Maria visiem atbildēja ar klusu smaidu un viegli pieliecot galvu. To varēja pieņemt gan kā norādi uz putniem, kurus negribējās iztraucēt, gan arī kā apliecinājumu, ka viss ir kārtībā. Laikam jau cilvēki bija pieraduši pie šādas atbildes un negaidīja kādu vārdu paskaidrojumam, jo, tāpat iztālēm pamājuši ar roku īsu sveicienu, devās tālāk.
Mēs turpretim nesteidzāmies. Bērni ar lielu interesi vēroja putnus un drupināja sagrieztos maizes gabaliņus, mēs mēģinājām vēl kādu teikumu pārmīt ar sievieti.
– Jūs šeit nākat katru dienu? – Sanita jautāja grieķiski.
Maria apstiprinoši pamāja ar galvu un piebilda:
– Cenšos. Pirms darba, pēc darba. Tad gan putnu ir maz. Melnais ir vienmēr. Viņš mani gaida. Melnais princis.
Piesardzīgi lasīju skopo vārdu drumslas. Frāzes, ko nesapratu, pārjautāju meitai. Labi, ka Maria runāja īsiem teikumiem. Varu tikai minēt: vai tāda bija sievietes maniere vai arī viņa centās savu domu pateikt vienkāršāk, mums saprotamāk?
Vēlreiz ar interesi paskatījos uz pieminēto balodi, kas, stingri ieķēries sievietes jakas piedurknē, cēli un droši sēdēja uz pieliektās rokas apakšdelma. Plata krūts, resna guza un īsti karaliska stāja! Man viņš izskatījās labi paēdis.
– Skaists putns, – klusu teicu.
– Bieži dusmīgs, – sieviete smaidot pagrozīja galvu. – Bet mēs sarunājamies. Putniem arī vajag maigumu un mīlestību. Tāpat kā bērniem.
Iebāzusi roku gandrīz tukšajā maisiņā, viņa izcēla vēl sauju maizes gabaliņu un sniedza tos puikām.
– Bērni paši ir kā mazi putni, – sieviete labestīgi saņēma mazdēla plaukstu. – Un tad vēlāk viņiem izaug spārni…
Aizdomājos pie šiem Marias vārdiem un nepamanīju, kas īsti iztraucēja melnā baloža mieru. Piepeši savicinājis spārnus, putns ar skaļu švīkstu pacēlās debesīs.
– Putns vēlas būt mākonis, – Maria ilgi nolūkojās tam pakaļ un brīdi vēlāk klusiņām piebilda: – Un varbūt kāds mākonis vēlas būt putns…
Cik savādi bija no viņas mutes izdzirdēt šo Rabindranata Tagores atziņu, tomēr – cik pašsaprotama tā tobrīd šķita…
Jannis
Stāstu par ziedu tirgotāju Janni varētu sākt dažādi.
– Tu esi es, jo tavās acīs es redzu sevi, – viņš teica un maigi saņēma manu plaukstu.
Vai arī šādi.
– Jūs atļausiet savai mammai tikties ar mani? – vīrietis kā jokojot vērsās pie manas meitas, taču viņa skatiens bija gluži nopietns.
Es varētu atcerēties vēl tamlīdzīgus mūsu sarunas teikumus, lai iesāktu šo stāstu, un ikviens no tiem jau tūlīt liktu lasītājam saspringt romantikas gaidās un uzdot ziņkāru jautājumu: kas viņš tāds?
Vienā teikumā varētu atbildēt īsi: harizmātisks ziedu tirgotājs no Limasolas, bet ar to būtu pateikts visai maz, jo pats interesantākais kā parasti atklājas pamazām.
Kad kopā ar Mariu bijām pabarojuši baložus, turpinājām lēnā gaitā virzīties ostas virzienā. Bērni nenogurstoši centās iepazīt visus promenādes atrakciju laukumus, skraidīja augšup lejup pa zemajiem trepju pakāpieniem, līdz mēs ar meitu uz brīdi piesēdām krastmalā, lai atpūtinātu kājas. Nesteidzīgi vērojām kuģus un garāmgājējus, kas, atkailinājuši rokas un plecus, centās tvert vēl arvien siltās decembra pēcpusdienas saules starus.
Viņu es ievēroju jau iztālēm. Šarmanta platmale, viegli plīvojoša balta šalle, gaišpelēks, ērts flīsa kostīms. Zem pavērtās jakas labi pamanāms spilgti zils krekliņš, bet padusē iespiests paprāvs plastmasas spainītis ar garkātainiem baltiem ziediem. Neņemot vērā šo praktisko aksesuāru, vīrieša gaita un kustības bija brīvas un nepiespiestas, un man šķita – līdz ar viņu uz mūsu pusi virzās pavasara elpa. Ilgi nedomājot, pacēlu pret viņu telefona kameru un pieskāros ekrānam – tik ļoti gribējās iemūžināt šo tēlu! Varbūt tāpēc, ka nojautu – viņš var būt tikpat garāmejošs mirklis kā Maria. Skaists acumirklīgs pārsteigums, viegls pieskāriens izjūtām, vēlāk – atmiņām.
Pamanījis manu interesi, vīrietis pagriezās uz mūsu pusi. Harizmātiskā puķu pārdevēja pretimnākošais smaids, pat vēl īsti nepietuvojies, fascinēja un gūstīja.
– Ziedi jums, dāmas! – viņš plati smaidīja un galanti paklanījās.
Vīrieša krievu valoda šķita ļoti pareiza un bez akcenta, lai gan tumsnējā sejā bija skaidri saskatāmi grieķiski vaibsti. Īsajā mirklī, kamēr, viņam pieliecoties, ziedi uz īsu brīdi pietuvojās manai sejai, sajutu spēcīgu narcišu smaržu. Ievilku elpu, lai paildzinātu šo brīdi. Patiešām – pavasaris! Svaigo izjūtu iespaidota, laikam jau biju pievērusi acis, jo nevis ievēroju, bet sadzirdēju – pieliecies man tuvāk, vīrietis nočukstēja:
– Ja vien tas būtu manā varā, es tās jums uzdāvinātu, bet – es esmu tikai tirgotājs.
Viegli pasmaidīju, iztēlojoties – cik tas būtu pārsteidzoši! Vesels klēpis pavasara!
– Nekas, mēs tāpat pasmaržosim, – atbildēju. – Brīnišķīgi ziedi!
– Fantastiski smaržo! – piebilda Sanita un tūlīt lietišķi pajautāja: – Jūs tirgojat tikai ziedus?
– Nē, arī zemenes. Varu piegādāt mājās, – jaunais vīrietis plati smaidīja. – Gan ziedus, gan zemenes. Cik vien vēlaties. Pilnu spaini! Svaigas, aromātiskas, tieši no dobes, īpaši jums audzētas!
Abas pasmaidījām un saskatījāmies – zemenes mūs patiešām interesēja.
– Tad jau jūs esat brīnumdaris, – atsmēju. – Jūtos kā nokļuvusi tajās pasakās, kur bārenītei ziemas vidū uzzied sniegpulkstenītes vai arī – atrodas zemenes sniegā. Jums, lūk, pat narcises!
Nākamajā mirklī vīrietis ieslidināja roku kabatā un izņēma nelielu papīra lapiņu.
– Esmu Jannis. Un šis ir mans telefona numurs, – viņš vēlreiz galanti palocījās. – Nosauciet adresi, aizvedīšu.
Izmantoju iespēju un vēlreiz dziļi nāsīs ieelpoju kairinošo aromātu. Brīnišķīgi! Īsu mirkli prātā uzzibsnīja doma par viena pušķīša nopirkšanu, bet loģiskais saprāts atgādināja, ka mums vēl priekšā ceļš uz Ziemassvētku pilsētiņu, un ziediem vēl ilgi būs jāiztiek bez ūdens.
– Ja vēlaties, pēc divdesmit minūtēm būšu klāt ar rozēm, – pieliecies tuvāk, Jannis ielūkojās man dziļi acīs, un viņa plauksta pieskārās manam plecam. – Neslēpšu, jūs man patīkat. Pat ļoti. Es jums labprāt pasniegtu tumšsarkanu rozi.
