Neilgajā braucienā līdz noīrētajam dzīvoklim viegli pamanījām būtisko – Kipra krīzi ir pārvarējusi neticami ātri! Divu gadu laikā tik daudz kas ir mainījies, atjaunojies, radies. Paplašinātas ielas, labiekārtoti ielu krustojumi un gājēju pārejas, uz iepriekš neapstrādātajiem zemesgabaliem uzceltas jaunas viesnīcas un citas modernas ēkas, atvērušies jauni veikali. Jau sen zinājām, ka Pafosai šogad īpašs statuss – “Kultūras pilsēta 2017”. Bija redzams – Pafosas vadība prasmīgi piesaistījusi līdzekļus un reģionu padarījusi vēl pievilcīgāku.
Līdz internetā noskatītajam un noīrētajam divu guļamistabu dzīvoklim nokļuvām ātrāk, nekā bija plānots. Vēl nebija ieradusies ne nekustamo īpašumu firmas aģente Bekija, ne dzīvokļa īpašniece Natālija. Par viņu zinājām tikai tik daudz, ka viņa runā angļu un krievu valodā. Atcerējāmies, ka Kiprā daudz kas notiek “siga, siga” (lēni, lēni – grieķu val.), tā ka sagatavojāmies būt pacietīgas. Bērniem bija apnikusi ilgā sēdēšana un braukšana, viņi skraidīja pa bijušā veikala pagalmu, kur bijām piestājuši, un spēlējās ar sētmalē atrastām skaidām. Manī arvien vairāk brieda nelāga sajūta, ka gaidāmi sarežģījumi. Sekoju bērnu ziņkārībai un bažījos par to, kas varētu notikt.
Pirmā ieradās Bekija, kuru mana meita pazina jau sen, un atvainojās par aizkavēšanos. Apjautājusies par atbraukšanu, viņa pievērsās sagatavotajam līgumam un nosacījumiem, ko izvirzījusi dzīvokļa īpašniece. Tas, ka viss jāuztur kārtībā, tīrībā, aizslēgts un noslēgts, ka laikus jānomaksā elektrība un īres maksa, bija pašsaprotams. No meitas Sanitas sejas izteiksmes nojautu, ka kaut kas tomēr ir izgājis ārpus norunātajiem rāmjiem…
Meklējot dzīvokli, mūsu vēlmes bija pašsaprotamas – izremontētas plašas telpas, kas piemērotas dzīvošanai ar diviem maziem bērniem. Kā rāda Kipras pieredze, tādās ir jābūt visam: ne tikai mēbelēm, labiekārtotai virtuvei un vannas istabai, bet arī pirmajiem sadzīves priekšmetiem. Meitas pieredzē šis ir jau sestais īrētais dzīvoklis Pafosā, tāpēc zinājām, ka iepriekšējos dzīvokļos tā ir bijis, arī līguma nosacījumi bijuši loģiski un pretimnākoši.
Līdz šim gan, īrējot dzīvokli, Sanitai vienmēr bijusi iespēja satikt īpašnieku un sarunā ar viņu izrunāt visu būtisko. Ja telpas neapmierināja vai izīrētājs izrādījās nepatīkams savādnieks, vienmēr bija iespēja sarunu pārtraukt un atvadīties. Šoreiz starpniece bija aģente, kura ar šo arodu nodarbojās jau gandrīz desmit gadus. Viņai varēja uzticēties. Turklāt dzīvokļa meklēšanā iesaistījās arī citas meitas paziņas un draudzenes, un aprīļa sākumā izskatījās, ka variantu ir daudz. Internetā apskatījām dažādu telpu bildes: lētus dzīvokļus bez mēbelēm, mājas ar baseinu pagalmā un pieticīgas mājas Pafosas kalnu rajonā, divstāvu mezonetes (daudzstāvu dzīvokļi daudzdzīvokļu mājā, kuru stāvi saistīti ar iekšējām kāpnēm) ar stāvām iekšējām kāpnēm, bagātīgi mēbelētus un līdz ar to pieblīvētus dzīvokļus, kadrus, kuros redzamas gaišas telpas, kurās šķita – ir viss vajadzīgais. Atlika tikai izvēlēties – apzināt dzīvokļa atrašanās vietu un vienoties par cenu. Būtiski, lai tuvu atrodas bērnudārzs un Sanitas darbavieta.
Iezvanījās telefons aģentes kabatā: Natālija mūs jau sen gaidot dzīvoklī. Tajā pašā brīdī no trīsstāvu dzīvojamās mājas iznāca labi kopts, apmēram trīsdesmit gadus vecs anglis un apjautājās, vai mēs esam atbraukušie īrnieki. Aģente pievērsās viņam un nervozi šķirstīja daudzās līguma lapas. Pēc brīža no mājas līganā gaitā izpeldēja fifīga sarkanmate apspīlētos rožainos legingos un pieguļošā aveņkrāsas krekliņā, un man jau no pirmā skatiena tapa skaidrs: “Būs interesanti…”
– Un jūs visi būtu tie gaidītie īrnieki? – pavērsusi savu rādītājpirksta gēla nagu pret mums, viņa apvilka plašu loku, sarunu turpinot angļu valodā.
Instinktīvi paskatījos pār plecu – vai tiešām mums aiz muguras vēl kādi atbraucēji?
– Jā, tie esam mēs, – Sanita centās izturēties draudzīgi, lai gan jutu – arī viņas balsī ieskanējās bažīgas notis.
– Un kas ir viņi? – jaunā sieviete pamāja ar pirkstu manā un Panajotisa virzienā. Jauno vīrieti uzlūkojot, viņa izteikti sarauca pieri. – Par viņiem mūsu sarakstē nebija ne vārda. Te nebūs nekāda radu un paziņu dzīvošana! Tikai tie, kurus es esmu ierakstījusi līgumā.
Dzirdēju, kā meita lēnām izpūš elpu.
– Tas ir mans vīrs, bērni un mamma. Vīrietis pie mašīnas ir mana vīra boss, kurš mūs atveda no lidostas. Kaut kā taču mums vajadzēja līdz šejienei atbraukt!
– Par mammu nekas netika teikts, – Natālija augstprātīgi izslēja zodu. – Vajadzēja iepriekš brīdināt.
Redzēju, kā meitas sejā atkal parādās nervozs sārtums.
– Līdz šim neviens izīrētājs nav prasījis nosaukt visas personas, kas pie manis dzīvos, pietika ar manu vārdu, jo līgums tika slēgts konkrēti ar mani, – meita iebilda. – To jūs tagad izdomājāt.
– Tādi ir mani noteikumi, – Natālija palika pie sava. – Kā tad es zināšu, no kā prasīt atbildību?
– Ja tā, tad mums šo dzīvokli nevajag, – meita kategoriski noteica. – Atdodiet pārskaitīto depozītu, un mēs meklēsim citu dzīvesvietu.
Te sarunā iesaistījās Natālijas vīrs, kurš līdz šim nogaidoši bija stāvējis malā.
– Nu, nevajag jau uzreiz tik kategoriski. Tā jau tas nebija domāts. Mamma, protams, var palikt, bet mēs negribētu, lai uzrodas vēl kādi citi iedzīvotāji: māsas, brāļi, brālēni un viņu ģimenes.
– Kādi vēl iedzīvotāji? – meita nenovaldījās. – Ciemos arī nedrīkst atbraukt?
Tobrīd mazajam bērnam sagribējās mammas klēpī, lielais arī ieraudājās, un znots ar kolēģi pietuvojās mūsu pulciņam.
– Kas noticis? – Romāns jautāja.
– Es neesot pateikusi, ka mamma arī pie mums dzīvos, – Sanita atbildēja krieviski. – Es prasīju, lai atdod naudu, mums šo dzīvokli nevajag.
Sadzirdējusi krievu valodu, Natālija sarosījās.
– Jūs runājat krieviski? Cik labi! Es esmu no Kazahstānas, bet mans vīrs ir anglis. Šo dzīvokli mēs nopirkām pirms gada, ieguldījām milzīgus līdzekļus, lai veiktu kapitālu remontu. Sapirkām vērtīgas mēbeles un jaunu sadzīves tehniku, iekārtojām dzīvokli priekš manas mammas. Diemžēl viņa te uzturējās tikai pāris mēnešus. Šo to uzlabojām, ticu, ka jums patiks. Protams, lai mamma paliek, bet ar to tad arī pietiek. Vairāk neviens. Ciemiņi, protams arī var atnākt, tikai lai kaimiņi pēc tam man par jums nesūdzas. Uz jūsu atbildību.
Ieturējusi izteiksmīgu pauzi, kategorisko toni nomainījusi uz maigāku, viņa aicināja:
– Varbūt uziesim paskatīties? Dzīvoklis patiešām ir labs. Tik labu jūs citur neatradīsiet. Es saprotu, jums ceļa nogurums un emocijas, un kur gan jūs tagad ar bērniem skriesiet…
Argumenti bija loģiski. Patiešām, kur gan… Turklāt atļauja arī man palikt dzīvoklī taču bija panākta. Atstājušas vīriešu ziņā somas un čemodānus, sekojām dzīvokļa īpašniekiem. Uz dzīvokli trešajā stāvā veda jaunām smilškrāsas flīzēm klātas trepes. Tās ievēroju uzreiz kā iespaidīgu pretstatu mūsu daudzstāvu māju izstaigātajiem betona pakāpieniem. Arī dzīvokļos šādas flīzes nav pārsteigums – ērti kopjamais grīdas segums kalpo ilgus gadus. Nedaudzajos zināmajos dzīvokļos ieklātais lamināts un koks sevi ir pierādījis kā nepiemērotu šim karstajam un mitrajam klimatam.
Skats, kas pavērās, ieejot dzīvoklī, pirmajā brīdī lika izsaukties: “Skaisti!” Un sajust: “Mēs esam gaidīti!” Tīrs un gaišs dzīvoklis. Viesistabā balti pārklāji dīvānam un atzveltnes krēsliem, dārgi bordo krāsas dekoratīvie aizkari un iebūvēts virtuves daļas norobežojums, pieskaņoti paklāji un dīvāna spilveni, gaumīgas gleznu reprodukcijas, grezni mežģīņu aizkari, kuru apakšmala kuplā vilnī izpletās uz grīdas, papirusa apgaismes ķermeņi gan uz grīdas, gan pie griestiem un milzīgs televizors pa visu sienu. Gaisma no stiklotās lodžijas sienas silti atspīd pavisam jaunajās gaišpelēkajās grīdas flīzēs. Lieliski aprīkota virtuve, kurā netrūkst pat trauku mazgājamās mašīnas, elektriskās iekārtas dzeramā ūdens lietošanai ar divdesmit litru pudeli, tējkannas un tostera. Gaumīgi iekārtotas abas guļamistabas – ar kondicionieriem, platām gultām, lieliem spoguļiem un milzīgiem sienas skapjiem. Par tādu dzīvokli varētu tikai priecāties. Vienīgais, kas man nepatika – nesamērīgais daudzums mākslīgo ziedu podiņos un vāzēs uz plauktiem, galdiņiem, grīdas vāzēs telpu stūros. Orhidejas, sakuras, magnolijas, rozes, lilijas, puansetijas, kas laikam jau palikušas no iepriekšējiem Ziemassvētkiem.
Patiesībā doma par to, kā šeit dzīvot ar diviem mazuļiem, prātā ienāca jau pirmajā pusminūtē, nevis pēc visa šī skaistuma apzināšanas. Balti pārklāji, ekskluzīvi gaismas ķermeņi, dārgi aizkari un pats galvenais – milzīgais televizors, kura regulēšanas pogas atrodas bērniem ļoti pievilcīgā augstumā. Pat nespēju iedomāties, ar ko šeit nodarbināt bērnus, lai viņi visu to neapčamdītu! Tikpat acumirklīgi šos faktorus bija izvērtējusi arī Sanita, kura vērsās pie Bekijas:
– Bet es taču teicu – dzīvokli, kurš piemērots diviem maziem bērniem!
– Jā, bet kas tad jūs neapmierina? Šeit taču ir tik gaiši, un svaigs remonts. Visu balto taču var noņemt… – Bekija taisnojās. – Turklāt es jau teicu – līguma pilno tekstu es pati ieraudzīju tikai pirms stundas. Es nezināju…
Tālāko sarunas daļu es nedzirdēju, jo skrēju pakaļ abiem bērniem, kuri joņoja katrs savā virzienā – viens, lai apgultos uz dārgajiem aizkariem, kuru apakšmala uz grīdas lika domāt par mīkstu guļvietu; otrs, lai virinātu durvju aplodas augšmalā iekārtās bīdāmās durvis, kādas viņš savā dzīvē vēl nebija redzējis. Paspējusi vienu izpiņķerēt no zeltītajām aizkaru drapērijām un otru nostrostēt par to, ko nedrīkst, ar acu kaktiņu manīju, kā pirmais izskrien balkonā un skaļā balsī priecīgi iekliedzas. Otrs, protams, nevēlējās atpalikt. Sešu trīsstāvu māju iekšpagalmā viņu saucieni atbalsojās dzidri un skanīgi.
(Turpinājums sekos)
