Visbiežāk domāju par Eleni – kur viņa rod spēku? Ik dienas steigties no viena darba uz citu, atrast laiku un spēku pagatavot ēdienu ģimenei visai dienai, uzkopt māju un rūpēties par plašo garderobi. Saprotu, ka tas viss prasa stipru veselību, izturību, spēku un pacietību, kā Eleni netrūkst. Turklāt nepieciešama arī prasme atrast laiku visiem šiem darbiem. Drīz vien sapratu, ka ar dienu viņai nepietiek. Karstajos vasaras mēnešos tieši nakts stundās Eleni klusiņām rosījās ap gāzes plīti, kas novietota balkonā, turklāt – tieši zem mana loga. Tāpēc es bieži modos no trokšņiem vai smaržām, ko radīja dažādu ēdienu gatavošana lejas stāvā. Smalkmaizīšu un pankūku kārdinošais aromāts, ceptas gaļas čurkstēšana, “šeftaļām” un kotletēm raksturīgā smarža… Kārdinājums bija tik spēcīgs, ka ne reizi vien cēlos, lai ieskatītos savā ledusskapī. Brīnos tikai, kā šī mātes darbošanās netraucēja Selenas trauslajam miegam, jo viņas istaba atradās tieši zem manējās, bet – tie jau nav sveši bērni…
Šis straujais dzīves ritms, nenoliedzami, ir atstājis iespaidu uz Eleni ārējo izskatu – līdzīgi kā citas pontietes viņa izskatās krietni vecāka. Nav brīnums, ka Varlamam palaikam gribas pavizināt kādu jaunāku… Kad mēs pirms gada ievācāmies šajās telpās, es pat domāju, ka mums kaimiņos dzīvo trīs paaudzes: māte Eleni, viņas dēls Varlams un divi mazbērni. Tiesa, sirmus matus uz viņas galvas var nemeklēt. Līdzīgi kā daudzas sievietes, Eleni atrod laiku tos nokrāsot, turklāt – melnus. Ja pirms pieciem gadiem es droši apgalvotu, ka pontietes atzīst tikai tumšus matus, tad tagad bieži redzu sievietes, kurām patīk balināti. Viena no tām ir Selena. Nevarētu teikt, ka tas viņu dara skaistāku, jo tipiskajiem gruzīniskajiem sejas vaibstiem labāk piestāv melni mati, bet – tāda nu ir viņas izvēle.
Noslēdzot stāstu par šiem kaimiņiem, varu piebilst, ka tagad zinu, kā Varlams pelna naudu: rūpīgi seko līdzi visām notiekošajām futbola spēlēm, liek likmes, un, cik nu var dzirdēt pēc ovācijām lejas stāvā, reizēm arī kaut ko vinnē. Savas dienas viņš pavada, dīki laiskojoties mājās, šad tad lēnām pastaigājoties pa ielām, pasēžot kādā kafejnīcā un meklējot jaunus paziņas, un, protams, pie jūras, jo rīta pelde joprojām ir neatņemama viņa ikdienas sastāvdaļa.
Nugzara mīlestība pret lietuviešu meiteni ir beigusies, jo redzu, ka arvien biežāk viņš tiekas ar simpātisku pontiešu meiteni, turklāt tādu, kura tēvam laikam jau ir pa prātam. Pēdējā laikā visai bieži abus jauniešus redzu lejas balkonā vēlu vakarā skaitām zvaigznes. Meitenes attiecības ar Selenu gan nav īpaši labas, jo, cik nu man ir gadījies viņas manīt kopā, abas nesarunājas. Vīrieti blakus Selenai man tā arī nav izdevies ieraudzīt.
Pēdējais skaļais strīds, ko dzirdēju lejas stāvā, aizsākās no tā, ka Nugzars sadūšojās vecākiem paprasīt naudu personīgās mājas iegādei… Sapratu, ka lielākās dusmas aizdeva nevis pieminētie simtu trīsdesmit tūkstoši, bet gan fakts, ka topošā ģimene vēlas dzīvot neatkarīgi. Tas abus vecākus satrieca līdz sirds dziļumiem. Pat Eleni kaut ko klusām bilda par pontiešu tradīciju ievērošanu – kā tad viņi tā, atsevišķi… Nugzars kliedza, ka laiki mainījušies. Māte iebilda, ka tāda nauda jākrāj gadiem ilgi. Dēls aizvainoti atgādināja, ka Selenai gan māte visai ātri palīdzējusi nopirkt jaunu mašīnu. Eleni rāmi atgādināja, ka tā toreiz maksājusi daudz reižu mazāk nekā tagad iecerētā māja…
Varlams balkonā klaigāja ilgi, un es viņa iebildumus sapratu: dēls ir pietiekami pieaudzis, lai pelnītu pats, turklāt – pat Selena sen bija sapratusi, ka no katras algas kādu daļu vajag nolikt bankā, lai nauda vairojas. Nugzars pa visu šo laiku nebija iekrājis ne centa, lai gan tēvs viņam to darīt bija ieteicis ne reizi vien.
Pie tēmas par mājas iegādi kaimiņi atgriezās vairākus vakarus, līdz beidzot viss sakāmais bija izsīcis. Svešā meitene pamazām kļuva par savējo, jo arvien biežāk bija redzama lejas stāvā gan dienas vidū, kad pamodās, gan vēlās vakara stundās blakus Nugzaram. Vienā rītā dzirdēju Eleni viņai mācām apieties ar muzikālo veļas mašīnu, citā – mājas uzkopšanai izmantot īpašo putekļu sūcēju. Diemžēl es tā arī ne reizi neredzēju viņu šīs zināšanas pielietojam, bet es jau arī ne katru dienu uzkavējos balkonā.
Selenai tagad galva sāpēja ik vakaru – tā vismaz teica Varlams, kad kādā rītā satikāmies trepēs un es ierasti pajautāju: kā klājas? Es viņam nepateicu, ka jau pēc pāris dienām mēs pārceļamies uz citu dzīvokli un mūsu radīto trokšņu vietā būs citi… Lai jau paši izbauda šo atklāsmi un – pierod pie jauniem kaimiņiem.
Jaunā vietā
Par mūsu jauno mājokli stāstīt varētu daudz. Vispirms jau par tā ilgo meklēšanu, jo sakarā ar lielo tūristu pieplūdumu gada sākumā dzīvokļiem strauji pacēlās īres maksa, un atrast kaut ko lētu un piemērotu kļuva nereāli. Tikpat daudz varētu stāstīt par veiksmīgo un negaidīto atrašanu, turklāt klusākā un mierīgākā vietā pavisam netālu no jūras.
Pirms tam gan vēl varētu gari un smalki rakstīt par iepriekšējā dzīvokļa sakopšanu, lai priekšzīmīgā veidā nodotu prasīgajai un pedantiskajai Natālijai. Bija skaidrs – viņa pārbaudīs katru stūri, kā arī esošo situāciju salīdzinās ar četrās lapās uzskaitīto mantu sarakstu un noteikti pārbaudīs sadzīves tehniku (pat skrūvējamo korķviļķi). Par laimi, nekas daudz mums nebija plīsis, tikai četri šķīvji, krūzes un pāris glāzes, un šis tas gada laikā vienkārši nolietojies. Viss iztrūkstošais, protams, tika nopirkts un atlikts norādītajā vietā labā stāvoklī.
Daudz laika aizņēma mēbeļu, sienu, paklāju un grīdas rūpīga notīrīšana, un izrādījās – bija vērts censties. Triju pieaicināto personu klātbūtnē Natālija atzina – viņa pat nebija cerējusi dzīvokli saņemt tik ideālā stāvoklī. Pat man ir nācies dzirdēt dažādus stāstus par to, cik netīri un nekārtīgi tiek atrasti īrētie dzīvokļi pēc iemītnieku aizbraukšanas. Vienā otrā uz virtuves sienas vai plīts bez piepūles var “izlasīt” pēdējo mēnešu ēdienkarti.
Mēs patiešām ļoti centāmies, jo kuram gan patīk asas vārdu pārmaiņas… Turklāt cerējām, ka Natālija godprātīgi atmaksās savulaik iemaksāto depozītu, kas mums noderētu jaunā dzīvokļa iekārtošanai. Šajā pozīcijā gan Natālija “izlaida nadziņus”, stāstot kaut ko par iecerētu logu maiņu un nepieciešamu kosmētisko remontu. Atradusi ieplīsušu rozeti, kuru mēs sen bijām aizmirsuši, jo neizmantojām, viņa paziņoja, ka simts eiro no iemaksātā depozīta nāksies izmantot elektriķa izsaukšanai un rozetes salabošanai. Ar to arī mūsu labās attiecības beidzās…
Turklāt Sanita internetā bija pamanījusi – dzīvoklis jau tiek piedāvāts izīrēšanai un par krietni lielāku cenu. Kā liecināja komentāri, interese par to bija liela. Skaidrs, ka nekādu remontu tur neviens neveiks. Natālija ir ieinteresēta naudu pelnīt, nevis tērēt.
Arī mēs daudz nekavējāmies. Nedēļas laikā savu nelielo iedzīvi bijām pakāpeniski pārveduši uz jauno mājvietu – nedaudz lielākām trīs istabām divstāvu ēkā pilsētas nomalē. Diemžēl šoreiz telpas nebija mēbelētas, bet tas neradīja milzīgu pārsteigumu – pēdējā laikā šādu dzīvokļu parādījies arvien vairāk. Tas liek saprast, ka dzīvokļu īpašnieki meklē īrniekus ilgtermiņā. Mūsu lielākais ieguvums bija – plašākas telpas, savs pagalms, klusi kaimiņi un daudz vietas kustīgiem puikām.
Ar draugu un interneta palīdzību viss nepieciešamākais – gultas, galds. krēsli un citas sadzīves lietas – atradās samērā ātri. Šeit lietas viegli pārceļo no viena īpašnieka pie cita, jo kāds palaikam nolemj aizbraukt. Atlika tikai sākt telpu uzkopšanu un vēdināšanu, jo iepriekšējie iemītnieki to bija pametuši steigā vai arī varbūt dusmās – dzīvokļa saimnieks esot aizliedzis šeit turēt divus suņus… Viņu nesenā klātbūtne īpaši pamanāma izrādījās mazajā iekšpagalmā, kura sakārtošana prasīs daudz laika.
Nelielo četru dzīvokļu ēku no divām pusēm ieskauj dzīvžogs, bet gludi betonētajā pagalmā ērti var novietot visas kompleksa iemītnieku mašīnas. Plašo pagalmu romantiskāku dara strūklaka, kas nepārtraukti klusi čalo un naktī skaisti izgaismojas.
Astoņās ārēji līdzīgajās, puslokā izvietotajās mājās iekšējā izbūve nebūt nav vienāda. Divās ēkās ir tikai vienistabas dzīvokļi jeb studijas, citās – divistabu jeb dzīvokļi ar vienu guļamistabu. Mājas ar plašākām telpām saimnieks ieprojektējis nomaļāk, lai ģimenēm vairāk savrupas telpas. Līdz ar to mūsu dzīvokļa iekšpagalmā no nelielās terases redzama milzīga pļava. Pašlaik tur vēl viss zied un smaržo, un bērni jau pamanījuši pirmās bites un tauriņus, kas palaikam ielido arī mūsu dzīvoklī.
Apstādījumos, kas nodoti mūsu pārziņā, jau atradām divus plūmju kokus, bagātīgi pilnus ar ogām – mespilas jeb mušmulas – tā šos augļus sauc Vidusāzijā. Nelielais pagalmiņš piebiris ar olīvkoku ziediem. Tiesa, tur netrūkst arī adatainu sukulentu un oleandru, ko šeit visbiežāk izmanto apstādījumiem, bet saimnieks atļāva tos norobežot no bērniem. Esam saņēmuši atļauju ierīkot arī personīgo rotaļlaukumu ar slīdkalniņu, nojumi un piepūšamo baseinu.
Jau pirmajā vakarā ievērojām, ka ēkas biezās sienas tikpat kā noslāpē visus iekšējos trokšņus un kaimiņu klātbūtne nav pat dzirdama. Tiesa, virs mums dzīvo tikai viena latviešu meitene, kura pa dienu strādā optikas veikalā, bet no blakus kaimiņiem šo ēkas pusi norobežo ārpusē izbūvētas trepes.
Puikas gan šobrīd vēl jūtas apjukuši, bet iespēja pagalmā paspēlēt bumbu vai pabraukāties ar riteņiem liek aizmirst visu. Arī dienas vidū iecienīto “YouTube” skatīšanos, kas šeit trīs dienas mums bija liegta dažādo interneta tīklu un Wi-Fi neuztveršanas dēļ. Es gan vairāk sliecos domāt, ka pietrūkst īstu šīs jomas profesionāļu, lai gan poļu puisis, kurš divas stundas nesavtīgi pūlējās saprast, kāpēc mans klēpjdators pēkšņi neuztver internetu, veikli nosauca vismaz sešus iemeslus. Tiesa, pusmūža bulgārs minēja pavisam citus ieteicamos risinājumus… Pazīstams latvietis aizbildinājās ar nevaļu, lai nevajadzētu velti lauzīt galvu. Vietējie kiprieši toties trīs reizes kāpa uz jumta, lai mainītu antenu – ja nu tā iepriekšējā ir bojāta, un galu galā vainoja strāvas stiprumu. Sanitas uzstājība, risinot šīs problēmas, dažiem lika saprast, ka, iespējams – viņa ir gudrāka par pieņemtajiem darbiniekiem.
