Māsa un māte sen bija apklusušas, tikai Nugzars ilgi nerimās. Neskaitāmas reizes zvanīja tēvam un skaļi dusmojās, ka viņš neatbild. Lamājās trīs valodās, zvērēja visādi atriebties, līdz galu galā neko jaunu vairs nespēja izdomāt. Balkonā izsmēķējis vismaz pusi cigarešu paciņas, krietni pēc pusnakts viņš beidzot devās pie miera.
Varlams mājās atgriezās tikai uz rīta pusi. Nugzars laikam jau bija dzirdējis auto ieripinām pagalmā, jo uzklupa tēvam, līdzko tas pārkāpa slieksnim. Skaļā vārdu pārmaiņa lika pamosties visiem tuvāko māju iedzīvotājiem. Nugzars pirmais izskrēja balkonā, lai vēlreiz izkliegtu, cik sūri un grūti strādājis, cik ilgi krājis un no kā atteicies. Tūlīt viņam pievienojās arī Varlams, lai naturālā formā skaļā balsī pasniegtu savu versiju. Nugzars ieskrēja istabā, tēvs viņam sekoja. Pēc brīža atkal abi klaigāja balkonā. Tā tas turpinājās kādas desmit minūtes, līdz Nugzars paķēra auto atslēgas un skaļi aizcirta dzīvokļa durvis. Eleni un Selenas balsis todien vispār nedzirdēju.
Vakarā strīds neturpinājās. Dzirdama bija tikai trauku šķinda un klusināta televizora skaņa. Krietni izvingrinājuši balss saites, abi censoņi bija nomierinājušies un, kā varēja nojaust, pie nesenā strīda tēmas vispār neatgriezās. Kā vēlāk sapratu – nebija jau arī jēgas, jo – nekas jau nemainījās. Varlams palaikam turpināja nemanot paņemt dēla mašīnas atslēgu, Nugzars dusmojās, skaļi klaigāja, palaikam izskrēja balkonā, lai visiem izrādītu savu sašutumu, no rīta dēls lamāja tēvu un otrādi, līdz abi viens otram galveno bija izklieguši un Nugzars aizejot nodārdināja durvis. Ar laiku ielāgoju, ka vismaz šajās dienās skaļas vārdu pārmaiņas nesekoja.
Iemeslus līdzīgām vārdu pārmaiņām kaimiņi atrada palaikam, man pat šķita – viņiem patīk laiku pa laikam uzkarsēt emocijas. Visbiežāk strīdamies dzirdēju tēvu ar dēlu un māsu ar brāli. Ja kādam ģimenes loceklim domas nesakrita ar Eleni viedokli, ārēji emocijas uzkarsa tikai vienam. Eleni nestrīdējās pretim, lai gan sākumā, kad mēs vēl sarunājāmies, viņa par savām pretenzijām man īsumā pastāstīja. Varbūt tieši viņas klusēšana vienu otru strīdu apslāpēja jau pašā sākumā.
Bieži nesaskaņu iemesls bija “princeses” Selenas galvassāpes, kas viņu piemeklēja regulāri. To zinu tāpēc, ka vismaz reizi mēnesī kāds no lejas kaimiņiem zvanīja pie mūsu dzīvokļa durvīm, lai izteiktu savu sakāmo: bērni tik skaļi skraidot virs galvas, ka Selena nevarot izturēt. Pati viņa nekad nenāca, visbiežāk sūtīja brāli. Nugzars māsas kaprīzi gan izteica, bet vienmēr ar smaidu un piebildi, ka Selena jau astoņos ejot gulēt. Bērnu smiekli un skraidīšana „princesei” traucējot aizmigt. Tieši viņas dēļ gandrīz katru vakaru sākām iet vēlās vakara pastaigās. Zināms labums no šīs jaunās dāmas kaprīzes tika arī mums – bērni izskraidījās gar jūru, līdz ar to miegs bija labāks. Domās Selenai esmu novēlējusi vismaz trīs dēlus, ja vien tādu laisku un kaprīzu dāmu kāds vispār gribēs sev par sievu… Uz neprecētām trīsdesmitgadniecēm šeit skatās ar zināmām aizdomām.
Tad, kad ar iebildumiem pret bērnu skaļajiem smiekliem pa trepēm uzdrāzās Eleni, ik reizi brīnījos – cik viņai ir spalga balss! Kad kaimiņiene runā ar saviem ģimenes locekļiem, tad ir tik tikko dzirdama. Līdzko viņu nav blakus, tā auro kā garnizona priekšnieks! Bet tā jau tas notiekot ar visām valdonīgajām sievietēm, kuras mājās savas emocijas iegrožo. Kaut kad jau tas spars izlaužas uz āru – ja ne darbā, kas Selenas gadījumā nav ieteicams, tad vismaz uz cilvēkiem, kurus viņa uzskata par zemākiem. Pāris reizes man ir gadījies pārdzīvot viņas dusmu lēkmes, tikai es uz tām noskatos ar skumjām un dziļu līdzjūtību… Eleni nav viegla dzīve. Bija laiks, kad mēs abas trepēs vai pāri balkona margām sarunājāmies. Tagad viņa iet garām nesveicinoties. Es gan daudz par to neuztraucos, jo tuvākajās dienās mēs pārceļamies uz citu dzīvokli – ērtākā un komfortablākā vidē.
Varlama viedoklis par mūsu bērnu skraidīšanu, smiešanos un klaigāšanu visumā pieklājīgā laikā – līdz pulksten deviņiem vakarā, ir gluži pretējs. Lai neņemot galvā viņa nervozās sievietes. Bērni taču esot bērni, un nevajagot apspiest viņu dabiskās emocijas. Viņiem tās vismaz ir, ko nevar teikt par citiem… Šos teikumus ar rūgtuma piegaršu no Varlama esmu dzirdējusi bieži, kas arī izskaidro viņa interesi par citām sievietēm.
Atceros, cik ļoti Varlams centās man izpatikt, kad šeit ievācāmies. Piedāvāja savu palīdzību, gaidīja, kad es iznākšu balkonā, lai uzsāktu sarunu, pat piedāvājās pavizināt greznajā sporta auto ar nolaižamo jumtu… Vēl arvien viņš izturas kā galants kavalieris un tāpat kā Nugzars vienmēr sveicina gan bērnus, gan mani. Tieši viņš ieteica vērīgāk ieskatīties dzīvokļa īres līgumā, kurā gan jau esot ierakstīts: līdz pulksten desmitiem vakarā nevienam neesot tiesību aizrādīt par jebkāda trokšņa celšanu, kur nu vēl par bērnu skraidīšanu, turklāt basām kājām. Mēs nebūt neesot skaļākie kaimiņi, bet to nu es zinu arī bez viņa teikšanas…
Cik nu varēju nojaust, ar Eleni nopelnīto naudu un Varlama neregulārajiem ienākumiem visām ģimenes vajadzībām tomēr nepietika. Strīdi par dažādu lietu iegādi arvien biežāk sākās tieši balkonā, kur kaimiņi ieturēja vakariņas. Sākotnēji klusinātās sarunas ātri vien pārauga skaļās vārdu pārmaiņās un beidzās ar durvju dārdināšanu. Kāpēc par tām stāstu? Līdzīgi izpaužas attiecības arī citās pontiešu ģimenēs, vismaz tajās, kas dzīvo mūsu kvartālā. Pozitīvais ir tas, ka, krietni izbļaustījušies, nākamajā dienā viņi izturas tā, it kā tādas kaislīgas domu apmaiņas vispār nebūtu bijis. Atgādināšu, ka pontieši lepojas ar savām gruzīnu asinīm.
Atgriežoties pie stāsta par kaimiņiem, daļa viņu vajadzību bija ļoti pamatotas, un varbūt tieši tāpēc par tām vajadzēja zināt visam kvartālam. Balkonā novietotās veļas mašīnas durtiņas vismaz pusgadu tika atspiestas ar birsti. Eleni gan par to pasūdzējās tikai jaunākajai māsai, kas arī dzīvoja tepat netālu un retu reizi iegriezās ciemos. Iespējams, tieši viņa bija ieminējusies Varlamam un bērniem, ka laiks iegādāties jaunu. Skaļas diskusijas par tēmu, kuram no sava maciņa jāizvelk zināma naudas summa, turpinājās līdz vēlai vakara stundai. Lai nu kā, tagad par jaunā automāta darbošanos liecina klusa mūzika un signāli par funkciju maiņu.
Līdzīgi tas notika arī ar putekļu sūcēju, kas darbojoties rēca un spiedza vēl skaļāk par mūsējo. Nevienu citu, izņemot Eleni, tas neuztrauca. Un tomēr uz viņas dzimšanas dienu, sasummējot radinieku dāsnos dāvinājumus, tika iegādāts lepns agregāts – kluss, viegls un ar ūdens padevi. Par tā darbošanos liecināja gaistošs rožu aromāts, ko saimniece dāsni pievienoja ūdenim. Viegli iedomāties, ka jauno putekļu sūcēju Eleni lietoja gandrīz katru dienu un reizēm pat naktīs, kad vēlu atnāca no darba.
Bez skaļām vārdu pārmaiņām neiztika arī citi lielāki pirkumi. Varlams gribēja ietilpīgāku ledusskapi; Eleni iebilda, ka tam nepietiek naudas. Varlams izlēma, ka katram nāksies atlikt savu artavu; Selena un Nugzars skaļi kliedza, ka viņiem pietiekot ar to pašu veco. Varlams no savas ieceres neatkāpās un palaikam par to ierunājās. Iebildumi kļuva arvien skaļāki. Galu galā ledusskapis tomēr tika nopirkts.
Varlams ciemos bija pasēdējis lepnā stūra dīvānā, tagad viņam mājās arī tādu vajagot. Ģimenes reakcija, protams, atkal bija kaislīgi noraidoša, un tālāk viss notika pēc jau iepriekš aprakstītā scenārija.
Visskaļākais strīds izcēlās gada nogalē, kad Nugzars paziņoja, ka vēlas precēt lietuviešu meiteni… Visu, ko sašutumā auroja Varlams, es nesapratu, bet tie teikumi, kas bija domāti plašai auditorijai, darīja zināmu, ka viņš nepieļaus pontiešu tradīciju neievērošanu. Vēl joprojām tēvs ir tas, kurš nosaka, ar ko dēlam būs precēties, un tā būs tikai pontiešu meitene. Varlams atkal un atkal pagalmā izkliedza savas dusmas: tēva vārds ģimenē ir un paliek noteicošais, un visiem to nāksies ņemt vērā. Tie, kas to neievēros, vairs nebūs viņa ģimenes locekļi.
Dzirdot Varlama kaislīgo runu, jutos pārsteigta, jo nebiju domājusi, ka viņš tik cieši turas pie senču tradīcijām. Viņš izvēlēsies dēlam sievu! Viņš sūtīs preciniekus! Un dēlam kāzas rīkos tikai pēc tam, kad pie vīra būs izdota meita. Citādi tas būtu apkaunojums ģimenei un Selenai personīgi, lai arī viņa ir tikai pāris gadus vecāka.
Nugzars neklusēja, bet tieši tikpat skaļi bļāva pretim: par iesīkstējušiem senču uzskatiem; par to, ka ir pietiekami pieaudzis, lai pats pieņemtu lēmumu; ka tēvs nemaz nezina, kas ir īsta mīlestība; par to, ka nejūtas vainīgs māsas priekšā, un vispār – viņš nemaz netaisās dzīvot kopā ar vecākiem.
To nu viņam nevajadzēja teikt, jo tēva dusmas burtiski uzliesmoja. Dēls varot aizvākties tūlīt un nekad neko vairs neprasīt no tēva! Vai Nugzars vispār saprotot, ko darot! Eiropietes esot nekam nederīgas sievas! Pārāk patstāvīgas un neatkarīgas, pārāk mērķtiecīgas un naudaskāras. Tās ātri vien vīrieti pabāžot zem tupeles un pārvēršot par lupatu. Turklāt viņu bērni nekad nerunāšot pontiešu valodā, kas pamazām izzūd nebūtībā.
Nugzars kaislīgi iebilda, ka tieši tādas sievietes viņam patīkot – izglītotas, runātīgas, interesantas un ar raksturu. Tādai sievietei blakus ceļoties vīrieša pašapziņa. Turklāt – cik tālu pasaulē kādu aizvedusi tā pontiešu valoda?
Varlams pavēlēja dēlam apklust, jo viņam vēl daudz bija ko teikt, un skaļā vārdu pārmaiņa turpinājās augstos toņos. Cerēju vēl saklausīt kādus vārdus par sliktajām eiropietēm, kuras pats Varlams nemaz tik ļoti nesmādēja, bet itin laipni aicināja pavizināties mašīnā, bet tie nesekoja. Tā vietā Varlams dēlam vēlreiz strikti noteica vai pareizāk – izkliedza visam pagalmam, ka, apprecot lietuvieti, dēls zaudēs tēvu. Nugzars atkliedza, ka viņš pats vairs negrib dzīvot šajā ģimenē, nodārdināja dzīvokļa durvis un, mašīnas riepām skaļi švīkstot, izbrauca no pagalma.
Nākamajā vakarā visa ģimene itin mierīgi sēdēja balkonā un klusām vakariņoja. Arī Nugzars. Dienā gan dzirdēju viņu runājam ar māti, un Eleni atzina, ka laiki ir mainījušies – daudzi izvēlas precēt eiropietes, jo nav jau viņas nemaz tik sliktas. Nugzara lūgumu parunāt ar tēvu Eleni atzina kā nelietderīgu. Tēvs no saviem vārdiem neatkāpsies, tāpēc nav vērts viņu tracināt. Nugzars sadusmojās uz māti, tomēr tas bija īss monologs. Eleni uz dēla apvainojumiem neatbildēja.
