Samulsu, jo jaunā vīrieša pēkšņā kvēle mani pārsteidza nesagatavotu. Turklāt skaidri saprotams – šeit neviens bez savtīga iemesla ziedus nedāvina, tātad – iemesls noteikti ir. Vērīgāk ieskatījos puķu pārdevēja sejā, lai novērtētu viņa vecumu, tomēr spriest spēju tikai aptuveni – vairāk par četrdesmit pieciem gadiem viņam noteikti nav. “Ko viņam vajag no manis? Vai tā viņš apvārdo visas?” pie sevis klusībā prātoju.
– Ja drīkstu izvēlēties, tad labāk paliksim pie narcisēm, – atjokoju pretim, jo pieņēmu, ka tādi ir spēles noteikumi – vārdu spēle ar vieglu smaidu. Kā zināms, veiksmīga tirgošanās visai bieži sākas ar prasmi pircēju savaldzināt un apburt, un es nebiju aizmirsusi, ka Jannis šobrīd atrodas darbā.
Turpmākajā sarunā abas ar meitu centāmies vīrieti iztaujāt par praktiskām lietām: vai viņš dzīvo Limasolā, cik sen viņš strādā šajā darbā un vai tā ir ikdienas nodarbošanās, cik daudz ziedu dienā izdodas šādā veidā pārdot, vai tas nav pārāk nogurdinoši visu dienu staigāt un uzrunāt garāmgājējus, cik pretimnākoši vai noraidoši reaģē cilvēki?
Jannis atbildēja labprāt. Sarunas grieķiski un angliski esot viņa ikdiena, bet krievu valodu vīrietis apguvis pašmācības ceļā, jo sapratis, ka tā Kiprā kļūst arvien populārāka. Bija labi redzams, ka prasmi sarunāties krieviski viņš izkopis lieliski. Vīrieša domas plūda raiti, un daži dziļdomīgi teikumi man labi iegūla atmiņā: “Ziedi ir dabas skaistākie vārdi – ar tiem tā izsaka savu mīlestību pret mums. Spēlēsimies ar smaidiem, lai paši varam uzziedēt kā puķes! Dzīve ir zieds, bet mīlestība – medus šajā ziedā.”
Lai arī daudz kas no viņa teiktā bija jau vairākkārtīgi dzirdēts vai lasīts, todien tas izskanēja citādāk – atbilstoši situācijai un līdz ar to nozīmīgāk, gluži kā Marias pieminētais Tagores teiciens par putnu un mākoni. Kārtējo reizi secināju – ar gudru cilvēku ir tik viegli un patīkami sarunāties!
Jannis neslēpa, ka šo ielu pārdevēja darbu viņš izvēlējies pats. Vienkārši kādā rītā pamodies ar domu, ka tā būtu skaisti – negaidīti piedāvājot ko īpašu, sagādāt cilvēkiem pārsteigumu. Aizgājis uz kādu tirdzniecības veikalu, ātri vien pārliecinājis īpašniekus par savas idejas ienesīgumu un ķēries pie darba. Tolaik sācis ar zemenēm, jo tās tikko parādījušās tirgū. Promenādē, kur tik daudz nesteidzīgu atpūtnieku, iemīlējušos pārīšu un ģimeņu ar bērniem, pirmās zemenes sagādājušas prieku. Cilvēki labprāt ogas pirkuši, un daļu no tām turpat arī notiesājuši.
Kad zemeņu pārsteigums beidzies, Jannis izlēmis tirgot puķes. Taujāts par ziediem, ko cilvēki vislabprātāk pērk, Jannis sāka ar stāstu par rozēm. Tās gan esot ļoti kaprīzas, jo neciešot ilgo nēsāšanu saulē, tomēr vīrieši vairāk uzticoties klasiskām vērtībām. Sievietes toties labprātāk izvēloties kādu neparastu ziedu, kā šobrīd – šīs kuplās, biezās un ļoti aromātiskās narcises. Jannis minēja vēl virkni Kiprā sastopamu puķu nosaukumu, kurus mēs nesapratām, bet skaidrs tapa viens: cilvēkus visvieglāk pārsteigt ar pirmajiem ziediem, tiem, kas citur vēl nav pamanāmi.
Promenādē visbiežāk sastapt nākoties tūristus, un tie reaģējot bezgala dažādi, bet nu jau Jannis esot iemanījies noteikt, kurus cilvēkus ir vērts uzrunāt. Protams, zemenēm decembrī esot lielāka piekrišana nekā ziediem, un tās arī dodot lielāku peļņu, tomēr svētdienās vienmēr atrodoties tādi, kas labprāt iegādājas puķes dāvanai.
– Ziedi ir svarīgāki nekā dāvana, – Jannis smaidot piebilda. – Vai tad tā nav, ka, saņemot dāvanu kopā ar ziediem, sieviete vispirms sejai pieglauž puķes, lai tās pasmaržotu, un tikai pēc tam pievēršas pārējam?
Lai arī kā centāmies runāt par dzīvi un darbu, vīrieša flirta bultas, kas laiku pa laikam lidoja manā virzienā, nerimās. Kādā brīdī, vēlreiz noglāstījis manas virsjakas mīksto piedurkni, Jannis atklāti pateica, ka viņam patīkot skaistas, gudras un nobriedušas sievietes. Ar jaunajām neesot interesanti, tās vēl tikai plaukstot.
– Katra sieviete ir kā krāšņs zieds, un visskaistāk viņa uzzied tad, kad jūtas mīlēta, – Jannis kā dziedot notrallināja kārtējo sen dzirdēto atziņu. – Tu esi daiļš zieds, un es vēlos tevi mīlēt, lai tu kļūtu vēl skaistāka.
Sen nebija nācies tik daudz mulst, cik todien dzirdot jaunā vīrieša tiešos mājienus par viņa pēkšņi modušos kvēli pret mani. Uz viņa komplimentiem atbildēju ar klusu “paldies”, uz piedāvājumiem satikties – ar izvairīgu “padomāšu” un solījumiem atbraukt pie manis uz Pafosu – ar atvēsinošu “tas ir tālu”. Un tomēr neliegšos – to visu dzirdēt bija patīkami. Sievišķīgi.
Kamēr lēnā solī, mezdamas mazus līkumus pa promenādi, aizgājām līdz ostai, Janni satikām vēl četras reizes. Līdzīgi kā mēs, arī viņš nesteidzīgi virzījās uz priekšu un piedāvāja garāmgājējiem ziedus. Laiku pa laikam apstājās, parunājās un paflirtēja. No attāluma bija interesanti vērot viņa gaitu, žestus un manieres. Puķu tirgotāja tēls, ko Jannis bija radījis ar savu apģērbu, piesaistīja uzmanību un fascinēja. Mēģināju iztēloties vienu otru paziņu viņa vietā, bet citiem šis darbs nepiestāvētu tik ļoti, cik Jannim. Patiešām, tas bija viņa darbs!
Jaunā vīrieša centieni mani savaldzināt neapsīka. Katru reizi, mūs it kā nejauši atkal satiekot, viņa brūnajās acīs redzēju dzirkstam patiesu interesi, un smejot jautāju – vai tā viņš apbur visas ziedu pircējas, vai flirtēšana ir efektīgs darba instruments, varbūt kāda bagāta dāma ir iekārojusi visu ziedu spainīti kopā ar pašu tirgotāju?
Uz maniem jautājumiem Jannis atbildēja īsi – tas taču esot viņa darbs, nevis izklaide, turklāt pret klientiem viņš izturoties nopietni. Tajā pašā laikā noslēpumainais smaids no viņa sejas nenozuda ne mirkli.
Katru reizi, pienākot mums blakus, Jannis pieskārās manam plecam un stāstīja par savu pēkšņi uzplaukušo mīlestību. Tas neesot viegls flirts, bet gan dziļas jūtas! Tā neesot nejaušība, bet gan liktenis! Satiekoties tikai tie cilvēki, kuriem esot jāsatiekas, lai abu dzīvē šis notikums atstātu nozīmīgas pēdas. Es jau esot izmainījusi viņa dzīvi – pusstundas laikā pārdotas gandrīz visas puķes. Mums vajagot vēlreiz satikties, lai arī es to apzinātos.
Sapratis, ka viņu neuztveru nopietni, Jannis pieņēma lēmumu: jau rītvakar septiņos viņš gaidīšot mani Pafosas promenādē. Es neapsolīju, lai gan jau nojautu, ka nelikšu viņam velti gaidīt…
– Jūs atļausiet savai mammai tikties ar mani? – vīrietis kā jokojot vērsās pie manas meitas, taču viņa skatiens bija gluži nopietns. Sanita atsmēja, ka šo jautājumu labāk uzdot abiem puikām.
– Tātad – es gaidīšu, – izvilcis no kāda ziedu pušķa vienu smaržīgo kātiņu, Jannis to veikli iesprauda manos matos. – Es aizbraukšu pie tevis, lai cik tālu tu dzīvotu.
Vīrieša plauksta glāstā pārslīdēja manam plecam, un es sapratu – viņš patiešām atbrauks.
Satikties Pafosas promenādē, nenorunājot precīzu vietu, nav nemaz tik vienkārši. Tas ir samērā garš ielas posms, kas jāmēro kājām. Prātodama, kurā līkumā labāk nogriezties, lai nonāktu tuvāk centram, šķērsoju vairākas gājēju pārejas, un tieši tad man blakus apstājās melns sporta auto.
– Saki, ko gribi, tas ir liktenis, – Jannis plati smaidīja un sniedzās atvērt durvis. Atviegloti ieslīgu mašīnas zemajā sēdeklī – nu vairs nebūs jāmin, kurā virzienā viņu meklēt, turklāt tagad bija skaidrs – mēs kaut kur brauksim. Pēc divdesmit minūtēm mēs piestājām skaistā vietā pie jūras, kur, sēžot zem vējā švīkstošajām palmu lapām, nesteidzīgi var izdzert krūzi aromātiskas granātābolu tējas vai kādu kokteili un netraucēti sarunāties. Man padomā bija daudz jautājumu, ko vēlējos uzdot Jannim, bet kā pirmais izspruka vistiešākais – cik viņam patiesībā ir gadu?
– Tev tas ir tik svarīgi? – viņš izvairīgi atbildēja ar pretjautājumu.
Mirkli padomājusi, atsmēju, ka saistošām sarunām nav vecuma ierobežojuma, tomēr – es esmu ziņkārīga.
– Mani gan neinteresē tavi gadi. Un tev arī par tiem nevajadzētu domāt, – Jannis saņēma manu plaukstu. – Domā par tiem mirkļiem, kas tevi dara laimīgu. Nekas nav tik brīvs kā cilvēka domas…
Jaņņa izvairīgās un gudrās atbildes lika man pasmaidīt un pievērsties citām domām. Jautāju visu ko: par bērnību un skolu, par ekonomista izglītību un darbu, par armiju un ģimeni. Atbildēs uz šiem jautājumiem Jannis bija atklāts – viņš vēl tik drīz nevēloties precēties, turklāt bērnus arī negribot. Tāpēc jau viņu interesējot sievietes brieduma gados – tās uz šādām saistībām nespiežot. Viņš vēl esot jauns un negribot oficiālas attiecības.
– Cik jauns? – iemetu pēkšņu jautājumu viņa teiktajā.
– Trīsdesmit pieci, – Jannis nedomājot atbildēja un tūlīt piebilda: – Bet vai tad es izskatos tik jauns?
Dzirdēju, ka viņš vēl kaut ko runā, pamato un pārliecina, bet manā prātā ieķērās tikai viena doma – puisim ir tikpat gadu, cik manai meitai
(Turpinājums sekos)
