Tad atklājās, ka virziens mums ir viens – tieši tur, Ziemassvētku pilsētiņā, Santa Klausa mājā, Omirosu jau gandrīz stundu gaidīja cits aktieris, kurš savu misiju veica pirmo pusi dienas: sasveicinājās ar bērniem, parunājās, uzcienāja ar konfektēm un cepumiem. Apjautājās, cik kurš labi uzvedies, ko vēlētos saņemt dāvanā, un solīja to (vai vismaz kaut ko līdzvērtīgu) pameklēt savā darbnīcā.
Atlikušo ceļa posmu līdz Ziemassvētku pilsētiņai veicām bez apstāšanās, jo jau iztālēm dzirdamā mūzika solīja jaunus pārsteigumus. Ostas pagalmā brīnumu netrūka: draisku ritmu pavadīti, plašus lokus meta dažādi karuseļi; klauni staigāja uz garām koka kājām, brauca ar vienriteņiem un garāmgājēju kabatās vai matos atrada sarkanas bumbiņas; čakli rūķi visus cienāja ar saldumiem; bērni nepacietīgi gaidīja savu kārtu pavizināties uz ponijiem. Mazās tirgotavas solīja dažādu garšu baudu. Gaisā vēdīja kārdinošs šokolādes un kafijas aromāts.
Omiros aicināja sekot, un jau pēc brīža mēs nonācām telpā, kur bērni gatavoja cepumu mājiņas. Blakus istabā tapa cukurotas ledenes uz kātiņiem, vēl citā – smaržoja pēc citrusa, vanilīna un kanēļa. Santa Klausa palīgi strādāja ne pa jokam. Salasījis paprāvu kasti gardumu, Omiros to iespieda mums rokās un mudināja sekot uz “viņa istabu”. Kā izrādījās, iepriekšējais aktieris savu maiņu bija beidzis precīzi pēc līgumā norunātā laika, un jau vairāk nekā stundu Santa Klausa krēsls stāvēja tukšs. Līdzko jaunais Santa Klauss ieņēma savu vietu, ap viņu tūlīt sapulcējās bērni.
Todien mēs vairs nesatikāmies, jo steidzām izmantot mums uzdāvinātās karuseļa biļetes, tuvāk aplūkot klaunus, ponijus un mašīnas-šūpoles. Toties nākamajā dienā tieši Omiros bija tas vīrietis, kurš Sanitas birojā Pafosā ienesa pušķi smaržīgu narcišu un lūdza tās nodot mammai – tās sūtot Jannis. Pieteicis 18.februārī apmeklēt karnevālā parādi, viņš ar smaidu atvadījās:
– Tiksimies! Uzvelciet kaut ko sarkanu, lai varu jūs vieglāk pamanīt!
Par šo ieteikumu varēja tikai pasmaidīt, jo milzīgajā ļaužu straumē, kas ik gadus apmeklē Limasolas karnevālu, piecas piles sarkanas krāsas ieraudzīt būtu neiespējami. Turklāt mēs jau zinājām – karnevāla parādi skatīsimies Pafosā. Arī tur šogad plānots spilgts gājiens ar krāsainiem tērpiem, daudzveidīgām maskām, mūziku, dejām un akrobātu trikiem.
Apsteidzot citus notikumus, šobrīd šo stāstu jau varu papildināt ar dažiem teikumiem par Pafosā notikušo parādi, kurā šogad piedalījās 45 komandas (izslavētajā Limasolas parādē – 111).
Mūzika un ovācijas, svilpītes-mēlītes, plaukšķenes, konfeti un serpentīns, baloni un milzīgi ziepju burbuļi, daudzkrāsaini dūmi un krāsu pistoles… Gaiss šķita sabiezējis no visa šī daudzuma un nešaubīgi lika saprast – tas būs kas neparasts! Un kāds gan tur brīnums, ja šajā stundā pa ielu tev pretim nāk Betmens un Spaidermens; divkājains zirgs, tīģeris un lapsa; skelets, zombijs un pati nāve; maza saulīte, sniegpārsliņa un smaidiņš; milzum daudz policistu, ārstu un krāšņos tērpos ģērbtu dejotāju! Arī daudzi skatītāji, kas nepiedalījās gājienā, bija uzlikuši krāsainus matus, karnevāla brilles un sejas maskas, spīdīgus apmetņus un kuplas kleitas.
Lai arī karnevāla parāde ilga nepilnas divas stundas, jo košais un raibais gājiens uz priekšu virzījās ļoti lēnām, laiku nejutām. Daudzveidīgais dalībnieku sastāvs ļāva sajūsmināties gan par dažādu izglītības iestāžu darbinieku izdomu, gan par ierēdņu un dažādu apvienību asprātību. Miniatūrajām pirmsskolas vecuma sniegpārsliņām sekoja mārītes un burtiņi; pusaudžu futbola komandai – koši tērptu meiteņu ritma grupas un zoodārza komanda; pasaulslavenu varoņu komandai – pingvīnu un turpat arī nevaldāmu aborigēnu bars; par savu klātbūtni krāšņi pavēstīja arī vairākas krievu, bulgāru, angļu un pat kāda ķīniešu skola.
Parādes gājiena priekšējās pozīcijas gan bija uzticētas profesionāļiem – folkloras grupai nacionālajos tērpos, kā arī Pafosas pūtēju orķestrim, kura atraktīvajai muzicēšanai ne drusku netraucēja šaurie banānu tērpi. Elpu aizturēt lika baleta skolas maigi rozā flamingo mākonis, kas visus pārsteidza ar tērpiem un grāciju. Atraktīvas meiteņu grupas mirdzošie tērpi saulē žilbināja acis. Līdzīgi kā daudzās tradicionāli katoliskajās zemēs, kur pirms gavēņa valda līksme, arī šeit visapkārt skanēja karnevāla taures, uz brīdi liekot aizmirst par tuvojošos ciešanu laiku – Lielo gavēni.
Līdz ar karnevāla izklīšanu, svētki nebeidzās, bet gan turpinājās līdz pat nākamajai dienai. Zaļajā pirmdienā jau no rīta visi pulcējās krastmalā un gatavojās svinēt Lielā gavēņa sākšanos. Iekārtoja piknika vietas, priecājās par sauli, nesteidzīgi baudīja zivis un laida gaisa pūķus. Trīsstūra, trapeces un rombveida; putnu, sikspārņu un taureņu formas; smaidīgas un dusmīgas sejiņas… Daudzkrāsains lidojošu objektu mākonis daudziem lika pacelt galvas un ar interesi vērot notiekošo.
Taujājot par šīs tradīcijas nozīmi, saņēmu atbildi: tiek uzskatīts, ka tādā veidā debesīs varot palaist visus grēkus… Kā novērojām ļaužu pilnajā krastmalā, viskaislīgākie “grēcinieki”, vadoties no šī pieņēmuma, izrādījās bērni. Protams, neiztika arī bez vecāku un vecvecāku palīdzības, jo, kā zinām – lai prasmīgi palaistu pūķi, jāprot noķert vējš. Jau pusdienlaikā varējām novērtēt, kura laistais pūķis pacēlies visaugstāk un kuram lidaparātam viskrāšņākā aste, kā arī pasmaidīt par tiem, kas sārtiem vaigiem skraidīja gar jūras krastu, cenšoties noķert vēja brāzmu. Pārmaiņus vadot mums uzticētā gaisa pūķa auklu, droši varējām apgalvot: veiksmīgai pūķa palaišanai tomēr ir vajadzīga pieredze.
Kaimiņi
Kad pavisam nesen kāda šejienes paziņa man piesardzīgi apjautājās, kā mēs saprotamies ar kaprīzo dzīvokļa īpašnieci un kaimiņiem, skaļi iesmējos. Vispirms jau tāpēc, ka izrādās: pat šeit jau ir zināms, ka atrasties blakus šiem cilvēkiem nav vienkārši. Tomēr pagaidām mums ir izdevies nedzirdēt to, kas laupa sirdsmieru, un neiesaistīties provokatīvā domu apmaiņā.
Dzīvokļa īpašniece Natālija, kopš secināja, ka mūsu nodomos nav viņu apkrāpt, ārēji izturas ļoti laipni un saprotoši, lai gan dienu pirms līgumā noteiktā īres maksas datuma atgādina par sevi un apjautājas, cikos no rīta tiks aizskaitīts maksājums. Pieņemam to kā rūpes par mūsu atmiņas atslogošanu, jo kādam varbūt arī var gadīties, ka ikdienas steigā tāds “sīkums” kā kārtējā īres maksa, ko veido trīsciparu skaitlis, varētu aizmirsties. Doma, ka vajadzīgās summas attiecīgajā datumā varētu nebūt, vispār netiek pieļauta.
Novembrī Natālija mūs aplaimoja ar kārtējām “jaunajām” mēbelēm – baltiem viesistabas dīvāniņiem, kas apvilkti ar mākslīgo ādu. Pēc vienas versijas, kas liecināja par īpašu labvēlību – tie jau ilgstoši stāvot viņiem piederošā neapdzīvotā mājā, bet mums kā priekšzīmīgiem īrniekiem tie atsvaidzinātu dzīvokļa iekārtojumu. Pēc citas – īrnieki, kas ievācas citā viņu izīrētā dzīvoklī, vēloties tur novietot savas mēbeles, bet šos ekskluzīvos dīvāniņus Natālija “redzot” mūsu dzīvoklī. Patiesība droši vien ir gluži prozaiska – Natālija un Stīvs savai mājai iegādājušies jaunas mēbeles, bet šos trīs dīvāniņus viņi izlēmuši paglabāt īres dzīvoklī.
Par jauno inventāru neesam sajūsmā, jo baltais dermatīns nav viegli kopjams, lai gan jāpiekrīt Natālijai – telpai tie piešķir greznu un svaigu iespaidu. Papētot tuvāk, protams, atklājās virkne defektu, kā jau visām lietotām mēbelēm, turklāt abi puikas jau pirmajā dienā izmēģināja jaunas kāpelēšanas iespējas, kas nozīmēja – platās polsterētās atzveltnes un iespaidīgie roku paliktņi vēl dabūs ciest… Mēbeļu piegādes brīdī es gan Natālijai ieminējos, ka jau pēc pāris mēnešiem šie trīs dīvāniņi vairs neizskatīsies tik svaigi, bet viņa tikai ieteica ik pārdienas pārslaucīt ar mitru lupatiņu un piebilda, ka visus defektus esot nofotografējusi. Iekšēji pasmīnēju un pie sevis nodomāju: diezin vai viņa pati ir mēģinājusi tos tīrīt…
Izsēdēto veco dīvānu, kas līdz šim aizņēma goda vietu viesistabā, Natālija lika iznest lodžijā, līdz ar to samazinot brīvo telpu arī tur. Bet ko gan mēs varējām iebilst? Vien centāmies arī šajā faktā saskatīt pozitīvo pusi – tagad vakaros zvaigznes un lidmašīnu uguntiņas varēsim vērot, sēžot mīkstās mēbelēs. Tiesa, arī dienā bērniem tur patīk uzkavēties – vērot iekšpagalmā slinki klīstošos kaķus un cilvēkus, izkārtot mantas uz dīvāna spilveniem, krāsot vai kaut ko veidot no plastilīna, pārlapot paprāvo grāmatu kaudzīti vai pūst ziepju burbuļus. Pat janvārī, kad gaisa temperatūra dienā reizēm noslīdēja līdz plus trīspadsmit grādiem, lodžijā saule ļāva sajust Latvijas vēso vasaru. No aukstā vēja, kas pūta no jūras puses, mūs arvien vēl sargā dzīvojamo ēku komplekss.
Tieši tur – lodžijā – uzturoties, sapratu, ka nemaz nav jāsaslimst ar ziņkārīga novērotāja kaiti, lai, pašai negribot, iepazītu apkārtējo dzīvi. Attiecības te tiek skaidrotas emocionāli un skaļi, un nevajag nemaz piepūlēties, lai rastos priekšstats par otrā stāva kaimiņu dzīvi. Turklāt mājas konstrukcija un apakšstāva tālu izvirzītie balkoni viegli ļauj pārredzēt zemāk notiekošo. Sēžot lodžijā novietotajā dīvānā, palaikam jūtos kā teātra ložā, un režisors – dzīve man piedāvā kādu drāmu, ko tikpat labi var uztvert kā komēdiju
