Šejieniešiem jau daudz izteiktu frāze “pontiešu ģimene”, kas nozīmē: senas tradīcijas nosaka, ka ģimenes galva un autoritāte ir tēvs; pavarda kopēja – māte, kurai tikpat kā nav nekādu balss tiesību, toties ir ļoti daudz pienākumu. Kopā ar viņiem dzīvo bērni, kuru dzīvi un izvēles līdz laulībām nosaka tēvs. Precēties gan neviens nesteidzas vismaz līdz trīsdesmit, trīsdesmit pieciem gadiem.
Pēc senām tradīcijām, kas joprojām daudzās dzimtās tiek ievērotas, arī pēc laulībām jaunākais dēls un viņa sieva paliek dzīvot kopā ar vecākiem, turklāt vedeklai tiek uzkrauts viss darbu smagums. Kā esmu dzirdējusi sakām – viņai jābūt tik pazemīgai, ka ar prieku jāmazgā kājas vīra tēvam un mātei. Tā nav vienkārši cieņas izrādīšana; tā ir gatavība pakalpot un uzņemties visnetīrākos darbus. Arī tad, kad jaunajam pārim piedzimst bērni, visi turpina dzīvot kopā. Līdz ar to ģimenes ir kuplas, jo bērnu skaits parasti ir paprāvs – trīs līdz seši.
Lai labāk izprastu ģimenē valdošās attiecības, nedaudz jāiepazīst pontiešu tradīcijas, šoreiz – kāzu. Tomēr jāatceras, ka savulaik, turku iebrukuma laikā, Pontas pamatiedzīvotāji patvērumu atrada plašā Melnās jūras reģionā, kur, pielāgojoties vietējo iedzīvotāju kultūrai, tradīcijas sajaucās. Tomēr pamatos tās joprojām līdzinās grieķu paražām. Turklāt – šis būs tikai viens no daudzveidīgajiem, nedaudz atšķirīgajiem stāstiem, ko par divdesmitā gadsimta pontiešu kāzu tradīcijām man pastāstīja profesionāls kāzu tamada Eriko.
Vēl pirms četrdesmit-piecdesmit gadiem dēlam piemērotu līgavu visbiežāk izvēlējās tēvs, un tieši viņš uz iecerētās meitenes mājām sūtīja preciniekus. Parasti tie bija attāli radinieki, turklāt tādi, kam raiti padevās runāšana.
Bija pieņemts, ka precinieki nāca vairākas reizes. Pirmajā reizē viņi par sava nāciena mērķi visbiežāk runāja alegoriski un mājās atgriezās, nesaņēmuši piekrišanu – cienastā preciniekiem uz šķīvja tika uzbērti rieksti un blakus nolikta dakšiņa vai arī pasniegts apaļš ķirbis. Tas pats notika arī otrreiz. Izšķiroša bija trešā reize. Līgavas vecāki tad klāja galdu preciniekiem, un visi vienojās par saderināšanās datumu, kas varēja būt gan pēc mēneša, gan vēlāk. Sarunās, kas notika starp abām pusēm, topošajai līgavai nebija jāpiedalās. Nākamo vīru viņa reizēm ieraudzīja tikai tad, kad pirkstā tika vilkts saderināšanās gredzens.
Uz saderināšanos līgavainis un viņa radinieki ieradās muzikantu pavadībā un ar paplātēm rokās. Uz tām nesa spirtotus dzērienus, saldumus, laulību kleitas auduma gabaliņu, saderināšanās gredzenus un citas dāvanas. Tikai pēc tam savu cienastu pasniedza arī līgavas vecāki. Saderināšanās gredzenus ielika degvīna vai vīna glāzēs, no kurām vienu deva līgavaiņa tēvam, otru – līgavas tēvam. Topošajam vīram gredzenu uz pirksta uzvilka līgavas tēvs, līgavai – nākamais vīra tēvs. To visu apstiprināja vecāku teikts saderināšanās tosts.
Dažās dzimtās līgavaiņa māte pieturējās pie vēl senākām tradīcijām un nākamajai vedeklai dāvināja divas ar vasku salipinātas zelta monētas. Šis žests norādīja uz to, ka turpmāk viņām būs jāsadzīvo kā vienam veselam. Līgavas radinieki visus apdāvināja ar sagatavotām dāvaniņām – mazos tilla maisiņos ievīstītām konfektēm.
Kāzu datums parasti tika noteikts vismaz mēnesi vēlāk, taču reizēm gadījās, ka pat pēc vairākiem gadiem. Tas notika tad, ja līgava bija noskatīta krietni jaunāka, vai arī – nākamajam vīram bija jāsakrāj nauda kāzām vai jāuzceļ jauna māja.
Pirmskāzu nedēļā līgavas mājās pulcējās viņas draudzenes, kurām vairākas reizes vajadzēja pārsijāt līgavaiņa atsūtītos miltus un pagatavot ieraugu. Pirms mīklai klāt ķērās īstā maizes cepēja, tajā rociņas iebāza divi skaisti un sprigani bērni – puika un meitene, lai jaunajam pārim dzimtu tādi paši mazuļi. Pēc tam visiem klātesošajiem vajadzēja maisīt mīklu. Tā, caur savu roku siltumu, viņi kāzu maizei dāvināja savas sirds siltumu.
Piektdienā, ieejot katrā sētā, līgavas un līgavaiņa pārstāvji visus aicināja uz kāzām. Īpaša cieņa tika izrādīta abu krustvecākiem.
Sestdienā atsevišķi līgavas un līgavaiņa mājās pie svētku galda pulcējās viņu tuvinieki. Līgavas mājās tika rīkota viņas pūra “izstāde”, lai visi varētu novērtēt tā krāšņumu un bagātību. Vakarā no līgavaiņa mājas viņai atnesa baznīcā svētītu kāzu kleitu, plīvuru, kurpes, veļu, smaržas un citas dāvanas, kā arī paņēma pūru. Līgava savukārt apdāvināja tos, kas šīs dāvanas atgādāja.
Svētdien no paša rīta līgavu un līgavaini sāka gatavot laulību ceremonijai. Līgavaiņa pucēšanu pavadīja mūzika, joki un smiekli. Īpaši jautrs bija bārdas skūšanas rituāls – draugi viņam varēja noskūt tikai vienu vaigu un pēc tam gaidīt, kamēr līgavaiņa krusttēvs jeb kumbaros viņiem samaksās “par darbu”. Līgavas ģērbšanās ceremonija nebija tik jautra, jo meitene taču atvadījās no savām mājām. Ne velti saka, ka meita – tā ir “dzimtā gaisma svešā logā”.
Viens no aizkustinošākajiem momentiem bija līgavas apsegšana. Vēl joprojām kāzās tiek dziedāta dziesma, kuras pavadījumā krustmāte līgavas seju “paslēpj” no ļaunām acīm.
Pakaļ līgavai parasti brauca līgavainis kopā ar saviem krustvecākiem un muzikantiem. Līgavai tad vajadzēja raudāt, kaut arī viņa ar prieku vēlējās iziet pie vīra. Tā viņa izrādīja, cik ļoti mīl vecākus un cik žēl atstāt dzimtās mājas.
Līgavu nodot līgavaiņa rokās vajadzēja kādam no brāļiem. Ne velti tika uzskatīts, ka viens no dēliem nedrīkst precēties, pirms pie vīra nav izdotas visas meitas. Izvedot māsu pie viesiem, brālis paslēpa viņas kurpi, lai pretim paprasītu izpirkumu – jaunu zābaku pāri. Līdz ko kumbaros samaksāja izpirkšanas maksu, visi līdznācēji tika ielaisti pagalmā. Uz sliekšņa viņus sagaidīja kūmas.
Nākamo sievu pavadīja ar skumjām dziesmām. Saņēmuši viņas vecāku svētību, visi devās uz baznīcu. Jebkurš no iedzīvotājiem varēja šķērsot ceļu un apturēt gājienu. Viņu bagātīgi uzcienāja ar vīnu un saldumiem.
Pirms ieiešanas baznīcā zem jaunā pāra kājām paklāja dvieli, zem tā nolika naudu – lai bagāta dzīve. Līgavaiņa kūmas (kumbaros un kumbara) sagatavoja arī dvieļus jaunā pāra roku apsiešanai baznīcā un vainagu turēšanai. Viņi uzņēmās arī visus izdevumus baznīcā.
Pēc laulībām jaunais pāris devās uz līgavaiņa mājām, kur notika dzīres. Tur viņus sagaidīja līgavaiņa vecāki un pie ieejas noklāts kažoks. Jaunie, nometušies uz ceļiem, lūdza vecākus uzņemt viņus mājās. Pēc svētības saņemšanas abi skūpstīja ikonu un vecāku pasniegto maizi, bet māte bagātīgi apbēra viņu galvas ar graudiem, monētām, apiņiem un konfektēm.
Līgavaiņa māte līgavai dāvināja zelta ķēdīti, rokassprādzi vai kādu citu dārglietu. Līdzko līgava pārkāpa slieksnim, viņai rokās ielika mazu puiku – tas bija vēlējums ģimenei dāvāt daudz dēlu.
Dažās dzimtās bija pieņemts uz sliekšņa nolikt šķīvi. Tika uzskatīts: kurš pirmais uz tā uzkāps un saplēsīs, tas ģimenē būs galvenais.
Kāzas tika svinētas visu nakti. Gan senāk, gan tagad tās vēl arvien vada tamada. Pēc tradicionālajiem tostiem seko personīgie veltījumi katram ģimenes loceklim. Pēc katra tosta, kas veltīts kādam no tuviniekiem, tiek dziedātas attiecīgas apdziedāšanās dziesmas un tikai tad paceltas glāzes.
Savulaik, kad svinības jau bija iesilušas, kāds bērns pagaldē nemanot nozaga līgavas kurpi. Pacēlis to augstu virs galvas, viņš izgāja deju laukuma vidū un pieprasīja izpirkšanas maksu. Kad līgava kurpi bija atguvusi, varēja sākties jaunā pāra deja. Tās laikā, visi, kas vēlējās dejot ar līgavu, dāvināja viņai naudu.
Pontiešu kāzās vijoles un apdziedāšanās dziesmu pavadījumā kāzu viesi dejoja grieķu dejas. Starp citām īpaša bija “Septiņu pāru deja”. Bez līgavas un līgavaiņa tajā piedalījās vēl seši ģimenei tuvi laulātie pāri. Izņēmums bija tikai kumbaros pāris, kas parasti nebija laulāts. Visi ņēma rokās aizdedzinātas sveces un stājās aplī. Apļa centrā atradās vīrietis, kurš ar vīraku apdūmoja visus dejotājus. Tas apzīmēja simbolisku līgavas pievienošanos jaunā vīra ģimenes pavardam. Pēc šīs samērā lēnās un ne pārāk ilgās dejas jaunais pāris atstāja dzīres. Citiem tās turpinājās līdz rītam.
Nākamajā dienā kāzu mājā atkal tika uzņemti viesi. Tagad tos apkalpoja jaunā sieva. Savas mājas apciemot un tikties ar vecākiem viņa varēja tikai pēc nedēļas, turklāt tikai uz vienu nakti. Viņai pretim atnāca vecāmāte, bet otrā rītā mājup vest ieradās vīrs ar radiniekiem. Jaunās sievas vecāki viņus sagaidīja ar bagātīgu mielastu.
Interesanti, ka pirmskara laikā pontiešu ģimenēs valdīja “izvairīšanās tradīcija”: ar jaunā vīra vecākiem, brāļiem un māsām jaunā sieva drīkstēja sazināties tikai ar zīmēm. Visu, ko viņa gribēja darīt tiem zināmu, viņa pateica vīram, un tas ziņu nodeva tālāk. Bija jāpaiet ilgam laikam, reizēm pat piecpadsmit gadiem, kā arī jaunajai sievai vajadzēja dzemdēt vismaz divus vai trīs bērnus, vēlams dēlus, līdz viņa varēja uzrunāt vīratēvu. Atļauju sarunāties deva pats vīratēvs, un visai bieži to saņēma tikai pirmā vedekla. Nereti gadījies arī tā, ka jaunāko vedeklu balsis viņš tā arī nedzirdējis. Pieļauju, ka arī šī paradoksālā tradīcija kalpojusi tai pašai pārspīlētajai cieņas izrādīšanai ģimenē galvenajam cilvēkam – tēvam. Gluži tāpat, kā, cienot savu tēvu, meita piekritusi laulāties ar viņa izraudzīto puisi, tāpat viņa solījusies cienīt arī nākamo vīratēvu. Lai nu kā, pontieši tam atraduši arī pozitīvo skaidrojumu: mājās mazāk strīdu un nesaskaņu.
Tam visam klāt vēl daži būtiski nosacījumi: vedekla nedrīkstēja jaunās ģimenes vīriešu klātbūtnē atrasties bez lakata un zeķēm. Viņas galvenais pienākums bija aprūpēt un apmazgāt vīramāti.
Lai arī daudz kas no šīm senajām tradīcijām vairs nav aktuāls, atrodas ģimenes, kas vēl joprojām seko tradīcijām. Tāpat kā nav mazinājusies tēva loma ģimenē. To dzirdu ik dienas, jo arī mūsu pontiešu kaimiņu ģimenē dzīvo trīsdesmitgadīgs neprecēts dēls un pāris gadus jaunāka meita.
