Šajās dienās atklājām jaunu patiesību: ja kaut ko nezini, jautā “Facebook.com” laika joslā. Noteikti atradīsies kāds, kas nesavtīgi dos pareizo atbildi. Tā stundas laikā saņēmām ieteikumu iegādāties datoram ārējo Wi-Fi antenu, kā arī norādi, kā to uzinstalēt. Tomēr labi, ka uzreiz nesekojām šim padomam, jo starp citiem sekoja vēl kāds vērā ņemams ieteikums par, iespējams, bojātu rūteri. Daudziem zināma pieredze, ka visai bieži firmas uzstāda iepriekš lietotus aparātus. Pārliecinājušās, ka citos dzīvokļos dažādos interneta tīklos mans klēpjdators darbojas lieliski, viegli pierādījām, ka vainīgais ir rūteris, kas patiešām nebija jauns. Pēc gandrīz nedēļu ilgiem kreņķiem atkal iestājās miers.
Ar šejienes kaimiņiem iepazīstamies ļoti palēnām – atšķirībā no iepriekšējās dzīvesvietas te neviens nesteidzas izrādīt ziņkārību vai uzbāzties ar savu klātbūtni. Pirmā, kas mūs uzrunā, ir jauna sieviete no Latvijas, kura dzīvo virs mums un labprātāk sarunājas krievu vai angļu valodā. Uz Kipru viņa atbraukusi pirms astoņiem gadiem, izmēģinājusi visādus darbus, līdz iekārtojusies optikas veikalā un tagad jūtas šeit iedzīvojusies. Pirmajās sarunās daudz neko nejautājam, tomēr Ira pati pažēlojas, ka arī viņas ģimeni pasaulē izsvaidījis finansiāli spiedīgais stāvoklis un ar pārliecību par atmaksas iespējām ņemtie kredīti. Īsos teikumos viņa iepazīstina arī ar mūsu četrdzīvokļu mājas kaimiņiem.
Tagad zinām, ka otrajā stāvā blakus Irai dzīvo trīsdesmitgadīgs nēģeris no Ēģiptes, kurš jau vairākus gadus strādā kādā restorānā. Viņam ir klēpja sunītis, kurš lielāko dienas daļu pavada balkonā. Puiša pašreizējā draudzene rumāniete šajā kvartālā izceļas ar skaļāko balsi, lai gan – viņa skandalē tikai mājās un ar savu draugu. Par laimi, tas notiek reti un apkārtējo mieru daudz netraucē. Citi kaimiņi ir tikpat kā nedzirdami.
Pirmajā stāvā mums blakus dzīvo pāris – mūžam darbos aizņemts gruzīns un tikpat noslogota ukrainiete, kuri šeit ieradušies pelnīt naudu. Jau esmu dzirdējusi abus agrā rīta stundā pagalmā sarunājamies krieviski, bet viņu audzināmos – divus kanārijputniņus – balkonā čivinām dzirdam katru dienu. Košie dziedātāji mostas līdz ar sauli, un tūlīt jau viņiem atsaucas visa pļava un mežs. Tā ir brīnumjauka sajūta atrasties pilsētā, bet līdz ar sauli pamosties no daudzbalsīga putnu kora.
Apjautājos arī par blakus māju, kur vienmēr atvērtajā balkonā, desmit soļus no mūsu ārdurvīm, palaikam pavīd vientuļa pusmūža kiprieša stāvs. Reizēm viņš sveicinot pamāj ar roku, citreiz vienkārši pieliec galvu vai pasmaida. Sava mūža lielāko daļu vīrietis pavadījis Anglijā, tikmēr visi šejienes radinieki izklīduši pasaulē. Tāpēc īrētajā vienistabas dzīvoklī viņš uzturas viens. To esmu pamanījusi, pirms Ira īsumā iepazīstinājusi ar viņa dzīvesstāstu, jo pa mūsu virtuves logu vīrieša istaba redzama kā uz delnas. Atvēris stikla durvju žalūzijas, viņš augas dienas gulšņā uz dīvāna pie televizora un viskija pudeles. Mazbērni uzzinājuši, ka viņa klēpja sunīti, kurš daudz laika pavada balkonā, sauc Dina. No citiem līdzīgiem viņu viegli atšķirt pēc sārtā matu lentes pušķa starp ausīm.
Kad Ira apjautājas par citiem Pafosā dzīvojošajiem mums zināmajiem latviešiem, saprotu, ka tas ir nākamais stāsts par šeit sastaptajiem tautiešiem.
Pafosā sastaptie latvieši
Pieļauju, ka, pastāstot par dažiem šeit tuvāk iepazītajiem latviešiem, daudziem likšu vilties, jo dažādu iemeslu pēc neminēšu īstos vārdus – tikpat labi tie var būt citi, manis nesastapti cilvēki ar līdzīgiem likteņiem. Tāpat šajos stāstos es neattaisnošu mītu par aizbraucējiem, kas cerējuši uz vieglu peļņu ārzemēs un, Kiprā ieradušies, īsā laikā kļuvuši bagāti. Arī te ikdienas maizes darbam ir sava “garoza”, turklāt – ikviens sākums jaunā vietā ir grūts. Tiesa, zinu arī dažas meitenes, kas noslēgušas izdevīgas laulības un dzīvo bezrūpīgu un laisku dzīvi. Vai tāpēc viņas ir laimīgākas – šaubos, jo tāda dzīve ar laiku kļūst apnicīga un garīgi iztukšo. Zinu arī tādas, kas savu nākotni nesavtīgi ziedo vīra ģimenei un bērniem, ikdienā jūtas pārgurušas, bet satiekoties vienmēr atrod iemeslu smaidam.
Iemesli, kāpēc man zināmie latvieši atrodas šeit, ir dažādi, bet minēt kādu vienu no tiem kā galveno būtu grūti. Vairumā gadījumu tas ir apstākļu kopums, kas licis kravāt čemodānus, doties prom un iekārtoties uz dzīvi svešumā: bezdarbs, minimālā alga, kredīti, bezcerība, nomāktība… Kāds internetā pamanījis iespēju nopelnīt tieši Kiprā, cits ievērojis izdevīgu darba piedāvājumu savā specialitātē par adekvātu algu, vēl citam šeit dzīvo radinieki vai tuvi draugi. Kādu šurp atvedusi mīlestība vai veselība, kas jāuzlabo (jo Vidusjūras klimatu kā ārstniecisku iesaka daudziem pacientiem), dažus šurp atvilinājis saules un jūras tuvums vai arī vēlme kaut ko izmainīt savā dzīvē. Zinu arī divus latviešu puišus, kas ik pēc pāris gadiem aizceļo uz citu valsti, lai iepazītu turienes dzīvi.
* * *
Mūsu ģimenei vistuvākās attiecības ir ar Inetas ģimeni – viņas meitiņai Viktorijai ir pieci gadi, un viņa ir mūsu puiku labākā draudzene. Kādā jūtu pārpilnības brīdī viņa paziņoja, ka mīl manu divgadīgo mazdēlu Sašu, un uzspieda buču uz viņa vaiga. Es Viktoriju pilnībā saprotu, jo tādus bērnus nevar nemīlēt.
Viktorijas mamma Ineta šeit ieradusies pirms desmit gadiem, kad internetā ieraudzījusi pievilcīgu darba piedāvājumu četrzvaigžņu viesnīcā. Pieredze šajā jomā Latvijā jau bijusi, šeit to varētu krietni papildināt, turklāt tā ļautu nostiprināt angļu valodas zināšanas. Cerības attaisnojās, darbs un atalgojums nelika vilties, turklāt kādā ballītē sastaptais ugunsdzēsējs Kostas izrādījās vīrietis, ar kuru tik viegli varēja saprasties. Viņa izrādītā uzmanība, nopietnība un atbildība radīja interesi, kas pārauga nopietnās jūtās. Drīz vien pieteicās meitiņa, kurai pašlaik ir jau pieci gadi, un tika noslēgta laulība.
Lai uzceltu lielo ģimenes māju kalna galā, Kostas savulaik tika paņēmis vairākus kredītus. Par banku krīzi tad vēl neviens nedomāja, un, pat strādājot vienā darbā, maksājumu veikšanu droši varēja ieplānot ilgam laikam uz priekšu. Divstāvu nams ātri vien bija gatavs, atmaksa notika viegli un pēc grafika, bet tad viss sašķobījās, un tagad, lai kredītus atmaksātu, viņa mūža varot nepietikt… Tā vismaz kādā atklātības brīdī bažīgi teicis pats nama saimnieks, kurš, strādājot trīs darbos, joņo kā vāvere ritenī. Ineta saprata, ka nebūs viegli, bet mīlestība, kas bija radusies pret šo vīrieti, lika apzināties, ka to paveiks.
Būdama īstena latviete, viņa pie lepnā savrupnama centusies iestādīt gan pīlādzi, gan ceriņu, tomēr trauslajiem dēstiem liesā un mūžam sausā zeme nav patikusi. Arī iekoptajā mazdārziņā izdīgušie zaļumi nodzeltējuši un savītuši, lai arī cik rūpīgi laistīti. Vīnogulāji – jā, tie aug un zaļo lekni un koši. Atmetusi veltīgajām pūlēm ar roku, Ineta pie mājas ierīkojusi izgaismotu lapeni romantiskām vakara stundām.
Pirmajā laulībā Kostam jau ir divi bērni, bet ikdienā tie dzīvo pie mātes. Ar tikpat kā pieaugušo meitu Ineta tiekas reti, bet pusaugu dēls Harijs gan reizēm rada nesaskaņas. Varētu būt, ka tā ir pusaudzim tipiskā greizsirdība, ka mātes vietu aizņēmusi kāda cita, turklāt ārzemniece – tā vismaz domā Ineta. Viņa cenšas neredzēt pusaudža rīcību – tā šķiet vienkāršāk, turklāt Kostas visu mīlestību tagad velta abu meitiņai Viktorijai.
Pati Ineta kādu laiku strādāja dažādās viesnīcās reģistratūrā, tad vairākus gadus bankā. Lai tur strādātu, protams, vajadzēja iziet kursus, bet tie šķita tīrais sīkums. Turklāt viņai piemita liels pluss – krievu valodas zināšanas. Tās Kipras darba tirgū joprojām tiek vērtētas ļoti augstu.
Kad krīzes laikā Kiprā tika slēgtas vairākas bankas, Ineta atgriezās viesnīcā pie jau ierastā darba. Saskarsme ar cilvēkiem šeit nerada tik daudz kreņķu kā Latvijā – lielākā daļa klientu izturas draudzīgi un dzīvi uztver ar smaidu. Viņi taču Kiprā ieradušies, lai atpūstos un jauki pavadītu laiku.
Par atgriešanos Latvijā Ineta nedomā, lai gan dažos ģimenes nesaskaņu brīžos šāda doma ir uzplaiksnījusi. Kostas katram gadījumam ir stingri noteicis, ka meitai kopā ar māti aizbraukt neļaus nekādā gadījumā. Viņš turpinās strādāt, lai nomaksātu kredītus un uzturētu bijušo un esošo ģimeni. Atbildība par ģimeni grieķu vīrietim ir pirmajā vietā. Viņš atteiksies no savām vajadzībām, lai tikai bērni būtu nodrošināti.
Tiesa, pašlaik arī Kiprā ir pieņemts likums atsevišķās valsts darba jomās pieļaut tikai vienas slodzes veikšanu, nozīmīgi paaugstinot algu. Tagad Kostas daudz vairāk laika var veltīt ģimenei, un Ineta pat nedomā par aizbraukšanu. Latvijas radiniekus visa ģimene apciemo vairākas reizes gadā.
Ineta jūtas pielāgojusies šai videi – apmeklē dažādus kultūras pasākumus, cik vien iespējams, kopā ar meitu un vīru brīvdienās brauc izklaidēties uz citām salas pilsētām. Viktorija apmeklē pirmsskolu un runā četrās valodās – latviešu, grieķu, angļu un krievu. Gaiss šeit ir tīrāks salīdzinājumā ar Rīgas smogu, dienas krietni siltākas, un tiem tūrisma katalogiem, kuros rakstīts par sauli trīs simti sešdesmit dienas gadā, ir taisnība.
* * *
Markuss un Ieva Kiprā ieradās pagājušā gada rudenī. Pirms tam Markusam bija labi atalgots darbs nelielā uzņēmumā, kas galu galā salūza zem nodokļu sloga, un citu piemērotu darbu jaunajam vīrietim Rīgā neizdevās atrast. Ieva savulaik strādāja par frizieri, bet, uzsākot kopdzīvi ar Markusu, abiem pilnīgi pietika ar viņa ienākumiem. Tad piedzima dēliņš Martins, kurš bieži slimoja, un ārste ģimenei ieteica mainīt klimatu. Savulaik tūrisma braucienā iepazītā Kipra joprojām vilināja ar sauli ikdienā un jūru. Izdarīt izvēli bija vienkārši.
Markuss Kiprā ieradās pirmais, lai atrastu darbu, nopirktu auto, savestu kārtībā īrēto dzīvokli un sagaidītu ģimeni. Diemžēl viss nenoritēja tik gludi, kā iecerēts. Tūrisma sezonas beigās tīkamu darbu atrast nebija viegli pat ar raito angļu valodu un komunikācijas prasmēm. Atklājās, ka Latvijā iegūtie diplomi Kiprā neko daudz nenozīmē, jo šeit daudzas jomas darbojas uz pavisam citiem pamatiem. Turklāt auto iegādei plānotie līdzekļi kavējās – neviens nevēlējās pirkt Latvijā pārdošanā izlikto dārgo mašīnu. Tai vairākkārtīgi nācās pazemināt cenu, līdz pārdošanā iegūtās summas pietika lietotas mašīnas iegādei šeit un kāda kredīta parāda dzēšanai. Atrastais darbs kādā tūrisma aģentūrā nebūt nebija tas, uz ko Markuss cerēja, tomēr viņš nesūrojās, jo apzinājās – gan jau ar laiku varēs atrast ko labāku. Diemžēl ziemas sezonas tuvošanās nozīmēja minimālo algu un maz iespēju sevi pierādīt. Darba devējam puisis nez kāpēc neiepatikās, un viņš mēneša beigās samaksāja tikai daļu no solītās algas. “Nepatīk? Meklē darbu citur. Nemeklēsi? Nu, tad iztiec ar tik, cik es tev maksāju.”
