskaidrošanās Klāra attapās šaurā vienistabas dzīvoklī. Atkal. Tāpēc sastaptā angļu ģimene, kas jau no pirmās dienas ļoti pieķērās Klārai, šķita kā īpaša Dieva laipnība pēc visa pārciestā.
