Pašlaik Klāras dārzā redzami dažādi vēja zvani, tomēr tur neatradīs nevienu koka, bambusa, māla vai metāla darinājumu. Tikai stikls. Vienīgi dzidra, klusa, tik tikko jaušama, maiga pieskaršanās. Vēja čuksti – tā to sauc Klāra.
Pavisam nesen viņai jautāju – cik tagad viņas orķestrī ir spēlētāju? Klāra atbildēja, ka vakar nopirkusi vēl trīs, un to skaitli, kāds bijis pirms tam, viņa neatceras. Tas esot tik mainīgs…
Klārai blakus esot, nav nepieciešams uzturēt sarunu. Ir tāda sajūta, ka viņa pati uztver domas, kas apkārtējiem nedod mieru. Tās var būt tikai pāris frāzes, ko viņa pateiks, bet tajās būs ielikts būtiskais. Toties, kad Klārai uznāk runājamais, viņa stāsta raiti un interesanti. Viens no šādiem stāstiem man spilgti palicis atmiņā, jo vēsta par viņas lielo mīlestību – to, kas iesākās šeit Ziemassvētku vakarā pirms piecpadsmit gadiem, kad Klārai jau bija pāri sešdesmit.
Pusi sava mūža Klāra bija dzīvojusi divatā ar māti, vēlāk – viena, ja neskaita tos dažus mēnešus Cīrihē, ko viņa spontāna lēmuma rezultātā tur pavadīja kopā ar ārstu. Tomēr tas nenozīmē, ka viņa nezina, kas ir liela mīlestība. Nostalģiskos brīžos, lai gan tiem viņa ļāvās reti, visbiežāk atcerēties gribējās to vienu, kas, savādi iesākusies, tieši pēc gada tikpat savādi izbeidzās.
Kristos viņas dzīvē ienāca nejauši, turklāt brīdī, kas nemaz nešķita romantisks. Ģērbusies sen valkātā, toties mīļā un ērtā kleitā, kas no biežās mazgāšanas bija izstaipījusies visos virzienos, viņa bija nodevusies gluži prozaiskam, varētu pat teikt – netīram darbam, bet vispār jau šim stāstam ir pavisam cits sākums.
Kad dzīve Kiprā bija nostabilizējusies un finansiālais pamats vairs neradīja raizes, Klāra savā dvēselē saklausīja aicinājumu Ziemassvētkos nodoties labdarībai. Turklāt nevis vienkārši kādā kontā ieskaitot kaut vai nelielu naudas summu, bet gan reāli kaut ko labu un noderīgu paveicot.
Viņu jau sen satrauca pamesto un apkārt klīstošo kaķu liktenis, tāpēc ziņa, ka Talas apkārtnē, netālu no Neofitos klostera, ierīkota kaķu patversme, viņu sasniedza īstajā brīdī. Klāra saprata: tieši tur viņa grib doties! Intrigu radīja arī patversmei piešķirtais apzīmējums “parks”.
No savu pacientu stāstiem viņa bija uzzinājusi, ka tur viss vēl ir tikai tapšanas stadijā. Ir atbrīvota teritorija, uzslieta sēta, un pāris brīvprātīgie, kas šo parku pieskata, saviem spēkiem uzbūvējuši nedaudzas mītnes. Tāpēc tiem, kuri bija izlēmuši no Kipras aizbraukt, bet savu kaķi nevēlējās ņemt līdzi, tika lūgts līdz ar mājdzīvnieku atvest arī kādu mēbeli, ko varētu pielāgot dzīvošanai: vecu dīvānu vai atpūtas krēslu, kādu kumodi, galdu, plauktu vai veļas grozu, sabojātu segu, spilvenu vai paklāju, kā arī, protams, pārtiku.
Ar nepacietību sagaidījusi iespēju turp aizbraukt un visu apskatīt savām acīm, Klāra piekrāva pilnu somu ar dažādiem produktiem, kas, viņasprāt, varētu garšot kaķiem, kā arī savākusi atbilstošus medikamentus. Viņa bija pārliecināta, ka līdz šim par tiem neviens pat nebija iedomājies, lai gan kaķiem, kuriem nākas apgūt bara izdzīvošanas skolu, bez traumām un slimībām neiztikt. Turklāt viņiem bija nepieciešami arī vitamīni un pilnvērtīgas pārtikas piedevas.
Klāras acīm ieraudzītais tomēr ne tuvu nelīdzinājās iztēlē radītajam. Zem klajas debess izvietotās nedaudzās vecās mēbeles, kastes, atvilktnes un nelielās nojumes neradīja ne mazākās asociācijas ar parku. Zem olīvkokiem izklātie matrači bija aplipuši ar spalvām, daļa ēdienu trauku saulē apkaltuši un tukši, paši kaķi pēc izskata – novājējuši un nekopti. Pamanījuši cilvēka tuvošanos, tie pameta savas guļvietas un drūzmējās ap Klāru. Viņai šķita, ka dzīvnieku acīs skaidri redzams izsalkums, tomēr nevis pēc barības, bet drīzāk pēc pieskārieniem un glāstiem.
Viņa bija dzirdējusi, ka nelielo kaķu nometni ārpus darba laika pieskata pāris cilvēki uz brīvprātības pamata, tāpēc noderīgas esot katras rokas, kas paveic kaut vai nelielu darbu. Turp doties var ikviens, kurš vēlas atvieglot pamesto kaķu dzīvi. Tāpēc Klāra bija gatava, nē, viņa sajuta nepieciešamību atrotīt piedurknes, ņemt rokās pie sētas novietotās birstes un sākt tīrīt visu pēc kārtas – sākot no netīrajām ēdiena bļodām līdz pat dažu pinkaināko kaķu kažokiem.
Tīrīgās Klāras acīm darbalauks pavērās patiešām plašs, tomēr tas viņu nenobaidīja. Atradusi ūdeni, spaini un lupatas, viņa ķērās pie darba. Tālredzīgi līdzi paņemtie tīrīšanas līdzekļi tur izrādījās lieti noderīgi. Jau pirmie sakoptie stūrīši, ieguvuši svaigāku izskatu, radīja patiesu prieku. Apputējušās vecās mēbeles tagad izskatījās košākas, tepiķi un pārklāji – raibāki. Viss pamazām atdzīvojās. Ja vien Klārai pietiktu spēka, viņa šo vietu ar laiku prastu pārvērst par parku.
Viņai patika, ka neviens nestāv aiz muguras un nenorāda, ko darīt – tā atlika laiks arī parunāties ar četrkājainajiem teritorijas iemītniekiem. Daži no tiem izskatījās patiešām pateicīgi, ka varēja saritināties svaigi uzčubinātā guļvietā. Tie, kam paveicās izbaudīt Klāras līdzi paņemto susekli, no savas labvēles neatkāpās ne soli. Draudzīgi rādamās, viņa tos apmīļoja vēl un vēlreiz un apņēmīgi virzījās tālāk.
Tieši tad, kad, spalvām aplipusi, sviedriem klātu seju un slapju muguru, četrrāpus nometusies, viņa berza kārtējās kaķu mājas lāviņas, kāds nostājās viņai aiz muguras un klusā balsī kaut ko teica. Izbijusies no negaidītās klātbūtnes, Klāra sarāvās un atkāpjoties izgāza netīrā ūdens trauku. Tagad slapja bija ne tikai sasvīdusī kleita, bet arī baltie sporta apavi.
Atglaudusi sasārtušajai sejai pielipušos matus, Klāra pacēla skatienu. Viņas priekšā, tieši pretim saulei, stāvēja slaida auguma vīrs, kurš rokā turēja… krustu. Vēlāk gan tas izrādījās tikai grābeklis, tomēr pirmajā brīdī, kad redzams bija tikai siluets, rokā paņemtais darbarīks, saules radītais nimbs un līdz pleciem krītošie mati radīja nepārprotamu līdzību. Tāpēc viņai pat aizrāvās elpa, kad staltais vīrietis izpalīdzīgi sniedza roku un nosauca savu vārdu – Kristos.
Apjukumā Klāra maz ko dzirdēja no vīrieša atvainošanās par pēkšņo parādīšanos. Tāpat neko daudz nesaprata no viņa pateikšanās par milzīgo paveikto darbu un runāšanas par kaut kādām sausām drēbēm. Brīdī, kad Klāras plauksta iegūla vīrieša raupjajā plaukstā, viņas apziņa atrāvās no realitātes. Klārai šķita, ka no debesīm pie viņas nolaidies eņģelis.
Kaut kad vēlāk, kad Kristos viņu saudzīgi apsēdināja koka paēnā un padzirdīja ar vēsu ūdeni, Klāra pamazām atguvās. Apjautusi, ka iztēles objekts ir iemiesojies reālā vīrietī, viņa sajutās pavisam neērti. Simpātiskā vīrieša tuvums un viņa izpalīdzīgā uzmanība radīja vēl lielāku neveiklības sajūtu. Klāra centās paslēpt spalvām aplipušo un slapjo kleitas malu, tomēr netīrās rokas un pleķainos apavus padarīt neredzamus bija neiespējami. Kristos ievēroja šos sievietes slēptos centienus, tāpēc, maigi satvēris Klāras sarepējušās plaukstas, dziļi ieskatījās viņas acīs.
– Tu šobrīd esi tik skaista! – viņš toreiz dziļi aizkustināts teica.
Tā bija pirmā reize no daudzām līdzīgām, ko Klārai vēlāk nācās piedzīvot. Šādos brīžos viņai šķita, ka mīlestība paceļ debesīs.
Todien nekāda lielā strādāšana gan vairs nesanāca. Abi apsēdās milzīgās platānas ēnā un, kaķu ieskauti, palika tur vairākas stundas. Tik daudz vienam par otru gribējās uzzināt. Kristos aizrautīgi stāstīja par kaķu patversmes nepieciešamību, ieceres rašanos un savu draugu, kas uzreiz piekritis šajā avantūrā piedalīties. Par to, cik pretimnākoši izrādījušies klostera mūki, cik daudz vai maz sadarboties vēlējušies kaķu saimnieki. Par naudas trūkumu, kas vistiešāk bija jūtams tieši tad, kad kādam no aprūpējamajiem bija nepieciešama ārsta palīdzība. Par laimi, šajos pāris pastāvēšanas mēnešos bijuši arī amizanti un gaiši brīži, un, klausoties stāstus par tiem, Klārai reizēm gribējās skaļi smieties.
Gluži bezdarbībā salikt rokas klēpī viņiem gan neizdevās. Klāras izsukātie kaķi gribēja vēlreiz būt izglāstīti, un viņu rīcībai ieinteresēti sekoja citi. Kristos savā mašīnā atrada nelielu drēbju birsti, un pēc kāda laika visi kažoki bija gludi pieglausti. Iespējams, šī bija lielās kaķu saimes laimīgākā diena kopš atrašanās šajā patversmē.
Kristos nejautāja Klārai, vai viņi vēlreiz tiksies. Viņa pati gribēja zināt, vai pēc divām dienām vēlā pēcpusdienā viņas palīdzība būs noderīga.
– Protams, es gaidīšu, – Kristos smaidīdams teica un atkal satvēra Klāras plaukstas. – Tu šobrīd esi tik skaista…
Nākamajā tikšanās reizē Kristos nebija viens. Kopā ar viņu rosījās arī nedaudz jaunākais draugs Jannis. Līdz ar to darba bija mazāk, un Klāra nolēma pievērsties kaķu medicīniskajai apskatei. Zināmas iemaņas viņai bija, jo, savulaik ārstējot kādu vecu kundzīti, Klārai nācās uzturēt dzīvību arī viņas piecpadsmit gadus vecajam runcim. Tikai vēlāk viņa uzzināja, ka, izdziestot saimnieces dzīvībai, arī runcis apgūlies blakus un aizmidzis mūža miegā.
Kristos un Jannis atzinīgi novērtēja Klāras palīdzību un priecājās par viņas klātbūtni. Bija labi redzams, ka cienījamās dāmas klātbūtnē abi cenšas izturēties pieklājīgi, vairāk piedomā par apģērbu, bet, divatā paliekot, tiecas viņai pietuvoties. Tikai pēc pāris mēnešiem Klāra izlēma Jannim pateikt, ka sapņos pie viņas ciemos nāk Kristos…
