Pēc pāris nedēļām Markuss atrada darbu citā tūrisma aģentūrā – autoostā. Tiesa, arī tur viņam kā iesācējam nesolīja lielu algu, turklāt – ar kaut ko neapmierināti apmeklētāji gadījās arī ziemā. Tomēr Markuss bija priecīgs par to pašu, jo saprata – pašlaik izvēle ir visai niecīga.
Kamēr viņš kārtoja dzīvi šeit, Ieva Latvijā mācījās braukt ar auto. Viņi pareizi bija novērtējuši situāciju un sapratuši, ka autovadītāja tiesības Pafosā ļoti noderēs. Attālumi starp dažādām iestādēm un veikaliem ir diezgan lieli, bet sabiedriskā transporta tīkls nav pārāk attīstīts. Viņas nākotnes plānos neietilpa darba meklēšana Kiprā. Ieva cerēja, ka Markuss šeit spēs nodrošināt ģimenes dzīvi tāpat kā Latvijā un viņa visu uzmanību varēs veltīt dēliņam.
Diemžēl ziemas sezonā vairākas viesnīcas, kafejnīcas un bāri šeit tiek slēgti un personāls dodas trīs mēnešu atvaļinājumā. Pieprasījuma pēc darbaspēka nav. Iestādēs, kas turpina uzņemt nedaudzos apmeklētājus, daudzi nodarbinātie strādā par minimālo algu – tūristu nav, līdz ar to arī slodzes nav un arī darba samaksa attiecīga. Ievai nācās meklēt iespēju parādīt savas frizieres prasmes.
Četrzvaigžņu viesnīca, kas meklēja frizieri, izteica vēlēšanos viņu nodarbināt vakara stundās, kas Ievai nemaz nepatika, tāpēc viņa atteicās. Nākamā iespēja parādījās tikai pēc mēneša, turklāt tās bija tikai četras darba stundas pāris dienas nedēļā. Ieva piekrita, jo – kas to lai zina, kad parādīsies nākamā iespēja. Pa šo laiku abu attiecībās pēc neskaitāmiem sīkiem strīdiem bija iestājies zināms atvēsums, un Ieva pat apsvēra iespēju atgriezties Latvijā. Iecerētā vieglā dzīve pati no sevis nenotika arī šeit. Turklāt Martins pēc pāris dienu bērnudārza apmeklējuma saslima, tad ilgi veseļojās, līdz pēc kārtējās saslimšanas Ieva izlēma viņu ņemt līdzi uz darbu. Pašlaik viņa ir uzsākusi darbu jaunatvērtā salonā netālu no mājām, kur kolēģes ļoti saprotoši pieņem četrgadīgā puika klātbūtni, bet Markuss turpina darbu tūrisma aģentūrā. Lai palīdzētu jaunajai ģimenei, šurp braukt izlēmusi Markusa mamma – viņai patīk šis klimats un ļoti pietrūkst mazdēla.
* * *
Aivaram ir septiņdesmit četri gadi. Viņš mierīgi varētu atļauties ik dienas zvilnēt Vidusjūras krastā, sūkt aliņu un vērot horizontu, kā šeit dara daudzi angļu seniori, tik vien, ka ar viņu pensiju var atļauties daudz vairāk. Ar Latvijas atvēlēto pabalstu šādai laiskai dzīvei bez īpašiem mērķiem kā arī nelielam vecpuiša miteklim varbūt arī pietiktu, tomēr Aivars nav radis atrasties miera stāvoklī. Nemitīgā dziņa apceļot pasauli, redzēt un paveikt kaut ko neparastu jau savulaik Latvijā likusi viņam sevi pierādīt dažādās jomās, cita starpā arī filozofijā un rakstniecībā, un saprast – viņam gribas ko vairāk!
Dažādos komandējumos apceļojis vairāk nekā piecdesmit valstis, Aivars sarunu līmenī apguvis dažādas valodas, kā arī sapratis – viņam patīk tur, kur siltāks. Dienvidu puslode šķitusi pievilcīga ne tikai klimata ziņā, bet galvenokārt fascinējusi ar saziņai atvērtajiem, laipnajiem un dzīvespriecīgajiem cilvēkiem. Reizēm šķitis, ka tieši šī ir tā vieta, kur vajag mēģināt iesakņoties. Pabijis Marokā, kur, azartisku latviešu iedvesmots, vieglu prātu iegādājies vienstāva būvi, lai iekārtotu nelielu veikaliņu, pēc nepilna gada attapies – tur tomēr ir par karstu…
Pusotrs gads Dienvidamerikā licis saprast – arī šī vieta nav viņa mūža aicinājums. Varbūt vienkārši blakus nebija īstie cilvēki.
Apceļojot Kipru, Pafosā nejauši saticis Pavlosu, un abu kopīgā saruna novedusi pie secinājuma – mērķi viņiem ir līdzīgi: neliels bizness, kas bez īpašām pūlēm ļauj dzīvot pārtikušu dzīvi. Tobrīd visi daudzmaz pārtikuši kiprieši centās iegādāties dažādus nekustamos īpašumus ar mērķi uzsākt kaut ko nopietnu. Kāds sapņoja par nelielu veikaliņu, cits – par izīrējamiem dzīvokļiem, Aivars un Pavloss – par nelielu tavernu.
Pavlosam tobrīd bija tikai puse vajadzīgās summas, bet Aivaram radās acumirklīgs risinājums. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Rīgā vairs neatgriezīsies, un rīkojās nekavējoties. Jau pēc pāris nedēļām divistabu dzīvoklis Latvijā bija pārdots. Par šīs spontānās rīcības iemesliem gan Aivars neko daudz neizteicās, tik vien kā: “Manas trīs augstākās izglītības tur nevienam nevajadzēja.”
Lai arī šis lēmums tika pieņemts pirms divdesmit gadiem, Aivars arī šodien to nenožēlo. Kopīgi iegādātā taverna pēc pāris gadiem pārtapusi par solīdu kafejnīcu un darbojas vēl joprojām. Tērpies baltā īsroku kreklā un vieglā platmalē, Aivars bieži sastopams uz ielas, uzrunājot garāmgājējus un piedāvājot glāzi atvēsinoša dzēriena vai sātīgas pusdienas. Līdzīpašnieka statuss neļauj sēdēt, rokas klēpī salikušam, bet gluži otrādi – liek rosīties. Viņam patīk sarunāties ar cilvēkiem, dibināt jaunus kontaktus un būt lietas kursā par visu notiekošo.
Lai arī kafejnīca atrodas uz vienas no galvenajām ielām tūrisma zonā, apmeklētāju pārpilnība tur gadās reti. Lielā konkurence, ko rada blakus atvērtie modernie restorāni, īpašniekos rada nemieru. Tāpēc Aivars izveidojis krāsainus bukletus, kurus izdalījis tūrisma aģentūrām un kioskiem, lūdzot tos sadarboties. Tomēr pierādījies, ka tiešais kontakts, uzrunājot garāmgājējus, iedarbojas visefektīvāk. To šeit praktizē daudzi, un es pilnīgi pieļauju, ka gadās arī tādi tūristi, kas ļaujas paņemt pie rokas, ievest un nosēdināt pie galda “tieši viņam domātajā vietā” ne vienā vien krodziņā. Šarmantiem aicinātājiem reizēm tik grūti ir atteikt…
Bieži stāvot pie kafejnīcas durvīm, Aivars saticis ne mazums cilvēku, kuri nekavējušies pažēloties par savām neveiksmēm. Liela daļa no tiem bijuši iebraucēji ukraiņi, kuriem šeit grūti atrast legālu darbu. Daudz palīdzēt Aivars gan nespēj, tomēr viņš zina vairākas brīvprātīgo organizācijas, kas algo darbiniekus. Pārsvarā tie ir īslaicīgi darbi, kas vismaz nodrošina ikdienas uzturu un gultasvietu par niecīgu samaksu. Kādā pievakarē, kad mēs sēžam viņa kafejnīcā, atkal kāds ukrainis piezvana un atvainojas, ka kavēsies desmit minūtes. Šajā laikā tad arī uzzinu par nedaudzām iespējām, kādas Aivars var piedāvāt. Vairumā gadījumu tās saistās ar cilvēkiem, kas nebaidās riskēt, jo arī šeit par nelegālu nodarbināšanu jāmaksā ievērojams sods. Tā kā Aivars iesaistījies arī vairākās bēgļu uzņemšanas programmās, viņam veiksmīgi izdodas rast dažādus kompromisus.
Uz jautājumu, vai jūtas apmierināts ar dzīvi šeit, Aivars atbild: “Vēl kaut ko tādu īpašu gribētos paveikt…” Bet par dzīvesvietas maiņu pat neieminas. Viņa ikdiena šeit šķiet piepildīta.
* * *
Irīnai ir divdesmit seši gadi. Pēc izskata viņa ir maza auguma, sīka un trausla, toties enerģijas pilna un ļoti kustīga. Uz Kipru pirmoreiz atbraukusi pirms astoņiem gadiem vienkārši tāpat atpūsties, bet viņai ļoti iepatikusies šī zeme un jūra, un meitene izlēmusi te palikt. Viņas mamma ilgus gadus dzīvo un strādā Vācijā, tētis – Francijā, un ģimenes finansiālā situācija Irīnai atļauj trīs drēgnākos ziemas mēnešus padzīvot pie viena, bet karstāko vasaras laiku – pie otra. Abi vecāki ir augsta līmeņa speciālisti katrs savā jomā un par atgriešanos Latvijā nedomā. Turklāt tēvam jau Francijā izveidojusies jauna ģimene, kas gan netraucē arī Irīnai ciemoties pie viņa. Līdz ar to meitene brīvi runā četrās valodās un atlikušo laiku sava prieka pēc var pastrādāt kādā no Pafosas luksusa viesnīcām.
Tiesa, tāda kārtība pastāvēja līdz aizvadītā gada rudenim, kad Irīna dabūja darbu kādā no privātajām krievu skolām. Tagad no garajiem atvaļinājumiem nācās atteikties, toties viņa izmantoja katras garākās brīvdienas, lai aizlidotu pie kāda no vecākiem.
Stājoties darbā, Irīna pieteicās uz lietvedes amatu, bet jau pēc pāris nedēļām viņai uzticēja arī krievu valodas pasniegšanu mazajām klasēm. Diplomu par attiecīgu izglītību no viņas neviens neprasīja. Par to, ka meitene būs laba pasniedzēja, liecināja skolas laikā teicami apgūtās zināšanas, neizsīkstošā enerģija un komunikācijas prasme. Kolektīvā, kur valdīja sirsnīgs humors, sapratne, uzticēšanās un patiešām draudzīga atmosfēra, Irīna tika uzņemta kā ģimenē.
Meitene atzīst, ka šajā darbavietā, kur ikviens dienu sāk ar smaidu un kaut vai niecīgu komplimentu, kur svešas nav uzslavas par veiksmīgi paveiktu darbu, bet par kļūmēm tiek runāts zem četrām acīm, ir viegli strādāt. Arī skolēni izjūt šo noskaņu, un sīkās ķildas, kādas savulaik pašai nācies piedzīvot skolā, šeit ir retums. Bērni jūtas cienīti, novērtēti un mīlēti.
Kādā no iepriekšējām vasarām, kad Pafosā sastapu Irīnu, viņa stāstīja par kādu savu sapni, kas tūlīt īstenosies – viņa kļūs par modeli! Nesen atvērta apģērbu salona īpašniece, kura šuj un tirgo tērpus jaunlaulātajiem, ievērojusi meiteni un tūlīt jau domās iztēlojusies gaisīgās līgavu kleitas plīvojam ap šo miniatūro, graciozo augumu. Tieši Irīnas bildi viņa redzēja uz jaunā preču kataloga vāka. Piedāvātā samaksa bija kārdinoša, un Irīna, daudz nedomājot, piekrita. Tomēr nedēļas nogale izvērtās krietni nogurdinoša. Katru jauno kleitu nācās vairākas reizes uzģērbt un novilkt, jo fotogrāfs meiteni vēlējās redzēt gan uz jūras, gan laškrāsas klinšu fona, bet veikala īpašniece nepiekrita tās burzīt automašīnā un vēl jo mazāk – sasmērēt. Praktiski tas šķita neiespējami, tomēr kopīgām pūlēm tika iegūtas pārsimts bildes katalogam, kā arī fotomākslinieka piedāvājums sadarboties arī turpmāk. No tā gan Irīna atteicās, jo vīrieša skatiens bija klaji pavedinošs, bet viņai jau bija iemīļots puisis. Tiesa, par viņa nopietnajiem nodomiem varēja šaubīties, jo abi tikās jau septiņus gadus, bet puisis par precībām izvairījās runāt.
